Pirmā noslēpuma pieteikums attiecas uz 1785.gadu.

Kapteiņa Kuka, kurš, pirms viņu nogalināja salieši Klusajā okeānā, triju gadu laikā paspēja izdarīt svarīgākos atklājumus tropiskajās jūrās un “iestabot” aiz Antiļām agrāk nezināmas zemes, atklājumi izsauca lielu interesi Francijā, senā Anglijas sāncensē. Un kamēr angļi nepaspēja visu atklāt un sagrābt, ceļojumā apkārt pasaulei devās pieredzējušais kapteinis Laperūzs. Ekspedīcijas sastāvā ietilpa divas fregates, “Bussole” un “Astrolabija”. Kuģu nosaukumi pasvītroja ekspedīcijas mierpilnos uzdevumus.

Trīs gadus Laperūzs klejoja Klusajā okeānā, pabija, starp citu, Sahalīnā un Kamčatkā. Pirmais pusotrs gads pagāja bez piedzīvojumiem tāpēc, ka ekspedīcija bija labi sagatavota, uz kuģiem atradās ne mazums zinātnieku, pat slimnieku matrožu vidū nebija. Taču 1787.gada vasarā, kad pētnieki mērīja līčus Aļaskas krastu tuvumā, paisums apgāza divas laivas un bojā aizgāja vairāk nekā divdesmit jūrnieku.

Kopš tā laika ekspedīcijai vairs neveicās. Un kaut arī brauciens turpinājās vēl daudzus mēnešus un Laperūzs atklāja un iezīmēja kartē desmitiem salu, matrožu skaits visu laiku samazinājās. Tā paša gada rudenī Samoa iezemieši uzbruka laivām, kuras vāca saldūdeni, un bojā gāja divpadsmit jūrnieki ieskaitot arī “Astrolabijas” kapteini de Langlu.

Vēl pēc pusgada Laperūza kuģi sastapa Austrālijas krastos angļu eskadru – angļi veda katordzniekus. Šiem septiņi simti piecdesmit cilvēkiem vajadzēja kļūt par pirmajiem kolonistiem. Ar angļiem Laperūzs nosūtīja uz mājām vēstules un atskaites, paziņoja viņiem, ka ir apņēmies turpināt Polinēzijas salu apsekošanu, un pēc tam, kā rakstīja skots Tomass Karleils, “izzuda bez pēdām bezgalīgajā zilajā okeānā”.

Neskatoties uz to, ka Francijā 1789.gadā notika revolūcija un, liktos, nevienam nav daļas par ceļotājiem apkārt pasaulei, Laperūza slava bija tik liela, ka 1791.gadā, kad kļuva skaidrs, ka ar viņu noticis kaut kas šausmīgs, uz dienvidjūrām devās admirāļa d’Antrkasto glābšanas ekspedīcija.

Kad pēc daudziem gadiem pētnieki sāka uzmanīgi pētīt admirāļa darbības, viņi atklāja dīvainu lietu: varēja likties, ka d’Antrkasto nemaz negribēja atrast Laperūzu. Izrādās, admirālis pat nepajautāja iezemiešiem, vai tie ir redzējuši divus lielus kuģus, piemēram, uz Tongas salas atcerējās par tur piestājušo Laperūzu vēl trīsdesmit gadus pēc franču admirāļa šīs salas apmeklējuma, bet viņš neiedomājās nevienam par to pajautāt, kaut arī pavadīja ciemos pie turienes karaļa ne mazumu dienu. Bet vajadzēja iztaujāt saliniekus, un Laperūza maršruts kļūtu skaidrs. Beidzot d’Antrkasto kuģi nonāca pie Vanikoro saliņas. Admirālis domāja, ka ir to atklājis un nosauca salu par Rešeršu, kas nozīmē “meklējums”. Pats dīvainākais ir tas, ka no admirāļa kuģa ieraudzīja dūmu stabu, kurš pacēlās virs salas, - tā parasti sauc palīgā tie, kuri cietuši kuģa avārijā. Taču d’Antrkasto nolēma, ka piekļuve salai ir bīstama un laiks doties prom.

“Cik sērīgs ir tas apstāklis, - raksta Žils Verns, - ka d’Antrkasto neizrādīja savos meklējumos lielāku dedzību. Tiešām, viņš uzdurtos uz līdzpilsoņu pēdām”.

Ekspedīcija devās prom no Vanikoro…

Gāja 1792.gads.

Pagāja gandrīz trīsdesmit gadu.

1819.gadā trīsdesmitgadīgais franču virsnieks Dimons d'Irvils nokļuva Grieķu arhipelāga salās. Kuģis, uz kura viņš kalpoja, stāvēja pie nelielās Milosas salas. Kad leitnants nokāpa krastā un paslēpās no karstuma nelielā restorāniņā krastā. Pie viņa pienāca aizdomīga paskata subjekts un pajautāja vai viņš negribot nopirkt Skaisto Helēnu?  Dimons d'Irvils piekrita un sekoja svešiniekam.

Ceļš gāja kalnā, leitnants jau lādēja viņu pārņēmušo ziņkārību. Taču te subjekts apstājās pie kazu aploka, kur viņu sagaidīja padzīvojis zemnieks. Viņš ilgi apskatīja jauno franču jūrnieku neticot tam, ka tas ir īstais pircējs. Beidzot tomēr apžēlojās un aizveda leitnantu uz akmens šķūni, kur zem atkritumu slāņa gulēja statuja. Absolūti vesela, saglabājusies līdz pat pēdējam pirkstiņam balta marmora statuja tādā pilnīgā un pasakainā skaistumā, ka Dimons d'Irvils veselu stundu nevarēja piespiest sevi aiziet. Marmors bija silts un dzīvs, krāsas pēdas uz Helēnas acu baltumiem un uzacīm, likās, tika uznestas ar pašas skaistules roku. Ar vienu roku Helēna pieturēja vieglu apģērba audumu, otrajā turēja ābolu, kurš, kā paziņoja tumšais subjekts, viņai uzdāvinājis Pariss.

Negaidot sev neko iepriecinošu Dimons d'Irvils pajautāja, cik zemnieks grib par statuju, un tas prasīja niecīgu cenu, tomēr pārsniedzošu leitnanta gada atalgojumu.

Dimons d'Irvild saprata, ka nevar vairāk izmantot zemnieku pacietību. Viņš pateica, ka atvedīs naudu. Viņš zvērēja, ka nopirks statuju.

• Taču ņem vērā, kungs, mēs nevaram gaidīt ilgi, - teica zemnieks. – Viss ciems, visa sala zina par statuju. Ja ne šodien, tad rīt atbrauks cilvēks no Stambulas, un man nāksies piekrist viņa cenai.

Dimons d'Irvils metās pie franču eskadras komandiera. Viņš viņam ziņoja, ka Francijai ir pienākums nopirkt statuju pirms tā tiks nezināmiem darboņiem un var pazusts. Divus ar pusi tūkstošus gadu tā nogulēja zemē zemnieka gabalā un no jauna ieraudzīja gaismu XIX gadsimta sākumā. Vai tiešām mēs ļausim tai pazust?

Dimons d'Irvils bija brīnumains cilvēks. Viņš mācēja ietekmēt cilvēkus, viņus pārliecināt. Viņš bija neatlaidīgs, kā kurmis, un vienmēr sasniedza mērķi. Pusstundu pēc sarunas sākuma ar leitnantu eskadras komandieris jau bija pārliecināts, ka tieši viņš pirmais ir uzzinājis par statuju un tieši viņš pieņēma lēmumu saglabāt dārgumu Francijas karalistei.

Taču nauda nebija arī admirālim. Stādieties priekšā, šis leitnants pierunāja admirāli nosūtīt viņu tajā pat naktī uz Stambulu, kur dzīvoja franču sūtnis. No rīta leitnants bija audiencē pie sūtņa.

Ja tu spēji pārliecināt admirāli, kurš mākslā nesaprot absolūti neko, tad izglītoto sūtni pārliecināt ir vēl vieglāk.

Vakarā uz tā paša sūtniecības kuģa, kurš atveda uz Stambulu Dimonu d'Irvilu, kopā ar leitnantu uz Milosu aizbrauca jau sūtniecības padomnieks, kurš orientējās grieķu mākslā, bet galvenais – viņam bija maisiņš ar zeltu, par cik sūtniecībā bija nauda neparedzētiem tēriņiem.

Taču kad franči nokļuva līdz kazu aplokam, viņus sagaidīja dziļa vilšanās.

Nekādas Helēnas tur nebija. Zemnieks noplātīja tulznainās rokas: no rīta atbrauca turku ierēdnis un nopirka statuju.

Dimons d'Irvils uzreiz saprata, ka vienīgā iespēja noraut šo darījumu (bet statuju jau aizveda uz ostu, lai nosūtītu uz Stambulu) ir mēģināt pārpirkt Helēnu.

Uzzinot, cik turks samaksāja par atradumu (samaksāja viņš burtiski grašus), Dimons d'Irvils, ar diplomāta piekrišanu, piedāvāja desmitkārt lielāku summu. Un jau pēc dažām minūtēm zemnieku pūlis ar iepriekšējo Helēnas īpašnieku priekšgalā steidzās uz ostu.

Turki kā reiz krāva statuju uz feljugu. Zemnieki pieprasīja turkam palielināt samaksu. Tas, protams, atteicās. un te sākās kauja, kurā franču karaliskā flote nepiedalījās, bet bija klāt.

Kaujas rezultātā statuja nogāzās aiz borta. Sākās tās pacelšanas augšā epopeja. Pie kam vietējās nozīmes kaujas neapstājās, un līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, kuram tad tiks šis šedevrs. Pie tam vēl līcis izrādījās dziļš un akmeņains.

Nav brīnums, ka, tad, kad statuju beidzot pacēla un atsita turkiem, izrādījās, ka tā ir pazaudējusi rokas.

Tās tā arī neatrada. Līdz šobaltdienai.

Eksistē statujas apraksts, kuru izdarīja Dimons d'Irvils, kurš skaidro, kāpēc zemnieki no sākuma sauca to par Helēnu Skaisto – viņi kopš dzimšanas atcerējās par to, kā Pariss dāvināja ābolu, bet pēc tam apprecēja Helēnu. Taču aizmirsa, ka ābols tika mīlestības dievietei Venērai.

Kopš tā laika statuja stāv Parīzes muzejā Luvrā. Visi jau sen aizmirsuši, kurš to atrada un kādos dramatiskos apstākļos tā nonāca muzejā. Vēl vairāk, eksistē liels daudzums versiju, kādas bijušas šīs statujas rokas. Man pašam nācās lasīt par šīm versijām. Bet Dimons d'Irvils nekļūdījās. Un viņš redzēja ābolu Venēras rokā. Un pat pieskārās tam.

Ja būsiet tuvākā laikā Parīzē, pajautājiet jebkuram francūzim: kas tas tāds ir Dimons d'Irvils? Ko viņš atklāja Grieķijā? Kur slēpjas Milosas Venēras noslēpums?

Francūzis paskatīsies uz jums kā uz dumiķīti un atbildēs apmēram tā:

• Es neko nezinu par to, kā Dimons d'Irvils atrada kaut kādu Venēru. Bet es tieši pateikšu, ka admirālis Dimons d'Irvils – lielais franču ceļotājs, kura slava piekāpjas tikai paša Laperūza slavas priekšā. Starp citu, tieši viņš atklāja Laperūza bojāejas noslēpumu, ne tā?

Kopš Milosas Venēras atklāšanas pagāja seši gadi. Kļuvis jau par pazīstamu jūrasbraucēju kapteinis Dimons d'Irvils saņēma pavēli doties ceļojumā apkārt pasaulei. Viņam priekšā stāvēja izpētīt Klusā okeāna salas un vēlreiz pamēģināt atklāt Laperūza noslēpumu. Lieta tajā, ka neilgi pirms tam viens amerikāņu vaļu mednieks bija redzējis iezemiešiem špagu un Franciskāņu ordeņa krustu, kuri varēja nokļūt tur pēc franču virsnieka bojāejas.

Dimons d'Irvils zvērēja pie lielā Laperūza piemiņas. Viņš pat pārdēvēja fregati, uz kuras devās ceļā, par “Astrolabiju” par godu lielā admirāļa kuģim.

Pēc ilgas un brīnumainas burāšanas, kuras laikā spītīgais Dimons d'Irvils veca ne mazumu atklājumu un uzmanīgi apskatīja visas salas, kurās varēja iet bojā Laperūzs, viņš nonāca Hobartas ostā uz Tasmānijas salas uz dienvidiem no Austrālijas un uzzināja, ka nesen tur pabijis angļu kapteinis Dillons. Šis kapteinis bija apmeklējis Vanikoro salu, pie kuras tā arī nepiegāja d’Antrkasto, un ieraudzīja tur lietas, kuras bija palikušas pēc Laperūza. Tiesa, šim Dillonam neviens nenoticēja. Neviens, izņemot Dimons d'Irvils, kurš uzreiz paņēma kursu uz Vanikoro.

Vanikoro salu apskauj mānīgi koraļļu rifi, un pieiet pie krasta izdevās ar lielām grūtībām.

Tur Dimons d'Irvils uzzināja, ka Dillonam bija pilnīga taisnība.

Izrādās, Laperūza kuģi sasitās uz rifiem. Jūrniekus no viena kuģa nosita iezemieši, bet pats Laperūzs un “Astrolabijas” komanda piecus mēnešus cēla no fregates atlūzām boti, uz kuras pēc tam aizgāja jūrā un pazuda bez pēdām. Taču aizgāja ne visi. Daži cilvēki palika dzīvot uz salas. Un pēdējais no francūžiem nomira divus gadus pirms uz Vanikoro parādījās Dimons d'Irvils.

Stādieties priekšā, cik skumīgi bija šiem jūrniekiem ieraudzīt d’Antrkasto kuģi, padod tam signālus, iededzot ugunskurus uz paugura, bet pēc tam ieraudzīt, kā francūži pagriežas, atteicoties no domas izsēsties uz salas.

Trīsdesmit piecus gadus viņi gaidīja palīdzību!

Dimons d'Irvils nokavēja.

Taču viņš noskaidroja visus ekspedīcijas bojāejas apstākļus un tajā vietā, kur Laperūza “Astrolabija” sasitās, uzcēla pieminekli ar uzrakstu “Laperūza un viņa pavadoņu piemiņai”.

Vēl daudzus gadus iezemieši apsargāja šo pieminekli. Kad pie Vanikoro apstājās kuģi, viesus obligāti veda pie kautrās piramīdas, kura bija salikta no akmeņiem.