Vakar “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča rakstā varējām izlasīt par to, ka Krievijā tiek virzīts likumprojekts par to, ka kriminālatbildība varētu draudēt visiem tiem tiem, kas iedrošināsies kritizēt Sarkanās armijas darbību Otrajā pasaules kara laikā. Acīmredzot arī par darbību kara sākumā, kas vairāk par to lasījis, zinās ko teikt.
Taču, ko darīt ar šādiem vēstures faktiem? Piemēram, Budapeštas priekšpilsētas Kobaņjas komunistu vēstuli Sarkanās armijas vadībai 1945. gada februārī. Tajā teikts:
“Vairākus desmitus gadu visas pasaules darbaļaudis skatījās uz Maskavu tāpat, kā neizglītotie darba cilvēki skatījās uz Kristu. Tieši no turienes viņi gaidīja atbrīvošanu no fašistiskajām zvērībām. Pēc ilgiem un mokošiem spaidu gadiem atnāca slavenā un ilgi gaidītā Sarkanā armija, taču kāda gan tā izrādījās! Kobanju Sarkanā armija atbrīvoja 2. janvārī, pēc sīvām kaujām par katru māju un atstāja aiz sevis sagrautu un izpostītu. Un tas nebija tāpēc, ka starp mēbeļu atliekām to cilvēku mājās, kas gadu desmitiem bija bijuši vergi, varētu atrast fašistus. Kobanjas darbaļaužu vidū bija ļoti maz to, kas simpatizēja vāciešiem, bet vairums neieredz nacistus. Taču pēkšņi – ārprātīga, mežonīga naida uzliesmojums. Piedzērušies karavīri izvaroja mātes viņu bērnu un vīru acu priekšā. Meitenes 12 gadu vecumā atņēma viņu tēviem un mātēm un izvaroja 10-15 cilvēku grupas, kuru vidū daudzi bija slimi ar venēriskajām slimībām. Pēc pirmās grupas nāca citas, kas sekoja priekšgājēju piemēram. Daži mūsu biedri tika nogalināti, kad mēģināja aizstāvēt savas sievas un meitas...
Situācija fabrikās ir šausmīga... Pret bijušajiem fašistu pārvaldniekiem izturas ar lielāku cieņu, nekā pret strādnieku komitejām, tāpēc ka pārvaldnieki piegādā krievu virsniekiem sievietes... Krievu karavīru marodierisms turpinās vēl līdz šim... Mēs zinām, ka paši saprātīgākie armijas pārstāvji ir komunisti, taču, kad mēs vēršamies pie viņiem pēc palīdzības, viņi kļūst nikni un draud mūs nošaut, paziņojot: “Bet, ko jūs darījāt Padomju Savienībā? Ja arī jūs neizvarojāt mūsu sievas mūsu acu priekšā, tad jūs nogalinājāt viņas kopā ar bērniem, dedzinājāt mūsu ciemus un izpostījāt līdz pamatiem mūsu pilsētas”. Mēs zinām, ka ungāru kapitālisms ir darījis pats savas sadista nežēlības... Taču mēs nesaprotam, kāpēc karavīrs no Sibīrijas saka kaut ko līdzīgu... tajā laikā, kad fašisti nekad nav aizgājuši pat līdz Urāliem, vācu fašistu sapņa, nemaz nerunājot par Sibīriju... Nav laba lieta slavināt Sarkano armiju uz plakātiem, partijā, fabrikās un kaut kur vēl, ja tajā pašā laikā cilvēkus, kas ir izdzīvojuši Salaši tirānijā, tagad krievu karavīri dzen pa ceļiem kā lopus, atstājot aiz sevis mirušo ķermeņus... Biedrus, kas sūtīti uz laukiem, lai sadalītu zemi, zemnieki apber ar jautājumiem, kāds labums no šīs zemes, ja to apstrādāt mums nav ar ko? Mūsu zirgus sev ir paņēmuši krievi. Zemnieki taču nevar art vienīgi ar saviem deguniem. Ja tādas lietas tiks pārtrauktas, tas neitralizēs visu ienaidnieka propagandu un ungāru darbaļaudis atkal izturēsies pret krievu karavīriem kā pret dieviem”.
Taču, laikam jau tās lietas netika pārtrauktas, jo 50. gados Ungārijā notika sacelšanās mēģinājums pret padomju varu.
Acīmredzot, labāk nav gājis arī Bulgārijā, jo pēc kāda ukraiņu portāla sniegtajām ziņām bulgāri nesenā demonstrācijā ir pieprasījuši aizvākt no Sofijas centra pieminekli Padomju armijai.
Parkā, kur uzstādīts šis monuments notikusi daudzu tūkstošu liela protestu akcija.
“Šis piemineklis ir antibulgārisks, bet viņa aizstāvji propagandē pret bulgāriem vērstas intereses. PSRS 1944. gadā bija nevis atbrīvotāji, bet Bulgārijas okupanti”, - akcijas rīkotāji paziņoja.
Viņi skandēja “Aizvāksim no šejienes sarkano mēslu”, “Pieminekli – vēstures izgāztuvē”, turēja plakātus “Brīvība vai PSRS”. Protestētāji aizsedza uz monumenta uzrakstu “Padomju armijai – atbrīvotājai pateicībā no bulgāru tautas” ar Bulgārijas un Eiropas Savienības karogiem un pieprasīja valdībai vismaz izdzēst šos vārdus, kuri, pēc akcijas dalībnieku viedokļa aizskar vidējās un jaunākās paaudzes pārstāvjus, un cilvēkus, kas cietuši no komunistiskā režīma.
Tajā pašā laikā valstī rūpīgi glabā pieminekļus Krievijas armijas karavīriem, kas atbrīvoja Bulgāriju no turku-osmāņu jūga un gāja bojā Krievu-turku karā 1877.-1878. gadā. Konkrēti, par vienu no Sofijas simboliem ir kļuvis piemineklis Krievijas imperatoram Aleksandram II, ko 1907. gada augustā uzstādīja pretī Bulgārijas Tautas sapulces ēkai Cara-atbrīvotāja bulvārī. Un galvaspilsētā nevienam pat nenāk prātā to jaukt nost vai likvidēt uzrakstu “Caram-atbrīvotājam. Pateicīgā Bulgārija”.
Kā te lai neatceras Gunāra Astras vārdi: “Atbrīvotāji atbrīvo un aiziet, okupanti okupē un paliek”.
Arī ukraiņi piemin to, ka KF Valsts Dome izskata likumprojektu, kas paredz kriminālatbildību par Sarkanās armijas darbības kritiku Otrā pasaules kara laikā.
Arī ukraiņiem nākas uzdot šādus jautājumus, ko latviešiem nav jāuzdod vai pat bail iedomāties:
Статус русского языка - інструмент перетворення держави Україна в губернію ординської Рашки.
Праблема людзей, якія лічаць, што беларусы, расейцы ды ўкраінцы — адзін народ, у тым, што яны ня могуць гэтага сказаць ані па-беларуску, ані па-ўкраінску.
Ви за какую церковь, за пєтровско-єкатєрінінскую ілі за сталінско-брєжнєвскую?
Не подобається українське? Їдь у Росію і живи там у повній душевній гармонії.
Kāpēc citas tautas spēja attīrīties no savas pagātnes tumšajiem laikiem, kāpēc dažas var, bet nevēlas? Starp citu, arī latvieši... ne aktīvie latviešu komunisti, ne aktīvie komjaunieši un čekisti. Visas šīs organizācijas tā izšķīda, kā nebijušas. Varbūt, pirms pieprasīt otro Nīrnbergu pasaules mērogā, vajadzētu ieviest skaidrību pašiem, citādi par anekdoti kļuvis teiciens, ka Padomju Latvijā ir bijis tikai viens komunists – Alfrēds Rubiks un tikai daži cīnītāji pret Atmodu – omonieši.