28
Jāatzīmē, ka neskatoties uz manām bažām šis cikls otrajā grāmatā vēl nezaudē savu pievilcību. Ir jau tāds maģijas un šaujampulvera apkopojums, bet nav tādu supervaroņu, kas ar visu mierīgi tiek galā. Pat tie, kas šeit skaitītos ļauno godā, nemaz tik absolūti ļauni. Arī viņus vairāk vada savas intereses nevis kaut kāds globāls nedarbs kā visu cilvēku nogalēšana vai planētas iznīcināšana. Viņiem tas iespējams nemaz nav vajadzīgs. Kaut gan uz grāmatas beigām es vairs tik pārliecināts nebiju. Noslēpumainajam melno ordenim nez kāpēc ir vajadzīgs vienā vietā nogalināt pārsimttūkstošus cilvēku. Skaidra lieta, tas nav uz labu. Ja ar šāda upura palīdzību viņi atvērs vārtus uz elli, tad būšu grāmatas autorā ļoti vīlies.
Ir gan viens neliels mīnuss, Timuram nonākot uz kontinenta, nez kādēļ izmainās raksturs. Ja agrāk viņš, stepju dēls, nebaidījās nepazīstamos vispirms nogalēt un tad uzdot jautājumus, tad tagad viņš sācis rīkoties pavisam diametrāli pretēji. Uzticas katram svešiniekam, bieži aizmirst par piesardzību, tā vien sāk likties, ka patiesais domātājs ir bijis viņa stepē atstātais zirgs.
Kopumā grāmata atzīstama par lasāmu lieku 8 no 10 ballēm. Skaidrs, ka vientuļā varoņa nelielās brigādes ceļš uz panākumiem diez vai ir atzīstams par kaut ko jaunu fantasy žanrā. Arī globālas sazvērestības teorija šajā žanrā ir diezgan nodrāzta tēma. Autoram tomēr ir izdevies visu daudz maz sabalansēt, nepārvēršot visu par „hack and slash” gabalu.