Lielākā daļa valstu neatzīst

[Protams, šeit un citur atzinušo valstu skaits laika gaitā mainās, minēts stāvoklis uz 2013. gadu.]

Lielākā daļa valstu atzīst

Arī jaunās Lībijas valsts atzīšanas process noritēja pavisam nesen un iespējams, ka kāda no esošām valstīm to vēl nav atzinusi.

Dažreiz par valsti uzskata arī Neatkarīgo Maltas Bruņinieku ordeni, kuram ir vairākas valstiskuma pazīmes. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā.

Tiesības nodibināt diplomātiskās attiecības ar citām valstīm ir arī divām ar Jaunzēlandi brīvi asociētām valstīm: Kuka salām un Niue:

Kuka salas

Niue

Neatzīstās (ilgāk par 3 gadiem eksistējušās) valstis 20. gadsimtā un pašlaik.

Līdz 1902. gadam neatkarību vēl nav zaudējušas būru republikas Transvāla un Oranžas Brīvvalsts, kuras bez britiem atzīst arī Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un ASV. Pašā 20. gadsimta sākumā Filipīnu revolūcijas un neatkarības karu laikā kādu laiku noturas vairākas dumpinieku republikas: Negrosas Republika (1898 – 1901), Pirmā Filipīnu Republika (1899 - 1901), Zamboangas Republika (1899 - 1903), Tagalogu Republika (1902 - 1906). 20. gadsimta pirmās puses visilgāk pastāvējusī pašpasludinātā valsts ar starptautiski nenoteiktu statusu bija Tibeta, kas kļuva neatkarīga, sabrūkot Ķīnas Impērijai 1912. gadā, bet zaudēja neatkarību 1951. gadā, kad to iekaroja Ķīnas Tautas Republika. Tajā pašā 1912. gadā neatkarību iegūst arī Mongolija, tur līdz 1924. gadam valda Bogdo-hans, tad nodibina Tautas Republiku, ko līdz 2. pasaules kara beigām atzīst vienīgi PSRS. No 1921. līdz 1944. gadam pašpasludināta valsts bija arī Tuvas Tautas Republika - PSRS satelītvalsts, arī bijusī Ķīnas sastāvdaļa, ko Padomes anektēja (tagad - Tuvas Republika Krievijas sastāvā). Pašu Padomju Savienību līdz 1935. gadam oficiāli bija atzinušas tikai 30 valstis. Tajā pašā laikā, Mandžūrijā, ko bija okupējusi Japāna pastāvēja Mandžougu valsts (1933-1945). Pēc 2. pasaules kara to likvidēja, no tā laika - atkal Ķīnas sastāvā. Japānas okupētajās Ķīnas teritorijās (1937 - 1945) pastāvēja tā sauktā Nacionālā (Naņdzinas) Valdība. Vēl bija Austrumturkestānas Republika (1944 – 1949), padomju satelītvalsts Ķīnas ziemeļrietumos, tagad Ķīnas sastāvā. Šajā laikā, japāņu musināta, Iekšējā Mongolijā izveidojās Menczjanas marionešu valsts (1937 – 1945), vēlāk no japāņiem atbrīvotajās teritorijās tika nodibināta Iekšējās Mongolijas Tautas Republika ( 1945 – 1949), kas pievienojās ĶTR. Vietējās kolaboracionistu marionešu valdības Japāna centās radīt visās 2. pasaules kara laikā iekarotajās teritorijās. Pavisam kādas 25. Tikai to mūžs bija īsāks. 2. pasaules kara laikā Eiropā pastāvēja divas nacistiskās Vācijas satelītvalstis: Neatkarīgā Horvātijas Valsts (1941-1945) un Slovākija (1938-1945). Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un Čehoslovākijas sadalīšanas 1990. gados, abas tagad ir pilntiesīgas valstis. Arī pēc Dienvidslāvijas sadalīšanas un pilsoņu kara šajā teritorijā pastāvēja vairāki neoficiāli valstiski veidojumu: visilgāk - Serbu Republika (1992 - 1995, ko atzīst vienīgi Serbija), tagad ir autonomija Bosnijas un Hercegovinas sastāvā, un Serbu Krajinas Republika (formāli: 1991 – 1995), tagad Horvātijas sastāvdaļa. Īru tautas brīvības alkas 20. gadsimta sākumā pāraug revolūcijā un savas valsts izveidošanā. Tiek nodibināta Īrijas Republika (1919 - 1922). Tā gan nepastāv ilgi, Īrija tiek pārveidota par Britu Impērijas domīniju, vēlāk par Britu nāciju sadraudzības domīniju un tikai 1937. gadā iegūst pilnīgu neatkarību, gan pazaudējot Ziemeļīriju.

Uz mazas saliņas pie Sardīnijas krastiem 19.-20. gadsimtā eksistēja miniatūrā Tavolaras Karaliste, ko pārvaldīja Bertoleoni dzimta (sala ir 5 km gara un 1 km plata). 1836. gadā toreizējais Sardīnijas karalis, apmeklējot salu, pa pusei pa jokam atzina tās neatkarību un tā piedzima viena no mazākajām monarhijām pasaulē. Kad izveidojās vienota Itālijas valsts, Tavolaru tajā neiekļauj, 1903. gadā jau Itālijas karalis paraksta draudzības līgumu ar Tavolaras Karalisti. 1934. gadā nomirst pēdējā, oficiālā Tavolaras karaliene, atstājot salu Itālijai. Sala galīgi zaudē neatkarību, kad 1962. gadā tur izbūvē NATO kara bāzi.

Pēc Otomāņu Impērijas sabrukšanas kurdi izveido Kurdistānas Karalisti (1921–1924), bet briti to iekļauj savā Divupes mandāta teritorijā, tagadējā Irākā. Kurdu dumpinieki Austrumturcijā izveido Ararata Republiku (1927-1930), taču Turcija to atkal pievieno sev.

Arābijas pussalas vidusdaļā līdz 1921. gadam pastāv Džabal-Šammaras (Ha'ilas) Emirāts. Uz austrumiem no tā - Nedždas un Hasas Emirāts (1902 - 1921), kas, iekarojot kaimiņus, kļūst par Nedždas Sultanātu (1921 - 1926). Austrumos no Ha'ilas atrodas Hidžāzas Karaliste (1916 - 1925), arī to iekaro Nedžda, izveidojot Nedždas un Hidžāzas Karalisti (1926 - 1932), kas 1932. gadā pārtop par Sauda Arābiju, tiek iekarots arī Asīras Emirāts (1910 – 1934, pilnībā) un pievienotas arī citas teritorijas. Nedždu un Hidžāzu iepriekš bija atzinušas tikai dažas tā laika lielvaras (PSRS, Lielbritānija, ASV un citas), pārsvarā nodibinot zemāka ranga diplomātiskās attiecības. Ķīnas pilsoņu kara laikā pirms 2. pasaules kara vienā no tās provincēm tika nodibināta Ķīnas Padomju Republika (1931 - 1934), karam un japāņu okupācijai turpinoties, tas viss noveda pie tā, ka Ķīnas Republika savā varā saglabāja tikai Taivānu, bet 1949. gadā tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika.

1971. gadā Ķīnas Republiku (Taivānu) ANO nomaina Ķīnas Tautas Republika - iesākas tās atzīšana, bet Taivānas (Taibejas) Ķīna daudzviet zaudē diplomātisko statusu. Savstarpēji viena otru neatzina savulaik sadalītās Vācijas un Vjetnamas valstis un to sabiedrotās no citu valstu vidus. Tikai pēc tam, kad abas vācu valstis 1973. gadā tika uzņemtas ANO, arī pārējās pasaules valstis masveidā sāka tās atzīt. Jau apvienotā Vjetnama ANO tika uzņemta 1977. gadā, bet abas Korejas valstis - tikai 1991. gadā. No 1978. gada līdz 2009. gada 18. maijam Šrilankas ziemeļos eksistēja tamilu pašpasludināta Tamililamas valsts, 2009. gadā to atkaroja šrilankiešu armija. Pašreiz savas valsts ideju uztur tamilu trimdas organizācijas. 1978. gadā, kad Izraēla karo ar Libānu, tās dienviddaļā izveidojas proizraēliska valstiņa „Neatkarīgā, Brīvā Libāna” (1979-2000), taču ilga kara rezultātā Libāna šo teritoriju atgūst.

Āfrikā vairākus gadus pastāvēja šādas pašpasludinātas valstis: Rifas Republika (1921 – 1926), Katanga (1960 – 1963), Rodēzija (1965 – 1979), Biafra (1967 – 1970), Anžuana (1997 – 2002), Moheli (1998 – 2002). Ruvenzururu Karaliste (1963–1982) pasludina neatkarību pirms Ugandas un ilgi karo ar to, līdz noslēdz miera līgumu, iekļaujoties tās sastāvā, tagad tikai kultūrnacionāla autonomija.

20. gadsimta 2. pusē relatīvi ilgāku laiku „neatkarīgi” ir pastāvējuši 4 no Dienvidāfrikas „bantustāniem”: Transkeja (1976–1994), Boputatsvāna (1977–1994), Venda (1979–1994) un Ciskeja (1981–1994). To neatkarību atzina tikai Dienvidāfrikas Republika. Pilsoņu kara saplosītajā Somālijā laiku pa laikam kāda no teritorijām pasludina neatkarību, bet pēc tam atkal „izgaist”, piemēram, Džubalenda (1998-2001), lai pārvērstos Dienvidrietumu Somālijā (2002-2006) un atkal kļūtu autonoma (pazīstama arī ar nosaukumu Azānija).

Āzijā, centrālajā daļā līdz 1920. gadam pastāvēja Hivas Haniste, ko ar Padomju Krievijas palīdzību pārvērta par Horezmas Tautas Padomju Republiku, bet 1924. gadā likvidēja, iekļaujot PSRS sastāvā. Tieši tāds pat liktenis bija citai valstij: Buhāras Emirāts, pēc emīra gāšanas no 1920. līdz 1924. gadam sabija kā Buhāras Tautas Padomju Republika. Krievijas Impērijas laikā abas bija cariskās Krievijas protektorāti. Vispār, Krievijas pilsoņu kara laikā bijušās impērijas teritorijā neilgu laiku pastāvēja gandrīz 60 dažādi valstiski veidojumi.

Maldivu salu dienviddaļā bija separātistu pasludināta valsts Apvienotā Suvadivu Republika (1959–1963). Demokrātiskā Kampučija (1975 – 1979), kas izveidojās, kad valsts apvērsumu Kambodžā izdarīja „sarkanie khmeri”, arī bija faktiski neatzīta valsts (pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības tai bija tikai ar Ķīnu, Albāniju un Ziemeļkoreju). Neatzīts bija Afganistānas Islāma Emirāts (1996 – 2001).

Okeānijā neatkarību divas reizes pasludināja Ziemeļu Zālamana salu Republika (1975–1976,1990–1998), tomēr nesekmīgā cīņa par Bugenvila salas atdalīšanu no Papua-Jaungvinejas viņiem beidzās ar miera līgumu un apmierināšanos ar autonomiju.

Tagadējās Krievijas teritorijā no 1991. gada līdz 2000. gadam (juridiski – līdz 2007.) pastāvēja Čečenu Republika Ičkerija, divu karu rezultātā pašpasludinātā valsts tika likvidēta un Krievija atjaunoja tās bijušo, autonomijas statusu. Tajā laikā neatkarību centās iegūt arī Tatarstāna, taču pārsvaru guva tie, kas vēlējās saglabāt autonomiju.

Visas pārējās, bijušās pašpasludinātās valstis savu neatkarību nespēja saglabāt ilgāk par pāris gadiem, mēnešiem vai pat dienām. Dažreiz arī tāpēc, ka jaundibinātā valsts tika radīta, nevis nacionālu, bet tikai politisku apsvērumu dēļ (piemēram, Tālo Austrumu Republika Krievijas pilsoņu kara laikā). Bieži neatkarība tiek pasludināti tikai formāli, bez reāla seguma, jaunākais piemērs Banksamoro Republika Mindanao, ko Moro Nacionālās Atbrīvošanas Fronte pasludināja 2013. gada 12. augustā.

Izsmeļošs mūsdienu reāli neatkarīgo valstu saraksts rodams šeit (mikronācijas nav iekļautas):

https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_sovereign_states

Vēsturiski neatzītu valstu saraksts:

https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_historical_unrecognized_states

Trimdas valdības:

https://en.wikipedia.org/wiki/Government_in_exile

[Kā redziet, sava valsts katrai tautai ir kā dāvana, kas jāsargā un jāciena. Ja pasaulē ir pāri par 6000 tautām, sava valsts ir tikai kādām 200 no tām. Padomājiet par to, cilvēki! - ils.]
1877. gadā kuģa „Modeste” kapteinis Džeimss Džordžs Mīdss pētīja Dienvidķīnas jūru un piestāja pie Spretlija salām. Viņam tās iepatikās un viņš nolēma tur apmesties. Viņš tās nosauca par Cilvēcības karalisti (Kingdom of Humanity) un 1878. gadā pasludināja sevi par salu karali Džeimsu I un ierīkoja koloniju. Jau toreiz uz salām pretendēja apkārtējās valstis, bet apdzīvotas tās nebija. Mīdsa pēcteči turpināja mēģinājumus iegūt tiesības pārvaldīt to resursus. Pēc 2. pasaules kara saliniekos brieda republikāniskas noskaņas, tāpēc 1963. gadā tās kļuva par Morakas-Songrati-Mīdsu Republiku (Republic of Morac-Songhrati-Meads). Taču pēc veltīgiem mēģinājumiem panākt atzīšanu ANO un apkārtējo valstu aneksijas, 1972. gadā salinieki atstāj salas. Pašlaik Spratlija salas joprojām ir strīdus teritorija starp Ķīnu, Taivānu, Vjetnamu, Malaiziju, Bruneju un Filipīnām. Vienīgie iedzīvotāji uz salām ir vairāku augstāk minēto valstu militārpersonas.