…Galu galā kopīga paziņa atradās, jaunie cilvēki iepazinās, un viņu starpā notika tas, ko rakstnieki un dzejnieki sauc par mīlestību no pirmā acu skatiena.

Dažas dienas pēc tusiņa Džo uzaicināja Marizi uz nedēļas nogali ārpus pilsētas. Noīrēja divas istabas: vienu sev, otru meitenei. Visu dienu viņi pastaigājās, apskatīja vietējo ainavu, dzēra vīnu mazā mājīgā kafejnīcā, vakariņoja restorānā. Bet vakarā Džo aizgāja un Marizes istabu ar ģitāru un sarīkoja viņai vienai īstu koncertu. Vai ir vērts runāt par to, ka meitene bija savaldzināta. Jo taču Džo samtainās balss šarmam bija neiespējami pretoties.

Ziemassvētkus mīlētāji sagaidīja kopā. Un tad arī sāka domāt par saderināšanos. Sen-Žermen-de-Pre kvartālā, Raspai bulvārī, Džo noīrēja nelielu trīsistabu dzīvokli un te arī ar entuziasmu sāka aprīkot savu pirmo ligzdiņu. Viņš lutināja savu dārgo Marizi kā spēja. Katru vakaru atnesa viņai te ziedu pušķi, te jaunu kleitu, te skaistu veļu no veikala Elisejas laukos.

Tam visam vajadzēja naudu, un Džo, sakoncentrējies uz ģimenes galvas pienākumiem, centās no visiem spēkiem. Rakstīja rakstus žurnāliem un noveles, par kurām viņam neslikti maksāja izdevēji, dublēja filmas. Bet ko tad ģitāra un mūzika? Tās bija viņa kaislības, viņa aizraušanās, no kurām Džo pat nemēģināja iegūt kādu izdevīgumu. Taču te lietā iejaucās viņa augstība gadījums.

Dāvana mīļotajam

Pirms Džo dzimšanas dienas Marize ilgi lauzīja galvu par to, ko uzdāvināt mīļotajam. Smaržas, kaklasaite, jauns portmonē… Tas viss bija pārāk banāli priekš Džo. Beidzot viņai ienāca prātā ideja ierakstīt plati ar viņa balsi. Mīksts disks, izdots vienā eksemplārā, - lieliska dāvana uz 26 gadu jubileju! Līdz “nevar būt” apmierināta ar sevi, viņa devās uz skaņu ierakstu studiju. Taču tās darbiniekiem tā iepatikās Džo dziesmas, balss un izpildīšanas veids, ka viņi nolēma noslēgt ar viņu līgumu un izlaist dažas plates pārdošanai.

Kādā no dienām Džo uzaicināja uz tikšanos ar studijas vadību, taču, par cik viss šis stāsts bija kļuvis absolūti negaidīts, viņš kļuva nikns un atbildēja ar atteikumu paziņojot, ka neplāno kļūt par dziedātāju. Marize divus mēnešus pierunāja mīļoto kaut vai pamēģināt. Beidzot viņai tas izdevās. Dažas dienas pirms 1964.gada Ziemassvētkiem Džo Dasēns parakstīja līgumu un ķērās pie darba pie plates pārliecināts, vispār, ka no šīs ieceres nekas nesanāks. Taču lieta aizgāja.

Džo parādījās daudz darba, taču viņš nekurnēja, tikai pārnāca mājās arvien vēlāk un vēlāk. Marize, saprotot, ka mīļotais ar katru dienu no viņas attālinās arvien vairāk, sāka uzstāt uz kāzām. Džo pretojās, kā varēja, atrunāja viņu atsaucoties uz to, ka laulība nogalina jebkuru, pat pašu stiprāko mīlestību. Jo taču tieši tā bija gadījumā ar viņa vecākiem, un Džo neprātīgi cieta no tā, ka tēvs un māte bija spiesti izšķirties. Tikai dažu dienu laikā viņš izmainījās līdz nepazīšanai, kļuva nervozs un agresīvs. Taču pretoties Marizei bija neiespējami, un galu galā Džo piekrita kāzām. Janvāra rītā aizkaitinātais Džo un starojošā Marize sarakstījās pavisam pašā intīmā gaisotnē neuzaicinot uz ceremoniju ne draugus, ne vecākus. Bet vakarā jaunradies laulātais, atzīmējot restorānā personiskās kāzas, piedzērās līdz nemaņai.

Prieks un bēdas

Tiesa, pēc nedēļas, sapratis, ka viņa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, un debesis nav nokritušas uz zemi, Džo nomierinājās un kļuva pats. Viņš ar Marizi pat sāka sapņot par bērniņu, taču darbs aizņēma gandrīz visu laiku. Koncerti, viesizrādes, disku ierakstīšana…. Drīzumā pēc ārstu uzstājuma, kuri visā nopietnībā baidījās par Džo sirdi, viņš un Marize aizbrauca atvaļinājumā uz Tahaa salu, kas ir netālu no Taiti. Tur piepildījās dziedātāja ilgi gaidītais sapnis: viņš uzzināja, ka Marize gaida bērnu.

“Dārgā, tev un mazulim nepieciešams svaigs gaiss”, - Džo paziņoja sievai un nopirka zemes gabalu Parīzes piepilsētā, lai uzceltu tur māju. Taču notika briesmīgākais. Viņu mazulis, viņu lieliskais, brīnumainais puisēns nodzīvoja tikai piecas dienas…

Pēc dēla nāves, lai nesajuktu prātā, dziedātājs ar galvu iegrima darbā. Viņš deva sev atskaiti par to, ka nekas viņa dzīvē vairs nebūs tā, kā agrāk. Taču vēl kādu laiku turpināja dzīvot ar Marizi zem viena jumta.

Neprātīgi laimīgs

Ar savu otro sievu Džo iepazinās lidmašīnā, kura lidoja no Ženēvas un Kurševeli. Lidojuma laikā viņš nenovērsa skatienu no pievilcīgas blondīnes,  kura visu ceļu raudāja. Kā noskaidrojās vēlāk, meiteni sauca par Kristinu Deļvo un viņa apraudāja savu nelaimīgo romānu. Sajutusi uz sevis kaislīgu skatienu, madmuazele Deļvo pagriezās Dasēna virzienā, garāmejot atzīmēja, ka vīrietis nav slikts no skata, un sāka kaukt tālāk… Taču vakarā viesnīcas bārā Džo un skaistā nepazīstamā satikās atkal. Meitene beidzot atpazina savā nesenajā ceļabiedrā populāro dziedātāju, un viņi, gluži kā seni draugi, norunāja visu nakti. Džo pastāstīja Kristinai par savām bezgalīgajām viesizrādēm, par laulību, kura plīst pa šuvēm, par to, ka viņš jau sen ir aizmirsis, ko nozīmē būt laimīgam. No rīta viņi šķīrās neapmainoties pat ar telefona numuriem… bet pēc gada satikās atkal pilnīgi nejauši.

Un Džo uzaicināja Kristinu uz vakariņām, pēc tam uz dejām. Meitene bija septītajās debesīs no laimes, un tikai viens apstāklis aptumšoja viņai dzīvi – Džo joprojām bija precējies.

Ilgus 5 gadus Kristina dzīvoja citas sievietes ēnā, bija tikai mīļākā un draugs. Kad Džo deva koncertus uz skatuves, viņa gaidīja viņu aiz kulisēm, kad viņā strādāja pie disku ierakstīšanas, soļiem mērīja studijas koridorus. likās, pati viņas esamība deva Džo spēkus, par kuru esamību viņš pat nenojauts. Viņa nekad neko nepieprasīja un neprasīja. Un reiz janvāra vakarā notika brīnums. Džo iegāja pie mīļotās ciemos un uzdāvināja viņai vizītkartes uz Kristinas Dasēnas vārda paziņojot, it kā starp citu, ka ir izšķīries ar Marizi…

Viņš pats izvēlējās balto kleitu priekš mīļotās un uzaicināja draugus uz kāzu ceremoniju. Šajā reizē tā bija krāšņa un norisinājās senā pilsētiņā Kotinjakā. Kad Džo uzvilka gredzenu uz Kristinas pirksta, viņa sāka raudāt no laimes…

…Doties viesizrādēs uz Kanādu Džo negribēja. Kristinai tūlīt tūlīt vajadzēja dzemdēt, un rūpīgais vīrs baidījās viņu atstāt vienu. Taču viss izvērtās labi. Atgriezies viesnīcā pēc koncerta Džo izdzirdēja uzstājīgu telefona zvanu. Sievas balss bija diezgan ņipra: “Viss kārtībā, Džonatans ir piedzimis”.

Džo lidoja mājās kā uz spārniem. Aizsteidzās uz dzemdību namu ar lielu plīša trusi rokās. Ieejot palātā un ieraudzījis Kristinu un dēlu, nespēja noturēt asaras. “Esmu neprātīgi laimīgs”, - viņš atzinās sievai.

Nekas nepalīdzēs

Taču laime, diemžēl, neturpinājās ilgi. Ar laiku Džo un Kristina sāka attālināties viens no otra un pat skandalēt. Viņš gribēja, lai viņa vienmēr būtu kopā ar viņu un uzlādētu ar savu jautrību un optimismu. Taču Kristina bija it kā nomainīta. Arvien biežāk pār jauno mammu pārkrita pamatīgas melanholijas un pat depresijas lēkmes. Viņa bieži raudāja un vainoja Džo egoismā. Viņš viņai atbildēja ar to pašu.

Mākslinieks cerēja, ka otra bērna parādīšanās palīdzēs viņiem saregulēt attiecības, sākt visu no sākuma. Ak,vai, tikai mēnesi pēc otrā dēla, Žuljena, piedzimšanas, Kristina aizbrauca pie saviem vecākiem uz Ruānu un neļāva Džo pat apciemot bērnus. Uz tā pamata dziedātājam notika smaga sirdslēkme. Ne mazums spēku atņēma arī laulības šķiršanas process. Jo Džo bija uzstādījis mērķi pārliecināt juristus atstāt bērnus nevis ar māti, bet ar viņu. Un galu galā viņam tas izdevās.

Kārtējā sirdslēkme, kura atgadījās 1980.gada augustā, piespieda Džo atcelt vasaras turneju. Paņēmis bērnus viņš devās uz Taiti. Pusdienu laikā viņš pēkšņi zaudēja samaņu. Ārsts, kurš ieradās pēc minūtes, pateica, ka viņam vairs neviens nepalīdzēs.