Kolpaševas elle.
Pagājušā gadsimta 30. gados Kolpaševā izvietojās NKVD darbiniekiem būvēta pilsētiņa. Te arī atradās 6 kameru cietums, vienā no tām arī notika soda izpildīšana. taču ne visi šajā cietumā nošautie gulēja Kolpaševas gravā. Pēc bijušo NKVD darbinieku liecībām 1938. gadā pirms ledus iešanas, vairākus tūkstošus ieslodzīto iekrāva baržās un aizveda. Vairāk par viņu likteni nekas nav zināms. Tā kā cietums nespēja ietilpināt visus "tautas ienaidniekus", bieži viņus turēja tieši baržās, no turienes arī veda uz nopratināšanu.
Arī cietumā ieslodzītos turēja baigos apstākļos. Nometņu novada pārvaldes priekšnieka vietnieka Jemeca ziņojumā teikts, ka vienlaikus divstāvu guļvietās tika izvietoti 140 cilvēki, vīrieši un sievietes. Pa pusei pliki, tērpti nodilušās skrandās, novārguši un gandrīz visi ar sifilisa pazīmēm. Nav nekāds brīnums, uz vienu ieslodzīto dienā bija paredzēts izdalīt 300 g pusjēlas maizes un ūdeni, ko nesa no purva. Bet šajā purvā tika nopludināta kanalizācija no cietuma un slimnīcas. pa nakti barakās elektrība nebija. Var iedomāties, kādas šausmas un vardarbība notika naktīs, jo te kopā bija vīrieši un sievietes, pusaudži un jaunas meitenes, "tautas ienaidnieki" un recidīvisti...
Bijušais Tomskas apgabala UKGB izmeklētājs A. Spragovskis, kurš nodarbojās ar apsūdzēto lietu pārskatīšanu, strādājot arhīvos, atklāja daudz šokējošu detaļu. Viņam izdevās noskaidrot, ka ieslodzītos nogalināja īpaša tam radīta brigāde. Bendēm pat pienācās spirta diennakts deva gara uzturēšanai. Netālu no ēkas, kur izvietojās NKVD apriņķa nodaļa, izraka dziļu bedri un apkārt nākamajam kapu laukam uzbūvēja augstu sētu. Ieslodzītie gāja uz bedri pa īpašu uzbūvētu trapu, bet soda izpildītāji atradās slēpnī. Kad cilvēks nonāca līdz vajadzīgai vietai, atskanēja šāviens, un ķermenis iekrita bedrē. Taču pēc kāda laika kādam no priekšniecības likās, ka izmantot tādiem mērķiem patronas ir pārāk izšķērdīgi. Un nomainīja nošaušanu ar nožņaugšanu ar „cilpu un ziepju palīdzību”. Piedzērušies bendes izklaidējās kā mācēja. Reiz viņi apsolīja saglabāt dzīvību jaunam pārim, ja tie viņu acu priekšā veiks dzimumaktu ar sasietām rokām. Ko tikai nedarīsi, lai paliktu dzīvs? Jaunais cilvēks bija ar mieru, tomēr tikko izrāde bija beigusies, upuru kaklos savilkās divas cilpas. Ķermeņu apglabāšanai tika izveidotas īpašas nostiprinātas kastes 4 m garumā, 3 m platumā un apmēram 1 m augstumā. Līķus tajā novietoja galvu pret kājām, katras kārtai dezinfekcijai uzbēra kaļķus un nosedza ar zaru kārtu, lai līdz nākošas partijas piegādāšanai netērētu spēkus apbēršanai ar zemi. Acīmredzot tāpēc daudzi līķi nebija sapuvuši, bet bija sažuvuši un kļuvuši plakani. Kad kastes bija pilnas, tās apraka cietuma pagalmā. Bet, kad tur sāka trūkt vietas, zem baraku grīdas. Visas apbedījumu pēdas saskaņā ar instrukciju tika nolīdzinātas līdz ar zemi.
Runāja, ka bija kastes, kurās savāca drēbes, kas bija ieslodzītajiem aresta laikā. Taču tās nenokļuva uz letes veikalā, kas pilsētā tirgoja rekvizētās mantas, lai kāds no tuviniekiem neatpazītu tās. Lielākā daļa no arestantiem jau bija vietējie.