Rokraksta liktenis.
Varones piedzīvojumi aizrauj arī pašu profesoru un mazliet vēlāk, pēc Alises lūguma, viņš ar savu smalko, kaligrafisko rokrakstu ieraksta pasaku burtnīcā un ilustrē to ar trīsdesmit septiņiem zīmējumiem. Pēdējā lapaspusē viņš ielīmē Alises fotogrāfiju un 1864. gada janvārī [acīmredzot autore kļūdās, pēc citām ziņām – 1864. gada 26. novembrī – t.p.] uzdāvina meitenei šo garstāstu ar nosaukumu “Alises piedzīvojumi pazemē” (Alice's adventures under ground) [... un apakšvirsrakstu - “Ziemassvētku dāvana dārgajam bērnam atmiņai par vasaras dienu” (A Christmas gift to a Dear Child in a Memory of a Summer Day) http://www.alice-in-wonderland.net/alice2c.html – t.p.].
Māsas Lidelas izlasīja pasaku, pasmējās un atstāja pašdarināto grāmatiņu [Tajā bija tikai 4 nodaļas – t.p.] uz žurnālu galdiņa, taču tur to ieraudzīja Henrijs Kingslijs, pazīstamā rakstnieka Čārlza Kingslija brālis, kas reiz ciemojās pie Lideliem. Garlaicības mākts, viņš atvēra burtnīcu, sāka lasīt un nespēja atrauties, kamēr nebija ticis līdz galam. Pasaka viņam tā iepatikās, ka viņš mēģināja pierunāt Dodžsonu to izdot. Tas ilgi nebija ar mieru, tomēr trīs gadus pēc zīmīgā brauciena pa upi pasakas varone saņem dāvanā pirmo autora eksemplāru. Uz grāmatas “Alise Brīnumzemē” (<st1:city><st1:place>Alice</st1:place></st1:city>'s Adventures in Wonderland) vāka bija autora vārds – Lūiss Kerols.
[Divi citi grāmatas nosaukumi <st1:city><st1:place>Alice</st1:place></st1:city> Among the Fairies un Alice's Golden Hour tika noraidīti – t.p.]
Bet kas notika ar rokrakstu? Tas nepazuda. Trīsdesmit gadus pēc grāmatas izdošanas R. H. Hārgrivsa kundze (viņa arī Alise Lidela) pārdod rokraksti “Sotheby's” izsolē par 15 400 sterliņu mārciņām. Jau XX gadsimtā Dodžsona burtnīca tiek pārpirkta un uzdāvināta Lielbritānijai un pašreiz glabājas Britu muzejā Londonā.
Matemātiķis vai rakstnieks?
Taču kāpēc “Alises...” autors slēpās zem pseidonīma? Izrādās vārds “Lūiss Kerols” viņam bija izdomāts jau ilgi pirms pašas pasakas, vēl tajā laikā, kad Dodžsons sāka rakstīt humoristisku dzeju. Pārveidojis savu vārdu, ko viņš bija ieguvis no dzimšanas (Čārlzs Latvidžs), pēc latīņu modes (Carolus Ludovicus), viņš samaina abus vārdus vietām un pārveido atpakaļ pēc angļu modes. Tā rodas Lūiss Kerols. Viena cilvēka vietā iznāk divi, turklāt gandrīz pilnīgi pretēji, turpat antipodi. Viens koledžā pasniedz matemātiku un lasa lekcijas, kurās var aizmigt, otrs sacer visbrīnumaināko pasaku pasaulē. Starp citu, Kerols mēģina rakstīt vēl arī citus literārus darbus, taču tiem ir mazāki panākumi. Ne tā, kā “Alise...”, no kuras ir sajūsmā pat pati karaliene Viktorija! Pasaka viņai tā iepatīkas, ka viņa pieprasa, lai uz pili tiek atnestas visas rakstnieka grāmatas. Un viņa ir šausmīgi pārsteigta un vīlusies, kad uz viņas galda noliek tīri zinātniskus traktātus, kuru autors ir Čārlzs Latvidžs Dodžsons.
Ko gan te brīnīties? Kerola galvenā specialitāte bija matemātika! Pabeidzis Oksfordu, viņš ar laiku saņem uzaicinājumu ieņemt profesora vietu vienā no universitātes koledžām. Viņam nākas izpildīt nosacījumus, pēc kuriem viņam jākļūst par garīdznieku un jādod zvērests nedzīvot laulībā – pēc senas tradīcijas tā rīkojās visi šīs mācību iestādes pasniedzēji.
Oksfordas “apskates vērtais objekts”.
Doktors Dodžsons, kuru to laiku cilvēki uzskatīja par ekscentrisku dīvaini, bija viena no Oksfordas slavenībām. Profesors dzīvoja nelielā, gandrīz kā pasaku namiņā ar tornīšiem un viņam bija savāds izskats. Dodžsona viena acs bija nedaudz augstāk par otru, viens mutes kaktiņš uzrauts uz augšu, otrs – nolaist uz leju. Liekas, ka viņš bija kreilis, taču viņš piespieda sevi rakstīt ar labo roku. Viņš bija kurls ar vienu ausi un stipri stostījās. Cilvēkos viņš vienmēr parādījās cilindrā un cimdos, kā pieklājas džentlmenim.
Vispār jau doktoru maz interesēja tas, kādu iespaidu viņš atstāj uz apkārtējiem. Dodžsons visu laiku bija aizņemts un bez mitas kaut ko izgudroja: līmes aizstājēju, šahu ceļotājiem – ar figūrām, kas nekrīt no dēļa, aprīkojumu, kas ļauj rakstīt tumsā, vārdu spēles... Ciešot no bezmiega, profesors izdomāja algebriskus un ģeometriskus atjautības uzdevumus, kas tika izdoti grāmatā ar nosaukumu “Pusnakts uzdevumi, kas izdomāti bezmiega naktīs”.
Slepenā kaislība.
Cilvēks, kam patika būt vientulībā, veikt tālus pārgājienus, daudz zīmēt, pārsvarā ar zīmuli vai ogli, nodevās divām kaislībām, kuras viņam kā garīdzniekam bija jāslēpj. Tās bija teātris un fotografēšana. Attēli, kas pieder Kerolam tiek uzskatīti par vieniem no sava laika labākajiem foto. Tie ir dzejnieka Viljamsa Tenisona, dzejnieka Dantes Gabriela Roseti, aktrises Elēnas Terijas, fiziķa Maikla Faradeja un... mazu meiteņu portreti – nepiespiestās pozās, ar pieaugušu izteiksmi sejās. Nē, protams, tur nebija ne vismazākā iemesla, lai runātu par kaut ko amorālu! Runa ir par child-friends portretiem, kā Kerols sauca savas mazās draudzenītes. Pret saviem modeļiem Kerols izturējās ārkārtīgi delikāti, fotogrāfijads taisīja ar vecāku atļauju un noteikti kādas dāmas klātbūtnē (mātes, tantes vai guvernantes). Un, ja tic pašam Kerolam, tad attiecībā pret šīm meitenēm viņš nav izjutis nekādas citas jūtas, kā tikai tās, ko mākslinieks jūt pret savu modeli.
Pēc tam, kad 1938. gadā iznāca Pola Šildera grāmata “Psihoanalītiskas piezīmes par Alisi Brīnumzemē un Lūisu Kerolu”, kurā autors pievērsa uzmanību tam, ka rakstniekam patīk mazas meitenes, Kerolu sāka apvainot zināmos grēkos. Publika ar azartu sāka pārlasīt pasaku, cenšoties starp rindām atrast “kaut ko tādu”. Sāka runāt, ka profesors deva priekšroku atrasties mazu meiteņu sabiedrībā, nevis kopā ar pieaugušām sievietēm. Kaut gan tās pavisam nebija tā. Viņš draudzējās ar tā laika slavenām aktrisēm Elēnu Teriju un Izu Boumenu, ar mākslinieci Ģertrūdi Tomsoni, kuras zīmējumu sērija “Feju zeme” Dodžsonu sajūsmināja. Viņas visas ir atstājušas ļoti interesantas atmiņas par Lūisu Kerolu, katra rindiņa tajās elpo ar neviltotu mīlestību uz “Alises Brīnumzemē” autoru.
Dzīve pēc saviem noteikumiem.
Neskatoties uz garīdznieka amatu, ārēju noslēgtību, Čārlzs Latvidžs Dodžsons dzīvē vadījās pats pēc saviem likumiem un necentās stingri turēties pie vispārpieņemtām normām. Viņam pašam bija personīgs spriedums par visu, viņš uzstājās pret tiem, kas viņam likās stulbi vai nepareizi. Konkrēti, viņš bija lojāls pret visu reliģiju pārstāvjiem, cienīja citu tradīcijas, gāja pareizticīgo baznīcā, bija arī sinagogā. Un pat interesējās par laicīgo dzīvi. Tajā pašā laikā viņu nemaz neinteresēja sabiedrības viedoklis, par to liecina rindas no Dodžsona vēstules jaunākai māsai: “Tev nav jābaidās, ja par mani runā slikti. Ja par cilvēku vispār ko runā, tad noteikti kāds par viņu pateiks arī ko sliktu.”
Visas savas dzīves laikā Dodžsons tikai vienu reizi izbrauca ārpus Anglijai. 1867. gada vasarā viņš kopā ar Lidelu devās uz Krieviju – tajos laikos visai neparasts ceļojums. Ceļojuma iespaidus viņš īsi apraksta savā “Krievu dienasgrāmatā”.
Kerols vispār brauc prom no mājām ļoti reti. Tikai dažreiz uz Londonu, kur tāpat uzmanīgi seko teātru jaunumiem; brīvlaiku viņš parasti pavada Gilfordā pie māsām. Tur viņš arī mirst 1898. gada 14. janvārī, nenodzīvojot divas nedēļas līdz savai 66 gadu jubilejai. Apglabāts viņš ir vietējā kapsētā un virs viņa kapa paceļas vienkāršs, balts krusts. Bet Kerola dzimtenē Dersberijas ciemā (Češīras grāfistē) ciema baznīcā var redzēt neparastu vitrāžu. Kad tajā apvidū ne visai košā saule ielūkojas caur daudzkrāsaino logu, saules staros it kā atdzīvojas Dodo, kas stāv blakus Alisei, Baltais Trusis, Cepurnieks, Marta Zaķis, Češīras kaķis un citi nemirstīgās pasakas “Alise Brīnumzemē” personāži.
[Lūiss Kerols (īstajā vārdā - Charles Lutwidge Dodgson; 1832. gada 27. janvāris — 1898. gada 14. janvāris) – t.p.]
Saites:
http://lv.wikipedia.org/wiki/L%C5%ABiss_Kerols
http://en.wikipedia.org/wiki/Lewis_Carroll
http://www.lib.ru/CARROLL/about.txt
HYPERLINK "http://www.mariasphoto.com/2008/02/19/vogue-alices-adventures-in-wonderland/" http://www.mariasphoto.com/2008/02/19/vogue-alices-adventures-in-wonderland/
Citi literāri darbi:
romāns “Silvija un Bruno” (Sylvie and Bruno) (1867. - 1893.) - tapis pa daļām
«Phantasmagoria and Other Poem» (1869.)
Alises turpinājums “Alise Aizspogulijā” (Through the Looking-Glass, and What Alice Found There)
(1871.) [Nosaukums latviski nāk no tulkojuma krievu valodā, kā tajā tradicionāli šo pasaku sauc – t.p.] pasaka “Snarka medības” (The Hunting of the Snark) (1876.)