Ja paskatāmies uz XX gadsimta amerikāņu literatūru, tad rodas dīvains iespaids: liekas, ka vidējam amerikānim vēsturiskais laiks ir sācies apmēram pirms divsimt četrdesmit gadiem. Viss, kas ir bijis pirms Neatkarības deklarācijas, atrodas bālā miglā. Tikai atsevišķi tā laika notikumi ir saglabājuši atmiņā kaut kādu nojausmu - “Mayflower”, Manhetenas iegādāšanās no indiāņiem, Salemas procesi...
Seno amerikāņu tradīciju glabātājs Hovards Filips Lavkrafts uzskatīja par ideālu un sākuma laiku XVIII gadsimta otro pusi. Divsimt gadu vecas mājas viņa stāstos ir neiedomājami senas būves... Man, kas burtiski ir izaudzis uz Hersonas drupām (bet to vecums ir lielāks par diviem ar pusi tūkstošiem gadu), tik sekls priekšstats par senumu izskatās jocīgi un dīvaini. Senatne ir: skitu iebrukums, Mitridata kari, apzīmogotas Heraklejas amforas... Pat Hersonas aplenkums, ko veica Kijevas pagāns Vladimirs pirms Krievzemes kristīšanas (ko mēs uzskatām par sirmu senatni), mums pēc laika ir tuvāk, nekā laiks, kad grieķi dibināja Hersonu.
Amerikāņu vēsture ietilpst tik maz paaudžu laikā, ka senatne izrādās daudz tuvāka. Jaunais Rejs Bredberijs bija Edgara Raisa Berouza laikabiedrs. Bet Edgars Raiss Berouzs bija dēls amerikāņu Pilsoņu kara atvaļinātam virsniekam, kas bija Edgara Alana Po laikabiedrs.
Cik pārsteidzoši īsa ir šī ķēdīte – tikai divas-trīs paaudzes – nepilns gadsimts...
Bet Rejs Bredberijs taču ir mūsu laikabiedrs. Viņš ir ieaudzis tajā laika ķēdītē, pievienojot tai savu posmu, kļūstot par vēl vienu dzīvu laika mašīnu, kas saista mūs ar žurnālu fantastikas pionieru pasauli – Hugo Gernsbeku, Abrahamu Meritu, “Doku” Smitu, Džonu Kempbelu...
Vai tiešām visi šie vēsturiskie personāži praktiski ir mūsu laikabiedri? Amerikāņu ZF klasiķis Džeks Viljamsons piedzima, kad Edgars Berouzs vēl nebija sācis rakstīt, un publicēja savu pirmo stāstu tajā pašā 1928. gadā, kad iznāca “Doka” Smita “Kosmiskais cīrulis”, un kļuva populārs tajā pašā laikā, kad arī Džons Kempbels, publicējās tajos pašos žurnālos, kur Hainlains, Azimovs un Stārdžons, saņēma tās pašas prēmijas, ko Filips Diks, Rodžers Žeļaznijs, Ursula le Gvina un Viljams Gibsons... Viņš nomira 2006. gadā, tikai divus gadus neizvelkot līdz simts gadu jubilejai.
Viena dzīve starp leģendu un mūsdienām. Tas liekas neiedomājami. Neiespējami. Bredberijam bija taisnība: cilvēki ir dzīvas laika mašīnas.
Jāapzinās, cik īsa ir fantastikas žanra vēsture un kļūst skaidrs pārmaiņu mērogs, kas notikušas kultūrā XX gadsimtā. To, ko sauca par fantastisko literatūru Gernsbeka laikā, tagad kardināli atšķiras no no tā, ko sauc par fantastisko literatūru šodien. Taču mēs ierasti saliekam šos maz līdzīgos literatūras virzienus vienā kaudzē, nedomājot par to, ka tādā veidā atņemot terminam “fantastika” kaut kādu saprotamu jēgu. Grandiozā evolūcija, ko šajā laikā ir nogājusi brīvās iztēles literatūra, it kā tiek ieslēgta vienā, pārakmeņotā vārdā, no kura viens pēc otra vispāratzītos klasiķos izraujas laukā Džons Tolkins, Ričards Matesons, Kurts Vonnegūts, Džeimss Ballards, Hārlans Elisons, Ursula le Gvina...
Un pats par sevi saprotams, Rejs Bredberijs.
1. Rejs Duglass Bredberijs piedzima 1920. 22. augustā Vokinganā, Ilinojas štatā. Saite ar amerikāņu senatni Rejam bija nodrošināta: viņa tēva angļu senči jaunajā kontinentā bija ieradušies jau 1630. gadā. Reja māte pēc tautības bija zviedriete, tā kā pa mātes līniju viņš droši varēja uzskatīt sevi par vikingu pēcteci (skatieties, mūsu laika mašīna aiziet pagātnē arvien dziļāk un dziļāk). Ar māti mazajam zēnam vienmēr bija pilna sapratne. Tēvs, savukārt, turēja dēlu zināmā attālumā. Vēlāk, kad Rejs pieaugs, viņu attiecības normalizēsies un tad krājumā “Zāles pret melanholiju” parādīsies neparasts veltījums: “Manam tētim, kura mīlestība, kaut arī tik novēlota, tik priecīgi mani pārsteidza”...
Priecīgs pārsteigums – tieši tā laikam var aprakstīt daudzu Bredberija bērnībai veltīto darbu garšu. Liekas, ka Rejs nekad nav pārstājis spēlēties ar šo pasauli. Taču viņa iztēli rosināja arī bērnības bailes. Agrīnā, autobiogrāfiskajā esejā viņš rakstīja:
“Manu pirmo atmiņu vidū ir arī tādas: es naktī kāpju pa kāpnēm un redzu pretīgu briesmoni, kas gaida mani uz priekšpēdējā pakāpiena. Es iekliedzos un ar visiem spēkiem bēgu pie mammas. Pēc tam mēs kāpjam pa kāpnēm kopā. Briesmonis slēpjas. Mātei tā arī nevienu reizi neizdevās to ieraudzīt. Reizēm, man pat palika žēl, ka viņai nepietika iztēles... Visus manas dzīves pirmos desmit gadus spoki, skeleti un līdzīgas bērnības bailes pastāvīgu uzturējās manā galvā”.
Taču šajā galvā dzīvojās, ne tikai bērnu šausmekļi – no pašas agrākās bērnības Rejam bija neatvairāma vēlēšanās uz fantastisku izdomu. Vīņš aizrautīgi klausījās, kā māte lasīja viņam “Oza zemes burvi”, un ar tādu pašu sajūsmu vērās tantē, kas priekšroku deva Edgara Po stāstiem. Pieaugušie ņēma zēnu līdz uz kino, kur viņš skatījās “Operas spoku” un “Zudušo pasauli”. Reiz viņš nokļuva slavenā iluzionista Blekstona izrādē. Maģija atstāja uz Reju pilnīgi neaizmirstamu iespaidu. Viņš nolēma, ka kļūs par fokusu rādītāju.
1928. gadā (tajā pašā, kas vēlāk, pēc daudziem gadiem kļūs par brīnumaino “Pieneņu vīna” gadu) astoņus gadus vecā Reja pasaule izmainījās reizi par visām reizēm: pilnīgi nejauši viņa rokās nokļuva biezā, četras reizes gadā iznākošā fantastikas žurnāla Amazing Stories Quarterly numurs. Tas bija papīra dārgums, pilns ar maģiju. Uz koši dzeltenā vāka gigantiskas, divmetrīgas skudras vajāja cilvēku. Kurš zēns mierīgi spētu uz to skatīties? Vāks solīja neiedomājamus piedzīvojumus. No tā vēdīja tas, kas kļuva par gandrīz vai galveno agrīnās, žurnālu fantastikas vērtību – Brīnuma sajūta. Brīnuma sajūta bija spēcīgāka par bailēm no briesmoņiem. Pareizāk sakot, briesmoņi paši kļuva par pasauli caurvijošās burvestības daļu...
It kā sarežģītas mīklas fragmenti uz burvja mājienu nostājās savā vietā, no šī brīža Reja dzīve sāka virzīties stingri noteiktā virzienā. Lai gan pats viņš to pat nezināja.
Taču viņa likteņa svārsts jau uzņēma ātrumu. 1932. gada Lielās depresijas nelaimes lika Bredberiju ģimenei doties prom no iedzīvotās vietas. No Ilinojas viņi pārcēlās uz Arizonu. Dienu pirms aizbraukšanas Rejs atkal nokļuva maģijas varā. Misters Elektriko, iluzionists no ceļojoša cirka, kas bija uzcēlis teltis Mičigana ezera krastā, pateica zēnam, ka atpazinis viņā vecu draugu, kas bija gājis bojā Ardenos 1918. gadā. Pēc maga vārdiem, Rejs est mantojis viņa drauga dvēseli. Tas nenotika izrādē, triku meistars vienkārši sarunājās ar zēnu.
“Kāpēc viņš to pateica? Nezinu. Varbūt viņš ieraudzīja manī gatavību pieņemt kādu jaunu likteni? No kurienes lai es zinu... taču es atceros, ka viņš man pateica”Dzīvo mūžīgi” - un uzdāvināja man manu nākotni, un pie viena arī manu pagātni – daudzus gadus pirms tā momenta, kad viņa draugs Francijā gāja bojā...”
Pats Bredberijs bija pārliecināts, ka sāka rakstīt tikai pateicoties savai sarunai ar Misteru Elektriko. Kāpēc arī mums nenoticēt tam?
Arizonā Reju gaidīja īsta dārgumu krātuve: viens no vietējiem zēniem bija savācis veselu kasti ar fantastikas žurnāliem un Rejs tos visus izlasīja. Edgara raisa Berouza stāstus par Tarzānu un Marsa epopejas, kas tik ļoti satrieca viņa iztēli, ka viņš nespējis sagaidīt jaunus piedzīvojumus, sāka veidot tos pats. Tajā vasarā viņam par īstu Brīnumu Mašīnu kļuva rotaļu rakstāmmašīna, kurai bija tikai lielie burti.
Vēl pēc diviem gadiem, 1934. gadā, liktenis un Lielā depresija aiznes viņa ģimeni uz Losandželosu. Ap to laiku Reijs jau bija pārbērties par patuklu briļļaini, tradicionālo skolas izstumto, kuru skolas biedri nekad nesauca spēlēt beisbolu. Ka viņam atlika? Tikai lasīšana. Un fantastiskie stāsti, ko radījusi paša iztēle...