Bēgšana tuksnesī

Šlaters piedzima 1856,gada 29.aprīlē strīdīgā teritorijā – Elzasas ciemā Eberšeima. Elzasas province, kuru apdzīvoja vācieši, ne reizi vien gāja no rokas rokā. Frensisa dzimšanas laikā ciems piederēja Francijai.

14 gadu vecumā Frensiss pameta skolu un iekārtojās par mācekli pie kurpnieka. Kad viņa vecāki nomira, nākamais dziednieks aizbrauca uz Ameriku. Un nekļūdījās: amats izrādījās pieprasīts. Viņš pelnīja 60 dolārus mēnesī – labu summu tiem laikiem (kovbojs, kurš uzraudzīja milzīgu ganāmpulku, saņēma 40 dolārus).

Frensiss bija ļoti stiprs un ne reizi pārsteidza paziņas saliecot pakavus. Grūtsirdību viņš izvējoja jūrā, salīgstot par kurinātāju uz zvejnieku kuģa. Lasīja Šlatters tikai Bībeli, atrodot tajā mierinājumu un padomus visiem dzīves gadījumiem. Džeimsportas meitenes atskatījās uz skaisto stipro kurpnieku, taču viņš neevienai neatbildēja ar jūtām.

Kad Šlateram palika 37 gadi viņa galvā izskanēja jautājums. Kurpnieks ne mirkli nešaubījās, ka Dievs atsaucies viņa lūgšanām. Balss pavēlēja ikdienu trenēties divas stundas cilājot smagumus un noskriet ne mazāk par 10 jūdzēm.

1893.gada jūlijā Šlaters pārdeva darbnīcu, izdalīja naudu nabagiem un uz visiem laikiem pameta Džeimsportu. Frensiss gāja kājām apejot lielas pilsētas. Kad zābaki izjuka, viņš turpināja iet basām kājām. Garāmgājēji ar godbijību izturējās pret fanātiķi, kurš nešķīrās no Bībeles. Kādu reizi pie viņa atnāca slimais lūdzot palīdzību. Šlaters nolasīja lūgšanu un uzlika viņam rokas patiesi ticot, ka Dievs palīdzēs nelaimīgajam. Viņš negaidīja, ka efekts būs acumirklīgs. Slimais ietrīsējās, kā elektrisko lādiņu saņēmis, un metās ceļos pateicoties par dziedināšanu.

Ārstniecības odiseja

Frensiss turpināja virzīties uz dienvidiem pa ceļam izmēģinot savus spēkus. Viņš neņēma naudu no izdziedinātajiem atkārtojot:

• Kāpēc mantā? Vai tiešām Debesu Tēvs neatdotu man zemes veltes, ja tās tiešām būtu nepieciešamas? Vienīgā bagātība – tā ir ticība.

Bijušais kurpnieks pārliecinājās, ka viņa dāvana darbojas pat uz dzīvniekiem. Reiz Feensiss uzdūrās diviem kovbojiem, kuri bija nodzinuši zirgus līdz nāvei. Šlaters, neko nesakut saimniekiem, uzlika dzīvniekiem rokas. Pēc pusstundas brūces no segliem aizvilkās, bet vakarā par tām atgādināja tikai daudz īsākā vilna.

Satriektie kovboji nolēma iet aiz “svētā”. Viņa pēdu ķēdīte devās kalnā un sasniedza sniegu līniju. Šatlers mierīgi varēja staigāt basām kājām pa sniegu un gulēt sniega alā nesakurot ugunskuru. Paejot vēl nedaudz kovboji atgriezās. Dziednieka pēdas veda uz pāreju, kura šajā gadalaikā tika uzskatīta par nepārejamu.

Pārgājiens kalniem pāri nepalika bez sekām Frensisa veselībai. Dažas dienas viņš vārtījās vigvamā pie indiāņiem. Izveseļojies Šlaters pateicās par palīdzību izārstējot visus slimos apmetnē. Indiāņi lūdza Frensisu paņemt sev sievu un kļūt par cilts jauno šamani, taču viņš turpināja klejojumu.

Hot-Springsas pilsētiņā, Arkanzasas štatā, Šlateru apcietināja par klaidonību un iesēdināja cietumā. Tā bija vistīrākā nelikumība – dziednieks nebija stājies tiesas priekšā un nebija formāli sodīts. Dievbijība un priekšzīmīga uzvedība pievērsa šerifa uzmanību. Viņš sāka viņam uzdot darbu aiz sētas, bet pēc tam atveda pie sevis mājās bezmaksas strādnieka statusā.

Piecus ar pusi mēnešus pēc arests Šlaters izdzirdēja galvā balsi”

• Un tagad ej prom!

Dziednieks mierīgi izgāja no šerifa mājas un nepamanīts pameta Hot-Springsu. Bažoties par pakaļdzīšanos, viņš aizgāja kalnos un apstājās atpūsties tikai grēdas virsotnē. Kad štata robeža palika aizmugurē, Frensiss no jauna varēja iziet pie cilvēkiem un nest dziedināšanu alkstošajiem.

1895.gadā Šlatera vārds pirmo reizi nokļuva uz avīžu lappusēm. Viņš izdarīja to, kas līdz viņam tika uzskatīts par neiespējamu, - kājām šķērsoja Mohaves tuksnesi un nonāca Albukerkē, Ņūmeksikas štatā. Lai vēl vairāk sarežģītu uzdevumu, Frensisam līdzi bija smaga vara nūja, kura svēra vairāk kā 20 kilogramus.

Četrdesmitdienu gavēnis

Apmeties Albukerkē Šlaters vēlreiz pārsteidza žurnālistus. Viņš paziņoja, ka sāk 40 dienu gavēni lietojot tikai ūdeni. Gavēnis netraucēja viņam izdziedināt visus, kuri ieradās pēc palīdzības. Brīvajā laikā Frensiss lūdzās. Jo briesmīgāka kļuva dziednieka seja ar izvalbītām acīm, jo lielāks izauga pūlis pie mājas, kurā viņš bija apmeties. Šlateru sāka saukt par pravieti, par jauno mesiju, kaut arī viņš netaisījās sprediķot vai radīt jaunu reliģiju.

Lai atzīmētu gavēņa beigas Šlaters pagatavoja ceptu vistu, bifšteku un olas uzdzerot visam pudeli vīna. Viņu mēģināja apturēt sakot, ka tādas dzīres pēc ilgas badošanās var izrādīties nāvējošas.

• Nebaidieties, - viņš atbildēja. – Turiet ticību. Mūsu Debesu Tēvs atbalstīja mani 40 dienas, nepametīs arī tagad.

1895.gada vasarā uz pilsētu atbrauca Denveras pilsētas padomes loceklis Edvards Fokss. Viņš cieta no pastāvīgas dzirdes pasliktināšanās un knapi staigāja dēļ slimas nieres. Fokss izlauzās pie Šlatera caur viņu aplenkušo pūli.

- Ieraudzījis dziednieku es sajutu, ka veseļojos, un manas cerības piepildījās, - Edvards atcerējās. – Pavadījis Albukerkē nedēļu, es pārliecinājos, ka neesmu dzirdējis pat ne pusi patiesības par Šlatera spēku. Es uzaicināju viņu padzīvot Denverā.

Apmeties pie Foksa dziednieks sāka pieņemt pa diviem tūkstošiem cilvēku dienā. Bez apaviem un siltā apģērba viņš stāvēja uz ielas pa sešām stundām katru dienu dziedinot slimos un nepieņemot nekādu naudu. Lai nebūtu drūzmēšanās Edvards norīkoja uzsliet uz ielas paaugstinājumu, kurš ļautu pieiet pie Šlatera stingrā rindas kārtībā. Cilvēki, kurus viņš ārstēja, sajuta kaut ko līdzīgu vidējas jaudas elektriskajam lādiņam, pie kam viena dziednieka roka likās viņiem karsta, bet otra – auksta. Uz dienas beigām Šlaters apstaigāja pajūgus izdziedinot tos, kuri nevarēja stāvēt rindā.

Krievijas iedzīvotāja vizīte

Avīzes “Maskavas ziņas” amerikāņu korespondents cieta no stipra reimatisma. Izdzirdējis par Šlatera veiktajiem brīnumiem, viņš nolēma personiski aizbraukt uz Denveru un pārbaudīt viņa spēku.

• Es iekļuvu gājēju, jātnieku un ekipāžu ķēdītē, kura tiecās uz Foksa kotedžu, - stāstīja žurnālists, kurš deva priekšroku palikt anonīms. – Es gāju no tālienes skatot garu cilvēku ar nelielu bārdu un gariem matiem, kuri krita viņam uz pleciem. Dziednieka seja bija cēlsirdīga, skatiens mierīgs un dziļš, visa figūra dvesa lēnprātīgu, nesatricināmu mieru, kuru netraucēja ne pārsteigums izsaucieni pie cietēju atvieglošanas tiem pieskaroties, ne viņu prieka un pateicības kliedzieni un kņada, kad viņi, dodot vietu citiem, devās prom, sajūsmā, bieži ar asarām acīs, nododot cits citam savas sajūtas. Viņa galva bija neapklāta un kājas neapautas. Turot rokās zīdaini dziednieks pacēla acis pret debesīm čukstot lūgšanas. Neapklusināmi kliedzošais zīdainis tagad apklusa aizmiegot, un viņa seju pārklāja sen neredzētais sārtums.

Pienāca arī mana rinda… Es piegāju sirdij stipri sitoties, neko nesakot. Taču neprātīgi lūdzoties, cenšoties visas savas domas sakoncentrēt uz lūgšanu un cietas pārliecības, ka man taps dota Dieva palīdzība caur šo izredzēto cilvēku. Un kas! Nepagāja ne minūte, kā es sajutu neparastu karstumu slimajos locekļos, rokā un kājā, kuri bieži lika man pārciest smagas mokas. Es ne ar ko nevaru salīdzināt to sajūtu, kā vien ar sajūtu it kā pa visiem dzīvības spēkiem top pieplūdums… Pirms minūtes man pavisam nebija spēka labajā slimajā rokā; un tagad es atbildēju uz Šlatera rokas spiedienu stiprāk. Nekā viņš pats spieda manus pirkstus. Viņš teica: “Es ceru, ka sāpes jūs vairs neapgrūtinās”. Un patiešām: kopš tā laika reimatisma ciešanas mani pameta.

Dziednieka pazušana

1895.gada 17.novembrī Šlaters neatnāca uz rīta brokastīm, Edvards uzkāpa augšā un ieraudzīja uz gultas zīmīti: “Mister Foks, mana misija ir noslēgusies. Debesu Tēvs sauc mani. Ar dievu.” No staļļa bija pazudis balts zirgs – vienīgā dāvana, kuru viņš bija piekritis pieņemt no pilsētniekiem. Kad kļuva skaidrs, ka Šlaters neatgriezīsies, pūli aiz Foksa mājas sienām pārņēma panika. Cilvēki raudāja un grūstījās mēģinot pieskarties paaugstinājumam, pa kuru staigājis dziednieks, atlauza no tā skaidas par piemiņu.

Pēdējo reizi Šlateru redzēja dzīvu miss Agnesas Morli rančo Datilas tuvumā Ņūmeksikas štatā. Strādnieki pasauca saimnieci sakot, ka atnācis kaut kāds tips ar baltu zirgu pavadā. Ceļinieku uzaicināja pasildīties, taču viņš atbildēja, ka neieies mājā bez saimnieku atļaujas. Morli uzreiz atpazina Šlateru. Viņš teica:

• Debesu Tēva atveda mani drošā ostā. Man vajag lūgties un atjaunot spēkus.

Frensiss nodzīvoja Morli mājā trīs mēnešus. Kad baumas par slaveno dziednieku sāka pulcēts interesentu pūļus, Šlaters nolēma aiziet uz Meksiku. Agnesa nogāja daļu ceļa kopā ar viņu. Dziednieks teica, ka drīzumā sieviete uzzinās par viņa nāvi, taču tomēr viņš sola atgriezties. Nākošajā gadā Sjerra Madre kalnos atrada vīrieša skeletu. Nelaiķis gulēja uz muguras sakrustojis rokas uz krūtīm. Zem galvaskausa gulēja nelaika papluinīta Bībele. Uz tās vāka kovboji izlasīja īpašnieka vārdu: Frensiss Šlaters. Blakus mētājās smaga vara nūja.

Agnesa visu dzīvi gaidīja brīnumdara atgriešanos, taču viņa pēdējais solījums tā arī palika neizpildīts.