Neliela, maz zināma pilsētiņa Kolpaševa, kas kādreiz bija Narimas apriņķa centrs. Tieši te no 1930. līdz 1942. gadam veda "tautas ienaidniekus" un... iznīcināja. Jau sen to gadu asiņainie stāsti nevienam nav noslēpums. Taču 1979. gadā, 1. maija demonstrāciju priekšvakarā Kolpaševo notika kaut kas, kas satrieca ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī visu Krieviju. Notikumu atbalss aizlidoja līdz pašai Maskavai.

Kolpaševa atrodas Obas upes ielocē. Palu laikā upe katru gadu izskalo krastu, mainot tā formu, un virzās pilsētai arvien tuvāk. Naktī no 30. aprīļa uz 1. maiju, 1979. gadā notika spēcīgs krasta nobrukums praktiski pilsētas centrā. Svētku rītā cilvēkiem, kuri devās uz demonstrāciju, atklājās baisma aina. No 40 metrus augstās kraujas burtiski karājās rokas, kājas, galvas. Upe bija atklājusi milzīga apmēra kapu vietu. Gandrīz visiem galvaskausiem bija ložu caurumi pakauša vai pieres daļā. Atliekas, kas atradās apakšējā kārtā, daba bija mumificējusi tik labi, ka tos varēja atpazīt pēc sejām. Pēc biedrības "Memorial" datiem Kolpaševas gravā bija apglabāti apmēram 4000 cilvēku. No viņiem atpazina un pēc nāves reabilitēja 1400.

Kolpaševas elle.

Pagājušā gadsimta 30. gados Kolpaševā izvietojās NKVD darbiniekiem būvēta pilsētiņa. Te arī atradās 6 kameru cietums, vienā no tām arī notika soda izpildīšana. taču ne visi šajā cietumā nošautie gulēja Kolpaševas gravā. Pēc bijušo NKVD darbinieku liecībām 1938. gadā pirms ledus iešanas, vairākus tūkstošus ieslodzīto iekrāva baržās un aizveda. Vairāk par viņu likteni nekas nav zināms. Tā kā cietums nespēja ietilpināt visus "tautas ienaidniekus", bieži viņus turēja tieši baržās, no turienes arī veda uz nopratināšanu.

Arī cietumā ieslodzītos turēja baigos apstākļos. Nometņu novada pārvaldes priekšnieka vietnieka Jemeca ziņojumā teikts, ka vienlaikus divstāvu guļvietās tika izvietoti 140 cilvēki, vīrieši un sievietes. Pa pusei pliki, tērpti nodilušās skrandās, novārguši un gandrīz visi ar sifilisa pazīmēm. Nav nekāds brīnums, uz vienu ieslodzīto dienā bija paredzēts izdalīt 300 g pusjēlas maizes un ūdeni, ko nesa no purva. Bet šajā purvā tika nopludināta kanalizācija no cietuma un slimnīcas. pa nakti barakās elektrība nebija. Var iedomāties, kādas šausmas un vardarbība notika naktīs, jo te kopā bija vīrieši un sievietes, pusaudži un jaunas meitenes, "tautas ienaidnieki" un recidīvisti...

Bijušais Tomskas apgabala UKGB izmeklētājs A. Spragovskis, kurš nodarbojās ar apsūdzēto lietu pārskatīšanu, strādājot arhīvos, atklāja daudz šokējošu detaļu. Viņam izdevās noskaidrot, ka ieslodzītos nogalināja īpaša tam radīta brigāde. Bendēm pat pienācās spirta diennakts deva gara uzturēšanai. Netālu no ēkas, kur izvietojās NKVD apriņķa nodaļa, izraka dziļu bedri un apkārt nākamajam kapu laukam uzbūvēja augstu sētu. Ieslodzītie gāja uz bedri pa īpašu uzbūvētu trapu, bet soda izpildītāji atradās slēpnī. Kad cilvēks nonāca līdz vajadzīgai vietai, atskanēja šāviens, un ķermenis iekrita bedrē. Taču pēc kāda laika kādam no priekšniecības likās, ka izmantot tādiem mērķiem patronas ir pārāk izšķērdīgi. Un nomainīja nošaušanu ar nožņaugšanu ar „cilpu un ziepju palīdzību”. Piedzērušies bendes izklaidējās kā mācēja. Reiz viņi apsolīja saglabāt dzīvību jaunam pārim, ja tie viņu acu priekšā veiks dzimumaktu ar sasietām rokām. Ko tikai nedarīsi, lai paliktu dzīvs? Jaunais cilvēks bija ar mieru, tomēr tikko izrāde bija beigusies, upuru kaklos savilkās divas cilpas. Ķermeņu apglabāšanai tika izveidotas īpašas nostiprinātas kastes 4 m garumā, 3 m platumā un apmēram 1 m augstumā. Līķus tajā novietoja galvu pret kājām, katras kārtai dezinfekcijai uzbēra kaļķus un nosedza ar zaru kārtu, lai līdz nākošas partijas piegādāšanai netērētu spēkus apbēršanai ar zemi. Acīmredzot tāpēc daudzi līķi nebija sapuvuši, bet bija sažuvuši un kļuvuši plakani. Kad kastes bija pilnas, tās apraka cietuma pagalmā. Bet, kad tur sāka trūkt vietas, zem baraku grīdas. Visas apbedījumu pēdas saskaņā ar instrukciju tika nolīdzinātas līdz ar zemi.

Runāja, ka bija kastes, kurās savāca drēbes, kas bija ieslodzītajiem aresta laikā. Taču tās nenokļuva uz letes veikalā, kas pilsētā tirgoja rekvizētās mantas, lai kāds no tuviniekiem neatpazītu tās. Lielākā daļa no arestantiem jau bija vietējie.

Nenomazgājams negods.

Varai šajā dienā nebija laika, lai noslēptu šo kaunu, viņa gatavojās 1. maija demonstrācijai. Apķērās nākošajā diena. Norobežoja kapulauku ar sētu un izlika uzrakstu „Sanitārā zona”, nostādīja sargposteņus, lai cilvēki nenāktu šurp un nenestu ziedus un sveces. Taču viņi nāca un nesa. Ne tikai svešie, gāja šajās vietās nomocīto cilvēku radinieki. Viena vecāka sieviete ieraudzīja un pazina pēc sejas savu vīru. Kolpaševa pildījās baumām. Vara atrada sev ērtu skaidrojumu: it kā šeit esot apglabāti kara laikā nošautie dezertieri. Taču kā viņi varēja izskaidrot cilvēkiem, ka apbedījumā bija arī bērnu apavi un zemnieku pastalas? Un kur pilsētā ar 20 000 iedzīvotājiem varēja rasties 4000 dezertieru?

Ziņa par gigantisko kapulauku aizkļuva līdz Maskavai. Un tika pieņemts lēmums iznīcināt „pretpadomju līķus”. Tajā laikā Tomskā apgabala pirmais sekretārs bija Jegors Ļigačovs, viņš arī nodarbojās ar šo pasākumu.

Neviens netaisījās pārapbedīt „tautas ienaidnieku” līķus, to bija pārāk daudz. Turklāt tika izdalīti līdzekļi likvidācijai. Sākumā gan mēģināja no krasta izrakt ķermeņus un vest tos prom ar kravas mašīnām, taču tas bija pārāk sarežģīti. Tad arī nolēma ķerties kapulaukam klāt no upes puses un un izskalot krastu. Lai to paveiktu, pie krasta nostādīja divus spēcīgus tvaikoņus un pietauvoja tos ar trosēm pie tā. Dzenskrūves strādāja ar pilniem apgriezieniem, ūdens zem spiediena sitās pret krauju, izskalojot no turienes līķus. Kā vēlāk stāstīja viens no tvaikoņa kapteiņiem, ķermeņi krita ūdenī, dažiem no tiem bija balti-rozā apakšveļa. Līķi iekļuva dzenskrūvēs un tika sasmalcināti. Taču viņu bija tik daudz, ka tie aizpeldēja pa upi šokēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā. Kuģa apkalpei bija aizliegts iziet uz klāja, bija jāizmanto radiosakari. 5 diennaktis bez pārtraukuma krastu skalojošie tvaikoņi gandrīz pilnībā iegrauzās kraujā. Katrs no viņiem sadedzināja 60 t degvielas. No tā laika šajā vietā ir līcis. Vienlaicīgi ar darbiem uz upes krastā urba urbumus un meklēja vēl citus apbedījumus. Kad atrada, tad urbumos kaisīja kaut kādu pulveri un salēja ūdeni.

Lai iznīcinātu aizpeldējušos ķermeņus, tika uzveidota īpaša brigāde no kārtības sargiem, miličiem, čekistiem un vienkārši brīvprātīgajiem. Motorlaivas ar ‘sanitāriem” lejup pa straumi aizžogoja upi. Viņi vairākas dienas ķēra līķus ar drāšu cilpām, piesēja pie tām akmeņus, metāllūžņus, tos īpaši atgādāja no rūpnīcām baržas, un noslīcināja. Tos, kas nesīka, ar ķekšiem cirta gabalos. Taču visus noslīcināt neizdevās. Vēl gadu, te vienā, te otrā vietā uzpeldēja ķermeņi. Tos zvejoja un apraka zemē. Vienkārši tāpat, bez bērēm un vieta atzīmēšanas.

No Kolpaševas GOVD priekšnieka vietnieka liecības: „Līdz vēlam rudenim mēs izbraucām uz it kā slīkoņu līķiem, taču atklājām, ka tie ir no gravas. Pazīmes: plakans līķis, lodes caurums pakausī un vecuma pēdas daudzu desmitu gadu garumā. Atrašanas vietā mēs tos arī aprakām”.

Vainīgo nav.

Par to, ka Kolpaševas ellē gājuši bojā tūkstošiem nevainīgu cilvēku, nav nekādu šaubu. Tas pats Spragovskis uz arhīvu dokumentu pamata ir izdarījis secinājumus: „99% apsūdzēto izmeklēšanas lietu ir tikušas rupji falsificētas NKVD Tomskas un Narimas nodaļās”. Tajos laikos bija jārealizē atmaskošanas plāns, lai padarītu nekaitīgus „tautas ienaidniekus”.

Mēģinājumi noslēpt vecos noziegumus kļuva par iemeslu 1990. gadā krimināllietas ierosināšanai par ņirgāšanos par mirušo ķermeņiem. Pēc tam, 1991. gadā, lieta tika nodota Maskavā un pārklājās putekļiem dažādās prokuratūrās, līdz atgriezās Novosibirskā, nonākot armijas prokuratūrā. Bet 1992. gadā lietu slēdza, jo pienāca noilguma laiks un „atbildīgo personu darbībās netika konstatēti pārkāpumi”. Dīvainu to padara fakts, ka no 1979. gada bija pagājuši tikai 13 gadi.

Ja nosauc lietas savos vārdos, tad var teikt, ka 1979. gadā Kolpaševā otro reizi nogalināja nevainīgus cilvēkus, iznīcinot ne tikai viņu atliekas, bet arī atmiņas par viņiem.

No J. I. Jakobi vēstules „Memoriāla” Tomskas nodaļai:

„Runā, ka otrā dienā milicija novietoja apsardzi. Taču tie, kuri vēlējās, visi veci cilvēki, nāca un nāca klāt, lai atdotu mirušajiem pēdējo godu. Milicija norobežoja apbedījumu ar dzeloņstieplēm, taču arī tas nepalīdzēja. Tad vietējā vara izsauca karavīrus. Pēc tam ieradās buldozers un, ko varēja, nogrūda un nolīdzināja... Vietējo varu piespieda palaist baumas, ka tie ir Tēvijas kara laikā nošautie dezertieri. Taču ļaudis lieliski zināja, ka Kolpaševā dezertierus nešāva”.

No tvaikoņa OT-2010 kapteiņa V. P. Čerepanova teiktā:

„11. maijā mēs atbraucām uz Kolpaševu. Nakts laikā nolēmām likvidēt šo kapsētu. Krastā jau bija uzcelts žogs. Bija ierakts varens stabs, kam varēja apmest trosi. Upes straume bija spēcīga, mūs nesa prom un ar trosi apgāza žogu. Krastā izgatavoja no vairogiem jaunu žogu. Pa dienu tika izdomāts plāns. Sanāksme notika restorānā „Oba”... Nākamajā dienā pienāca tvaikonis OT-375 (kapteinis Mjasins) un ar trosi atbalstīja mūsu tvaikoni perpendikulāri upes krastam (tecēšanas virzienam).

Ar atsisto ūdeni no dzenskrūvēm sāka skalot krastu. Skaloja divas stundas. Sākumā gāzās kauli. Gravas griezumā bija viena apglabāto bedre. Kad bedres saturs bija nobrucis, parādījās tumši taisnstūri. Es sacīju: „Būs vēl”. Nikolajs Ivanovičs teica: „Strādāsim tālāk”.

Bijušais Kolpaševas GOVD priekšnieks A. N. Ļepeškins:

„Man Bortņikovs norādīja sagatavot piecas komandas, tā kā varētu peldēt līķi. Tos vajag slīcināt. Es paskaidroju nevis veikt apbedīšanu, bet tieši slīcināt”.