Dobās Zemes teoriju var izsekot no Platona un Aristoteļa laikiem vismaz līdz Edmundam Hallejam (1656 – 1742) vai līdz Halleja komētas atklāšanai. Zeme ir pilna ar pazemes platībām , ko šķērso pazemes tuneļi, caur kuriem tek ūdens vai pūš vēji. Platons uzskatīja, ka eksistē milzīgs pazemes rezervuārs, ko viņš nosauca par Tartaru. Dažreiz ūdens līmenis Tartarā ceļas un ūdens izplūst caur spraugām un tuneļiem, kas atrodas zem Zemes virsmas un kļūst par upēm, ezeriem, jūrām utt. Aristotelis uzskatīja, ka iespējams spraugās cirkulē karsti vēji, kas galu galā izraujas laukā caur virsmu kā vulkānu izvirdumi. Strabons (ap 60. g.p.m.ē. - 20. g.m.ē.) atzīmēja, ka tas ir labi: ja nebūtu vulkānu, kas darbojas kā drošības vārsti, tad pazemes vēju spiediens tikai pieaugtu, kamēr vienreiz tas varētu novest pie visšausmīgākajām sekām.
Grāmatā “The Mirrour of the World” (Pasaules spogulis), kuru angļu pirmais iespiedējs Viljams Kekstons (ap 1422 – 1491) iespieda kādu laiku pēc 1477. gada, tiek teikts, ka seismisko procesu iemesls var būt nevis Aristoteļa vēji, bet gan pazemes ūdeņi. Ūdens virpuļveida straumes iekļūst kavernās, kas atrodas tuvu zemes virsmai: ūdens spiediens uz tajās ieslēgto gaisu izsauc to, ko varētu nosaukt par pneimatiskā ieroča efektu. Tā rodas zemestrīces: lai notiktu vulkāna izvirdums, zem Zemes ir jāsakrājas elles uguns un sēra kritiskajai masai. (Vēlāk, XVIII gadsimtā neptūnisti liks priekšā versiju, kurā vulkāni ir ārējas izpausmes milzīgai pazemes ogļu krājumu degšanai.) Parādās kāds dīvaini-smalks ūdens riņķošanas modelis. Ūdens aiztek no jūrām caur lielām, dabiskām atverēm. Tekot cauri pazemei, tā no apakšas tiek sasildīta (iespējams ar elles uguni). Rezultātā ūdens destilējas, zaudē sāļumu. Destilētais ūdens parādās virszemē, kalnu galotnēs.
Priekšstats par temperatūru, kas ir pietiekama, lai šī sistēma strādātu, tika apstiprināts ar pētījumiem, ko XVI gadsimtā veica Gabrieliss Fraskati Briksiani (ap 1520 – 1582). Viņš vadījās pēc argumenta, ka Zemes centrs patiešām ir pati karstākā vieta Visumā, jo tā kā Zeme atrodas Visuma centrā, tad visu debess ķermeņu siltuma stari galu galā koncentrējas tieši šajā vietā.
Bija dīvaina, bet visai izplatīta teorija par to, jūras līmenim būtu jābūt augstākam par zemes līmeni, tāpēc, ka cieta viela ir smagāka par ūdeni. Protams, bija acīmredzams, ka “sauszemes līmenis” vienmēr pazeminās erozijas dēļ, un erozija rādījās nakts murgos par to, kādreiz nākotnē zemes virs ūdens līmeņa vispār nepaliks. Taču daži paskaidrojumi centās nomierināt. Leonardo da Vinči (1452 – 1519) bija tāda teorija: erozija, kas sadrupina sauszemi, neitralizējas ar to, ka drūpošie kontinenti kļūst vieglāki un tāpēc paceļas virs ūdens. Protams, eksistēja briesmas, ka sauszeme reiz pilnīgi izzudīs. Bernārs Palisi (ap 1510 – 1590) savā darbā “Discours Admirables” (Brīnumainie spriedumi) (1580). Viņš teica, ka mums ir jābūt pateicīgiem par to, veco kalnu vietā nemitīgi rodas jauni.
Doma, ka Zeme var būt doba, pēdējos 150 gadus iedvesmoja pārsteidzoši daudz cilvēkus. Īstenībā ar šo ideju eksistēja divas absolūti dažādas teorijas.
Pirmā konceptuāli ir vienkāršāka. Zeme ir sfēriska un iekšpusē tukša. Zemes iekšpusē atrodas, vai nu viena milzīga kaverna vai vairākas viena otrā ievietotas kārtas, starp kurām ir tukša telpa, it kā Zeme būtu sava veida sfēriska marūžiņa (matrjoška). Šīs teorijas vecums precīzi nav zināms: iespējams, ka tādā formulējumā to to pirmo reizi piedāvāja ASV kājnieku virsnieks Džons Klivs Simmss *(1779 – 1829). Strādājot pie hipotēzes, saskaņā ar kuru “ieeja” Zemes iekšienē atrodas polos, apmēram 1820. gadā Simmss cenšas noorganizēt ekspedīciju uz Ziemeļpolu un 1823. gadā pat sūta savu iesniegumu Kongresam. Acīmredzot, Simmss bija pirmais, kas uzskatīja Zemi par dobu sfēru, bet jau vēlāk sāka uzskatīt, ka eksistē piecas koncentriskas sfēras un mēs dzīvojam uz ārējās no tām.
Simmsa idejas ir izklāstītas romānā – utopijā “Symzonia: A Voyage of Discovery” (Simzonija: ceļojums ar atklājumu; 1820), ko sarakstījis “kapteinis Adams Siborns” (iespējams, ka tas bija pats Simmss). Romāni par tukšo Zemi tika radīti arī agrāk: piemēram, Ludviga Holberga “Nicolas Klimius' Journey to the Underground World” (Nilsa Klima ceļojums pazemes pasaulē; 1741) un Kazanovas “Icosameron” (Ikosamerons; 1788), [un vēlāk] Edgara Raisa Berouza “Pellusidar” (Pelusidara) un citi. [Te jāatceras arī Vladimira Obručeva “Plutonija”, lai gan viņš labi zināja, ka Zeme nav doba, tikai izmantoja šo ideju, lai pastāstītu par tālo Zemes pagātni, arī Barouzs to zināja, bet viņa mērķis bija tikai izklaidēt – t.p.] Ar šo ideju draiskojās arī Edgars Alans Po un, protams, Žils Verns savā “Journey to the Centre of the Earth” (Ceļojums uz Zemes centru; 1864) [Jāpiebilst gan, ka līdz Zemes centram varoņi nemaz netiek, jo tas nemaz nav dobs – t.p.], kā arī daudzu citu fantastisku darbu par zudušām rasēm autori. Zīmīgi, ka Simmsa dēls Amerikuss saprata, ka “dobās” Zemes fakts ļoti precīzi izskaidro, kur palikušas Izraēlas zudušās ciltis: tās gāja uz ziemeļiem un aizgājuši līdz milzīgajam polārajam caurumam, vienkārši iegāzās tajā.
Simmsa teorija laiku pa laikam atdzima. Viljams Rīds, piemēram, atbalstīja to savā grāmatā “The Phantom of the Poles” (Poli-spoki; 1906). Māršals B. Gārdners savā pašizdotajā grāmatā “A Journey to the Earth's Interior” (Ceļojums Zemes dzīlēs; 1913, otrais izdevums 1920) paziņo (četrus gadus pēc Pirija sekmīgā gājiena uz Ziemeļpolu), it kā ziemeļblāzmas iemesls ir iekšējā saule, kuras stari spiežas cauri atverēm Zemē un apgaismo mūsu mākoņus. Raimonds Bernards savā grāmatā “The Hollow Earth” (Dobā Zeme; 1964) piedāvā pārsvarā uz Gārdnera darbu balstītu ideju, ka NLO ne tikai atrodas Zemes centrā, bet pat, ka tos pilotē nacisti, kas ir iekļuvuši šajā svētnīcā Otrā pasaules kara beigās. Brinslijs le Pouers Trenčs (1911 – 1995) bija vēl viens, kas domāja, ka dobās Zemes iekšienē slēpjas NLO. Savā grāmatā “Secret of the Ages” (Gadsimtu noslēpumi; 1976) viņš publicē polāro apgabalu fotogrāfijas, ko uzņēmis NASA pavadonis. No pirmā skata liekas, it kā dažos no tiem redzams liels, stūrains caurums Ziemeļpolā, taču tas ir tikai tāpēc, ka ka tādi attēli ir kolāža no daudziem attēliem: un uz foto melni paliek nenofotografētie apgabali. To, ka augstu virs poliem lidojošo lidmašīnu piloti nepamanīja šādu lielu caurumu, le Pouers Trenčs izskaidroja tā: kompasi nefunkcionējot apmēram 250 km rādiusā ap polu un piloti tikai “domāja”, ka lido virs pola.
Vienīgais nosacīti mūsdienu, cienījams zinātnieks, kas, acīmredzot, piekrita šai teorijai (neskatoties uz to, ka daži dabaszinātnieki tādu piedāvāja XVII gadsimtā) bija astronoms Edmunds Hallejs. Viņš uzskatīja, ka Zemes centrā atrodas kodols Merkūra lielumā, bet virs tā divas čaulas, attiecīgi, Marsa un Venēras lielumā un beidzot ārējā garoza. Telpa starp čaulām esot apdzīvota un to pilda spīdoša atmosfēra. Dažreiz šī atmosfēra izspiežas caur poliem ārpusē, kur ārējā garoza ir tievāka (Hallejs zināja, ka pols dreifē), un mēs to novērojam kā ziemeļblāzmu.
[Mūsdienās, dobtā Zeme ir palikusi tikai fantastu lauciņā un pēdējā slavenākā sāga par pazemi un tās iemītniekiem ir Roderika Gordona un Braiana Viljamsa “Tunnels” (Tuneļi; 2007), kas ir aizraujoša pusaudžu fantastika par to, kā tiek atklāta vesela pazemes pasaule ar tās naidīgajiem iemītniekiem, kas sapņo pakļaut virszemi, un arī draugiem, kas atrodas, palīdzot cīņā pret ļaunajiem nodomiem – t.p.]
Otrā pamatteorija par dobto Zemi ir sarežģītāka. Vai var izrādīties tā, ka mēs dzīvojam dobtās Zemes “iekšpusē”? Ja tas ir tā, tad var iedomāties to, kā ir iekārtota telpa šīs noslēpumainās čaulas iekšpusē? Sākumā tajā ir jābūt saulei, kura kā mums “liekas”, aust austrumos un noriet rietumos, kā arī visādas tālas galaktikas...
Šo hipotēzi, liekas, pirmo reizi lika priekšā amerikāņu mistiķis Sairuss Rīds Tīds (1839 – 1908), arī pazīstams ar vārdu Korešs. Tīds pieņēma, ka Saule sastāv no gaišās un tumšās puslodes; pie mums iestājas diena un nakts attiecībā no tā, ar kādu pusi pret mums ir pagriezusies Saule. Uz iebildumiem, ka austot un rietot mēs redzam visu sauli, bet ne pusi, Tīds atbildēja, ka mēs neredzam “īsto” Sauli, bet tikai tās “attēlu”. Jā, jā... Tikpat nesaprotamā veidā vēl vajadzēja izskaidrot planētu kustību.
Tīds piedāvāja vēl vienu “izskaidrojumu” faktam, ka skatoties pusnaktī tieši gaisā, nevar ieraudzīt pilsētu ugunis tieši otrā pasaules pusē. Viņš nolēma, ka gaisma var virzīties gar tukšās vidusdaļas iekšējo virsmu, kamēr, kā viņš uzskatīja, to neizkliedēs zeme. Šis ierobežojums neattiecās uz “noslēpumaino” frekvenču, tādu kā infrasarkanie stari, gaismu. Tā kā nacisti, kaismīgi centās atklāt jaunu fiziku, pieņemt to un diskreditēt “ebreju zinātni” ar tādiem tās pārstāvjiem, kā Einšteins, tad viņi pat veica eksperimentu, kurā gribēja izsekot Britu flotes manevrus. Viņi pavērsa infrasarkanos teleskopus pret debesīm, apmēram 45 grādu leņķī un pārsteigti ieraudzīja... mākoņus.
Tomēr, Tīda hipotēze jūtami ietekmēja nacistu tehnoloģijas. 1933. gadā Magdeburgas pilsētas padome nolēma pārbaudīt hipotēzi,palūdzot Vācijā strādājošo zinātnieku – raķešu speciālistu grupu, tajā skaitā Verneru fon Braunu (1912 – 1977), palaist vairākas raķetes, lai redzētu, vai tās netrāpīs raķetēs – antipodos dobtās sfēras otrajā pusē. Par nožēlu finansējums No Magdeburgas padomes locekļu puses nebija tik liels, kā gaidīts un eksperimentus vajadzēja apturēt; tajos laikos no labākajiem raķešu starta laukumiem (Raketenflugplatz) raķetes varēja palaist tikai - horizontāli, apmēram 300 metru tālumā.
Tomēr, eksperimenti sagatavoja augsni nākošajiem V1 un V2.
Hipotēze, ka mēs dzīvojam dobtās Zemes iekšpusē nenomira kopā ar Tīdu. 1947. gada jūlijā žurnāls “Time” ziņoja, ka argentīniešu astronoms – amatieris Antonio Dirāns Navarro, acīmredzot patstāvīgi ir nonācis pie tādas pat vai līdzīgas hipotēzes. Navarro, kurš kā teikts, esot strādājis pie tās daudzus gadus, paziņoja, ka Visuma diametrs esot apmēram 13 000 kilometru, bet viss, kas tajā atrodas, atrodas Zemes iekšienē.
Jāpiemin vēl divas hipotēzes par dobto Zemi.
Daudzi vienkāršākie organismi sastāv tikai no mutes atveres no vienas puses, anālās atveres – no otras puses un rudimentāra barības trakta pa vidu. Dīvaini domāt par dobto Zemi tādos tēlos – ar mutes un anālajām atverēm polos. Taču tā vismaz domāja Alfrēds Lousons (1869 – 1954), kas nodibināja zināšanu sistēmu, ko viņš kautrīgi nosauca par “lousonomiju”. Viņš pieturējās pie viedokļa, ka caurums Zemes Ziemeļpolā darbojas kā iesūcoša mute, kas uzsūc gāzveida izgarojumus no saules un meteorītus, tajā pašā laikā caurums dienvidos kalpo Zemei par anālo atveri, caur kuru tiek izsviesti sadalīšanās produkti. Laikam pilotiem, par kuriem stāstīja le Pouers Trenčs, paveicās, jo, kaut arī viņi domāja, ka lido virs pola, viņi īstenībā lidoja garām.
Citas tāda veida hipotēzes parasti sauc par “šausmīgiem noslēpumiem”. 1945. gada vasarā zinātniski-fantastiskais žurnāls “Amazing Stories” (Aizraujošie stāsti) nopublicēja rakstu “Es atceros Lemuriju”, ko droši vien bija sarakstījis žurnāla izdevējs Reimonds Palmers (1910 – 1977) uz Ričarda Šarpa Šeivera (1907 – 1975) romāna bāzes, Šeivers bija metinātājs no Pensilvānijas, kas pirms tam bija publicējis dažus zinātniskās fantastikas darbus. Lasītāju reakcija bija vētraina un ar nākošo rakstu iznākšanu “Stāstu” tirāža pieauga līdz tādai pakāpei, ka 1947. gada jūnijā Palmers uzskatīja par vajadzīgi Šeivera rakstiem veltīt veselu žurnāla numuru. Vairākas no tām tika paņemtas no grāmatas “I Remember Lemuria & The Return of Sathanas” (Es atceros Lemuriju un Sātana atgriešanās; 1948). [Te droši vien ar datumiem sajaukuši – t.p.]
Galvenais uzsvars šajā “noslēpumā” tiek likts uz to, ka Zemes iekšienē eksistē robotu-iznīcinātāju rase, tā saucamie “klaidoņi” (“deros”), kuri ir līdzvainīgi vairums katastrofās uz Zemes (ja ne visās). Tie izsauc nelaimes ar ekstrasensoro iedarbību un kaut kādiem slepeniem stariem. Vienā grāmatas vietā “klaidoņi” pat atrāvās no aviokatastrofu un karu organizēšanas, lai nozagtu rokrakstu no Palmera galda!
Visa šī satraucošā informācija tika iegūta no Šeivera atmiņām par iepriekšējām dzīvēm. Vēlāk viņam nācās izmakšķerēt no savām atmiņām ziņas par to, ka senie astronauti, kuri atstāja šeit “klaidoņus” pirms 2000 gadiem, tagad atgriežas. NLO, kurus mēs novērojam, ir viņu izlūkkuģi.
[Ja tas viss liekas vairāk nekā dīvaini, tad beigās neliela informācija no tās pašas grāmatas. “Vēl pavisam nesen Lielbritānijā eksistēja Plakanās Zemes biedrība, kas bija dibināta 1900. gadā. Biedrība sludināja, ka Zeme ir plakana. Nezinu, vai tā turējās pie iepriekšējo gadsimtu uzskatiem, ka Zeme nevar būt apaļa, jo tad Zemes otrā pusē cilvēki neredzēs Jēzus otrreizējo atnākšanu un nemanīs, ka sākas Pastardiena. Turklāt arī plakanā Zeme nav apaļa, jo Bībelē pāris vietās rakstīts par Zemes četriem galiem.” - t.p.]
Vēl viens raksts par dobto Zemi krievu valodā.