Sodi un aizliegumi

Ķeltu priesteriem bija monopols uz reliģiskām ceremonijām tādēļ jebkurš, kurš atteicās izpildīt viņu prasības, riskēja tikt izslēgts no rituāliem un kļūt par sabiedrības izstumtu, viņu pasludināja par “netīru”. Kā sodu viņam uzlika aizliegumus: piemēram, aizliedza lietot pārtikā gaļu.

Pie tam ķelti ticēja, ka “netīro” noteikti gaida nelaimes, likstas, bet iespējams, arī ātra nāve. Iedarbības pastiprināšanai izslēgtajam druīdi veica maģiskus lāstus. Priesteri gatavoja priekš tam noslēpumainas dziras, kuru recepte tika turēta noslēpumā.

Druīdi bija slaveni kā prasmīgi dziednieki, kuri mācēja dziedēt daudzas ciltsbrāļu kaites. Par pašu dziedinošāko, svēto, brīnumdarīgo un godājamāko augu viņi uzskatīja āmuli (mūžzaļš krūms no santalkoku dzimtas). Āmuli godāja arī kā tradicionālo dzīves un auglības simbolu, tādēļ ka saglabāja lapas pat tad, kad tās zaudēja koks, uz kura tas auga, bet precīzāk – parazitēja.

Seno romiešu autors Plīnijs Vecākais (23 – 78 gadi m.ē.) savā epohālajā darbā, kuru nosauca “Dabiskā vēsture”, rakstīja: “Druīdiem nebija nekā svētāka par āmuli un koku, kurš to nesa. Visbiežāk tas bija ozols, kurš tāpat tika pasludināts par svētu”.

Zem šī ozola druīdi veica ziedojumus dieviem. Kā ziedojums parādījās balts bullis, kuru augstākais priesteris nonāvēja ar asa cirvja palīdzību. Tika uzskatīts, ka tā var pielabināt dievību, no kuras bija atkarīga kārtējā raža un visa ciema labklājība kopumā.

Pēc ziedošanas priesteris norāva lapas no āmuļa un ozola un gatavoja no tām dziedinošu uzlējumu, ar kuru dzirdīja slimos, kā arī sievietes, kuras vēlējās ieņemt bērniņu. Druīdi apgalvoja, mikslis veicinās veselu un stipru pēcnācēju dzimšanu.

Spēka vieta un upuri

Druīdi dieviem ziedoja ne tikai dzīvniekus, bet arī cilvēkus, kas tika uzskatīts par “lielu dāvanu debesīm”. Visbiežāk par ziedojumu kļuva sagūstītie ienaidnieki. Upurēšanas rituāls tika veikts ozolu svētbirzī. Tā ķeltiem bija spēka vieta, fiziskās un pārdabiskās pasaules saskarsmes punkts.

Pirms nogalināt upuri priesteris izteica garu lūgšanu. To viņā pabeidza ar konkrētu lūgumu, vērstu pie dievības. Viņš varēja palūgt lietu sausuma laikā, uzvaru kārtējā kaujā ar ienaidniekiem, kāda nebūt konkrēta cilvēka dziedināšanu no ligām vai kārtējo medību veiksmīgu iznākumu. Pēc kā ar kliedzienu pārgrieza nelaimīgajam rīkli.

Bieži upuri izmantoja noslēpumainos zīlēšanas rituālos. Pirms tam to, kuram vajadzēja nomirt, veselu nedēļu gatavoja rituālam. Viņu labi baroja un izpildīja iespēju robežās visus viņa lūgumus. Rītā pirms rituāla veikšanas upurim apgrieza matus, viņa vaigus sārtoja un par krāsoja nagus. Pēc priesteru domām, tam, uz kuru kritusi izvēle jāstājas visvarenās dievības priekšā vislabākajā skatā: paēdušam, skaistam un mierīgam.

Nozīmētajā dienā svētbirzī sanāca visi iedzīvotāji lai novērotu zīlēšanas rituālu. Darbība sākās ar to, ka priesteris, izsakot noslēpumainus buramvārdus, sadūra upurējamo un uzmanīgi vēroja viņa agoniju. Druīdi ticēja, ka pat tas fakts, kā upura ķermenis krīt zemē, var atklāt nākotni. Asiņainā izrāde noslēdzās ar galvenā priestera vārdiem, kuros viņš teica par to, ko drīzumā vajag gaidīt ciltsbrāļiem.

Īpaši virtuozus priesterus, kuri precīzi paredzēja to vai citu parādību, ciltbrāļi cienīja, novērtēja, apgādāja viņus ar gaļu, graudiem, augļiem un citiem produktiem.

Priesteri ķeltu sabiedrībā tika godāti kā augstākā kasta, un tādēļ bija nesasniedzami.

Ieroči un zelts

Brīnumainie arheologu atradumi apstiprināja, ka druīdi patiešām veica rituālus ziedojumus. Savās ekspedīcijās zinātnieki regulāri atrada un turpina atrast ķeltu upuru atliekas. Tās pētot zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka druīdi nekautrējās lietot pārtikā ciltsbrāļu gaļu.

Viens no pašiem pazīstamākajiem atradumiem atgadījās purvā netālu no ciema Češīras grāfistē. Tas tika datēts ar mūsu ēras II gadsimtu un apstiprināja, ka pirms nāves upurim (jaunam cilvēkam bija apmēram 25 gadi) apgrieza ūsas, bārdu un matus. Kuņģa satura izpēte uzrādīja, ka dažas stundas pirms bojāejas viņš ēda kviešu putru, kā arī svētā āmuļa putekšņus. Tika uzskatīts, ka putekšņi spēj apspiest bailes un novest cilvēku labvēlīgā, harmoniskā stāvoklī.

Priesteri-druīdi veica ne tikai cietsirdīgas un asiņainas upurēšanas, bet arī rituālas bēru ceremonijas. Aizgājēju glabāja viss ciems, un, pirms nodot viņa ķermeni zemei, priesteri deva godu visam labajam un lietderīgajam, ko bija tas veicis dzīvam esot. Uz atvadām viņam vēlēja pārticību un mieru citā pasaulē.

Ķelti pielūdza dabas garus un ticēja aizkapa dzīvei: viņu karotāju un vadoņu kapos arheologi atrada apglabāto personīgās lietas, ieročus un zelta rotaslietas. Druīdi ticēja, ka visi šie priekšmeti var noderēt aizgājējiem aizkapa pasaulē. Saskaņā ar viņu ticējumiem, pēc ķermeņa nāves cilvēka dvēsele pārmiesojas citā apvalkā. Priesteri pamācīja karotājus, kuri devās kaujā, apvārdoja viņus cīnīties drosmīgi un nebaidīties no bojāejas, par cik viņus gaisa nākošā dzīve citā ķermenī. Par karotāju-druīdu varoņdarbiem un viņu drosmi klīda leģendas.

Tiesneši un padomdevēji

Druīdi lepojās ar savu īpašo statusu un pasvītroja to ar garu baltu apģērbu, kā arī neparastām galvassegām, kuras rotāja ar detaļām no bronzas lapiņu, čiekuru un ragu  veidā. Ierindas pilsoņi nolieca galvas tiekoties ar druīdiem izrādot viņiem ar to savu cieņu.

Druīdus atšķīra spēcīgs radošais iesākums, viņi glabāja ķeltu teiksmas un mitoloģiskās poēmas, kuras nodeva no mutes mutē. Saskaņā ar vienu no tām, apmēram 400 gadā pirms mūsu ēras notika lielā Koku kauja. Šo datumu ķelti arī uzskata par gadu, kurā parādījās lielākie cilvēces magi – druīdi. Ķeltu sabiedrība uzlika druīdiem tiesnešu funkcijas, viņi risināja strīdus par mantošanu, palīdzēja visdažādāko konfliktsituāciju likvidēšanā, kā arī uzstājās kā valdnieku, kuri novērtēja viņu gudrību un prasmi atrast kompromisus, padomdevēji. Tāpat druīdi sekoja tam, lai karavīri zvērētu pie ieroča ar to pierādot savu uzticību cilts līderim.

Druīdi regulāri sapulcējās uz filozofiskām sarunām, kurās dalījās cits ar citu iegūtajās zināšanās un apsprieda dažādus savas mācības aspektus, kuri bija unikāls maisījums no dabiskās filozofijas, maģijas un reliģijas. Pirmās ķeltu priesteru vajāšanas sākās Romas impērijas laikos. Iekarotāji-romieši izskaidroja to ar pagāniskās reliģijas, kanibālisma un cilvēku ziedošanas nepieņemšanu. Vajāšanas pīķis attiecināms uz imperatoru Tibērija un Klaudija valdīšanas laiku mūsu ēras I gadsimtā.

Tomēr, neskatoties uz masveida cietsirdīgām ķeltu priesteru slepkavībām, pastāvīgām viņu svētnīcu izlaupīšanām un svētbiržu iznīcināšanu, Romai tā arī neizdevās pilnībā no viņiem atbrīvoties.

Šis mērķis tika veiksmīgi sasniegts tikai ar kristietības atnākšanu Rietumu un Centrālajā Eiropā. Cietsirdīgu vajāšanu rezultātā druīdi un ķeltu reliģija praktiski pilnībā izzuda uz XI – XII gadsimtu.

Neodruīdisms kā reliģija

Pagāja seši ilgi gadsimti pirms Britānijā no jauna uzdīga neodruīdisma asni. Tas notika romantisma, kurš slavināja senās ķeltu dzelzs laikmeta tautas, ietvaros. XVIII gadsimta sākuma druīdi tiecās atdarināt senos priesterus un mēģināja atdzimdināt viņu noslēpumainos rituālus. XVIII gadsimta beigās viņi radīja organizācijas brālību formā pēc masonisma parauga, kuras izmantoja britu druīdu romantisko tēlu kā aizvēsturiskās Britānijas pamatiedzīvotāju garīguma simbolu.

Dažas druīdu grupas apvienoja senās maģiskās prakses ar mēģinājumiem ieviest fizisko kultūru un naturālismu (naturālisms – dzīvesveids harmonijā ar dabu, raksturojas ar kailuma praksi kopienā ar mērķi attīstīt cieņu pret cilvēkiem un dabu. – red.).

Tajos laikos druīdiem bija karsti strīdi par to, cik toreizējais druīdisms līdzīgs dzelzs laikmeta druīdu tradīcijām.

XX gadsimta vidū tika novērots intereses pieaugums pret seno ķeltu mācību. 2010.gadā britu komisija labdarības jautājumos atzina dabas garu pielūgšanu (druīdismu) par reliģiju. Uz 2022.gadu pie druīdisma sevi pieskaitīja daži desmiti tūkstoši britu, galvenokārt radošās inteliģences pārstāvji. Pēc ekspertu vērtējuma, uz 2023.gada sākumu neodruīdisms tika pārstāvēts gandrīz četrdesmit valstīs.

Tādā veidā, senie ķeltu kulti izrādījās tuvi arī XXI gadsimta cilvēcei. Izzinot un sludinot to, viņi uzskata, ka senās prakses palīdz sasniegt izturību un harmoniju trauksmainajā mūsdienu pasaulē, kad simboliskais pastardienas pulkstenis pēc nesenās bultiņu pārbīdīšanas rāda, ka līdz apokalipsei atlikušas vien deviņdesmit sekundes.