Drakoni. Drakoni? Drakoni! Daudzās fantastiskās pasaulēs par šiem teiksmainajiem dzīvniekiem ir ir izstrādājies ne pats patīkamākais iespaids. Viņi apsargā dārgumus, brokastīs pārtiek no labākām meitenēm un bruņiniekiem, aizdzen kalnos lopus un sadedzina ciematus, ciemus un veselas pilsētas. Kaut kur viņi ir maģijas glabātāji, bet kaut kur – nežēlīgi un cietsirdīgi tirāni. Taču Pernas pasaulē drakoni – galvenie cilvēku palīgi nevieglā un cēlsirdīgā darbā: visa planētas dzīvā aizsardzība no kosmosa draudiem. Un, atšķirībā no saviem tradicionalajiem ciltsbrāļiem, bieži vien esot par šiem draudiem, Pernas drakoni šajā lietā izceļas.
    Ennas Makkerfijas grāmatas parasti izdevniecības izdod daudzveidīgās fantāzijas sērijās, kaut arī uz tīru fantāziju tās attiecināt nevar. No šī žanra raksturīgajiem tēliem Permā irtikai drakoni (un pat tie – gēnu inženierijas rezultāts, bet ne mātes-dabas radītais ugunsvēmējs). Kar attiecas uz cēlsirdīgiem bruņiniekiem ar divroku zobeniem, apburtām skaistulēm, tā pat kā visāda veida burvjiem ar magiem, tad tos pie Makkefrijas neatradīsiet. Un, manuprāt, tas ir liels pluss, tādēļ ka pamazām jau apnīk lasīt cits citam līdzīgus buramvārdu un kārtējās maģiskās pasaules rangu tabuļu aprakstus. Dievi, vismaz to tradicionālajā sapratnē, arī nav novērojami: ja planētas iedzīvotāji arī kādu pielūdz, tad tie ir paši drakoni. Tam apliecinājums – bieži izmantotie izteicieni līdzīgi “Pirmās Olas vārdā”, “Zvēru pie Pirmās Olas” u.tml. Galvenajam ienaidniekam Pernā nav nekā kopīga ar zobos iekārušamies goblinoīdoiem vai nekromantiem. Tie ir tā saucamie Pavedieni – sēņu sporas, kuras kā lietus nokrīt uz planētas reizi desmit gados. Šī drauda priekšā perinīti apvienojas drakonu un to jātnieku vadībā. Vispār, kā jau visā labā fantastikā, “briesmīgāka zvēra par cilvēku nav” – un Perna nav izņēmums.
    Astrogrāfija un planetoloģija
    Pernas cikla darbības vieta – Rakbetas sistēma, kura izvietojusies Strēlnieka zvaigznājā. Sistēmā ietilpst piecas planētas un vēl viena, klejojoša, - zvaigznes pievilkšanās spēka satvera pēdējā tūkstošgadē.perna – trešā sistēmas planēta. Pernas atmosfēra ir derīga elpošanai, šeit ir pietiekami ūdens, bet gravitācijas spēks ir līdzīgs Zemes gravitācijas spēkam un ļauj pārvietoties bez papildus palīdzības. Pirms dažām simtgadēm cilvēce kolonizēja Pernu ar tālejošiem plāniem, tomēr sakari ar Centru tika zaudēti, un kolonisti izrādījās nodoti paši sev.
    Izlūkošanas laikā un kolonizācijas sākumstadijā cilvēki nepievērsa īpašu uzmanību klejojošai planētai, kura kustējās ap zvaigzni izstieptā un nestabilā trajektorijā. Kā tas parasti notiek, nevērība kļuva liktenīga. Sārtās Zvaigznes ceļš (kā to vēlak nosauca kolonisti) reizi desmit gados nolidoja pavisam blakus Pernai. Tādi tuvināšanās brīži vēlak ieguva Pastaigas nosaukumu – aiz šī neitrālā vārda slēpjas īsts planetāra mēroga Armagedons.

    Sārtā Zvaigzne izrādijās īpašas dzīvības formas apdzīvota – mikroorganismiem-diegiem. Šīs sēņu sporas (pēc paša autora klasifikācijas) Pastaigas laikā spējīgas sasniegt Pernas atmosfēru un zemi. Šis gāziens, kurš savā ceļā iznīcina visu dzīvo: nokļūstot uz cilvēka ādas, diegi atstāj tādas rētas, it kā tās būtu izdedzinātas ar kaitētu dzelzi. Vispār, cilvēce ne vien tādās situācijās izdzīvoja, īpaši kad atpakaļceļa nav. Pirmie kolonisti atrada iespēju cīnīties ar šo nejaucību – ar uguns palīdzību. Bet pēc tikšanās ar fairiem, maziem radījumiem, kuri līdzīgi nelielām lidojošām reptilijām, kolonisti radīja drakonus. Drakoni varēja sadedzināt diegus tieši gaisā nedodot tiem nokrist uz zemes.
    Ģeogrāfiskā ziņā Perna sastāv no diviem kontinentiem – Ziemeļu un Dienvidu. Planēta

kolonizācija sākās ar pēdējo: tā siltais klimats un auglīgās augsnes piesaistīja pirmos kolonistus. Taču pēc vulkāna izvirduma kolonisti bija spiesti pārvākties uz ziemeļiem pilnībā zaudējot sakatrus ar planētas dienvidiem. Un kaut arī dabas apstākļi šeit bija daudz sliktaki nekā labvēligā Dienvidu kontinenta saulīte, kalnu masīvi kalpoja par drošu patvērumu cilvēkiem Pastaigas laikā.
    Laiks gāja, un cilvēki apguva arvien vairāk teritorijas.uz brīdi, kad sākas pirmais cikla uzrakstītais romāns “Drakona lidojums”, Pernā esksistēja pusotra tūkstoša patstāvīgu apgabalu ar centru tā saucamajos Varenajos holdos. Vaispazīstamakie ir Holds Forts, vecākais uz planētas, Ruatas Holds, vienīgais sugas auļotāju ražotājs, un Bendena Holds, viens no vecakajiem holdiem, kurš slavens ar savām vīnogu audzētavām un vīnu. Paralēli Varenajiem eksistē arī vienkārši holdi – sīkas apmetnes, izvietotas katrā no teritorijām.

    Dzīves veids
    Sociālā ziņā Pernas pasaule, jāatzīst, diezgan tuva fantāzijas pasaulei, preīzāk – vēsturiskajiem viduslaikiem. Kolonistu galvenā nodarbošanās – zemkopība, pie kam piekrastes holdos liela nozīme ir zvejošanai. Amatnieki apvienoti profesionālajos cehos: kalēju, audēju, lopkopju, jūrnieku, ogļraču un daudzos. Zinātne Pernas iedzīvotājus interesē tikai no pielietojuma redzesleņķa, un ar to nodarbojas atbilstošajos cehos. Piemēram, kalēju cehā – ar optiku, mehāniku un elektrību. Par ziņojumu piegādāšanu atbild Ātrgājēju cehs. Šie cilvēki jebkurā gadalaikā ejot kājām nogādā pastu no viena kontinenta rajona uz citu. Šo drosmīgo cilvēku darbībai veltīts stāsts “Pernas Ātrgājēji”. Ir arī Dziednieku cehs, kura meistari nodarbojas tikai ar izteiktu ārstniecības praksi.
    Nedaudz atsevišķs ir Arfistu cehs. Pirmsākumos tas apvienoja bardus, kuri nodarbojās ar dziesmu uzrakstīšanu un izpildīšanu, tomēr turpmākajā tā funkcijas jūtami paplašinājās. Arfisti apmāca bērnus holdos, glabā senās zināšanas un grāmatas. Viņi reģistrē dzimšanas, laulības un nāves, uzstājas kā vidutāji strīdos. Arfisti atbild par sakaru sistēmu izstrādājot un paplašinot skaņu kodus, kurus izmanto ziņu nodošanai ar bungu palīdzību. Viņi izpēta jaunas zemes un sastāda to kartes. Ceha vadītājs caur saviem padotajiem iegūst visu informāciju par notikumiem, kuri notiek holdos. Viņš to analizē un aprēķina to vai citu darbību sekas, bet pēc tam pieņem lēmumus, kuri vairāk atbiltu planētas iedzīvotāju labklājībai. Sava stāvokļa dēļ arfistiem ir virkne privilēģiju, tajā skaitā neaizskaramība. Viņi kontrolē atsevišķo holdu vadītāju darbu, nodrošinot uz Pernas mieru, kārtību un klusumu.
    Vēl viena privilēģēta un izdalīta sociālā grupa – jātnieki. Kopā ar saviem drakoniem viņi dzīvo atsevišķi no pārējiem planētas iedzīvotajiem, apdzisušu vulkānu krāteros. Tādas dzīvesvietas izvēle izskaidrojama ar alu daudzskaitlību, kuras atbilst gan drakonu gan cilvēku vajadzībām. Jātnieku vulkānu apmetnes tiek sauktas par vēdekļiem. Vēdekļi neatbalsta nekādu saimniekošanu, viņu vajadzības pilnībā tiek nodrošinātas ar desmito tiesu, kuru maksā holdi. Pastaigas periodā jātnieki un drakoni apsargā Pernu no diegu uzbrukuma, bet starplailkos – nodarbojas ar drakonu populācijas palielināšanu un gatavojas jaunai Pārejai.

    Drakoni un jātnieki
    Par laimi cilvēkiem Pernas pasaule slēpa sevī ne tikai nāvīgu draudu, bet arī atbrīvojumu no tā. Kādu laiku pēc kolonizācijas sākuma pirmie perinīti sastapās ar vietējo saprātīgo rasi – maziem lidojošiem radījumiem, fairiem. Mazuļiem bija pamanāmas telepātiskās spējas un ātri iemācījās sajust cilvēku noskaņojumu, uztvert tēlus, domu un vēlmju druskas, priecāties un sērot kopā ar saviem vecākajiem biedriem. Saikne, protams, bija abpusēja.
    Diegu draudu priekšā zinātnieki izstrādāja aizsardzības plānu, kurš sastāv no diviem etapiem. Par pirmo soli kļuva Dienvidu kontinenta apdzīvošana ar īpašu kūniņām, kuras iznīcināja Diegus uz zemes. Tādā veidā viņas aizsargāj augus no “kosmosa parazītiem”. Vispār, lai izvietotu kūniņas pa visu kontinentu bija vajadzīgs laika, un darbībai pieslēdza otro plāna etapu.

    Tajā bija ieslēgta jauna veida radījumu izaudzēšanas plāns, šie radījumiem vajadzēja līdzināties cēlsirdīgiem pasaku drakoniem. Par izejas materiālu kalpoja DNS faili. Pirmie drakoni sanāca “ne pārāk” lieli – apmēram 25 metrus garumā. Taču planētas kolonizācijas laikā “mazuļi” izauga un sāka sasniegt piecdesmit metrus garumā. Problēmas ar pārtikas sagādi drakoniem rodas relatīvi maz – reizi četrās dienās – taču šīs problēmas ir vārda tiešajā nozīmē, jo drakoniņš vienā reizē apēd apmēram pusotru tonnu gaļas. Vispār, nevar teikt, ka šīs pusotras tonnas aiziet nekurienē: paralēli savai neaizvietojamiībai Pastaigas laikā, drakoni lieliski tiek galā ar kravu pārvadājumiem (tie var pacelt 4-5 cilvēku svaru), tiem ir lieliska redze un viņi mak spļaut uguni. Tiesa, ugunīgai elpai drakoniem nepieciešams specials akmens, kurš satur fosfinu.
    Papildus šīm “klasiskajām” drakonu prasmēm, lirdojošiem Pernas reptiļiem ir arī trīs “tele_”: telepātija, teleportācija un telekinēze. Šīs prasmes, kuras dīgļa stadijā eksistēja fairiem, vēlēk tika cilvēku ģenētiķu attīstītas. Drakoni, atšķirībā no saviem ciltstēviem, var ne tikai nodot cilvēkiem bildītes un emocijas, bet arī pilnvērtīgi sarunāties ar viņiem – telepātiskā līmenī, protams. Tiesa, dēļ tā cilvēkam ir jābūt ekstrasensa uztverei.

    Pateicoties teleportam drakoni var praktiski momentāni (apmēram pa piecām sekundēm) pārvietoties no viena telpas punkta uz citu. Jātnieki šo procesu sauc par pārvietošanos caur Nogriezni. Nogrieznis – kāda paralēlā realitāte, kura pieejama tikai drakoniem, kurā valda mūžīgais augstums un tumsa. Pārvietojoties caur Nogriezni nepieciešams precīzi zināt, kādā fiziskās realitātes punktā tu gribi nokļūt, savādāk paralēlajā telpā var iestrēgt uz ilgu laiku. Bet tas draud ar orientācijas un laika sajūtas pazaudēšanu, un galu galā – sajukšanu prātā un pat bojāeju. Romānā “Drakona klejojumi” jaunā Lessa – Bendenas vēdekļa kundze – atklāj jaunu teleporta dotību šķautni – spēju pārvietoties pat arī laikā.
    Ilgu laiku drakoni pat nenojauta par to, ka tiem piemīt telekinēze. Pēdējā sērijas romānā – “Pernas debesis”- viņi apgūst šo prasmi. Tā izpaužas kā spēja pārvietot priekšmetus, cilvēkus un dzīvniekus tikai ar gribasspēka palīdzību.

    Tā pat kā dzīvnieki, drakoni dalās mātītēs un tēviņos. Viņi cits no cita atšķiras ar krāsu un iespējām. Mātītes – zelta un zaļas krāsas drakoni. Zelta – vienīgie, kuri var dēt olas un radīt pēcnācējus, tādēļ viņi kļūst par karalienēm. Zaļie, otrādi, ir neauglīgi. Tēviņi var būt bronzas, brūni un zili. Paši lielakie no tiem – bronzas, tikai viņi var uzlidot kāzu lidojumā ar karalieni.
    Jātnieki un drakoni saistīti ar telepātisku saikni. Tā izveidojas piedzimstot mazam drakoniņam un ilgst visu dzivi, bet drakoni dzīvo apmēram piecdesmit gadus. Parādoties jaunam perējumam savu rindu papildināšanai jātnieki dodas Meklējumā. Viņi izvēlas 12 – 18 gadu vecus zēnus un meitenes ar spilgti izteiktām telepātiskām spējam (to jau nosaka drakoni). Pēc tam dzimšanas laikā tikko izšķīlusies drakoniņi izvēlas no bērneļu vidus dzīves partneri, pie tam nosaucot savu vārdu. Tēviņi izvēlas zēnus un jauniešus, mātītes – meitenes un jaunietes. Jātnieki ir tik ļoti saistīti ar drakoniem, ka, ka notiek nelaime un jātnieks iet bojā, drakons dodas Nogrieznī un paliek tur uz visiem laikiem.

       * * *
    Makkerfijas grāmatas – tās nav tikai interesanta un detalizēta pasaule, bet arī aizraujoši sižeti.tajās ir stāstīts par stipriem un drosmīgiem cilvēkiem, kuri ar atvērtām acīm sastop visus likteņa pavērsienus un iziet no, liekas, pat no bezcerīgām situācijām ar paceltu galvu. Romāni ievelk: tos lasot gribot negribot piesūcies ar galveno varoņu pārdzīvojumiem, bet kad kārtējā grāmata “norīta” vienā elpas vilcienā, roka gribot negribot sniedzas pēc turpinājuma.