Līdz 6-7 gadiem – viss skaidrs, smilšu kastē spēlējas visi, visi ir vienādi. Tev ir vesela kaudze draugu, apkārt vesela, brīnumaina pasaule. Cik tas ir brīnišķīgs laiks (kaut arī toreiz tā nelikās)!

Līdz 12-13 gadiem – te jau bērneļi lasās pa kompānijām. Bērna saprāts sāk aizdomāties, ka viss nemaz nav tik rožains, kā likās. Bērneļi jau pamazām sāk iedalīt sevi rangos. Tas ir pamuļķis, bet tam ir spēļu konsole. Nu, jūs sapratāt. Tomēr draudzība joprojām ir. Bez raizēm, vēl bērnību nezaudējušā draudzība. Augsti ideāli, savstarpēja palīdzība, izlīdzēšana.

14-17 gadi – laipni lūgti ellē, mans jaunais draugs. Elle vārās tev galvā, tavos vienaudžos. Psihoļugas to sauc par pārejas vecumu. Īsi sakot, tavi vienaudži taisa visādas stulbības. Pēc tam, kad hormoni tevi atlaiž, tev paliek kādi divi-trīs draugi, kuri kopā ar tevi ir izgājuši caur šiem gadiem. Pagaidām. Tu pabeidz skolu un priekšā tev ir pieaugušo dzīve.

18-23 gadi – laipni lūgts. Pasaule rādās tev visās savās krāsās, turklāt drūmu toņu ir daudz vairāk. Skolā tev likās, ka tu zini visu, taču tagad, te viss ir sarežģītāk, nekā tu biji iedomājies. Te viss ir tā, kā ir – un nekā savādāk. To ir grūti izteikt vārdos, aprakstīt. To var saukt par ikdienu, dienišķām raizēm, kāds to sauks par vienkāršo dzīvi, taču to es varu sacīt ar garantiju – daudzus tā salauž. Tu pat nepaspēj apskatīties, kad visus tavus draugus dzīve ir izsvaidījusi uz visām pusēm. Viens mācās augstskolā, cits ir armijā. Vēl viens – apprecējies. Daži vispār pazuduši. Kāds dzer, cits kļuvis par narkomānu, kāds ieslīdzis sevis meklējumos. Visa tā bardaka vidū esi tu pats. Praktiski viens. Tev parādās jauni paziņas, taču tev mēle nekustas nosaukt viņus par draugiem.

24-30 gadi – mocību periods. Tu skaties uz citiem, kā viņi pakāpeniski labiekārto savu dzīvi. Apprecas, rada ģimenes, strādā. Mainās. Protams, ka ārēji. Tavi vecie draugi – tu viņus pazīsti ar grūtībām. Tu jau arī neesi muļķis, laiku velti neesi kavējis. Arī mācījies, arī strādā, materiāli nodrošināts un tevi savā sfērā ciena kā profesionāli. Taču vientulības un nesapratnes sajūta tevi grauž. Tu centies atcerēties tās vecās, aizmirstās sajūtas – atrodi savu skolas mīlestību, satiecies ar vecajiem draugiem. Un nesaproti, kā kādreiz pret viņiem tu varēji kaut ko just. Sveši cilvēki.

30 un vairāk? – apzināšana. Cilvēks vienmēr ir vientuļš, mēs visi esam līdzīgi pasažieriem okeānā, peldot vienvietīgās laivās – tas ir viens. Cilvēki, kuri kādreiz viens otru pazina, taču nav komunicējuši savā starpā tāpēc, ka viņu ceļi ir šķīrušies – vairs nav draugi. Banāli, bet viņiem vairs nav, par ko runāt. Tas ir divi.

Taču viss nav tik slikti. Apkārt ir cilvēki, kuri ir nonākuši pie tāda paša secinājuma. Viņiem ir tāds pat pasaules uzskats, tuvāk tos apskatot, tu vari atrast viņos daudz kopēja, pat interešu lokā. Viņi var kļūt par taviem... draugiem.