[Vispār jau daudzu mikronāciju radīšanas mērķis ir izdot savu naudu, pastmarkas, jo eksistē dažādas biedrības, kuru biedri aizraujas tieši ar šādu lietu kolekcionēšanu. Piemēram, Neatzīto Valstu Numismātu Biedrība, mājas lapa http://www.usns.info/ - t.p.]

9. vieta. Pitkerna sala.

No visām mikronācijām šai bez šaubām ir pati interesantākā vēsture. Mēs visi vairāk vai mazāk zinām par dumpi uz kuģa “Bounty”, kur ļauno kapteini Bladu sagūstīja dumpinieki, kas negribēja atgriezties Anglijā, bet gribēja kuģot uz Taiti. Tiem, kas nezina, jāpastāsta, ka daudzi no viņiem tur arī nokļuva, taču daži apmetās uz dzīvi uz mazas salas Klusā okeāna dienvidos – uz Pitkerna salas, kur viņu pēcteči dzīvo joprojām. Oficiāli salas (Pitkerna plus trīs neapdzīvotas salas kaimiņos) nav neatkarīgas, bet ir Lielbritānijas aizjūras teritorijas. Juridiski salas var uzskatīt par demokrātiju ar vienīgās apdzīvotās vietas mēru kā galvu šai teritorijai, kurā 2003. gadā dzīvoja tikai ap 50 cilvēku. [Pitkērna ir interesanta arī ar to, ka tā ir vienīgā mikronācija, kas tikusi atzīta oficiāli. Būsim reāli, Monako, Lihtenšteina vai Vatikāns ir pavisam citā svara kategorijā – t.p.]

8. vieta. Molosija.

Iesākta 1977. gadā kā Kevina Boga (Kevin Baugh) skolas projekts, Molosijas Republika turpina pastāvēt kā pseidodiktatūra Nevadas ziemeļos un joprojām tās faktiskā valdnieka vaļasprieks. Kevins sauc Molosiju par Anklāva nāciju, jo to jau no visām pusēm ieskauj ASV teritorija. “Valstij” ir konstitūcija un Nacionālā sapulce, Bogs ir ievedis karastāvokli, sakarā ar ASV “draudiem” viņa “valstij”. Pašai mikronācijai arī ir teritoriālas pretenzijas Pensilvānijā un Kalifornijas ziemeļos, kā arī nesen noteiktās “Neptūna tiesības' uz dziļāko Klusā okeāna dziļvagu un Vesperijas apgabalu uz Venēras. Bogs ar nacionālo dekrētu ir aizliedzis šaujamieročus, kvēlspuldzes un smēķēšanu. Ir arī dīvaināki aizliegumi: sīpoliem, zobenvaļiem, valzirgiem un kaut kam no Teksasas. “Valsts” uztur savi arī ar tūrismu. Pats Bogs sagaida tūristus pie savas “valsts” (kas īstenībā ir viensēta) vārtiem un liek uzrādīt pases, pēc tam seko 45 minūšu gara ekskursija. [Varbūt, ka tiek parādīta arī “valsts” karaflote – piepūšama gumijas laiva – t.p.]

7. vieta. Kristiānijas Brīvpilsēta.

Tā ir visai netradicionāla mikronācija, ja tā var teikt, tomēr Kristiānijas brīvpilsēta var tikt ieslēgta šajā sarakstā kā pašpārvaldīta teritorija ar visai mazu iedzīvotāju skaitu, bet lielu tūristu pieplūdumu. Frītauna atrodas Dānijā, Kopenhāgenas teritorijā, atstātā kara bāzē, kuru 1971. gadā ieņēma brīvdomātāju un hipiju grupa, kas nolēma šeit veidot brīvu sabiedrību. Atkarībā no tā, kādai cilvēku grupai jūs piederat, ir dažādas domas par šo teritoriju, tā ir: “pirmā, funkcionējošā anarhistiskā sabiedrība pasaulē” vai “teritorija, kur apmetas bomži un narkotiku tirgoņi”, vai arī “klusa vieta, kurā katrs var būt pats, kāds viņš ir”, vai arīdzan “graustu rajons, kur cilvēkus nereti izvaro, aplaupa vai nogalina”.

Tā kā šajā kvartālā patiešām valda anarhija, tad nav arī nekādu iespēju pateikt, kāds tur īstenībā ir noziedzības līmenis. “Pilsētas” kopējā platība ir mazāk nekā kvadrātkilometrs, tās iemītnieki ir Dānijas pilsoņi, kas maksā nodokļus un par komunālajiem pakalpojumiem pilsētai, taču viņiem ir arī pašiem savi likumi, kas attiecas uz dzīvi Frītaunā. Vietējie likumi aizliedz šaujamieročus, foto un citu ierakstošo aparatūru [Vienīgā mikronācija, kurā esmu bijis, tiešām neriskēju fotografēt viņu teritorijas dziļumā – t.p.], “smagās” narkotikas un automašīnas, lai gan nav skaidrs, kā tas viss realizējas, jo Frītaunas iemītnieki lepojas ar to, ka viņiem nav savas policijas. Galvenais apmeklētāju pievilkšanas objekts ir “Tirgoņu iela”, kas atgādina parastu tirdziņu, neskaitot visādas mājražotāju preces, šeit varot arī atklāti nopirkt marihuānu un visādus piederumus tai. Neskatoties uz to, ka pārējā Dānijā šai vietai nav laba slava, varas iestādes to cenšas, bet nespēj likvidēt, acīmredzot baidās no lielām nekārtībām, kas var izcelties, ja to darīs ar varu. Frītauna ir slavena arī ar to, ka no tās cēlušies vairāki pazīstami bērnu grāmatu autori, mākslinieki un teātra trupas. Daži uzskata, ka tas ir spilgts piemērs tam, ka anarhija ir iespējama kā pārvaldes forma.

6. vieta. Astronomiskā Visuma Nācija.

Ja šo nāciju vērtētu pēc teritorijas, kuru tā grib savā īpašumā, tad tā noteikti būtu ārpus konkurences. Tā sauktā “Astronomiskā Visuma Nācija”, ko 1949. gada 1. janvārī dibināja Džeimss Tomass Mengens, uzrakstot prasību vietējai padomei par teritorijām, kuras līdz šim neviens nebija pieprasījis? Kas tad bija šīs teritorijas? Viss Visums, izņemot Zemi. Protams, ka šo dībaino paziņojumu varas iestādes ignorēja, tas gan netraucēja Mengenam kalt monētas, iespiest rēķiņunus un pastmarkas savai “nācijai”. Kad ASV un Krievija sāka kosmosa apgūšanu, viņš sūtīja prasības attiecīgajiem valsts departamentiem par to, ka viņa teritorijā bez atļaujas ielido sveši lidaparāti. Dīvaini, bet Mengens nebija vienīgais cilvēks, kas mēģināja dibināt ārpuszemes mikronāciju, pirms valstis 1967. gadā parakstīja vienošanos, ka kosmosā nedrīkst izvirzīt teritoriālas pretenzijas. Bija vēl tādas mikronācijas, kā “Viņpasaules Nācija”, kas pretendēja uz citām Saules sistēmas planētām, un “Astronomiskā Saules Karaliste”, kas vēlējās iegūt savā īpašumā visu Saules virsmu.

5. vieta. Rožu sala.

1968. gadā itāļu arhitekts un investors nekustamajos īpašumos Džordžio Roza uzbūvēja Adrijas jūrā platformu 400 kvadrātmetru platībā, 7 jūdzes attālumā no itāļu pilsētas Rimini. Platforma bija domāta, lai pievilinātu tūristus, tur bija savs dāvanu veikals, zvejas piestātne un radiostacija. Drīz pēc tam, kā Roza atklāja platformu, viņš pasludināja to par suverēnu teritoriju un esperantistu republiku ar valsts valodu esperanto. Notika gatavošanās iespiest arī savu valūtu. Uztraukušies, ka tā viņam rodas iespēja nemaksāt nodokļus, itāļu varas iestādes atbrīvo platformu no tās iemītniekiem (Rozas un viņa līdzstrādniekiem), bet ieradusies itāļu flote ievieto spridzekļus un sagrauj platformu. Protestējot pret to, Roza izlaiž savas teritorijas “trimdas valdības” pastmarkas ar sadragāto platformu.

4. vieta. Gliemežvāka Republika.

Mikronācijas piemērs, kas dibināta kā protests un reizē arī kā komēdija. Končas jeb Gliemežvāka Republika tika dibināta 1982. gada 23. aprīlī, lai izteiktu protestu pret to, ka ASV varas iestādes ceļ kontroles-caurlaužu punktu starp Floridakisu un kontinentu [pašā Floridas dienvidgalā – t.p.] Caurlaižu punkts bija vajadzīgs, lai ierobežotu nelegālo emigrantu plūsmu un kontrabandu no Kubas un citām Karību jūras salām, taču tā kā ar šo daļēju uz salām, daļēji uz pāļiem esošo pilsētiņu sakarus uzturēja tikai pa vienu šoseju, tad minētais punkts stipri traucētu satiksmi, tūrismu un kravu piegādi. Kīvestas mērs Deniss Varlovs pasludināja sevi par republikas premjerministru un atdalīšanās ceremonijas laikā pieteica karu ASV, salaužot ne visai svaigu, kubiešu maizes kukuli uz vietējā flotes ierēdņa galvas. Tūlīt pat viņš kapitulēja un pieprasīja vienu miljardu dolāru no ASV kā ārvalsts palīdzību.

Kaut gan atšķelšanās nekad nav bijusi nopietna, Kīvesta vēl joprojām, jokus mīlot atceras, ka ir bijusi neatkarīga Končas Republika, tās karogs ir suvenīra godā. Tomēr, protests patiešām nesa augļus, jo robežsardze nolēma likvidēt kontroles punktu, Končas Republikas ļaudis vēlreiz apvienojās 1994. gadā, lai atvērtu atkal nacionālo parku, ko federālā valdība bija slēgusi. Slēgšanas laikā premjerministrs paziņoja, ka “Amerikas valdība arī ir slēgta, bet Gliemežvāka Republika vēl eksistē, jo izdod savas pases.” Patiešām, valsts mājas lapā var iegādāties pases un citus suvenīrus. Valsts nacionālā devīze ir: “”Mēs atdalījāmies tur, kur citiem tas neizdevās”.

3. vieta. Minervas Republika.

Vēloties izveidot liberālu utopiju bez nodokļiem, subsīdijām un nodrošināt labklājību, lietuviešu izcelsmes amerikāņu miljonārs Maikls Olivers, kas bagātību ieguvis nekustināmo īpašumu jomā, nolēma izveidot mākslīgu salu un pasludināt to par neatkarīgu valsti. 1971. gadā viņš sāka savu projektu. Starp Tongu un Jaunzēlandi atrodas Minervas rifs, kas tikai paisumā iznāk virs ūdens. Uz rifa tiek sagāzts tonnām smilšu, tādējādi, izveidojot salu. Salas izveidotājiem un pie viena arī jaunās valsts pilsoņiem ir cerības, ka viņi varēs pievilināt tūristus, zvejniekus un radīt pat rūpniecību, paplašinot salu ar jaunām smilšu tonnām. Tajā laikā sala jau bija tik noturīga, ka uz tās tiek pacelts jaunās valsts karogs. Par valsts prezidentu tiek ievēlēts kāds Moriss K. Deiviss, tiek uzrakstīta neatkarības deklarācija un nosūtīta kaimiņu valstīm. Taču Tonga izturas aizdomīgi pret šo projektu, kas turklāt atrodas tās teritoriālajos ūdeņos, kaut arī nomalē. Tonga sūta kareivjus, kas ar varu aizved no Minervas tās iedzīvotājus un nolaiž valsts karogu. Šīs darbības atbalsta Klusā okeāna dienvidu Forums, tādā veidā arī Olivers neko nespēj palīdzēt kā tikai atvaļināt prezidentu. Tomēr pēc dažiem gadiem Deiviss ar amerikāņu ieceļotāju grupu atkal ierodas Minervā ar domu no jauna ieņemt rifu, taču Tongas karaspēks viņus no jauna padzen. Vēl jaunāka ekspedīcija konstatē, ka mākslīgo salu vairāk vai mazāk jau ir nolīdzinājusi jūra.

[Tagad Minervas valdība eksistē kā “trimdas valdība” un radusies arī kāda konkurējoša grupa, kas Minervu ir pasludinājusi par monarhiju – t.p.]

2. vieta. Sīlandes Firstiste.

Sīlande savu mūžu sāk kā ofšora zenītartilērijas platforma “HM Fort Roughs”, tādas platformas Lielbritānija būvēja 2. pasaules kara laikā, lai nodrošinātu valsti no Vācijas bumbvedēju uzlidojumiem. Kara laikā uz platformas atradās 107 britu jūrnieku, klājs bija 550 m2 un tas valstījās uz diviem novērošanas torņiem. Pēc kara platformas pameta, turklāt tās pēc to laiku likumiem neatradās Lielbritānijas teritoriālajos ūdeņos. 1967. gadā pirātu raidstacijas direktors Pedijs Rojs Beitss ieņem platformu un izbūvē uz tās bāzi savai pirātu raidstacijai “Radio Essex”.

Pēc gada Beitsa dēls pavērš šauteni pret strādniekiem, kas atjauno automātisko bāku platformas tuvumā, un tiek arestēts par nesankcionētu šaujamieroča vēršanu pret cilvēkiem, galu galā, Beitsi oficiāli joprojām ir britu pavalstnieki. Beitsu tomēr attaisno sakarā ar to, ka incidents noticis starptautiskos ūdeņos, jo platforma, pēc to laiku likumiem, atrodas tālāk par 3 jūdzēm no krasta. Beits izmanto gadījumu un pasludina platformu par Sīlandes kņazisti vai, latviski sakot, - firstisti, dodot niecīgajai nācijai devīzi “E Mare Libertas” (No Jūras – Brīvība), sarakstot valsts himnu un sākot izlaist pastmarkas un naudu. Viņš paziņo, ka tiesas lēmums ļauj viņam apstiprināt tiesības uz platformas pasludināšanu atklātā jūrā par suverēnu valsti, bet pašam sevi sākt dēvēt par princi.

Tā kā, Sīlande atrodas starptautiskajos ūdeņos, tad Beits varēja izveidot pirātu raidstacīju un šaut pa garāmejošiem kuģiem, kas ir iepeldējuši viņa “teritoriālajos ūdeņos”. Tomēr līdz pat šai dienai neviens nav atzinis platformu kā suverēnu valsti.

[Pēdējos gados gan Beitsam tik labi neiet, vecuma dēļ viņš vadību atdeva dēlam, mainoties jūras robežu likumam, tagad platforma atrodas Lielbritānijas teritoriālajos ūdeņos, notiek vairāki skandāli, sakarā ar to, ka Sīlendas pases izmanto mafiozi grupējumi, uz platformas notiek ugunsgrēks, notiek skandāli saistībā ar firmu HavenCo, pēc pēdējām ziņām Beitss ved runas par platformas pārdošanu, plāni izveidot online kazino arī laikam izgāzušies – t.p.]

1. vieta. Hatriveras Firstiste.

Laikam pati pazīstamākā mikronācija šajā sarakstā ir Hatriveras Firstiste (Hutt River), ko 1970. gadā nodibina Leonards Džordžs Keslijs. Tās platība ir apmēram 75 kvadrātkilometri lauksaimniecībā izmantojamas zemes pie Rietumaustrālijas pilsētas Northemptonas. Ideja par savu valsti radās minētajam fermerim, kad Austrālijas valdība nosaka viņaprāt netaisnīgas kviešu audzēšanas kvotas, kas ļauj viņam pārdot kviešus tikai no 99 akriem zemes, lai gan viņš ir izaudzējis tos 9900 akru platībā. Sākumā viņš ar netaisnību cīnās tiesas ceļā, pat vēršas pie britu karaliskās ģimenes. Kad nekas nepalīdz, Keslijs uzrok senu koloniālo laiku likumu, kas dod tiesības kolonistiem atdalīties kā jauna kolonija tamlīdzīgos neskaidros gadījumos. Džordzs Keslijs pasludina sevi par “Viņa karalisko Augstību Princi Leonardu” un paziņo par savu zemes īpašumu neatkarību.

Neskatoties uz gandrīz 40 gadu pastāvēšanu, Hatriveras Firstisti nav atzinusi ne Austrālijas Savienība, ne arī kādi citi starptautiskie subjekti. Taču firstiste izlaiž markas, pases un monētas (vienu par ar ASV bijušā prezidenta Bila Klintona profilu) un tās pavalstnieku kopskaits sasniedz jau 18 000 cilvēku, kas lielākoties dzīvo “aiz robežām”, jo pavalstniecību par nelielu samaksu var iegūt valsts mājas lapā. Toties princim ir regulārie bruņotie spēki, kas pārsvarā sastāv no viņa bērniem un mazbērniem, un, kaut arī viņu valstij nav izejas pie jūras, viņi stāsta, ka valstij ir arī flote. Austrālijas valdība, neatzīstot Hatriveru par neatkarīgu valstī, uzskata, ka leonards ir tikai ekscentrisks, vecs vīrs, kas pārdod suvenīrus tūristiem. Daudzi vietējie Austrālijas tūrisma maršŗuti paredz apstāšanos Hatriverā, stāstot, ka šeit dzīvo “otra lielākā nācija kontinentā”.

Mikronācijas jau ir kļuvušas par būtisku spēlētāju tūrisma biznesā, tāpēc tāda pazīstama tūrisma ceļvežu izdevēja, kā “Lonely Planet” 2006. gadā ir pat izdevusi īpašu mikronācijām domātu izdevumu. Nosacīti pie mikronācijām var pieskaitīt arī tādas pašpasludinātās, neatzītās valstis, kā  Ziemeļkipra, Piedņestra, Kalnu Karabaha uc., taču tā jau ir nedaudz cita opera.

Papildus informāciju par mikronācijām var iegūt un iegremdēties šajās alternatīvajās pasaulēs var arī šādos un daudzos citos intarneta saitos:

 http://micronations.wikia.com/wiki/Micronation

 http://www.angelfire.com/nv/micronations/

Starp citu, nesen ziņās stāstīja par latviešu izcelsmes zviedru mākslinieku-dīvaini, kuram arī ir pašam sava valsts Ladonija:
http://www.ladonia.net/
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ladonija