Viljams Moriss (William Morris, 1834 - 1896) ir dzimis 24. martā Voltemstovas pilsētiņā (tagad tā ir Londonas sastāvdaļa, bet tolaik bija Eseksas grāfistes sastāvā), labi situētu evanģelistu-kristiešu ģimenē. Citu īpašumu starpā viņa tēvam piederēja meža gabals, kur bija saglabājušās akmens laikmeta būvju paliekas, ar tām arī sākās rakstnieka mīlestība uz tāda veida "relikvijām", kas vēlāk kopā ar mežu parādās viņa romānos (uz akmens galda burve upurē kazu "Avotā pasaules malā", uz akmens troņa mežā sēž valkīra "Teiksmā par Volfingu namu", Likteņa Gredzenā notiek lāču tautas sapulces "Mežā aiz pasaules robežām").
Bakalaura grādu Moriss ieguva Oksfordā, kur citu zinību vidū viņš studēja antīko literatūru un teoloģiju. Tur arī nākošais stila, kas atainoja bruņinieku romānu garu, radītājs sāka interesēties par Viduslaiku kultūru (tajā skaitā, iepazinās ar sēra Tomasa Melorija "Artūra nāvi", darbu, kas atstāja ļoti spēcīgu iespaidu uz viņa literāro daiļradi). Turpat viņu aizrāva sociālistiskās idejas. Žurnālā, ko Moriss ar saviem paziņām dibināja Oksfordas studiju pēdējā gadā (ar vienu no šiem paziņām, Edvardu Koli Bērnu-Džonsu, viņš uzturēs draudzīgas attiecības visu dzīvi), parādījās arī viņa pirmie stāsti.
Pabeidzis kursu, Moriss iestājas darbā neogotiskajā Oksfordas arhitektūras birojā. Šajā laikā viņš publicējas prerafaelītu žurnālā "The Germ", ko izdod Viljams Maikls Roseti, viena no šīs kustības dibinātāja un ideologa, mākslinieka, dzejnieka, kritiķa, mākslas pētnieka un tulkotāja Dantes Gabriela Roseti brālis. Moriss raksta žurnālam rakstus par dekoratīvo mākslu, arī dzeju, ko iedvesmo leģendas par karali Artūru, piemēram, "Gvineveras aizsardzība" ("The Defence of Guenevere"). Drīz Moriss aiziet no arhitektūras un Dantes Gabriela Roseti iespaidā sāk nodarboties ar glezniecību. Prerafaelīti kopā ar Morisu saņem pasūtījumu izgleznot diskusiju biedrības "Oksfordas savienības" (tagad Oksfordas bibliotēkas) sienas. Prerafaelītu brālība (Pre-Raphaelite Brotherhood jeb PRB, kā viņi paraksta savas gleznas) eksistē no 1848. līdz 1850. gadam, taču vēlāk ar terminu "prerafaelīti" mākslas zinātnieki sāk saukt visus kultūras darbiniekus, kuri bija tuvi Brālības idejām.
1857. gadā tiek nodrukāts pirmais Morisa dzejoļu krājums. To sauc tāpat kā agrāk minēto dzejoli. Grāmatā tiek nodrukāta arī vienīgā Morisa uz audekla pabeigtā glezna "Brīnišķīgā Izolde", ko ilgi sauca par "Karalieni Gvineveru" pēc krājuma nosaukuma. Publikāciju lielā mērā apmaksāja pats autors. Dzejoļus pirka slikti, kritikas bija maz, un arī tā pamatā bija negatīva.
Tā paša gada oktobrī Viljams Moriss iepazīstas ar savu nākamo sievu - Džeinu Bērdenu (viņam ir 23 gadi, viņai - 18). Viņas tēvs bija Oksfordas zirgu puisis, un ar izglītību Džeina lepoties nekādi nevarēja. Viņu pirmie pamana Morisa draugi - gleznotāji: viņa pozē Roseti un Bērnam-Džonsam. Pozēja viņa arī Morisam. Divus gadus pēc iepazīšanās notika kāzas, pēc tām Džeina sāk ņemt privātstundas. Rezultātā viņa iemācās runāt franču un itāļu valodā, lieliski spēlē pianino, iegūst pareizu angļu izrunu un noslīpē manieres. Viņu sāk saukt par "karalisko" un "pašu pilnību". Viņu meita Mērija (Meja) Morisa ilgu laiku satikās ar Bernardu Šovu un pastāv versija, ka tieši Džeina kalpo par prototipu Elīzai Dūlitlai "Pigmalionā".
Ap 1860. gadu jaunajai ģimenei pēc projekta, kas tapa paša Morisa tiešā līdzdalībā, uzbūvē "Sarkano māju" ("Red House"). Ar iekšējo dekoru prerafaelīti nodarbojas paši. Divi Morisa biedri Dante Gabriels Roseti un Bērns-Džonss, kā arī viņu sievas (abi apprecējās tieši tāpat kā Moriss, ar savām modelēm: Roseti ar Elizabeti Sidalu, bet Bērns-Džonss ar Džordžiānu Makdonaldi) kļuva par "Sarkanās mājas" pastāvīgajiem viesiem.
Nākošajā, 1861. gadā tiek nodibināta kompānija "Moriss, Māršals, Folkners un Co", turklāt zem Co slēpās tie paši Roseti, Bērns-Džonss un citi prerafaelīti. Kompānija nodarbojās ar vitrāžu, mēbeļu, metāla un stikla trauku, papīra un auduma tapešu, izšuvumu ražošanu un sienu izkrāsošanu. Ražotā produkcija pamatā bija domāta baznīcu interjeriem. Moriss bija pretinieks darba automatizācijai, tāpēc katrs priekšmets tika izgatavots ar rokām. Darbnīcu vadīja strādnieku kooperatīvi (izpaudās Morisa aizraušanās ar sociālismu), taču gala vārds vienmēr piederēja Morisam, kurš vēlāk kļuva par kompānijas vadītāju, pametot glezniecību.
Atsevišķi jāpiemin gobelēni, ko ražoja kompānija. Tajā laikā mehānisko steļļu izmantošana rūpnīcās faktiski iznīcināja gobelēnu mākslu. Moriss atrod vecos meistarus, pats mācījās aust, eksperimentēja ar jaunu krāsu radīšanu. Tieši Viljamu Morisu uzskata par mūsdienu gobelēnu mākslas pamatlicēju. No 1875. gada šī kompānija (mainījusi nosaukumu uz īsāko "Moriss un Co") eksistēja līdz pat 1940. gadam, kad tiesības izmantot Morisa iestrādnes kopā ar kompānijas vārdu nopirka cita organizācija, kas eksistē vēl joprojām (zīmīgi, ka internets uz mākslinieka vārdu atsaucas tajā skaitā arī ar šo zīmolu).
1867. gadā Moriss atkal izšķiras par publikāciju. Šoreiz viņš episkā dzejā pārstāsta Jāzona un Zelta aunādas stāstu ("The Life and Death of Jason"). Publika pieņem šo mēģinājumu labvēlīgi un izdevēji pat paši maksā autoram, lai saņemtu iespēju atkārtotiem izdevumiem. Pēc šī darba seko "Zemes paradīze" ("The Earthly Paradise"), kas jau rada Morisam liela dzejnieka reputāciju un izraisa kritiķu uzmanību. Četri sējumi, kas tika iespiesti no 1868. līdz 1870. gadam (darbs pie šī sacerējuma sākās jau 1865. gadā). tādā pat episkā dzejā vēsta par to, kā normāņu grupa, glābjoties no mēra, ierodas nezināmā, idilliskā salā, ko apdzīvo seno grieķu pēcteči. Saimnieki un viesi pēc kārtas stāsta leģendas (pavisam kopā 24), kas arī sastāda darba pamatu. Neparastais sengrieķu un Ziemeļeiropas materiāla sajaukums atrada savu lasītāju Viktorijas laika Anglijā.
Ziemeļu tēma ļoti aizrāva Morisu. Viņš sāk mācīties seno skandināvu valodu pie Kembridžas bibliotekāra, islandieša Ērika Magnusona, ar kuru vēlāk iedraudzējas. Kopā viņi ķeras pie islandiešu sāgu tulkošanas. 1871. gadā Moriss arī izbrauc uz Islandi. Tajā laikā viņš nodarbojas ar kaligrāfiju. No 1870. līdz 1875. gadam viņš rada 18 manuskriptus Viduslaiku stilā. Divpadsmit no tiem bija ar islandiešu tēmu. Tajā pašā laikā Moriss mēģina uzrakstīt romānu par savu laiku, taču ātri to pamet.
1876. gadā viņš publicē "Stāstu par Sigurdu no Volsungu dzimtas un par Nībelungu krišanu" ("The Story of Sigurd the Volsung and the Fall of the Niblungs"), visai garu poēmu pēc skandināvu sāgu sižeta. Tajā Moriss cenšas nodot lasītājiem seno pasaules uztveri, kāda raksturīga episkajiem varoņiem, taču dara to, ne tikai, kopējot seno literatūru, bet arī orientējas uz sava laika lasītāju uztveres iespējām. Lai paveiktu to, viņš izmanto senvācu eposam raksturīgos paņēmienus (kenningus, aliterāciju) un tajā pašā laikā senatnei neraksturīgu pantmēru, bez kā XIX gadsimta cilvēks vispār nespēj dzeju iedomāties, kā arī lielāku skaitu poētisku vārdu ar Vidusanglijas izcelsmi, ko tradicionāli izmanto augstajā stilā.
Rakstnieki ar sajūsmu uzņem jauno poēmu. Kaut gan pēc Morisa nāves interese par to kļūst daudz mazāka, lai arī Bernards Šovs nosauc to par labāko eposu pēc Homēra, bet daudzi kritiķi arī šodien uzskata to par viņa labāko dzejas darbu. Vēlāk Dž. R. R. Tolkins radīs savu tā paša sižeta traktējumu (divi melnraksti ar viņa Velsungu leģendas apstrādes variantiem tiek atrasti profesora papīros un tos publicē 2009. gadā Kristofers Tolkins). Interesanti atzīmēt, ka Dž. R. R. Tolkins savās lekcijās uzsvēra anglosakšu dzejas stilistisko atšķirību no senskandināvu stila: ja pirmais bija, pēc viņa domām, nesteidzīgs un drīzāk izpušķots, tad otrais - lakonisks un vienkāršs. Morisa variants ir tuvāks anglosakšu tradīcijai, paša Tolkina - skandināviem.
Līdzīgi poētiski mēģinājumi izrādās lielisks sākums, lai izstrādātu neatkārtojamo Morisa stilu, aktīvu poētismu izmantošanu. Jāpiebilst, ka tajā laikā Morisa daiļradē, tāpat kā visā Viktorijas Anglijas poēzijā spēcīgu iespaidu atstāj dziesmu kultūra: dzejoļiem bija jābūt "gludi" lasāmiem, kā dziedot dziesmu - nav brīnums, ka daudzu Morisa romānu personāži mīl dziedāt, bet "Teiksmā par Volfingu namu" viņi pat sarunājas dzejā.