Akmens lietavas

Pāris mēnešus pēc indiešu sarkanā lietus ne mazāk dīvaina dabas parādība notika Lielbritānijā. Kādā parastā rudens dienā no miglainās Albionas debesīm pēkšņi sāka birt akmeņi. Tas bija šajā apvidū neredzēts meteorītu lietus, dāsni atšķaidīts ar dažādiem kosmiskiem atkritumiem. Zinātnieku izbrīns bija milzīgs. Parasti meteorīti, kas bombardē Zemi, atmosfērā „dzīvo” ne ilgāk par sekundi. Taču šajā dienā debess viesu kustība bija lēna, tie nesadega atmosfērā, radot oranžu fantastiska farsa sajūtu. Tomēr briti nav pirmie līdzīgas parādības „upuri”. Mūsu ēras I gadsimtā Tits Līvijs savos pierakstos minējis akmens lietu, ka ne vienu reizi vien nolijis pār svēto Albāna kalnu birzi.

Tomēr ne vienmēr meteorīti, nonākot atmosfērā, izraisa šāda veida nokrišņus. Piemēram, 1652.gadā Itālijā sāka līt dīvaina želejveida masa, fonā krītot milzīgam meteorītam, kas izgaismoja apkārtni ar pārdabisku gaismu.

Debess sods

Dīvainos 2012.gada vasaras-rudens lietus sagādātos pārsteigumus prese piedēvēja apokalipses priekšvēstnešiem. Kaut gan pasaules vēsturē zināmi gana daudzi piemēri, kad debesis, maigi sakot, pārsteigušas cilvēkus ar ērmīgiem nokrišņiem (tikai par pasaules galu tajā laikā pat runas nav bijušas). Itāļu hronikās XIX gs. beigās aprakstīts „putnu asiņu” lietus, bet 1896.gadā simtiem beigtu putnu nokrita pie iedzīvotāju kājām Batorūdžas Luiziānā. Starp citu, jau III gs.p.m.ē. grieķu orators un gramatiķis Afinejs rakstīja par zivju lietu, kas trīs dienas lija pār Hersonisu. Vairākus gadsimtus vēlāk romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais savās piezīmēs piemin lietu no vilnas, asinīm un dzīvnieku atliekām. Plutarhs un Hērodots arī aprakstījuši „tīras asinis”, kas līst no debesīm. Šādi gadījumi novēroti gan antīkajos laikos, gan viduslaikos, gan mūsdienās.

Lūk, vēl kāds interesants asiņaina lietus piemērs. 1841.gasa 17.augustā virs Tenesijas (ASV) parādījās sārts mākonis, no kura drīz vien sāka līt asiņu un tauku lietus. Līdzīgu parādību novēroja 1868.gada vasarā Brazīlijā, 1876.gada pavasarī Kentuki štatā (ASV), 1880.gadā Marokā. Šīs parādības neviens tā arī nespēja izskaidrot.

Zivis, vardes, zirnekļi...

Meteorīti, sarkans lietus, apledojuši akmeņi... To visu to vēl kaut kā varētu saprast. Bet kā izskaidrot to, ka no debesīm krīt dzīva fauna? 2007.gada aprīlī Kristians Oneto Gaona ne tikai novēroja zirnekļu lietu, bet iemūžināja šo anomālo parādību fotokamerā. Šajā dienā Kristians ar kompāniju gāja pa kalnu taku. Kāpjot augstāk, ceļotāji pārsteigti ievēroja, ka zeme zem kājām ir kā nosēta ar zirnekļiem. Izskaidrojums tam atklājās aiz kārtējā pagrieziena – viņi ievēroja, ka zirnekļi burtiski krīt no debesīm.

Tomēr nebūt ne visu valstu iedzīvotāji ir pārsteigti par neparastajiem debesu sūtņiem. Hondurasā vasarā bieži ir spēcīgi pērkona negaisi, pēc kuriem zeme ir nosēta ar zivīm, pārsvarā šis fenomens sastopams laikā no maija līdz jūlijam. Liecinieki stāsta, ka tas sākas ar tumšu negaisa mākoņu parādīšanos, pērkonu un zibeni. Divas trīs stundas pūš spēcīgs vējš un līst lietus. Lietum beidzoties, uz zemes mētājas simtiem dzīvu zivju, kuras iedzīvotāji salasa un izmanto ēdiena gatavošanā. Kopš 1998.gada Joro pilsētā katru gadu norisinās „zivju lietus” festivāls.

2010.gadā, Laģamanas pilsētā Austrālijas vidienē, zivju lietus no debesīm lija divas dienas. Par lielu izbrīnu pilsētas iedzīvotājiem tūkstošiem mazu, baltu zivtiņu, no kurām daudzas vēl bija dzīvas, nolija pār viņu galvām. Šī ir trešā reize 40 gadu laikā, kad pār Laģamanu līst zivju lietus – tāds piedzīvots arī 1974.gadā un 2004.gadā.

2009.gada 29.decembrī Ukrainas pilsētas Odesas iedzīvotāji kļuva liecinieki retai dabas parādībai – pilsētā nolija neparasts sikspārņu lietus, tā laikā dzīvnieki uz pilsētnieku galvām krita tieši no debesīm.

Anglijā, kādā ciemā netālu no Velsas, 2010.gada martā Jūlijas Knaigtas dārzā nolija strazdu lietus. No debesīm nokrita vairāk kā simts mirušu strazdu.

1876.gada 9.martā svaigas gaļas lietus nolija pie Alena Krouča mājas ASV. Debesis tajā laikā bija pilnīgi skaidras, un kā viņš teica, gaļa krita kā krusa skaidrā laikā un apmēram ar tikpat maziem gabaliņiem. Divi kungi, uzdrošinājušies gaļu nogaršot, teica, ka tā varētu būt aitas vai brieža gaļa.

1859.gadā Dienvidvelsā nolija grunduļu lietus, 1861.gadā Singapūrā no debesīm krita okeāna zivis ar asiem zobiem, bet 1918.gadā, netālu no Sanderlendas Lielbritānijā, pār iedzīvotāju galvām nolija siļķu lietus.

Salīdzinot ar iepriekš minētajiem lietiem, biežāk sastopams dabas fenomens ir varžu lietus. Pirmo reizi tas reģistrēts 1873.gadā Misūri štatā (ASV). Šis lietus izskatās kā zaļa masa, kas strauji krīt no debesīm un lielākoties sastāv no varžu ikriem un mazām vardītēm, turklāt nereti pat sasaldētām. Šāds lietus lijis arī Japānā, Mijosi un Isikavas pilsētās, kā arī 2005.gadā Serbijā – vasarā uz šosejas, netālu no Belgradas, līdz ar lietus lāsēm zemē nolija vismaz tūkstotis varžu. Taču spāņiem „paveicās” vēl vairāk – virs Marbellas nolija rozā varžu lietus.

Savukārt 1933.gadā Krievijā, kādā Tālo Austrumu piejūras ciematiņā, pār iedzīvotāju galvām nāca īsts medūzu lietus.

Kā zinātnieki izskaidro šādus „dzīvos lietus”? visbiežāk ar to, ka viesuļvētra vai liels vējš, kas plosās jūrā, purvā, upēs vai mežos, ievelk sevī dažādu dzīvo radību, paceļ to debesīs un aiznes zināmā attālumā, bet pēc tam dzīvo kravu kopā ar lietu nomet zemē. Taču neviens no versijām nespēj izskaidrot, kāpēc tās ir tikai vienas noteiktas sugas zivis, vardes, zirnekļi utt., un kāpēc vējš kopā ar tiem mākoņos neievelk zemi, dažādus meža atkritumus, citu sugu dzīvniekus. Atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav.