Jebkādā ziņā drakons ir mantojis no čūskas daudz vairāk, nekā no putna, un parasti izpilda čūskas funkciju, kas saistīta ar auglību un ūdens vidi, ar pazemi un bagātību sargāšanu.

Vairums teiksmās, kas ir radušās pasaules rietumu pusē: no Indijas līdz Īrijai, pūķis kaut ko sargā vai kaut ko gaida. Drakons, kas lidinās pa pasauli, meklējot piedzīvojumus, ir neparasts notikums.

Varonim ir jāatrod pūķis, kas sargā pieeju ūdens avotam, dārgumiem vai arī brīnišķīgai jaunavai, pēc tam pūķis ir jānogalina, lai iegūtu ūdens avotu, dārgumus vai jaunavu.

Jāpiezīmē, ka daudzām tautām atšķirība starp pūķi un čūsku nav liela. Piemēram, spriežot pēc visa, Zmejs Goriničs no krievu biļinām ir tipisks pūķis, tāpēc ka viņš lido, taču laikam biļinu autoram neviens nebija pateicis, ka mode uz reptiļiem ir mainījusies, un tāpēc mums nav zmeji , bet īsti drakoni. Viņš tā arī turpina rakstīt par zmeju [čūsku]. Tā arī nav noskaidrots tas rāpulis, ko ar šķēpu nogalē Svētais Georgijs Uzvarasnesējs, kas atbrīvoja jaunavu. Dažreiz to attēlo, kā čūsku, dažreiz, kā tipisku pūķi.

Taču, ne tikai leģendās un dziesmās, bet arī attēlos un skulptūrās, pat vissenākajās, starpība starp pūķi un čūsku ir visai nosacīta. Tāpēc vajadzētu kaut kā nošķirt abus, lai turpmāk nebūtu juceklis, noskaidrot, ar ko tad formāli pūķis atšķiras no čūskas, lai to varētu paskaidrot mūsu bērniem un mazbērniem.

Tad lūk galvenā atšķirība ir spārnos un ķepās. Kā likums, pūķim ir plēvspārni kā lidojošai čūskai vai pterodaktilam un resnas, īsas krokodila ķepas ar nagiem.

Turklāt, bez šīm pirmās pakāpes atšķirībām ir arī otrās pakāpes atšķirības: zvīņas pūķim ir lielākas un stiprākas, nekā čūskai, bet pa muguru stiepjas asa sekste.

Kas attiecas uz galvām, tad gan pūķim, gan čūskai tās var būt vairākas, te nekādu likumu nav. Parasti galvas seko vienkāršo skaitļu likumam, visbiežāk tās ir vai nu trīs, vai arī septiņas. Gan pūķis, gan čūska ir apveltīta ar ātras reģenerācijas spējām: ja tu paliec lēnāks, tad nocirstās galvas vietā var ātri izaugt jauna, vēl niknāka kā iepriekšējā.

Drakoni visvairāk bija pazīstami Viduslaikos. To slavu enerģiski uzturēja bruņinieki, kuri klejoja pa mežiem, meklējot varoņdarbus, vai arī pa pilīm, meklējot vēl brīvas skaistās dāmas. Katrs bruņinieks, tiklīdz atrada dāmu, tūlīt zvērēja viņai, ka nogalinās pūķi, un tūlīt pat devās mežā iekšā. Pēc kāda laika viņš atjāja atkal, noguris un lepns. Un kliedza no apakšas, lai skaistā dāma iznāktu uz balkona vai paskatītos pa torņa logu. Tad viņš paziņoja, ka pūķis ir nogalināts un dāma atbrīvota.

-          Paldies, - kliedza no balkona skaistā dāma. – Un kā būs ar manu vīru? Vai to arī galināsim nost, vai varbūt nē?

Daudziem bruņiniekiem un spēkavīriem nācās cīnīties ar pūķiem, taču, liekas, galvenais pūķu speciālists bija lielais ziemeļu (vai pareizāk, dāņu) varonis Beovulfs.

Pirmais Beovulfa varoņdarbs bija uzvara pār Grendelu, kurš, acīmredzot, piederēja pie ūdens vai ezeru pūķu dzimtas un viņa priekšķepas bija līdzīgas milzīga izmēra cilvēka rokām. Šo Grendelu neņēma parastie ieroči un, iekļuvis pilī, tas aprija visus pēc kārtas, nevienu nešķirojot. Pils palika pavisam tukša, nemaz nerunājot par apkārtējiem ciemiem. Beovulfs izdomāja pavisam nesliktu paņēmienu, kā tikt vaļā no pūķa: viņš novaktēja to pie pils un aptvēra to ar rokām, gluži kā Herkuless, kas tā pieveica lauvu. Viņš sāka žņaugt pūķi. Tas tā rāvās laukā, ka salauza sev roku.

Tik tikko spēja aizlīst atpakaļ uz purvu, kur arī nosprāga.

Karalis Hrodgars bagātīgi apbalvoja Beovulfu par pils un tautas glābšanu.

Taču varat iedomāties visas šausmas, kas pārņēma Dāniju, kad pēc pāris naktīm pilī atkal ieraudzīja šausmīgo ēnu, kas bija vēl lielāka nekā Grendelam.

Kas izrādījās?

Grendelam bija māmuļa – pūķiene – šausmīgāka par to.

Šoreiz Beovulfa un pūķa cīņa notika ezera dibenā. Beovulfa zobens izrādījās nederīgs, turklāt pūķiene izrāva to varonim no rokām.

Cits Beovulfa vietā būtu padevies, taču – ne jau dāņu puisis.

Viņš pačamdīja ar roku dūņās un atrada vēl vienu zobenu, šoreiz – burvju. Te nu pūķienei pienāca gals.

Dānijā iestājās miers, bet Beovulfs atgriezās Dienvidzviedrijā, kur, kā izrādījās, viņam bija pašam sava karaļvalsts Gautija.

Un vajag arī – pūķus it kā kāds pievilka pie Beovulfa!

Baismīgs, gigantiska pūķis uzbruka karalistei.

Beovulfs sapulcināja savu karadraudzi un devās pretī briesmonim.

Taču pirms kaujas karavīri, ieraudzījuši pūķi, aizbēga. Valdnieks palika viens.

Viņš cīnījās līdz pēdējai asins lāsei. Pūķi nogalināja, taču arī pašu Beovulfu neglāba brīnumainās bruņas un brīnumzobens. Beovulfs bija nāvīgi ievainots, taču kā īsts savas valsts vadītājs viņš iegāja pūķa midzenī un iznesa no tā visus dārgumus, lai nodotu tos savai tautai.

Lūk, tādi agrāk bija patrioti!

Turpinājums sekos.