1895. gadā iznāk jauns Morisa romāns – „Jaunais Kristofers un brīnišķīgā Goldilinda” („Child Christopher and Goldilind the Fair”), tā galveno varoni uzskata par vienu no prinča Kaspiana prototipiem Lūisa epopejā. Personāžu skaits šajā romānā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir pieaudzis, raksturi kļuvuši sarežģītāki, bet darbības vieta – noteiktāka. Sižets ir balstīts uz Viduslaiku angļu leģendas par Haveloku („Havelok the Dane”), XIII gadsimta romānu dzejā, kas sarakstīts austrumu centrālajā dialektā (tas tajā laikā bija vadošais). Tas ir viens no pirmajiem bruņinieku romāniem angļu valodā. Tā darbība notiek Dānijā un Anglijā.
Moriss savā veidā apstrādā sižetu – viņš aizvāc pasaku motīvus (piemēram, to, ka no Haveloka mutes miegā izšaujas uguns, tādā veidā viņa kalps pārliecinās, viņa priekšā ir īsts karalis) un pārnes darbības vietu ideālā bruņinieku pasaulē, tajā tomēr nav grūti pazīt Viduslaiku Angliju. Darbība norisinās divās valstīs – Pļavzemē un Ozolmežā, lielāko daļu no tām aizņem mežs (tas Morisam ir viens no iemīļotākajiem ainaviskajiem tēliem – visos viņa romānos paši svarīgākie notikumi varoņu dzīvē notiek mežā). Sižeta samezglojums ir vienkāršs: Ozolmežā un Pļavzemē nomirst karaļi, abās paliek nepilngadīgi kroņmantinieki – puisēns un meitene – viņiem nosaka reģentus, kas cenšas no saviem aizbilstamajiem tikt vaļā jebkādā veidā. Romānā autors ar vienādu interesi apstājas gan pie izskaidrošanās mīlestībā, gan pie bruņinieku turnīra vai kaujas apraksta. Darba fināls ir ļoti paredzams Morisa stilā, lasītājs līdz pašām pēdējām nodaļām tiek turēts saspringumā par varoņu likteņiem.
1896. gadā tiek publicēts jauns romāns – „Avots Pasaules malā” („The Weel at the Words End”). Romāna galvenais varonis ir princis Ralfs, kurš ceļo no pilsētas uz pilsētu (sākumā meklējot piedzīvojumus, pēc tam meklējot nejauši satikto meiteni un meklējot leģendāro Avotu, kas dāvā mūžīgo jaunību un spēku). Katrā pilsētā ir savi likumi, savi tikumi. Četru Upju pilsētā iedzīvotāji ir kareivīgi un nikni, Baltajā pilsētā – nelaimīgi un nomocīti, Zelta pilsētā – mierīgi, bet Baltās Sienas pilsētā – laipni. Visur ir laimīgie un nelaimīgie, bagātie un nabagie, katrai pilsētai ir sava vēsture un sava nākotne, aiz katras – nezināma telpa. Pasaules robežas pakāpeniski izplešas, kamēr varoņi beigās nenonāk līdz tās galam.
Romāna pasaule tik ļoti pārsteidz ar ģeogrāfiskiem smalkumiem, ka tā vien gribas uzzīmēt tās karti, līdzīgu kā Viduszemes karti. Uz tās būs tumši meži, neapdzīvotas tukšaines, cilvēku pilnas pilsētas, platas upes un augsti kalni – Pasaules Siena. Iespējams, ka tajā skaitā arī šo kalnu apraksts iedvesmoja Dž. Tolkinu radīt Mordoras kalnus. Vismaz jūtas, kas pārņem abu autoru varoņus šajos kalnos, ir ļoti līdzīgas – tumsa, kas nolaižas Frodo dvēselē, un tumsa, kas ielaužas Ralfā.
Šo romānu pelnīti sauc par V. Morisa literārās daiļrades virsotni. Daudz smalku, savītu, viena ar otru, sižeta līniju (vairums cilvēku, kurus Ralfs satiek ceļa sākumā, pēc tam, kad princis atgriežas, parādās viņa dzīvē atkal), brīnišķīga valoda, smalks psiholoģisms un kopā ar to Morisa pasakainā ticība tam, ka skaistums ir neiznīcināms šajā mūžīgi mainīgajā un ļaunuma varā viegli iekrītošajā pasaulē – tas viss ļauj likt „Avotu Pasaules malā” vienā rindā ar pašiem labākajiem angļu un pasaules literatūras darbiem.
90. gados Morisa veselība sāk pasliktināties. Īpašs trieciens Morisam ir viņa 90 gadus vecās mātes nāve 1894. gadā. 1896. gadā Moriss veic ceļojumu uz Norvēģiju, pēc tā viņš jūtas pilnīgi slims. Tā paša gada rudenī rakstnieks mirst. Vairums viņam veltītajos nekrologos tiek runāts par viņa nopelniem literatūras laukā, un tikai sociālistiskā prese liek uzsvaru un aizgājēja sabiedrisko darbošanos. Bet ārsts, kurš konstatēja nāvi, sacīja, ka Viljams Moriss nomira, tāpēc ka bija Viljams Moriss, un paveica savā dzīvē tik daudz, cik nebūtu spējuši paveikt pat desmit cilvēki.
Romāni „Savādo salu ūdeņi” („The Water of the Wondrous Isles”) un „Šķirošā straume” („The Sundering Flood”) tiek publicēti jau pēc nāves.
Viljama Morisa pilnus kopotos rakstus izdošanai sagatavo viņa meita Meja Morisa. Tie iznāk 24 sējumos no 1910. līdz 1915. gadam.
V. Morisa darbi neievelk lasītāju jau ar pirmajām rindām, taču lasīšanas laikā gribas virzīties pa tekstu arvien tālāk un tālāk, kā savā ceļā virzās uz priekšu varoņi. Lai lasītu Morisa romānus, ir vajadzīga pacietība: autors nemīl steigties – viņš apraksta notikumus sīki un lēnām, it kā viņa un lasītāja priekšā ir mūžība. Tas ir Viduslaiku menestrela stils, kuram nekur nav jāsteidzas, kurš cer dabūt par savu dziesmu izpildīšanu uzslavu un kādu virumu, bet varbūt arī laba vīna krūzi. Turot pie vārda, vīns un virums Morisa darbos spēlē ne jau mazāko lomu. Viņa varoņi nekad neaizmirst paēst (un pagulēt) – ēdiens padara viņus laipnākus un atmodina viņu sirdīs cerību uz laimīgu ceļa mērķa sasniegšanu (šādā ziņā viņi stipri atgādina hobitus). Morisa darbu pasaule – vai nu darbība notiek Viduslaiku Anglijā, Vislas krastos vai izdomātā zemē – vienmēr ir atpazīstama, lasītājam tuva, pateicoties cilvēkiem, kas to apdzīvo (jautriem, skaļiem, kautrīgiem, ļauniem, pārliecinātiem, bezbēdīgiem, laimīgiem, nelaimīgiem – labais tur vienmēr uzvar ļauno, lai kāds tas pēc izskata arī nebūtu: vai šausmīgs punduris, nodevējs konstebls Rolfs, mierīgais un apdomīgais Džefrijs vai cietsirdīgais lords Aterbols.
Morisa daiļrades un interešu daudzšķautņainība pārsteidz. Viņa dzīves laikā parādās karikatūra; „Dzejnieks un sīktirgotājs”. Attēlā redzams Moriss, kurš raksta dzeju, un Moriss, kurš stāv aiz letes. Šo karikatūru varētu arī paplašināt, bet zīmējumu rindu parakstīt šādi: „Viņš radīja gobelēnus, vitrāžas, gleznas, tulkojumus, utopijas un politiskās partijas”. To personu vidū, kuri atstājuši savas atmiņas par viņu, ir Oskars Vailds un Bernards Šovs, Kārļa Marksa meita un Frīdrihs Engelss. Pa viņa pēdām literatūrā gāja Tolkins un Lūiss. Kāds tad bija cilvēks, kurš apvienoja Vaildu, Marksu un Tolkinu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, viena raksta ir par maz. Morisa daiļrade un biogrāfija ir tik daudzpusīga, kad darba tās pētīšanā pietiks vēl vairākām cītīgu pētnieku paaudzēm.