Centrāleiropa 14.gadsimtā pārdzīvoja īstu vampīrisma epidēmijas uzliesmojumu, kas sakrita ar baisu mēra sērgu. Panikā cilvēkus nereti apbedīja dzīvus, bet kad kapu atraka, lai, piemēram, blakus apbedītu kādu citu, mironis bija mainījis pozu un notraipīts ar asinīm, acīmredzot izmisīgi cenšoties izkārpīties virszemē. Tas lika palicējiem domāt, ka līķis pārvērties par nemirstīgu asinssūcēju.
Ap to laiku vampīrus, kas pirms tam tika uzlūkoti kā dabas fenomens, pasludināja par velna kalpiem un sāka pret tiem nesaudzīgu cīņu. 1486.gadā dominikāņu mūki Jākobs Šprengers un Heinrihs Krāmers dāvāja pasaulei slaveno Mallerus Malefucarum jeb Raganu veseri – rokasgrāmatu sātana kalpu atmaskošanai, kas piedāvāja plašu spīdzināšanas paņēmienu arsenālu. Raganu medību laikos, kas ilga gandrīz trīs gadsimtus un aiznesa līdzi tūkstošiem nelaimīgu sieviešu (un reizēm arī viriešu) dzīvību, cilvēkus apvainoja ne tikai burvestībās, bet arī vampīrismā, nosūtot uz sārtu. Baumoja, ka tie, kuri apzināti pielūdz sātanu, upurē savam elkam cilvēkus un dzer viņu asinis, mēģinot izdabāt pavēlniekam.
Miroņgalvas medības
Dažādi rituāli ar asins izmantošanu savulaik patiešām bija populāri Karpatos: Rumānijas, Ungārijas, Slovākijas un Ukrainas kalnu apgabalos, no kurienes kā no zemestrīces epidcentra pa Eiropu izplatījās leģendas par vampīriem. Šis reģions, kur gadu simtiem sajaukušās dažadu tautu tradīcijas un māņticība, kur pastāvīgi risinājušās asiņainas kaujas un daba ir īpaši mežonīga, izrādījās auglīga augsne leģendām par vampīriem, kas bieži sastomamas rumāņu tautas folklorā. Viens no šiem nostāstiem vēsta par vampīru spēju parvērsties par naktstauriņiem miroņgalvām, kā mēdz dēvēt sfingus. Rumāņi ticēja, ka sfingā iemiesojies vampīra dvēsele, un tas, kurš to notvers, iegūs varu pār asinssūcēju. Vēl rumāņi ticēja, ka vampīri spēj kļūt neredzami vai pārvērsties par miglu, kas tiem ļauj iekļūt jebkurā, pat vismazākajā atverē. Rumāņu zeimnieki joprojām rotā mājas ar ķiploka daiviņu virtenēm un karina tādu rotu sev uz kakla, ejot naktī laukā no mājas. Cilvēkam, kuru sakodis vampīrs, tradicionāli Rumānijā deva uzlējumu no ievas ogām, vīna, degvīna un medus, bet bija arī citas receptes. Lai pastiprinātu maģisko iedarbību, paralēli uzlējuma dzeršanai vajadzēja skaitīt attiecīgu vārdojumu. Tāpat bija arī īpašas lūgšanas, lai atbrīvotos no vampīra varas, bet tās ne vienmēr palīdzēja. Dienu no dienas upuri pārbaudīja, dodot viņam svēto ūdeni. Ja cilvēks to nevarēja norīt, tātad viņš jau bija pārvērties par vampīru, un ciema ļaudīm neatlika nekas cits, kā uzmeklēt apses, vilkābeles vai smitsērkšķu mietu. Ja vampīrs pēc caurduršanas nesabira pelnos, tam nocirta galvu un sadedzināja, bet pelnus izkaisīja pa vējam vai apraka divu ceļu krustojumā.
Asinssūcēja radinieki pat savās mājās nebija pasargāti no vampīra uzbrukuma, jo tas spēja iekļūt caur skursteni vai atslēgas caurumu. Viņi varēja izglābties, tikai ierīvējot visas šīs “ieejas” ar ķiploku un naktī atstājot degam gaismu.
Rumānijā uzskatīja, ka vampīram ir divas sirdis. Viena no tām pēc nāves nenomira, tāpēc tas bija nemirstīgs. Ja vampīrs pielavījās zvanu tornim un sāka zvanīt, tad vairs nebija nekādu cerību – visi, kas dzirdēja šo zvanu, bija nolemti nāvei. Tāpat ticēja, ka vampīrs spēj atņemt cilvēkiem runas spējas, skaistumu, jaunību un vitālo spēku.
Reizi gadā, Svētā Andreja dienas priekšvakarā, vampīri satikās mežonīgā vietā, “kur dzeguze nekūko un suns nerej”, lai palielītos ar saviem ļaunajiem darbiem. Taču ne visi vampīri patiesi pakļāvās ļaunumam, daudzi ļoti pārdzivoja savu nolādēro eksistenci un visiem spēkiem vēlējās to pārtraukt. Transilvānijā ir ticējums, ka mirušais, septiņus gadus pabijis vampīra ādā, var doties uz citu valsti un atkal kļūt par mirstīgu cilvēku. viņš pat var apprecēties un kļūt par ģimenes cilvēku, taču jāreķinās, ka visi ģimenes locekļi neizbēgami pārvērtīsies par vampīriem.
Gotiskā grāfa uznāciens
Brema Stokera romāns Drakula dienasgaismu ieraudzīja Londonā 1897.gada pavasarī. Kritiķi to slavēja, bet smalkais estets Oskars Vailds pat nodēvēja par “labāko simtgades romānu”. Taču grāmata netika pārāk labi pirkta, līdz pēc diviem gadiem iznāca tās plaši izreklamētais izdevums Amerikā. Tas nodrošināja Drakulam panākumus, un turpmāk romāns tika pātrizdots gandrīz katru gadu. Drīz parādījās tā tulkojumi citās valodās.
Pēc Stokera gotiskā romāna punlicēšanas vampīru mānija kļuva par visaptverošu modes fenomenu. Turklāt grāmata kļuva par kolorītu un mistisku Rumānijas ceļvedi. Kaut gan daži kritiķi apgalvo, ka Drakula īru rakstniekam bija tikai vēl viens “ierindas” romāns, tā nav patiesība. Ne pie viena cita sava darba Stokers nestrādāja tik ilgi (septiņus gadus) un pamatīgi. Viņš izlasīja daudzas grāmatas Londonas un Vitbijas bibliotēkās; beidzamās zvejnieku ostā viņš vasarās atpūtās un padarīja to par romāna darbības vietu. Turklāt grāmatas tapšanas laikā rakstnieks iestājās okultajā ordenī Zelta rītausma, lai no pirmavotiem iegūtu zināšanas par okulto pasauli. Starp Stokera izlasītajām grāmatām bija Viljama Vilkersona Liecības par Valabijas un Moldāvijas kņazistēm un citas grāmatas, kurās stāstīts par Transilvānijas vēsturi un tās iemītnieku māņticību. Tiek uzskatīts, ka liecības par vampīriem Stokers varēja iegūt arī no sava paziņas Armīna Vamberi. Šis ungāru ebrejs bija izcils Austrumu kultūras speciālists, kurš pēc bīstamiem ceļojumiem pa Centrālāziju apmetās Londonā, kur strādāja par konsultantu britu Ārlietu ministrijā. Romānā patiešām ir atsauce uz “Armēnijas profesoru no Budapeštas”, kaut gan realitātē Vamberi neinteresējās par vampīriem un autoru apgaismoja tiaki par Austrumeiropas vēsturi, ko Rietumos tolaik ļoti slikti pārzināja.
Stokera portretējumā grāfs Drakula ir visnotaļ aristokrātisks ar izteiktu ērgļa profilu, smalku degunu, reljefu pieri un bieziem matiem, vien nedaudz paplāniem deniņos; kuplām uzacīm, gandrīz saaugušām virsdegunē. Pati galvenā grāfa īpatnība – mutes izteiksme, kas slēpj kaut ko nežēlīgu, domājams, viņa patieso dabu. Pie tā bija vainīgi Drakulas zobi: ļoti asi, balti, tos pilnībā neapslēpj lūpas, kuru spilgti sarkanā krāsa liecina par milzīgu dzīvības spēku, kas nav tipisks viņa vecuma cilvēkam. Tāpat grāfa izskatā uzmanību piesaista pārsteidzošais bālums.
Drakona dēls
Srokera grāmatas popularitāte dubultojās ar katru Drakulas izdevumu, un asinskārais grāfs kļuva par visslavenāko vampīru pasaulē. Slavens kļuva arī viņa prototips Vlads III Cepešs, nelielās Valahijas kņazistes valdnieks mūsdienu Rumānijas teritorijā. Vārds “Drakula” valahu valodā nozīmē – velns vai drakona dēls. Valahiem piemita paraža piešķirt šo iesauku ikvienam, kas izcēlās ar drosmi, nežēlību vai viltību. Zinātnieki uzskata, ka iesauku Vlads Cepešs mantoja no tēva, Drakonu ordeņa bruņinieka, Ungārijas karaļa Vlada II Cepeša. Valahijas kņaziste tika izveidota 14.gadsimtā, un Vlads II Cepešs kļuva par vienu no Rumānijas nacionālās kustības ietekmīgākajām personām, taču tas faktiski ir viss, kas par viņu zināms.
Vlada II Cepeša dēls izcēlās ar neparastu spēku un bija ievērojams kareivis. Stāsta, ka viņa valdīšanas gados pastāvējusi tāda likumsakarība, ka bijis iespējams nomest zelta monētu un uzmeklēt to pēc nedēļas tajā pašā vietā. Kļūstot par vadoni, Cepešs jaunākais ieviesa vienkāršu likumu – katru, kurš iekāroja svešu labumu, gaidīja sārts vai bendes bluķis. Pēc diviem viņa valdīšanas gadiem valstī aizmirsa par zirgu zagļiem un citiem noziedzniekiem.
Cepešs daudz karoja – gan ar varenajiem kaimiņiem, gan arī ar citiem konkurentiem. Karavadoņa talants un personīgā drosme sagādāja valdniekam lielu slavu, kas iedvesmoja hroniku autorus un vēlāk rakstniekus.
Pēc Brema Stokera grāmatas publikācijas vēsturiskais Valahijas valdnieks un literārais varonis lasītāju prātā saplūda vienā tēlā, un nostāsti par Cepešu ieguva ļoti asiņainu nokrāsu. Saskaņā ar leģendu karagājienu laikā viņš apmeties Branas pilī, bet mežā, kas ieskāvis pili, bija iecienījis medīt. Cits stāsts vēsta, ka Cepešs Branas pagrabos spīdzinājis turku kareivjus. Neatkarīgi no šo nostāstu ticamības vēsturnieki uzskata, ka šis cilvēks tiešām bijis ļoti nežēlīgs. Ne velti vietējie vēl gadsimtiem pēc Valahijas valfnieka nāves mēļoja, ka Vlads Cepešs noslēdzis darījumu ar sātanu un pēc nāves pārvērties par vampīru, kas kļuvis pazīstams kā Drakula.
Mežu ieskautā pils
Daudzie Drakulas pielūdzēji uzmeklējuši visas ģeogrāfiskās vietas, kas saistītas gan ar mītisko varoni, gan ar reālo personāžu. Viena no tām ir Branas pils. Romāna pirmajā izdevumā tika iespiesta gravīra ar Branas pils atveidu, lai gan Stokers grāmatā šo ēku nepiemin un nedod mājienus, ka viņa varonis tur būtu apmeties. Taču ar gravīru bija gana, lai lasītājiem Drakula uz visiem laikiem asociētos tieši ar iespaidīgo Branas pili.
Branas pils tika uzbūvēta lielas klints malā un savulaik no trim pusēm bija pilnībā nepieejama. Rietumos bija liela ieeja, bet aiz tās tālumā pacēlās robainas klintis, izveidotas cita aiz citas. Pils celtniecība tika uzsākta 1226.gadā un pabeigta 1388.gadā. nocietinājuma mērķis bija aizsargāt ceļu uz Itāliju no turku iekarotājiem. Branas pils saimnieki bija gan bruņinieku ordeņi, gan ungāru karaļi. Savas pastāvēšanas laikā pils nomainījusi daudz saimnieku, taču par visslavenāko tās iemītnieku cilvēku apziņā kļuva nežēlīgais grāfs Drakula, kura prototips šajā pilī nekad nebija uzturējies. Tiesa, 1459. gadā leģenda gandrīz vai kļuva par realitāti. Turki gatavojās notvert valahiešu valdnieku un ieslodzīt viņu Branas pils pazemē, taču šis plāns nerealizējās.
Aptuveni 500 gadu pēc šiem notikumiem pils nonāca ungāru karaļu īpašumā, taču uz neilgu laiku. Kad Rumānija kļuva par sociālistisku valsti, Branas pili pārvērta par valsts muzeju. Tiesa, 2009.gadā to atdeva karaliskajai ģimenei.
Ilgu laiku Branas pils bija pamesta novārtā, kamēr to par saviem līdzekļiem uzņēmās restaurēt režisors Frānsiss Fords Kopola, kurš tieši tur uzņēma savu slaveno filmu Drakula.
Tagad Branas pils piedzīvo atdzimšanu. Par spīti daudzajām baumām, īpašnieki to negrasās pārdot. Pils ir Rumānijas visdārgākais arhitektūras piemineklis un visvairāk apmeklētākais muzejs. Hābsburgu dinastijas pēcteči veikuši senās pils modernizāciju, kā arī paplašinājuši ekspozīciju, atjaunojuši interjeru. Protams, tur nevar iztikt arī bez grāfa Drakulas klātbūtnes, kas tiek uzsvērta ar īpašiem specefektiem.
Pat ja nostāsti par grāfu Drakulu ir vien mīts, Branas pils ir īsta gotikas pērle. Tās garie, šaurie un izlocītie gaiteņi veido īstu labirintu, kas apmeklētājiem raisa bailes un rada sajūtu, ka kāds aiz muguras novēro ikvienu nepiederīgā soli. Karaliski diženas zāles nomaina nelielas istabas, un klaustrofobiskā izjūta jau pēc mirkļa liek noticēt visām iespējamām leģendām.
Pils pagalmā atrodas veca aka, par kuru tāpat ir sava leģenda. Nostāsts vēsta, ka tā ir vienīgā ieeja Branas baisajās slepenajās telpās, kas atrodas dziļi zem zemes. Kaut kur tur, guļot greznā zārkā, savu augšāmcelšanos gaida pils senais saimnieks.
Patiesībā gan par īsto Drakulas mītni būtu jādēvē Poenari pils, nevis populārā Brana. Poenari ilgu laiku bija viena no galvenajām Vlada Cepeša rezidencēm, ko apstiprina vēsturiski dokumenti. 15.gadsimtā Valahijas valdnieks apsūdzēja tuvējās pilsētiņas Tirgovištes iedzīvotājus sava brāļa slepkavībā, pēc tam nežēlīgi sodot visu vietējo aristokrātiju, bet pilsētniekiem liekot strādāt savā cietoksni – nostiprināt sienas un būvēt jaunus sargtorņus. Zināms, ka Poenari pils pazeme tiešām tikusi izmantota Cepeša ienaidnieku spīdzināšanai un sodīšanai. Saskaņā ar leģendu Cepeša sieva Helēna beigusi dzīvi pašnāvībā, izlecot pa šīs pils logu.
Sarkanais ezers
Leģenda par Drakulu ir slavenākais stāsts, ko cilvēki zina par Rumāniju, taču ir vēl daudz citu senu teiksmu, kas ir ne mazāk baisas un aizraujošas. Rumānijas ziemeļaustrumu daļā, Bikazas ezera tuvumā, atrodas Sarkanais jeb Slepkavu ezers. Tas izveidojās 1837.gadā lietusgāžu un klinšu nogruvumu dēļ, kas aizsprostoja kalnu upi, izveidojot savdabīgu dambi. Tomēr vietējie iedzīvotāji par šo vietu mēdz stāsīt skaustu un romantisku leģendu, kas ļoti patīk tūristiem.
Saskaņā ar teiksmaino nostāstu pirms vairākiem gadsimtiem tajā apkaimē dzīvojusi daiļa meitene, vārdā Estere. Viņas skaistums valdzinājis gan jaunus, gan vecus, gan vīriešus, gan sievietes. Meitenes acis bijušas zaļas kā zāle, mati – melni kā ogle un slaidais augums – iznesīgs kā apsei. Kādā jaukā vasaras rītā Estere devusies uz gadatirgu un tur ieraudzījusi sev tīkamu jaunekli: skaistu, spēcīgu, turklāt arī drosmīgu. Viņš viens varējis uzveikt lāci un brīnišķīgi spēlējis flautu. Kad jauno cilvēku skatieni sastapušies, jūtas abus satricinājušas kā zibens spēriens skaidrā laikā. Lai paustu savu mīlestību, jauneklis nopircis meitenei zīda lakatu debesu krāsā un spoguli, piedāvājot arī savu roku un sirdi. Taču jauneklim bijis jādodas karā, un mīlnieki nav paguvuši kļūt par vīru un sievu.
Estere ļoti skumusi pēc mīļotā, tāpēc biežii devusies vientuļās pastaigās gar kalnu upīti, lai netraucēti izraudātos. Vienā šādā reizē, kad saule jau sasniegusi horizontu, no kalniem lejup gājis laupītājs. Ieraudzījis skaistu meiteni, viņš apstājies kā zemē iemiets. Attapies viņš sarvēris Esteri, uzsēdinājis zirgā un jājis prom. No kaisles zaudējis prātu, laupītājs bijis gatavs nolikt pie meitenes kājām visu, ko vien skaistule vēlētos: zelta un sudraba kalnus vai pili no dimantiem, padarot viņu par visas pasaules valdnieci. Bet Estere bijusi nepielūdzama un neuzpērkama. Viņas sirdī degusi mīlas liesma pret citu vīrieti, un nevienos spēkos nav bijis to apdzēst.
Izmisusī meitene vērsusies pie kalniem, lūdzoties viņai palīdzēt. Un kalni uzklausījuši lūgšanas: klintis sakustējušās, uzliesmojuši zibeņi, sākuši krist akmeņi. Viens no laukakmeņiem, atrāvies no klints, kļuvis par kapakmeni Esterei un laupītājam, bet spēcīgā zemestrīce nogalinājusi ganus un aitas, kas atradušies pretējā krastā. Ielejas vietā, pa kuru plūdusi pārsteidzoši tīra un dzidra upe, izveidojies ezers, piepildīts ar mirušo asinīm. Tāpēc tas nodēvēts par Sarkano ezeru.
Apburtais mežs
Vēl kāda mistiskām leģendām apvīta Rumānijas vieta ir neparastais Hojas Baču mežs, kas atrodas Klužas-Napokas pilsētas tuvumā. Tas izslavēts ar neparastiem fenomeniem un nodēvēts par Transilvānijas Bermudu trijstūri. Daži mistiķi mežu pat uzskata par portālu uz citu dimensiju. Paranormālo parādību pētnieki Hojas Baču nodēvējuši par vienu no visaktīvākajām pasaules anormālajām zonām.
Leģendas par šo vietu neradās no zila gaisa vai garlaicīgas dzīves. Viss sākās ar to, ka tur kopā ar visu aitu ganāmpulku pazuda gans, un neviens vairs nespēja atrast ne viņu, ne lopiņus. Tā bija tikai pirmā noslēpumainā pazušana Hojad Baču mežā. Vietējie iedzīvotāji sāka baidīties un izvairīties no dīvainās vietas. Apkaimes iedzīvotāji apgalvo, ka mežā ieklīdušie piepeši izjūt nelabumu vai sāpes, kas atstāj uz ķermeņa redzamas pēdas, tajā pašā laikā pastāvīgi sajūtot, ka kāds viņus izseko un novēro. Leģenda vēsta, ka pagājušā gadsimta sākumā apkaime, kas pirms tam bija absolūti normāla, nesaprotamu iemeslu dēļ mainījusies līdz nepazīšanai. Mežu piepeši pametuši zvēri un putni, koku stumbri pakāpeniski izlocījušies neiedomājamos veidolos, bet zemi noklājusi bieza sūnu kārta. Zinātnieki mēģināja izpētīt mežu, taču neko neatklāja, vien meža mistiskajiem rēbusiem pievienoja vēl vienu mistēriju. Hojas Baču centrā tika atrasts apaļš lauks, kur pilnīgi nekas neaug. Pagaidām izskaidrojuma šim fenomenam nav, bet Hojas Baču iemantojis milzu popularitāti pēc neparastajiem iespaidiem izslāpušo tūristu vidū.