Zilajā dūmakā gluži nekas nebija saskatāms. Kaut kur tās dziļumā dobji dunēja tādi kā ūdens dārdi. Mirklī, kad likās, ka dūmaka tūdaļ izklīdīs, tā atkal piepildīja visu tuvāko apkārtni, un nu vairāk kā rokas stiepiena attālumā nekas nebija redzams. Nebija nekā –ne zemes, ne debesu, ne koku, ne saules –nekā... Bet likās, ka pagaidām šeit neiederētos nekas no tā visa. Te nebija virziena, kurp doties, tāpat kā nebija ceļa, pa kuru šeit nokļūt. Manā galvā ieskanējās vārdi: „Ceļa nav un nebūs, tas jāiemin pašam. Nav nekā, pēc kā vadoties var nokļūt šeit, vienīgā karte ir tava paša sirds...” Ko gan tas varētu nozīmēt?
Pēkšņi es to ieraudzīju! Vesela pasaule kā paātrinātā filmā traucās man gar acīm. Centos saprast, kas šī ir par vietu, kas katru mirkli arvien spēcīgāk vilināja mani savos noslēpumainajos plašumos. Es nokļuvu jaunā, brīvā, nepieradinātā un drūmās pelēcības neizbalinātā pasaulē. Šī pasaule apžilbināja mani ar savu spēju radīt to, kā patiesībā nemaz nav... radīt to no nekā...
Es nobijos... nobijos, ka tā ievilinās mani lamatās un saplosīs kā muļķa dzīvnieku. Es nobijos, ka gluži kā viļņi tā trieks mani pret piekrastes klintīm un samals putu un smilšu jūrā. Taču visvairāk es baidījos, ka šīs bezgalīgās, brīnišķās tāles sagrābs mani savās ķetnās un aprīs, pirms es paspēšu izrauties no tās veiklajiem pirkstiem. Es sapratu, ka jābēg... jābēg pirms nezināmais sagroza man galvu. Taču mans prāts nodeva mani. Milzīgais atvars ierāva mani sevī... tas sapina manu prātu kā milzīgs zirneklis mušu savos smalkajos tīklos. Tas pakļāva mani...
Līdzko manas kājas skāra zemi un galva pārstāja griezties, es sapratu...
Es biju kļūdījusies, kad domāju, ka šī pasaule pakļāva mani. Tā nevarēja mani pakļaut, jo es jau biju daļa no tās. Tā vienkārši paņēma to, kas tai piederēja –mani. Un tad es sapratu, kāpēc tik labi šeit iederējos –es pati biju to radījusi. Es biju radījusi veselu pasauli savā prātā... es biju radījusi savu sapņu pasauli...
Te es varu būt jebkas. Es varu būt milzīgs kalns, kas lēni šūpojas vēja dziesmai līdzi, es varu būt mirguļojošs, dzidrs strauts, kurš iztek no mūžības dzīlēm. Pat par milzu putnu, kas traucas caur bezgalīgajiem debesu ūdeņiem, es varu kļūt. Šeit es beidzot atradu to vietu, ko meklē ikkatrs no mums, bet atrast spēj tikai retais. Es atradu to vietu, pēc kuras tikpat kvēli kā saulespuķe pēc saules tiecas mūsu visu sirdis. Tikai šeit es beidzot spēju justies kā mājās.
Kāpēc gan dzimusi šī pasaule? To izskaidrot es nespēju, jo kurš gan spēj izskaidrot, kāpēc mēs nespējam sasniegt zvaigznes, lai cik arī augstu sniegtos? Kāpēc dažreiz mākoņi guļ debess rokā kā pērles perlamutra gliemežnīcā, bet dažreiz tie šaudās pa debesīm kā pienbalti zirgi- stalti un majestātiski kā brīvi un nenotverami debesu valdnieki... Kāpēc? Kāpēc dažreiz jūra ir tik rāma kā spoguļa virsma, bet citu reizi tā dusmās krāc un sašķaida mūsu sapņus tikpat viegli kā viļņus pret krastiem? Mums jāprot pieņemt tas, ka ir neizskaidrojamas lietas un ne visu cilvēka prāts var aptvert. Varbūt tieši tāpēc arī radīju šo pasauli. Reālajā pasaulē viss ir tieši tāds, kādu mēs to redzam, bet sapņu pasaulē aiz katra jauna pagrieziena ir kaut kas neizskaidrojams un neizprotams. Tikai tas, kam ir pašam sava sapņu pasaule, spēj apjaust skarbo realitāti, kuru mēs nespējam mainīt. Realitātē mums jāsamierinās un jāpielāgojas, bet sapņu pasaulē viss ir tieši tāds, kādu mēs to vēlamies redzēt.
Šā laika cilvēki uzskata, ka dzīve sapņos ir bezjēdzīga –jādzīvo taču realitātē! Es tā neuzskatu, bet... tā ir tikai līdz tam brīdim, kamēr mēs protam savienot šīs divas pasaules un viena netraucē pastāvēt otrai. Līdzko viena no šīm divām sāk apdraudēt otras eksistenci, būtībā tiek apdraudēta arī paša cilvēka eksistence. Nevar pastāvēt realitāte bez sapņiem, ka viss reiz būs labāks, un tāpat nevar pastāvēt sapņi bez skarbās realitātes, kas liek mums sapņot.
Es uzskatu, ka realitāte kropļo cilvēka prātu un sapņi nav nekas cits kā glābiņš. Sapņos mēs vienmēr varam paglābties, jo tie ir bezgalīgi kā Visums. Sapņiem nav robežu, jo nevar būt robežas tam, kas fiziski nepastāv. Šī pasaule, ko radīju es, ir mans glābiņš no realitātes. Šī pasaule ir tik krāšņa kā tauriņa spārns un tik dzidra kā avota ūdens. Šajā pasaulē nevar iekļūt neviens cits, tikai es. Bet pats svarīgākais, ko gribu teikt –nav svarīgi- kas esmu, bet galvenais, ka ES VARU BŪT...