Bez pārspīlējuma var teikt, ka XIX gadsimta zinātniskās fantastikas debess jumā, pat blakus savam lielajam laikabiedram un tautietim Žilam Vernam, Albērs Robida (1848. gada 14. maijs – 1926. gada 11. oktobris) bija pirmā lieluma zvaigzne - apbrīnojama un neatkārtojama.
Savu grāmatu lapaspusēs viņš aprakstīja un attēloja garibaldiešus, ungāru sacelšanās dalībniekus, Parīzes barikāžu aizstāvjus...
Viņa asais skats dziļi ietiecas gadsimta sociālo parādību būtībā: tas palīdzēja Robidam saprast galvenās tehnikas un cilvēku sabiedrības attīstības tendences un ieskatīties nākotnē.
Franču grafiku Albērs Robida ir bagātinājis ar lieliskiem darbiem, kas neatpaliek no atzītā “ilustratoru karaļa” Gustava Dorē darbiem.
1883. gadā Parīzē iznāk kārtējā Robidas grāmata “Divdesmitais gadsimts”, bet pēc tam - “Elektriskā dzīve”, kuras pēc pāris gadiem tiek tulkotas krievu valodā un izdotas vienā grāmatā ar nosaukumu “Divdesmitais gadsimts. Elektriskā dzīve”.
Paši francūži uztvēra gan vienu, gan otru grāmatu kā izklaidējošu, humoristisku fantastiku. Taču Krievijā pret Robidas prognozēm izturējās uzmanīgi un nopietni. Tajās bija tas, kas ārkārtīgi interesēja krievu sabiedrību: mēģinājums ieskatīties noslēpumainajā XX gadsimtā, visu domājošo cilvēku aicinošā nākotnē.
“Divdesmitā gadsimta” sižets, kas izvēršas uz jauna inženiera Žorža Lorisa un apburošās Estellas Lakombas jautra mīlas stāsta fona, iespējams mūsdienu lasītājam izsauks tikai smaidu. Bet...
Pāršķirstot darba lapaspuses šodien, 1983. gadā, te vienā, te otrā vietā saskries ar pārsteidzošiem tehniskiem pareģojumiem. Robidas zīmētajos mehānismos bez grūtībām pazīsti galvenās mūsdienu lidmašīnu, helikopteru, televizoru, tanku un zemūdens laivu iezīmes.
Varbūtības teorijas speciālisti saka: vienreiz uzminēji – nejaušība, divas reizes – sagadīšanās, bet, ja tādu “sagadīšanos” savācas desmitiem – tā jau ir zinātniski pamatota pareģošana.
“Elektrība ir neizsīkstoša siltuma, gaismas un mehāniska spēka avots. Tās savaldītā enerģija iekustina gan milzīgu skaitu kolosālu mašīnu miljonos fabriku un rūpnīcu, gan pašus maigākos mehānismus, kas iestrādāti uzlabotos fiziskos instrumentos.
Tā vienā mirklī pārraida cilvēka balss skaņu no vienas zemes malas uz otru, novērš cilvēka redzes ierobežojumus un nes pa gaisu savu pavēlnieku, cilvēku – radījumu, kuram, liekas, bija lemts rāpot pa zemi, kā kāpuram, kas nav nodzīvojis līdz pārvēršanās brīdim par taureni.
Taču, nesamierinoties ar to, ka elektriskā enerģija ir varens ražošanas rīks, spilgts gaismas nesējs, rupors, kas pārnes balsi vienalga kādos attālumos uz sauszemes, uz jūras un starpplanētu telpā (jautājums par telefonēšanu no viena debess ķermeņa uz otru, kaut arī vēl nav atrisināts pilnīgi apmierinoši, taču jau ir tuvs atrisinājumam), elektrība vēl izpilda tūkstošiem citu, visdažādāko uzdevumu”.
Šīs rindas, kas sarakstītas pirms simts gadiem, iespējams, ir pati pirmā norāde par radiosakaru principiālu iespējamību.
Kā centās pārliecināt Albērs Robida, 1955. gadā Parīze kļūs par pilsētu, ko apņems elektrisko vadu tīkls. Debesīs lidos “gaisa jahtas un kabrioleti”, kas spēs viegli pietauvoties pie māju jumtu “debarkaderiem”. Zem zemes un virs zemes tiks izbūvētas “metropolitēna un elektropneimovilcienu” caurules un cilvēki varēs īsā laikā šķērsot valsti no viena gala līdz otram.
Parīzieši dzīvos mājās “no stikla un mākslīga granīta” ar “ugunsizturīgu plastmasu un cauruļalumīniju”. 10-12 m augstas mājas tiks atlietas uz vietas.
Katrā mājā par nepieciešamu un obligātu interjera atribūtu kļūs “telefonoskops” (televizors un videotelefons kopā). Tas palīdzēs parīziešiem, nospiežot pogu, klausīties “teleavīzi” ar jaunumiem, mūziku vai lekcijas. “Telefonoskops” ļaus cilvēkiem apmeklēt radus un “būt kā viesiem, neizejot no mājas”.
Virtuves mājās izzudīs, jo nebūs vajadzīgas, jo francūži varēs pasūtīt pusdienas pa “telefonoskopu” vai pārtikt no “koncentrātiem tablešu veidā”.
Robida uzskatīja, ka ķīmija sasniegs augstu līmeni un tiks plaši pielietota lauksaimniecībā. Tā palīdzēs atjaunot auglīgās augsnes. Lai stimulētu stādu augšanu, lauki tikšot “apstrādāti ar elektrību”.
Cilvēki sāks apdzīvot Antarktīdu un nevienā cilvēces darbības sfērā nebūs apsīkums!
Robida runāja arī par novecošanas problēmām. Pat ieveda sižetā inženieri-mediķi Silfatēnu, kas dzimis, pateicoties “mākslīgai audzēšanai” īpašās mēģenēs.
Tehnisko brīnumu sarakstu Robidas grāmatā var turpināt un turpināt, taču rakstnieks pārmērīgi ar tiem neaizraujas. Ne mazāk redzīgs viņš ir arī sociālajā plānā.
Robida brīdina, ka augstdzimušas aristokrātijas vietā nāks finanšu magnāti - “naudas maisa un rūpniecības baroni, kas dzīvo Babilonijas krāšņumā un peļņas dēļ nodarbojas ar ieroču pārdošanu”.
Tieši viņi nostādīs pasauli ķīmisku un bakterioloģisku karu draudu priekšā. Militāristu rīcībā nonāks “miniatūra bumba zirņa lielumā, ar kuru varēs uzlaist gaisā veselu pilsētu”. Zem okeānu virsmas kuģos “grūti saklausāmi zemūdens mīnu kuģi”.
Šajā sakarā Robida sīki apraksta lielas militārās mācības, kas pārsteidzoši atgādina mūsdienu.
Robida viens no pirmajiem pacēla balsi apkārtējās vides aizsardzībai.
“Drudžaini-steidzīgā eksistence vidē, ko piesārņojuši baismīgo rūpnīcu un fabriku dūmi” piespiedīs cilvēku, rakstnieks uzskatīja, bēgt no “tehniskajiem brīnumiem”, ko pats radījis, “meklējot klusumu un tīra gaisa malku”. Bet cik saskanīga mūsu šodienas noskaņai ir, piemēram, tāda frāze:
“Cik pārsteidzoši skaisti ir vērot zirgu, kas ir skats pilnīgi jauns un lielas intereses pilns cilvēkiem, kas pieraduši lidot pa gaisu!”
Pavisam Robida ir sarakstījis piecdesmit divas grāmatas. Krievijā, bez “Elektriskās dzīves”, tika iztulkots un izdots (1904.) romāns “Pagājušo gadsimtu stundas” (1899.). Romānā attēlotie nosaukumi atgādina atomkaru. Robida raksta par “Lielo Nelaimi” un “Lielajām Šausmām”, kas skārušas cilvēci: “Cilvēku dzimums ir saglabājies, vismaz nav gājis bojā pilnībā. Cilvēks ir iznācis no Lielās Nelaimes un turpina iet pa sliedēm, ko veidojuši viņa senči”. Cilvēki ir attapušies, mēģina apvienoties un rada “Lielo pagātnes kļūdu neatkārtošanas padomi”, tiek izveidota jauna laika skaitīšana.
Taču Robidas humors un dabiskais optimisms uzvar arī šajā grāmatā. Romāna varoņi pēkšņi pamana, ka laiks ir sācis iet atpakaļ. Protams, tas izsauc visneiedomājamākās situācijas. Turklāt, lasītājs atkal redz Robida jancīgās ilustrācijas. Un ne visai baidās.
Tāds bija šis jautrais, nemierīgais cilvēks, kas aizdomājās par to, kā uzvedīsies cilvēki jaunu ideju un lietu pasaulē. Gribas pabeigt rakstu ar citātu no “Pagājušo gadsimtu stundām”:
“Katra laikmeta aizmugurē ir redzams jaunais, aiz katras paaudzes jau dzirdami iepriekšējās paaudzes soļi, kas iznāks uz skatuves, kad sitīs vai atkal sitīs viņa stunda un mūžības pulksteņa...”
Jo šis paradoksālais teiciens, kas attiecas uz apgrieztā laika pasauli, labāk par visu atspoguļo mūsu šodienas attieksmi pret pagātnes rakstnieku daiļradi, tajā skaitā arī pret pašu Robidu.