Ziņa par gigantisko kapulauku aizkļuva līdz Maskavai. Un tika pieņemts lēmums iznīcināt „pretpadomju līķus”. Tajā laikā Tomskā apgabala pirmais sekretārs bija Jegors Ļigačovs, viņš arī nodarbojās ar šo pasākumu.

Neviens netaisījās pārapbedīt „tautas ienaidnieku” līķus, to bija pārāk daudz. Turklāt tika izdalīti līdzekļi likvidācijai. Sākumā gan mēģināja no krasta izrakt ķermeņus un vest tos prom ar kravas mašīnām, taču tas bija pārāk sarežģīti. Tad arī nolēma ķerties kapulaukam klāt no upes puses un un izskalot krastu. Lai to paveiktu, pie krasta nostādīja divus spēcīgus tvaikoņus un pietauvoja tos ar trosēm pie tā. Dzenskrūves strādāja ar pilniem apgriezieniem, ūdens zem spiediena sitās pret krauju, izskalojot no turienes līķus. Kā vēlāk stāstīja viens no tvaikoņa kapteiņiem, ķermeņi krita ūdenī, dažiem no tiem bija balti-rozā apakšveļa. Līķi iekļuva dzenskrūvēs un tika sasmalcināti. Taču viņu bija tik daudz, ka tie aizpeldēja pa upi šokēto vietējo iedzīvotāju acu priekšā. Kuģa apkalpei bija aizliegts iziet uz klāja, bija jāizmanto radiosakari. 5 diennaktis bez pārtraukuma krastu skalojošie tvaikoņi gandrīz pilnībā iegrauzās kraujā. Katrs no viņiem sadedzināja 60 t degvielas. No tā laika šajā vietā ir līcis. Vienlaicīgi ar darbiem uz upes krastā urba urbumus un meklēja vēl citus apbedījumus. Kad atrada, tad urbumos kaisīja kaut kādu pulveri un salēja ūdeni.

Lai iznīcinātu aizpeldējušos ķermeņus, tika uzveidota īpaša brigāde no kārtības sargiem, miličiem, čekistiem un vienkārši brīvprātīgajiem. Motorlaivas ar ‘sanitāriem” lejup pa straumi aizžogoja upi. Viņi vairākas dienas ķēra līķus ar drāšu cilpām, piesēja pie tām akmeņus, metāllūžņus, tos īpaši atgādāja no rūpnīcām baržas, un noslīcināja. Tos, kas nesīka, ar ķekšiem cirta gabalos. Taču visus noslīcināt neizdevās. Vēl gadu, te vienā, te otrā vietā uzpeldēja ķermeņi. Tos zvejoja un apraka zemē. Vienkārši tāpat, bez bērēm un vieta atzīmēšanas.

No Kolpaševas GOVD priekšnieka vietnieka liecības: „Līdz vēlam rudenim mēs izbraucām uz it kā slīkoņu līķiem, taču atklājām, ka tie ir no gravas. Pazīmes: plakans līķis, lodes caurums pakausī un vecuma pēdas daudzu desmitu gadu garumā. Atrašanas vietā mēs tos arī aprakām”.

Vainīgo nav.

Par to, ka Kolpaševas ellē gājuši bojā tūkstošiem nevainīgu cilvēku, nav nekādu šaubu. Tas pats Spragovskis uz arhīvu dokumentu pamata ir izdarījis secinājumus: „99% apsūdzēto izmeklēšanas lietu ir tikušas rupji falsificētas NKVD Tomskas un Narimas nodaļās”. Tajos laikos bija jārealizē atmaskošanas plāns, lai padarītu nekaitīgus „tautas ienaidniekus”.

Mēģinājumi noslēpt vecos noziegumus kļuva par iemeslu 1990. gadā krimināllietas ierosināšanai par ņirgāšanos par mirušo ķermeņiem. Pēc tam, 1991. gadā, lieta tika nodota Maskavā un pārklājās putekļiem dažādās prokuratūrās, līdz atgriezās Novosibirskā, nonākot armijas prokuratūrā. Bet 1992. gadā lietu slēdza, jo pienāca noilguma laiks un „atbildīgo personu darbībās netika konstatēti pārkāpumi”. Dīvainu to padara fakts, ka no 1979. gada bija pagājuši tikai 13 gadi.

Ja nosauc lietas savos vārdos, tad var teikt, ka 1979. gadā Kolpaševā otro reizi nogalināja nevainīgus cilvēkus, iznīcinot ne tikai viņu atliekas, bet arī atmiņas par viņiem.

No J. I. Jakobi vēstules „Memoriāla” Tomskas nodaļai:

„Runā, ka otrā dienā milicija novietoja apsardzi. Taču tie, kuri vēlējās, visi veci cilvēki, nāca un nāca klāt, lai atdotu mirušajiem pēdējo godu. Milicija norobežoja apbedījumu ar dzeloņstieplēm, taču arī tas nepalīdzēja. Tad vietējā vara izsauca karavīrus. Pēc tam ieradās buldozers un, ko varēja, nogrūda un nolīdzināja... Vietējo varu piespieda palaist baumas, ka tie ir Tēvijas kara laikā nošautie dezertieri. Taču ļaudis lieliski zināja, ka Kolpaševā dezertierus nešāva”.

No tvaikoņa OT-2010 kapteiņa V. P. Čerepanova teiktā:

„11. maijā mēs atbraucām uz Kolpaševu. Nakts laikā nolēmām likvidēt šo kapsētu. Krastā jau bija uzcelts žogs. Bija ierakts varens stabs, kam varēja apmest trosi. Upes straume bija spēcīga, mūs nesa prom un ar trosi apgāza žogu. Krastā izgatavoja no vairogiem jaunu žogu. Pa dienu tika izdomāts plāns. Sanāksme notika restorānā „Oba”... Nākamajā dienā pienāca tvaikonis OT-375 (kapteinis Mjasins) un ar trosi atbalstīja mūsu tvaikoni perpendikulāri upes krastam (tecēšanas virzienam).

Ar atsisto ūdeni no dzenskrūvēm sāka skalot krastu. Skaloja divas stundas. Sākumā gāzās kauli. Gravas griezumā bija viena apglabāto bedre. Kad bedres saturs bija nobrucis, parādījās tumši taisnstūri. Es sacīju: „Būs vēl”. Nikolajs Ivanovičs teica: „Strādāsim tālāk”.

Bijušais Kolpaševas GOVD priekšnieks A. N. Ļepeškins:

„Man Bortņikovs norādīja sagatavot piecas komandas, tā kā varētu peldēt līķi. Tos vajag slīcināt. Es paskaidroju nevis veikt apbedīšanu, bet tieši slīcināt”.