Tajā pašā gadā Moriss organizē Veco ēku aizsardzības biedrību (The Society for the Protection of Ancient Buildings). Viktorijas Anglijā restauratori, kuri atjaunoja ēku „ideālo” izskatu, centās „attīrīt” tās no visiem vēlākiem uzslāņojumiem. Moriss savukārt uzskatīja, ka ēkas vēsture ir kultūras mantojuma daļa, viennozīmīgi iestājoties pret šādām „tīrīšanām”. Veco ēku aizsardzības biedrība eksistē arī tagad, un 2012. gadā tā saņēma Eiropas federācijas balvu Europa Nostra.
Politiskā ziņā Moriss visu dzīvi palika sociālists. Viņš pilnībā piekrita Kārļa Marksa uzskatiem par vēstures attīstību, kaut arī nepieņēma „Kapitāla” ekonomisko un politisko daļu. 1884. gadā kopā ar Eleonoru Marksu (Kārļa Marksa meitu) viņš darbojas Britānijā pirmās sociālistiskās partijas – Sociāldemokrātiskās federācijas - dibināšanā. Tā paša gada beigās kļūst skaidrs, ka partijā pārsvaru gūst anarhistiskas idejas, un Moriss ar Marksu atšķeļas no federācijas, nākošā gadā radot jaunu partiju – Sociālistisko līgu (Moriss noformē partijas manifestu). Taču stingrie antiparlamentārie uzskati, ko sludina Moriss, pievelk anarhistus, tāpēc 1880. gadu beigās to kļūst vairāk par sociālistiem, Morisu pakāpeniski atbīda prom no partijas vadības, 1890. gadā viņš galīgi atstāj partiju, taču sabiedrisko darbību turpina pats uz savu galvu.
Moriss ir visai kritisks attiecībā pret impēriskās valdības politiku. Viņš iestājas pret Anglijas līdzdalību Krimas karā ar Krieviju, pret jaunu teritoriju okupēšanu Dienvidāfrikā, kas noved pie Būru kariem. 1882. gadā, kad notika īpaši liela mēroga strādnieku nemieri, Morisu pat apcietina un uzliek sodu par ielu runām. Viņš ņem dalību arī II Internacionālē. Tajā laikā Moriss neatbalsta ideju, ka sociālismu var uzcelt vienā konkrētā valstī. „Mūsu uzdevums, - viņš runāja, - ražot sociālistus, tas ir pārliecināt cilvēkus, kas sociālisms ir labs, ka tas ir iespējams. Kad tādu cilvēku kļūs daudz, viņi jau paši lems, ko darīt tālāk. Tāpēc es arī saku: ražojiet sociālistus! Mēs, sociālisti, pagaidām neko vērtīgu izdarīt nevaram”. Šādu uzskatu dēļ Fridrihs Engelss personīgi iepazinās ar Viljamu Morisu, nosauca viņu par godīgu sociālistu, bet pilnīgi bezjēdzīgu, proletāriskās revolūcijas lietā.
Viljama Morisa piedalīšanās politiskajā cīņā nemaisīja viņam aktīvi piedalīties savas firmas darbībā un literārajā jaunradē. 1887. gadā nāk klajā viņa „Odisejas” tulkojums, kas izpelnās Oskara Vailda pozitīvu atsauksmi. 1891. gadā Moriss nodibina tipogrāfiju „The Kelmscott Press”, kas strādā pēc Gutenberga laika tehnoloģijām. Viņš personīgi rada jaunus šriftus un strādā pie ornamentiem, pēc paša vārdiem „cenšoties radīt grāmatas, ko būs patīkami turēt rokās”. Miniatūras veidoja Bērns-Džonss. Izmantoja tikai paštaisītu papīru un pergamentu. Pavisam no 1891. līdz 1898. gadam, kamēr eksistēja izdevniecība (līdz Bērna-Džonsa nāvei), tika izdotas 53 grāmatas, apmēram 400 eksemplāri katra. Visas šīs grāmatas tagad tiek uzskatītas par grāmatu iespiešanas mākslas darbiem.
Apmēram tajā pašā laikā, 1889. gadā tiek laista klajā „Teiksma par Volfingu namu un visām Markas dzimtām, kas izstāstītas dzejā un prozā” („A Tale of the House of the Wolfings and All the Kindreds of the Mark Written in Prose and in Verse”), romāns (pētnieki saka, ka tā žanrs ir tuvs vēsturiskajam), kas sarakstīts senģermāņu tematikā. Moriss, izmantojot viņa laikā pieejamos avotus, rekonstruē (turklāt idealizējot) Vācijas ģints sabiedrības dzīvi līdz Lielajai tautu staigāšanai. „Teiksmas par Volfingu namu” sižets ir vienkāršs. Seno ģermāņu apmetnei (Markai) gatavojas uzbrukt romieši, kuri vēlas paplašināt savas impērijas robežas un pavairot tās bagātības. Cīņa ar viņiem, varoņdarbi, ko veic jaunie Markas karavīri, arī tiek aprakstīti romānā. Moriss rada ideālu, varonīgu pasauli, ko apdzīvo vareni un bezbailīgi kareivji, un gudras un brīnišķīgas sievietes. Kā jau klasiskajās traģēdijās, romāna varoņiem nākas izdarīt izvēli starp personīgo laimi un savas tautas glābšanu. Izvēle ir šausmīga un smaga, taču – neizbēgama.
1890. gadā iznāk romāna turpinājums – „Kalnu saknes” („The Roots of the Mountains). Sācies jauns vēsturiskais periods – agrāk vienotajā sabiedrībā sāk rasties šķiru sabiedrība. Kādreizējo vareno varoņu pēcteči tagad klejo, kā Tolkina pēddziņi, sargājot brīnišķīgās ielejas pasauli, kuras iedzīvotājiem draud neskaitāmo huņņu (kas visai līdzīgi Viduszemes orkiem) ordu iebrukums. Šoreiz romānā paralēli attīstās vairākas mīlas līnijas. Moriss plānoja radīt triloģiju, nobeidzot to ar romānu „Stāsts par Dezideriju” („The Story of Desiderius”), taču šim nodomam nebija lemts piepildīties.
1890. gadā Viljams Moriss pievēršas sev jaunam žanram, bagātinot angļu literatūru ar utopiju, ko nosauc par „Vēstīm no nekurienes jeb Miera laikmetam” („News from Nowbere (or An Epoch of Rest)”). Divus gadus pirms tam, 1888. gadā, Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs bija publicēts Edvarda Bellami utopiskais romāns „Skats atpakaļ: 2000 – 1887”. Šajā romānā jauns amerikānis pamostas pēc letarģiska miega 2000. gadā un noskaidro, ka visus uzņēmumus ir norijusi viena superkorporācija, kas nomainījusi valsts aparātu. Tādas valsts-korporācijas pilsoņi strādā tās „rūpniecības armijā”, par ko saņem visu nepieciešamo dzīvei (pēc kredītkartēm, ko pirmais apraksta tieši Bellami). 1889. gadā Viljams Moriss publicē recenziju par šo utopiju. Viņš atzīmē, ka cilvēks līdzīgā sabiedrībā pats pārvēršas par mašīnu, zaudē cilvēciskumu, bet vienīgais, ko spēj likt priekšā autors, ir – tehniskais progress, kas nedaudz samazina darba apjomu. Tas ir, tā vietā, lai padarīti darbu nesāpīgu, iegūstot no tā prieku, amerikāņu utopists piedāvā to tikai samazināt. „Es uzskatu... – Moriss rakstīja, - ka tehnikas daudzuma palielināšana vienīgi palielinās tehnikas daudzumu – ne vairāk”, kas pēc viņa domām nekādi neuzlabos pašu dzīvi.
Paša Morisa utopijā cilvēks strādā, tāpēc ka mīl darbu. Katrs cilvēka rokdarbs ne tikai var kļūt, bet noteikti kļūst par mākslas darbu, jo tas radies ar mīlestību. Darbs mājās ierobežo indivīda brīvību? Citās utopijas secinājums ir viens: to vajag sadalīt līdzīgi vai jāatdod kādam citam (piemēram, vergiem vai robotiem). Moriss piedāvā citu izeju. Viņš uzskata, ka no jebkura darba cilvēks var gūt baudu. Nemainot pašu darbu, var mainīt attieksmi pret to. Moriss ir pārliecināts, ka gudrai sievietei sagādā baudu māksla vadīt saimniecību. Viņa rūpējas par māju, par sevi – katram jau ir patīkami, ja viņam pavēl skaista sieviete, un tā ir atbilde spēku audzējošam feminismam (atcerieties, kā Bulgakovam: „Pirmkārt, mēs neesam kungi! Pirmkārt, jūs esat vīrietis vai sieviete?”). Morisa attieksme pret darbu skar visas cilvēka darbošanās sfēras. To var ilustrēt ar piemēru no mūsdienu dzīves. Ja pēc vēl no XIX gadsimta beigu modernās idejas uzskatām bērnu dzemdēšanu un mātišķumu par darbu, tad postulāts par darba samazināšanu nozīmē arī dzimstības kontroli un pat apzinātu sievietes atteikšanos būt par māti. Būt par māti, protams, ir smags darbs, taču, ja vēršamies pie Morisa teorijas, tad kā arī jebkurš cits darbs, būšana par māti nes prieku. Galvenais ir darba pareiza uztvere: nevis kā katorga, bet kā tas, kas padara cilvēku par cilvēku, palīdz viņam radīt un tajā skaitā arī radīt jaunu dzīvību.
Morisona utopijā, kā arī daudzās citās, nav laulības – cilvēki dzīvo vien ar otru, tāpēc ka grib, nevis tāpēc ka ir saistīti ar likumu. Attiecībās starp vīrieti un sievieti milzīga nozīme ir pievilkšanās spēkam, ko var pieņemt par mīlestību. Toties daiļrades sfērā kaut ko līdzīgu iedomāties autors nespēj. Mīlestības gaismu pret mākslu nevar aizvietot ne ar ko – tik ļoti to ciena Moriss (vēlāk tādu redzējumu savos darbos projicē Dž. Džoiss).
Miera laikmets Morisa utopijā seko pēc „pārejas laikmeta” ar paaugstinātu darba ražīgumu un šausmīgiem sociālajiem satricinājumiem.
Interesanti atzīmēt, ka Krievijā pirmais tulkotai „Vēstu no nekurienes” izdevums parādās gandrīz tūlīt pat pēc romāna publicēšanas rakstnieka dzimtenē – 1891. gadā. Iespējams, ka tas ir pats populārākais un atkārtoti izdotais Morisa darbs pie mums. [Protams, domāta Krievija – t.p.]
Pēc romāna-utopijas Viljams Moriss „Stāstā par Mirdzošo ieleju” („The Story of the Glittering Plain”, 1890.) atkal pievēršas Viduslaiku estētikas pasaulei; lai gan arī te viņš raksta par utopisku zemi, kurp romāna varoni aizved savas nolaupītās līgavas meklējumi.
1892. gadā ar Alfrēda Tenisona nāvi atbrīvojas dzejnieka-laureāta vieta. Šis amats eksistē no 1790. gada. Morisa laikā to ieņem līdz nāvei. Dzejnieks katru gadu saņem prēmiju un tradicionālu vīnu. Pienākumu viņam nekādu nav, taču ir pieņemts, ka viņš atsaucas un lieliem politiskiem un galma noteikumiem. Moriss saņēma priekšlikumu aizņemt šo vietu, taču atteicās, neuzskatot, ka var savienot savu sociālistisko darbību ar karalienes Viktorijas galma dzejnieka titulu.