Drakons – tas ir plēsīgs reptilis ar spārniem. Drakonam ir četras nagainas ķepas un gara aste. Uz Astes – ass šķēpveida uzgalis. Drakons klāts ar zvīņām. Viņš pārpilns ar indi un šausmīgi smird. Parasti drakonam uz galvas ir speciāli pirotehniski dziedzeri, kuri pārvērš šo jau tā bistamo reptiliju lidojošā ugunsmetējā tankā. Drakoni apsargā dārgumus, zog ar nenoteiktiem mērķiem skaistules, iznīcinās ar ceļojošu švarcnēgeru palīdzību.
    Šādu izziņu var izdot jebkurš. Tai pat laikā drakoni neeksistē. Vai nav tiesa, mēs aizdomīgi labi esam informēti par neeksistejošo?

    Atvērsim “Armēņu ģeogrāfiju” – septītā gadsimta sacerējums, kura autorību pieraksts Horenas Mozum:

    "Indijā ir daudzums kalnu, upju un salu. Tur sastopami: zvērs, kurš līdzīgs stirnai, ar asu ragu, kurš nogalina lauvu, taču ar purnu asu un garu; kamelopardi; korjani; mērkaķi; gaiļi ar spalvām bārdā, ziloņi, tīģeri, drakoni, milzu skudras, skudras-lauvas; bešmškmo peles, zvērs krokodils, vienradzis, liels zvērs ar nagu uz muguras, kurš nogalina lauvu ar mēli, putns grifs, muskusa briedis un ragains ēzelis."
    Lūk vik indusu brīnumu ietilpa vienā “Armēņu ģeogrāfijas” paragrāfā". Piekrtisim: drakons izskatās kā visnotaļ banāls zvērs – kā kaķis – kopā ar tādām intrigējošām dabas parādībām kā korjans, bešmškmo peles vai “zvērs ar nagu uz muguras, kurš nogalina lauvu ar mēli”. To pašu mēs ieraudzīsim Plīnija Vecākā “Dabiskās vēstures” lappusēs, “Aleksandrijas Fiziologā” un desmitiem citos traktātos, kuri pieder antīko un viduslaiku autoritāšu spalvai. Taču lūk kas interesanti: vairums fantastiskās faunas pārstāvju – hidropodi un enudras, enfilidi un akmeņpadri – bija nolemti eiropiešu kultūrā izmiršanai, bet drakoni saglabājās un savairojās lielā daudzumā. Pasaule pārpilna drakoniem un nikiem “Drakons”.
    Drakons – pazems, veikls, bīstams Brūss Lī. Nunčaku pavēlnieks, kungfū mākslu meistars.
    Drakons – Holovanovs, viens no Viktora Suvorova grāmatu “Kontrole” un “Izvēle” galvenajiem varoņiem. Staļina specdienestu aizkulišu vadītājs, “Pasaules Revolucijas Institūta direktors”, lidotājs, parašutists, motobraucējs, nežēlīgs atklātu un slepenu PSRS ienaidnieku iznīcinātājs.
    Drakoni – pinkainais smukulītis Falkors no “Bezgalīgā stāsta” un klasiskais ugunsspļāvējs Smogs no Tolkīna “Hobita”. Multiplikācijas drakoša mocās ar grēmām kārtējā brīnumtablešau reklāmā, bet drakoniete no “Šreka” pretendē uz visu Galaktikas ēzeļu sekssimbolu.
    Vārdu sakot, drakons ir viens no pašiem tiražētākajiem arhetipiem mūsdienu izklaides industrijā. Bet varbūt tā bija visu laiku?
    No Tifona līdz Sātanam

    Senie grieķi no sākuma neizdalīja drakoniem atsevišķu nišu dzīvnieku valstībā. Gandrīz visi drakoni un drakonietes ir laimīgi personiskā vārda īpašnieki. Katrs no viņiem ir apveltīts ar unikālu īpašību kopumu, dēļ ka visi kopā viņi veido “normālu” bioloģisko veidu, paliekot plaša monstru pantionuma dievišķas un pusdievišķas izcelsmes eksemplāri. Vispār, vārds “drakons”, kuru parasti veido no grieķu “drakein” – “acīgs, redzīgs”, ellīni lietoja visai brīvi, kā dēļ par drakonu var saukties arī jebkura lidojoša čūska, bailīga halucionēze, izlīdusi no arhaiskās bezapziņas dzīlēm.
    Tā, “drakons” Tifons, starp citu, Gejas un Tartara dēls, bija viscaur parklāts spalvām, viņa rokas pletās “no saulrieta līdz saullēktam” un beidzās ar simtiem drakonu galvām. Zemāk par viņa gurniem viņa ķermenis sastāvēja no daudzām čūskām, kuras izdeva skaļus svilpienus. Pats Zevs bija spiests doties kaujā ar Tifonu, pie kam tika sakauts un tika ar viņu galā tikai ar trešo mēģinājumu, saspiežot izdzimumu ar pazīstamo kalnu Etnu. Starp citu, kaujā ar Zevu tifonam palīdzēja drakoniete Delfīna, no kā mēs secinām, ka grieķu drakoniem piemita pilna dimorfoze. Kādi faktori traucēja viņus savairoties – pateikt grūti. Iespējams, tikai dievu un viņu muskuļoto atvašu varonība.
   Taču, kaut arī par drakonu masveida pavairošanos runāt nenākas, Tifons citu starpā tomēr paspēja atstāt pēcnācējus. Ladons, Hesperīdas ābolu sargātājs, bija Tifona dēls, un ar viņu bija darīšana Hēraklam. Bet Tifona māte, Geja, iepriecināja pasauli un Apollodora “Mitoloģiskās bibliotēkas” lasītājus ar vel vienu drakonu – Pifonu. Viņš uzaudzināja jauno Tifonu un apsargāja ieeju Delfu pareģotavā. Nosargājās: Apolons, kuram nu ļoti bija nepieciešams orākuls, nogalināja sargu. Iespējams, Pifons uztvēra savu darba pienākumu izpildi pārāk formāli un sadusmoja dievu-strēlnieku ar spītīgu: “Caurlaidi, uzrādiet caurlaidi”...

    Diezgan ātri drakoni iegūst pierakstu grieķu heraldikā. Jau Homērs ziņo, ka Agamemona vairogs bija izrotāts ar zilu trīsgalvainu drakonu. Tiesa, klasiskā laikmeta hollītu vairogi, spriežot pēc attēliem uz vāzēm, daudz biežāk tika rotāti ar pūķiem, gulbjiem, vepriem, gaiļiem un lauvām. Tomēr pats krāšņākais mitoloģiskais tēls bija nevis drakons, bet biedējošie Meduzas Gorgonas vaibsti.
   Grieķu dabaszinātnes, atšķirībā no poēzijas un filozofijas, pieņēmās spēkā salīdzinoši vēlu, jau pēc Maķedonijas Aleksandra karagājieniem. Taču attīstijās visai vētraini, un kad vēsturiskajā arēnā grieķus nomainīja romieši, viņiem mantojumā tika milzīgais Drakona zvaigznājs, kā arī daudzums zinātnisko un parazinātnisko traktātu par tālo zemju brīnumiem. Tā, iespējams, tieši grieķu avotu izmantoja romiešu viszinis Plīnijs Vecākais, kurš savā “Dabiskajā vēsturē” pastāstīja brīnumainu sižetu par pašnāvniecisku ienaidu starp drakoniem un ziloņiem. Indijā, sacīt, dzīvo neparasta lieluma drakoni, kuri var vairākās kārtās apvīties ap ziloni. Apvijies drakons sāk žņaugt džungļu valdnieku. Galarezultātā bojā iet abi: elpu zaudējušais zilonis krīt un ar savu milzīgo svaru nokauj drakonu.
    Kāpēc tad drakons uzbrūk zilonim? Plīnijs paskaidro, ka ziloņa asinis – aukstas, un karstā vasarā drakoni, pārņemti ar pašnāvniecisku ekstāzi, tiecas dzesēt slāpes tieši ar tām.
    Tāpat Plīnijs vēsta par to, kā etiopu drakoni pārpeld Sarkano jūru. Drakoni sapulcējas pa pieci, savijas un izveido kaut ko plostam līdzīgu. Tā arī peld līdz pašai Arābijai.
    Plīnijs vieds tāpat arī maģijā un medicīnā. Ja paņemt taukus no drakona sirds, ietīt tos gazeles ādā un piesiet pie rokas ar brieža cīpslām, tas nesīs veiksmi tiesvedībā. No drakona acīm, kuras izžāvētas un sajauktas ar medu, var pagatavot spēri, kas paglābj no nakts murgierm. Bet amuleti no drakona zobiem nodrošina savam īpašniekam valdnieka labvēlību.

    Drīzumā pēc Plīnija nāves drakoni nonāca romiešu militārisma kalpībā. Sastapušies mūsdienu Ungārijas līdzenumos ar kareivigajiem sarmatiem, leģionāri ieraudzīja brīnumainus. Tie bija izkrāsoti zīdapiedurknes, pēc piegriezuma atgādinošas linu vējrāžus, kuri, liekas, arī mūsdienās tiek izmantoti nelielos aerodromos. Zīda piedurknes vējš piepūstas izdeva dvēseli stindzinošas skaņas. Romieši parņēma ideju, nosauca šos karogus par “drakoniem” (draco), bet karognesējus – “drakonarijiem”.
    Drakons ieņem goda vietu Apokalipsē – vispopulārākajā Ioana Dievvārdnieka sacerējumā, bijušā, starp citu, Plīnija laikabiedra:
    "Un pagāja debesis karš: Mihails un Engeļi viņa karoja pret drakonu, un drakons un enģeļi viņa karoja pret viņiem, taču nenostāvēja, un neatradās vairs vieta priekš viņiem debesīs. Un nogāzts tapa varenais drakons, nosaukts par velnu un sātanu, visu visumu savaldzinošs, nogāzts uz zemi, un enģeļi viņa nogāzti kopā ar viņu".
    Starp citu, antīkajiem drakoniem nebija spārnu, un, liekas, tieši Bībele plaši popularizēja spalvainās čūskas, kuras arī kļuva par drakona parauga etalonu.
    Pateicoties Ioana un citu agrīno dievvārdnieku sacerējumiem, viduslaiku kristietim-grāmatniekam drakons sāka stabili asociēties ar čūsku-kārdinātāju, dievišķās harmonijas ienaidnieku. Taču viduslaikos, īpaši līdz 1100 gadam, ne visi eiropieši bija kristieši, un tālu ne visi kristieši pārvaldīja auzgsti zinātnisko teoloģisko alegoriju aparātu. Agrīnie viduslaiki nebija kristietiskās ideoloģijas totalitārā uzspiediena laiks, un tāpēc palika pietiekams plašums mitoloģiskajam kreatīvam – tas momentāli pārvērtās par strauju drakonu ganāmpulka pieaugumu.
    Episkie unikumi un heraldiskie standarti
    Vikingu un anglosakšu karotāji bija pazīstami ar drakoniem ne no dzirdētā. Sigurds, viņš arī Zigfrīds, senģermāņu eposa varonis, kļuva slavensar uzvaru pār gudro drakonu Fafiru, kurš dzīvoja mājā ar dzelzs durvīm Gnitaihedas salā. Saskaņā ar “Vecāko Edu”, Fafirs izrādijās visai pļāpīgs radījums – pirms nomirt no brūces, viņš paspēja apmainīties ar Sigurdu runām dzejas formā, kuras uzrādīja viņā radijumu ja ne cēlsirdīgu, tad katrā gadījumā saprātīgi domājošu. Fafira asinīm bija brinišķīgas īpašības. Tās iedzerot Sigurds sāka saprast putnu valodu. Bet nomazgājoties drakona asinīs varonis ieguva neievainojamību.
    Negaidīti tiem teiku laikiem ar reālismu caurauzts drakoncīņas sižets anglosakšu poēmā “Beovulfs”. Galvenais varonis – tieši, Beovulfs – daudzreizīgi uzvarēja ienaidnieku pūļus un jūras briesmoņus. Kad viņa valdījumos pēc svaigas cilvēku gaļas paradījās gigantiska ugunsspļāvēja čūska, Beovulfs drosmīgi izgāja cīņā un.... cīņa izrādījās liktenīga abiem. Beovulfs sacirta drakonu taču arī pats nomira apdedzināts un “ļaunpretīgā tārpa” indes saindēts.
    No eposa drakoni pārceļoja uz eiropiešu heraldiku un bruņinieku romānu lappusēm. Kad anglosakši teica “pacelt drakonu”, tas nozīmēja, ka vienība ņem pārgājienā lielu kaujas karogu ar uz tā izšūtu spārnotu čūsku, bet tas, savukārt, nozīmēja, ka žēlastības pret ienaidniekiem nebūs. Drakoni zīmējās uz vikingu kuģu priekšgaliem, Jorku un Tjudoru ģērboņos, uz aheniešu pilsētu arsenāla ieroču zīmogiem.
    Heraldika – stingra zinātne. Tieši eiropiešu heraldikā izkristalizējās galvenie drakonu paveidi, katrs ar savu obligāto pazimi. Tieši drakons pilnībā sakrīt ar to aprakstu, kurš bija tālredzīgi dots raksta sākumā. Viverna, kura ietilpst hercogu Malboro ģērbonī, - drakons ar divām ķepām četru vietā. Hidra – septiņgalvu drakons. Amfisbena – spārnota čūska, kurai ir otra galva uz astes. Angļu kokatriss – viverna ar gaiļa galvu. Un, beidzot, vasilisks: kokatriss ar galvu uz astes. Visi šie radījumi ieguva vienu vai vairākas daļas no reptiļiem un tāpēc parasti tiek pieskaitīti drakoniem. Bet lūk grifonam, piemēram, nav nekāda sakara ar drakoniem, par cik tas ir savākts no cēlajiem dzīvniekiem: ērgļa un lauvas.
    Drakona kā nelieša un simbola popularizēšanu tāpat ne maz veicināja leģenda par svēto Georgiju, pazīstama kā Krievijā, tā arī Rietumeiropā, taču par to – savā laikā.
    Mīlas trīsstūris krievu gaumē: viņš, viņa un nikna čūska
    Esot heroldu un alhīmiķu atzīts, drakons tomēr palika Pasaules Ļunuma komandas priekšgalā. Tajā pat laikā Austrumos viņš spēlēj Gaismas Spēku komandā, pie kam ar ne mazākiem panākumiem. Ja Rietumiem viņš bija Tas, ar Kuru Vajag Cīnīties, tad Austrumos viņš drīzāk iemiesoja To, Kurš Cīnās Labāk Par Visiem, ideāla cīnītāja arhetips, tādas lodveida zibens iemiesojums, kurš apmācīts kaujas kung-fu. Kad Brūss Lī dēvēja sevi par Drakonu, viņš tikai sekoja ķīniešu tradīcijai, kurā muskulisms ar plus zīmi vienlīdzīga drakonlīdzībai un otrādi.
   Sociālajā sfērā šī saprotamā (tāpēc, ka pirmatnējā) loģika arī atrada sev vietu: jo augtāks vīrieša statuss, jo vairāk viņā ir jābūt “drakonībai”. Visuzskatāmāk šī hierarhija izpaudās vīriešu tērpos. Ja tu esi pavisam sīks ierēdnis – valkāt tev tērpus ar vienu drakonu, ja konfuciāniskie labvēļi tev ir dzīves norma – tad ar trim. Bet ja nu tu piedzimi par imperatoru, droši vari atļauties brokāta tērpu ar deviņiem izsūtiem drakoniem. Un tad tevi neviens nesajauks ar kādu tur imperatora padomdevēju. Starp citu, drakonu hierarhijas pārkāpējus (ja tādi atradās) sodīja ar visu ķīniešu kultūrai raksturīgo maigumu – nāvi. Lai zinātu, kā mēģināt pretendēt uz Paša Drakonlīdzīgākā Vīrieša nosaukumu.
    Atšķirībā no Rietumiem, kur drakons parasti asociējas ar uguns un ūdens stihijām, Austrumos drakonu uzskata par ūdens dzīvnieku, kurš cieši saistīts ar lietu, miglu, mitruma avotu un izsmalcinātu burvestību. Tieši tāpēc klasiskajos japāņu dārzos tik bieži skulpturāli drakonu atveidojumi, no mazzobainām rīklēm izplūst nevis uguns un sērs, bet ūdens strūkliņas. Ķīniešu drakons arī simbolizēja nemistību, kas, kopumā, ja ņemt vērā, ka drakoni pasakās un leģendās tiek iznīcināti tūkstošiem, taču, pēc visa spriežot, viņu cilts vēl ilgi neiznīks.
    Pievērsīsimie tagad mūsu palestīniešiem, kur diskusijas starp eirāziešiem un rietumniekiem joprojām nerimstas. Senkrievu drakona tēls šo diskusiju kontekstā ir visai pievilcīgs. No vienas puses. Drakons Krievzemē tiek uztverts ka personificēts ļaunums: viņš laupa sievietes (un, starp citu, jaunus vīriešus – īpaši augstdzimušus), plēš matus un kopumā uzvedas asociāli. Viņš tāpat asociējas ar uguns stihiju: “Goriničs” etimoloģiski atgriežas pie vārda “гореть” (“degt” – t.p.), bet jau otrkārt – pie vārda "гора" (“kalns” – t.p.), kuras dzīlēs viņš dzivo. Drakons ir daudzgalvains, skaļš un bīstams. Tādā veidā, acīmredzami it kā rietumbiecisks rijīgā spārnotā reptiļa tips.
    No otras puses, drakons dažās krievu biļinās parādās kā plaši domājošs radījums, gudrs (un tiešām, ja ir deviņas galvas, tad būt šaurpierītim ir nepieklājīgi), likumu ievērojošs un nav svešs juridiskajām niansēm. Vienā no biļinām čūska piedāvā Dobriņam asinsizliešanas vieta sastadīt paktu par neuzbrukšanu un, uz šī dokumenta pamata, izsķirties mierīgi (laikam jau veltīgi, jo čūska pirmā to pārkāpj). Un, pavisam jau austrumu tradīcijā, drakons no krievu pasakām, kurš tajās piedalās ar daudzumu pseidonīmu – Ugunīgā Čūska, Čūska Tugarina, Zimuļans – nestādās priekšā savu dzīvi bez ūdens stihijas: upēm, ezeriem, purviem, zemienēm un, protams, lietus un pērkoniem. Kad viņš parādās virs Krievzemes-māmuļas, pērkons dimdina un “lietus lieto”. Un taču līdz pat mūsdienām, kad pavasari nākas gaidīt nokrišņus īpaši ilgi, jebkurš ķīniešu zemnieks ir parliecināts, ka iemesls visam – drakonu sliktais noskaņojums, kuriem vienkārši slinkums izlīst no savām pazemes alām, pacelties gaisā un radīt kārtīgu. Vienu vārdu sakot, krievu Zmejs Goriničs – tas ir rietumu drakona “ar šķībām un skopām acīm”. Ar divām ķepām viņš ir Eiropā, divām – Ķīnā, tas ir, viņš – autentisks eirāzietis.
    Vispār, krievu episkā tradīcija nebūtu pati, ja tomēr nepārsvērtu dažas izkārtnes. Īpaši interesantā gaismā parādās drakonu problēma kā maskulisma iemiesojums.
    Puspagāniskais krievu pūķis – tas ir pirmkārt bīstams vīrieša iemiesojums cīņā par sievietes sirdi. Bet varonīgās drakoncīņas problēmu šeit var viegli novest pie sižetiskās kulminācijas sižetā ar adultēru. Protams, šis “mīlas” trīsstūris bija stiprs arī Rietumos, taču rietumu princese, ja vsr tā izteikties, tik ļoti neiekrīt uz drakona pavedināšanām. Rietumu drakons parasti aizved princesi ar spēku, aiznes, kliedzošu no šausmām, uz savas muguras un slēpj alā, tajā laikā kad krievu drakonam bieži vien pietiek ar viņa personisko pievilcību, lai princese ietu viņam līdzi pati.
    Krievu drakona Sex appeal nekādi nav mazāks, kā Džekam Nikolsonam. Varbut tāpēc aiznest skaistuli uz savu teritoriju viņš tiecas reti, alas prieku vietā dodot priekštoku vecpuiša dzīvei vienatnē ar saviem dārgakmeņiem un banknotēm, kuri viņam, tāpat kā rietumu ciltsbrālim, vienmēr ir “nesaskaitāmi”.
    Diezgan bieži krievu darkonam izdodas tikai “iepazīt” skaistuli – protams, “iepazīt” Bībeles izpratnē – ar tā palīdzību nostiprinot savu vīrišķību un spēku. Tai pat laikā nolaupīšana bieži vien neietilpst viņa plānos. Krievu drakons – tas pirmkārt ir ļoti viltīgs lovelass, bezsirdīgs siržu lauzējs, dāmu pakalpotājs bailes izraisošā veidolā. Zināma pasaka, kurā Zmejs Goriničs, kurš kalpo par pavāru Ivanam, tirgotāja delam, pavedina viņa sievu, Jeļenu Skaisto. Mīlnieks rūpīgi kaļ plānus lai dabutu prom apkrāpto dzīvesbiedru, tomēr gadījums sajauc kārtis, un pasakas beigās, tāpat kā Šekspīram, iet bojā visi – gan Ivans, gan drakons, gan Jeļena. Citā pasakā iekārīgajam drakonam izdodas iegūt skaistās carameitas mīlestību. Vienīgais škērslis mūsu mīlniekiem ir meitenes brālis, Ivans-caradēls, kurš, par nožēlu, stingri stāv uz tradicionālās morāles pozīcijām. Drakons māca carameitu, kā izēst no pasaules brāli, tomēr Ivans-caradēls tomēr pārvar viltību un ar zobenu rokās paskaidro mīlniekiem, ka sociālais aizliegums starpveidu seksam ir nesatricināms, bet sods – neizbēgams.
    Un tā, krievu drakons – spēcīgu seksuālo vēlmju stihiju personfikācija, daudzas no kurām, ar visu acīmredzamību, ietilpst “sado-mazo” kategorijā. “Tu – nežēlīgs, cietsirdīgs, bet es – maziņa, bezpalīdzīga, ievainojama princese”! Drakons – dabas radits radījums, kuram pietiekami apnikusi kultūra ar tās mūžīgo “nedrīkst”, tas ir maskulisms savā pirmreizīgajā, tabu neatzīstošajā veidolā. Un tāpēc, lai iekarotu savu Zabavu Putjatišnu, krievu varonum jānogalina drakons, šādā veidā piešķirot sev visas viņa īpašības – tai skaitā, nepieradināmibu, liktenīgo pievilcību, atjautību un, visbeidzot, dārgumus. Lai pēc tam, pašapmierināti pozējot biļinu rečistiem virs bezgalvainā spārnotā radījuma līķa it kā netīšām izmest savai Zabavai: “Tagad ta redzi, ka es esmu daudz foršāks?".
    Haoss īsā pavadā
    Skats uz drakonu kā uz sāncensi-savaldzinātāju, raksturīgu slāvu pagāniskajai tradīcijai, kristietiskajā krievu kultūrā netika mantots. Krievijas kristanizēšanas pakāpeniskumā popularitāti pakāpeniski ieguva pavisam cits drakona tēls, jau pazīstams mums gan no grieķu mitoloģijas, un gan no Ioana Dievvārdnieka Atklāsmes – drakona-sātana veidols, “dievpretīga radījuma” veidols.
    Par pašu pieprasītāko drakoncīņas sižetu kļūst svētā Georgija (arī Jegorija Drosmīgā) varoņdarbs. Četrpadsmitajā gadsimtā Cīņas Numurs Viens atainojums nokļūst uz emblēmas, bet vēlāk – Maskavas pilsētas ģērboņa centrā un kļūst par daļu no Krievijas impērijas valstiskā ģērboņa simbolizējot vēsturisko tautas-dievneses drāmu par spīti visām pretstāvošās Pasaules Ļaunuma uzsūtītajām nelaimēm.
    Sižetā par svēto Georigiju drakons pilnībā zaudē savu seksualitāti parvēršoties agresīvā haosa iemiesojumā, kurš interesējas izteikti tikai par ēdienu un cilvēknīšanu, ļaunnesīgā Bībeles “čūskas” īsto brāli, kurš saindē cilvēka dzimtas dzīvi kopš pašas grēkā krišanas. Svētajam vajag nomierināt viņu ar savu gara spēku un ar to pašu līdzināties arhenģelim Mihailam, kurš nogāza “drakonu un enģeļus viņa” no debesīm uz zemi. Piekritisim: šis uzdevums ir sarežģītāks par “pasakaino”, sastāv tajā, lai nonestu ienaidniekam galvu. Kristiešu svētā un karotāja-mocekļa Georgija figūra dabiskā ritumā noslēdz rindu virknes dievu-drakonkāvēju, kurā indiešu Indra ir kopā ar Zevu, Apolonu un skandināvu Toru.
    Saskaņā ar leģendu, kristiešu karotājs Georgijs apbraukāja kādas pilsētas apkārtni Libijā pat nenojaušot par to, ka netālu uzradies pārdrošs un negausīgs drakons, kurš pieprasīja no cilvēkiem nodevu labas miesasbuves jaunekļu un jaunavu veidā. Dienā, kurā Georgijs nolēma padzirdīt savu zirgu pie liktenīgā purva, rinda kļūt apēstai nonāca līdz valdnieka meitai. (No tā viduslaiku klausītājs uzreiz secināja to, cik tālu aizgājušas “drakona zvērības”, kaut arī mūsu laikabiedrs šeit izmantotu vārdu “nelikumība”.) Pie ūdens Georgijs pamanīja nolemto jaunavu. Liktos, kristusmīlošajam karotājam nekas neatlika, kā uzvilkt bruņucepuri, nolaist pīķi – un lūk jau dzirdama spārnu plīkšķēšana, dvēseli stindzinošas vaimanas un dzelzs plēsīgā šķindoņa...
    Taču stāstam par Georgiju Uzvarētāju ir viena nopietna atšķirība no citām tamlīdzīgām. Svētais Georgijs pakļāva čūsku ne ar ieroci (kā uz ģērboņiem un emblēmām), bet ar lūgšanas spēku. Radījums, bezspēkā, nokrita pie viņa kājām gatacojoties pieņemt jebkuru ņirgāšanos, kura, protams, nekavējoties sekoja – drīzumā atbrīvotā jaunava pavadā aizveda drakonu uz dzimto pilsētu. Kad krāšņā trijotne atgriezās civilizācijas šūpulī, pilsētniekiem nekas cits neatlika, kā vien uzklausīt Georgija kvēlo sprediķi un pieņemt kristīšanu, jebšu argumentam nagainā, zvīņainā monstra, kurš uzvarēts ar svētā vārda spēku, izskatā nebija ko pretī likt pat pašiem iesīkstējušākajiem pagāniem. Un tikai pēc tam Georgijs nogalināja drakonu, kurš galīgi bija pazaudējis savu funkcionalitāti pat kā uzskatāmais materiāls, un parvērtās priekš nākošo paaudžu bruņiniekiem ideālā uzvaras simbolā. Viņu dievināja arī krustneši, pārliecināti par to, ka svētais karotājs kopā ar viņiem iebruka Jeruzalemē, gan kurtuāzie dzejnieki, ticoši viņa varoņdarbam, kurš tika veikts Skaistās Dāmas, bruņnieciskuma etalona, dēļ, gan eiropiešu romantiķi – vārdu sakot, viņa vietā katrs gribēja būt. Cita lieta – vai spētu?
    Drakona pārdzimšana
    Iepazīšanās ar mūsdienu fantastiku uzvedina iesīkstējušu drakonzinātāju iz negaifītām domām un neremdināmiem secinājmumiem. Cīnities ar drakonu kļuvis nemoderni. Piecus tūkstošus gadu bija moderni – bet tagad vairs nē. Drakons vairs nav Pasaules Ļaunuma simbols, nav plēsonīgā haosavolontieris un pat ne sāncensis (un ja sāncensis – nu un kas, nenogalināt taču tādēļ šo mīlīgo dzīvnieku?).

    Mūsdienu fantastikā, atšķirībā no antīkās fantastikas, pieņemts ar drakonu vest apgaismotas sarunas par pasaules likteņiem vai, sliktākā gadījumā, par to, kā izdevīgāk ieguldīt savu kapitālu. No otras puses, drakons pats kļūst par politkorekto sarunu par populārām tēmām objektu. Monstru iznīcinātājs Geralds no A.Sapkovska romāna “Vedjmaks” piesauc pazēlot pēdējo reta veida drakonu sugas pārstāvi, kuru gatavojas pacelt uz pīķiem “trulais bars”. Pie tam vasiliski, mantihoras un tamlīdzīgi ļaunīši labu vārdu nav pelnījuši, jo tiešām ir bīstami. Farizejiskums? Liekas, jā, un pie tam sakārtotam pēc ne laba politiskā šablona  a-la “kosovas bandīti – nemiernieki, bet serbu karavīri – sodītāji; pirmie pelnījuši ANO protekciju, otrie – NATO bombardēšanu".
    Un tā, jaunā drakona ipostāze – drakons-upuris. Un kur tad piededzinātie dziedzeri, labāka par pancefaustu lieta? Kā tad dimanta nagi, kuri rauj gabalos reiteru kopā ar izslavētajām Milānas bruņām?
    Ir, Ir drakonam gan dziedzeri, gan nagi. Bez tiem nekur. Fantastika – tas ir skats, bet labam skatam nepieciešama kaujas tehnika. Tomēr, ja drakons atrod sev kaujas pielietojumu, viņš bieži vien ne kā pretinieks, bet gan kā sabiedrotais. Kā, piemēram, Nika Perumova “Maga karā”. Jaunā drakoniete Risja sauc varoni Fessu par “tēti” un “tētiņu”, pašā aizkustinošākajā veidā apber ciņu ar tūkstoti “kāpēc”, glaužas kā priekšzīmīga meitiņa un vispār ir visu iedomājamāko bērnu  labvēļu iemiesojums. Tiesa, kad zem citadeles sienām uzrodas neskaitāms ienaidnieka karapulks (fantāzijā tas gandrīz vienmēr ir neskaitāms, se la vī), no meitenes-dziedātājas paliek tikai atmiņas – Risja ātri “pārslēdzas” drakonietē un, pat nepiedāvājusi ienaidniekiem padoties gūstā, sāk tos iznīcināt desmitiem un simtiem: "Uguns mētājās, nikni metoties uz visu, kas var degt. Ko izjuta latņiki-alebardisti šajās pēdējās sekundēs, varēja tikai iedomaties ". Un tālāk: "Lauzumā iebruka arvien jauni un jauni bruņneši, tomēr uz mirkli saminstinājās pirms briesmīgas barikādes no pārogļotām bruņām un bruņucepurēm – viss cits bija izzudis drakonietes izverdošās liesmas trakumā ". Un, kamēr Risja galvenā varona vietā atsit uzbrukumu pēc uzbrukuma, lasītāju (manā personā) moka viens jautājums: kopš kura laika drakoni ir “mūsu pusē”? Un kā tad pretstavēšana Pasaules Ļaunumam, kurš izsenis iemiesots spārnota reptiļa veidolā, un kā tad, galu galā, Jevgēnijs Švarcs  ar viņa līdz sāpēm ticamajā lugā, vai tad viņš nav mums piemērs?
    Vispār, etniskās realitātes triumfs iesākumā izraisa neizpratni. Taču pēc tam atceries, ka kulta A. un B. Strugacku “Pirmdiena sākas sestdienā” Zmejs Goriničs kopā ar daudziem citiem vurdalakiem un slepkavniekiem ievests ikdienas zinātniskajā apritē. Drosmīgie jaunākie zinātniskie darbinieki vadā Zmeju Goriniču uz poligonu, bet ugunsdzēsēji seko tam, lai viņš ne pārāk uguņotu. Kāds mērķis ir šaubīgajiem eksperimentiem ar bīstamo zvēru – nav precizēts.
    K.Saimaka “Goblinu rezervātā” drakons kļūst par simpātisko goblinu salašņu sabiedroto ar profesoru Maksvelu priekšgalā cīņā pret pretigiem citplanētiešiem-klaidoņiem. Pasvītrosim, ka “Rezervāta” galvenais varonis – zinātnieks, romāns – zinātniski fantastisks, bet drakons tajā domāts ne kā seno citplanētiešu “pēdējais četrkājaino draugu dzimtas pārstāvis”.
    Beidzot, mazāk zināmajā, taču ne mazāk kvazizinātniskajā S.Sņegova epopejā “Cilvēki kā dievi” drakons parādās Jauno Formu Institūta darba rezultātā. Sižeta attīstibas gaitā šis lielais ugunsvēmējs radījums tiek pielietots tā tiešajā nozīmē: palīdz kaut ienaidniekus tālajās planētās.
    Šie piemēri parāda drakona tēla deskarlizāciju, talantīgu zinātniskās fantastikas autoru veiktu vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un atspoguļotu citos fiction žanros. Evolūcija ir acīmredzama: rangā paceļoties lidz Absolūtā Ļaunuma nesējam Drakons pēc tam tika veidots līdz drauga, sabiedrotā vai pat parasta mājdzīvnieka statusam kurš satrakojies Cilvēka “zinātniskā iesākuma ceļos”.
    Taču stāsts nav beidzies. Aizejot līdz zamākajam punktam svārsts iesvārstījās uz citu pusi. Džordža Lokharda un Pāvela Šmulina romānos drakoni ne tikai ir “sliktāki par cilvēkiem”, viņi – daudz labāki. Atsķiribā no mums, ieslīkušamiem zemiskumā un korupcijā, drakoni ir nemirstigi, tīri nodomos, tur doto vārdu un ir cēlsirdīgi, kā desmit kņazi Miškini kopā ņemti. Jo vairāk, drakoniem ir daudzо attīstītākas tehnoloģijas un skaistā izjūtas... Kāda te drakoncīņa? Atliek tikai kapitulēt saprāta spīdekļa, Drakona Kunga, priekšā.
    Epiloga vietā

    Katrs otrais pozitīvais varonis mūsdienu kriminālajā bojevikā – algots slepkava vai slepkavu slepkava, kas, būtībā, ir viens un tas pats. Katrs otrais nelietis – korumpēts ierēdnis, prokurors vai prokuratūras izmeklētājs. Lai “iznestu” korumpētos prokurorus vai brālību, kura valda Mūžīgajā Pilsētā Enskā, nepieciešams mazvārdīgs stiprulis ar dienesta sarakstu “Angola, ВДВ, Afgāna, ДШБ, Čečenija, СОБР ". Lai ar šāvienu pakausī “pildītu” asinainos Ježova bendes, nepieciešams ideāls bende – Holovanovs. Nepieciešams Drakons.
    Mūsdienu masolīts ar Belcebula spēku dzenā nelabos, un citus nelabo problēmas risinājumus nespēj iedomāties. Un vai vajag atgādināt, ka pēc Gernikas un Vjetnamas, pēc Kambodžas un Balkāniem godājamās publikas nervi kļuva stiprāki, nekā viduslaiku karadraudzēm, un ka spārnotā krokodila tēls desmitos plēsēju zaudē bezspārnainajai atomsēnei? Tāpēc, ka draudus, ar kuriem sastopas “labie puiši” fantastikā un fantāzijā, nākas sadomāt izcilus, agrāk nesastaptus. Bet drakonus piesaistīt tikai kā sabiedrotos cīņā ar šiem jaunajiem neticamajiem draudiem.
    Var iebilst, ka Svešais, kuru radījis drūmais gēnijs Higers, arī ir tas pats drakons, kurš joprojām pieder Tumšo Spēku pandemonam. Var atcerēties Godzilu, dinozauru-mutantu. Taču paliksim uzticīgi lietu vārdiem: fantastiskais radījums nav drakons, kamēr viņu nenosauc par drakonu. Svešais – nav drakons, tas ir īpašas sugas monstrs ar īpašu fizioloģiju. Par nesimpātisko citplanētieti ar teleskopisku rīkli pagaidām skaidri zināms, ka viņš ir ienaidnieks. Un paldies dievam.
    drakoni, īstie drakoni, pakļāva cilvēci izliekoties par tās labākajiem draugiem un patroniem – tieši kā pēc Švarca. Tamlīdzīgs rezultāts, diemžēl, redzas nesatricināmi loģisks. Taču, varbūt, mēs vienkārši palaidām garām savu Lanselotu?