Nulles ciklā mēs civilizāciju noteicām pēc tehnoloģijas apjoma. Tagad tehnoloģiju telpā ievadīsim vienkāršāko, novērojamo bāzi. [Šeit un tālāk ir izmantoti materiāli, ko mums sniegusi pētnieku grupa “Nākotnes konstruēšana”, konkrēti S. Peresļegina, A. Stoļarova, N. Jutanova raksts “Par civilizāciju mehāniku”.]
Tehnoloģijas, kas operē ar fizisku telpu, fizisku (ārēju) laiku, matēriju un objektīviem, tas ir, no novērotāja neatkarīgiem jēdzieniem, sauksim par fiziskām. Kopā ar ražošanas materiālajiem rezultātiem šīs tehnoloģijas veido civilizācijas materiālo telpu – tehnosfēru.
Tās alternatīvās tehnoloģijas, kas strādā ar informatīvu būtību, iekšējo laiku, civilizācijas transcendenci un personīgiem (subjektīviem) jēdzieniem, apzīmēsim kā humanitāras. Šīs “tehnoloģijas tehnoloģiju telpā” veido civilizācijas informatīvo telpu - “infosfēru” - , kas ietver sevī kultūru, reliģiju/ideoloģiju un zinātni.
Fizisko tehnoloģiju funkcija ir cilvēka un Visuma saskaņošana (savstarpēja adaptācija). Humanitāro tehnoloģiju misija ir tehnosfēras un cilvēka saskaņošana (savstarpēja adaptācija).
Tādā veidā tās vai citas civilizācijas pašreizējās fāzes attīstības ģenerētās tendences tiek noteiktas ar fizisko tehnoloģiju kopumu, bet šo tendenču realizācijas varbūtības tādās vai citādās nākotnes versijās modificē humanitārās tehnoloģijas.
Citiem vārdiem, fiziskās tehnoloģijas ieslēdz sevī vēstures objektīvās iespējas: tās atbild par to, kas notiek. Humanitārās tehnoloģijas vada subjektīvās iespējamības un atbild par to, kā tas notiek. Tā, piemēram, mūsdienu industriālās sabiedrības destrukcija ir objektīvas sekas fizisko tehnoloģiju attīstībai (te bez ierunām ir jāpiekrīt I. Jefremovam), bet šīs destrukcijas formas nosaka subjektivizēto humanitāro tehnoloģiju darbība.
Izmantojot “aerodinamisko analoģiju”, fiziskās tehnoloģijas tēlo dzinēja lomu, bet humanitārās – lidaparāta vadības sistēmas. Ja dzinēja jauda nav pietiekama, lidmašīna nespēs pārlidot pār kalnu grēdu vai pacelties virs negaisa. Vēl sliktāk, pietiek tikai nedaudz zaudēt ātrumu un aparāts pazaudēs spēju “turēties gaisā” - civilizācija sāks kritienu inferno okeāna dibenā. Enerģijas rezerves ir nepietiekamas, bet pretoties nelabvēlīgās, ārējās vides iedarbībai nav ar ko. Līdzīgi “vājie dzinēji” ir izsmalcinātajām Austrumu kultūrām. Šajā plānā “Andromēdas miglāja” “austrumu” saknes pārvēršas par “dzimumzīmi”: jaudas rezerves nav vispār, tik vienkārša lieta, kā trīs zvaigžņu ekspedīciju nosūtīšana, prasa visas planētas resursu iesaistīšanu, ekonomijas režīma ieviešanu un beigās balstās uz nejaušu notikumu. “Zelta zirgs”, kas padara iespējamu anamezona ražošanu “Gulbja” lidojumam – ir aizgājušās Rietumu kultūras relikts. Kā runāja viens lidotājs-izmēģinātājs: “Nekad lidojumā es nebiju juties tik slikti. Šai lidmašīnai maksimālais ātrums bija vienāds ar minimālo un turklāt, pilnīgi nebija nekāda noturība lidojumā”. “Andromēdas miglāja” pasaulē ar noturību gan viss ir kārtībā.
Ja vadība nav pietiekoši efektīga, tad augstāk par kādu kritisko attīstības ātrumu lidmašīnu ierauj pikējošā lidojumā – ar pilnīgi viennozīmīgu rezultātu gan apkalpei, gan pasažieriem. Tādam riskam nepārtraukti ir pakļauti Rietumi ar tā zinātnes un tehnikas kultu, un ierastu absolūti nesabalansētu attīstību. Pārfrāzējot Z. Tarašu, var teikt, ka nekur citur kļūdainais jaunu un jaunu iespēju iegūšanas princips bez drošas bāzes radīšanas cilvēka psihē un sabiedrības struktūrā netiek realizēts tik mērķtiecīgi kā attīstītajās Eiropas valstīs. Precīzāk, netika realizēts. Šodienas Rietumi, izskatās, ir nonākuši pie slēdziena, ka, sasniedzot zināmu augstumu, var lidot ar izslēgtiem dzinējiem. Kaut kādā ziņā tas ir pareizi – taču tikai ļoti neilgu laiku.
Ar sociomehānikas “meta-attiecības” fundamentālo principu mēs saprotam sabiedrības pakāpenisku attīstību, iziešanu no inferno, kas iespējama tikai tādā gadījumā, ja katrai fiziskajai tehnoloģijai atbilst tai komplimentāra humanitārā tehnoloģija un otrādi. Šī teorēma tiek izpildīta cilvēcei kopumā, civilizācijām, kultūrām, sociālajām grupām, tajā skaitā, ģimenēm, beidzot, atsevišķiem cilvēkiem (šajā – mikrokosmiskajā līmenī – tā iegūst profesionālās un personiskās izaugsmes saskaņas likuma formu).
Hronisks disbalanss starp civilizācijas “fizisko” un “humanitāro” sastāvdaļu var tikt atrisināts evolūcijas ceļā, ass disbalanss – ved pie sistēmas krīzēm, subjektīvi tās uztverot kā globālas katastrofas. Piemēram, tāda katastrofa bija arī uz Tormansa Bada un Slepkavību laikmetā.
Tehnoloģisko telpu nesaskaņotība ir slikti veidotas sabiedrības atributīva pazīme. To var interpretēt kā kā civilizācijas tuvošanos vienai no divām strukturālām robežām: sarežģītības robežai vai nabadzības robežai.
Sarežģītības robeža tiek sasniegta, kad ir jūtams principiāli nepieciešamās “humanitārās” (pārvaldošās) tehnoloģijas deficīts vai arī tā ir neattīstīta un te raksturīga civilizācijas struktūru pārliekā sarežģītība, pie kuras tās sasaiste strauji krītas, bet “fizisko” tehnoloģiju kopa zaudē sistēmas iezīmes. Šajā gadījumā kultūra vairs nespēj tikt līdzi jaunajām inovācijām, lai adaptētu cilvēku un, kā likums, civilizācijas tehniskā perifērija sāk attīstīties haotiskā veidā. Tas noved pie tā, ka cilvēks un tehnosfēra, cilvēks un valsts vairs nespēj darboties saskaņoti un rezultāts ved pie notiekošo katastrofu skaita palielināšanās.
Nabadzības robeža, savukārt, rodas tad, dotajā civilizācijas fāzē trūkst vai ir nepietiekoši attīstīta tieši tad principiāli nepieciešamā “fiziskā” tehnoloģija un iestājas galējais stāvoklis, kad sistēmisku sasaisti jau zaudē “humanitārās” tehnoloģijas. Tas arī ved pie civilizācijas iekšējās nesaskaņotības un kā sekas, atkal pie katastrofu dinamikas pieauguma.
Sarežģītības robežas dinamiskā izpausme ir pasaules saimnieciskās sistēmas krīzes, kas rodas tieši tad, kad industriālā ražošanas veida struktūras kļūst pārlieku lielas. Nabadzības robežas piemērs ir mēris Eiropā, XIV gadsimtā: sanitāri-higiēnisko tehnoloģiju deficīts, sākas pilsētu koncentrēta augšana un transporta sakaru pilnveidošanās starp tām, kas radīja ne vien kolosālu epidēmiju, kas aiznesa apmēram trešo daļu no cilvēkiem, kas dzīvoja Eiropā, bet arī izmainīja sabiedrības prioritātes uz zinātniskās pieredzes un dzīves organizācijas laicīgo formu pusi.
Abas robežas, kā var redzēt, veido dialektisku vienību. Sarežģītības robeža nozīmē absolūtu “zināšanu” nepietiekamību, kamēr “tehnoloģiskās darbības” ir nosacīti par daudz. [Atceramies tehnogēno katastrofu, ko piedzīvoja Arāla jūra, kuras praktiski vairs nav – t.p.] Nabadzības robeža turpretī nozīmē absolūtu civilizācijas “darbības” nepietiekamību pie nosacīti ļoti lielām, sakrātajām “zināšanām”. [Piemērs, globālā sasilšana, kas pieņemas spēkā, bet pretdarbība tai ir noziedzīgi nepietiekoša, jo tas nozīmētu sasniegtā komforta līmeņa samazināšanu – t.p..]
Tātad, abas robežas risinājumu telpā veido virsmas, ko civilizācija nevar pārvarēt, nesagraujot savu dzīvības nodrošināšanas struktūru. Ja attīstības vektors šķērsos vienu no šīm galējām virsmām, globāla struktūras krīze kļūst neizbēgama. [Piemēram, nu jau pirms kādiem 3 gadiem augustā cilvēce šķērsoja kādu robežu, kas nozīmē to, ka gada laikā visas Zemes civilizācija izlieto vairāk atjaunojamo Zemes resursu, nekā Zemeslode gada laikā spēj atjaunot. Pateicoties galvenokārt attīstītākajām valstīm, Zemes atjaunojamie resursi sāks izzust. Ko tas nākotnē nozīmēs, nav jāskaidro. Tas ir tāpat, kad jūs katru mēnesi no savas bankas kartes iztērēsiet vairāk naudas, nekā tur jūsu darba vieta katru mēnesi ieskaitīs jūsu algu. Pēc zināma laika jums būs bankrots, ja jums kāds cits pēc tam sniegs palīdzību, tas nenozīmē to, ka cilvēcei kāds palīdzēs, kad Zemes krājumi būs izsmelti – t.p.]
“Vērša stundā” ir formulēts šīs svarīgās sociomehāniskās teorēmas speciāls gadījums - “Roba slieksnis”. “Ja viņi sasniedza augstu tehniku un gandrīz ir nonākuši līdz kosmosa apgūšanai – bet nav parūpējušies par morālu labklājību, kas ir daudz svarīgāka par materiālo, tad viņi nav varējuši šķērsot Roba slieksni! Ne viena morāli-ētiskajā ziņa zema sabiedrība nevar to pārkāpt, neiznīcinot pati sevi”, - Grifs Rifts runā. Mūsdienu sociomehānisko priekšstatu rāmjos varbūtība, ka cilvēce ies bojā kodolkatastrofā ir ārkārtīgi maza, tāpēc ka tāds fināls ir pretrunā ar sistēmu struktūru nemazināšanās likumu. Taču valstis, nācijas, kultūras, pat civilizācijas ir mirstīgas un parasti to pašiznīcināšanās iemesls ir attiecības likuma pārkāpšana, jo tā ved pie tā, ka sistēmas attīstības vektors šķērso galējo virsmu.
Pāreja uz cilvēka dzīves organizācijas formām ar zemu entropiju, acīmredzot, ir iespējama katrā lielā civilizācijā. Mēs runājam par to, ka ierastā Eiropas apvienotās tehnopasaules iespējas ir lielākas tikai tāpēc, ka šodien, mūsdienu pasaulē, reintegrācija uz Rietumu kultūras bāzes nozīmē saskaņotības sasniegšanu caur attīstību: vadīšanas tehnoloģiju masveida ražošana, kam seko vadāma “sekundāra vienkāršošanās”. Turpretī, attīstība uz Austrumu kultūras bāzes paredz sākotnēju Rietumu (fiziski)tehnoloģiskās telpas sagraušanu – saskaņotība tiek panākta ar graujošu “primāro vienkāršošanu”, tas ir, ar katastrofu. Piezīmēsim, ka šis ceļš tomēr ir labāks, nekā civilizācijas katastrofa, kas novestu pie pilnīgas saskaņotības pazušanas un “sarežģītības robežas” sasniegšanas.
Pa “Rietumu Ceļu” reintegrāciju var sasniegt ātrāk, nekā pa “Austrumu”, tātad tas ir riskantāks. Katra attīstības paātrināšana, kas pārsniedz “dabiskos evolūcijas tempus” apriori ir riskanta.
Būtībā, pakāpeniskas noosfēras harmonizācijas vietā tiek piedāvāta tās piesātināšana ar pašorganizējošām informācijas struktūrām. “Nākotnes konstruēšana” Rietumu kultūras paradigmā paredz ne tikai “tuneļveida” pāreju caur visu Pasaules Atkalapvienošanās ēru (tās Gadsimtu saturs tiek “iepakots” personīgu translācijas tehnoloģiju komplektā), bet arī atteikšanos no klasiskās supercivilizācijas izveides. Utopijas vietā tiek radīta “pasaule aiz utopiju robežām”.
Rietumi vēsturiskajā procesā izdala sekojošas liela mēroga struktūras:
-Infracilvēce, Saprāta zīdaiņa laiks. Šajā fāzē jau ir radies saprāts, tas ir, sabiedrības atributīvās pazīmes: pārvalde, izzināšana un izglītība, taču informatīvā telpa vēl nav strukturēta. Nav gan statiskie informobjekti – golemi, leviatāni uc., kā arī dinamiskie sižeti. Vienotās jēgas sistēmas “Bābeles tornis” vēl nav sabrucis: suga Homo paliek informācijas ziņā vienota un to var izteikt ar primitīvu sistēmu, fāzes pāreju nav.
-Cilvēce, Saprāta bērnība un jaunība. Šī stadija ietver praktiski visu vēsturi – tajā skaitā, arī klasiskās Jefremova – Hainlaina – Strugacku supercivilizācijas.Sistēma, kas apraksta “cilvēci” ir analītiska, informācijas telpa ir piepildīta ar augsti organizētām struktūrām. “Realitātes tuneļu” veidi ir sašķelti, kas īpaši izpaužas, dažādu cilvēku informācijas tipu eksistencē. [Skatiet A. Augustinavičūtes grāmatu “Socionika”, SPb: Terra Fantastika, M: AST, 1997]
-Beidzot, ultracivilizācija, Nobrieduša Saprāta laiks, kas atklāj ne-cilvēces vēsturi. Šajā fāzē sociums iegūst haotiskas īpašības vai vismaz pirmshaotiskas sistēmas, informācijas telpa sakļaujas ar objektīvo (virtuālā revolūcija), sākas dabas induktīvā “sapientizācija”, kainozoju nomaina Noozojs, kas nozīmē bio- un noosfēras izplešanos kosmiskajā telpā.
Tādā veidā, esošā Realitāte var tikt raksturota, kā sākums vienai no fundamentālākajām fāzes pārejām vēsturē. Cilvēce kļūst pieauguša. Ja topošā “Seldonas krīze” tiks pārvarēta (tas nepavisam nenozīmē, ka to izdosies paveikt ar pirmo reizi), tad, cik mēs varam spriest, cilvēce, kādu to mēs pazīstam šodien, beigs savu eksistenci un radīsies jauna esība, kurai mūsdienu valodā nav adekvāta nosaukuma.
P.S. Par augstāk minētajām robežām.
Planēta Zeme ir jūsu...
https://www.youtube.com/watch?v=MN8vlsNfqSc&feature=kp
Pielikums. I. Jefremova dotā pasaules (Zemes) vēstures hronoloģija.
Sīkāk nākotnes pasaules vēsturi Jefremovs dod romānā “Andromēdas miglājs”. Priekšvārdā romāna otrajam izdevumam 1958. gadā autors paskaidro, ka pēc viņa sākotnējiem aprēķiniem romānā aprakstīto tehnoloģisko un sociālo attīstību cilvēce sasniegs ne agrāk kā pēc 3000 gadiem, taču darba procesā pie grāmatas laika intervāls tika samazināts līdz 2000 gadiem no tā brīža. Taču pēc romāna publicēšanas nākošie notikumi – sākās aktīva kosmosa apgūšana, pirmo pavadoņu lidojumi – rādīja, ka laika prognoze tiem vai citiem konkrētiem notikumiem ir pārāk riskanta, tāpēc otrajā un nākošajās “Andromēdas miglāja” redakcijās visi konkrētie datumi un hronoloģiskās piesaistes tika nomainītas uz nosacītām, kurās – pēc Jefremova vārdiem – pats lasītājs ieliks savu sapratni un laika izjūtu”. Tomēr, “Vērša stundā” precīzie datumi jau tiek parādīti ar Kalačakras kalendāra palīdzību. Jefremova arhīvā atrodamas divas lapiņas: “Tibetas gadu aprēķins “Vērša stundai” un “Hronoloģija (kopīga ar “...miglāju”)”. Pēc rakstnieka aprēķiniem, Sašķeltās pasaules ēra, kuru tagad pārdzīvo Zeme, bet kopā ar to “Sajukuma un bada gadsimts” beigsies “septiņpadsmitā apļa melnajā ciklā”, starp 2035. un 2046. gadu. Kā tad Jefremovs redz Zemes nākotni?
Ar 2047. gadu sāksies Pasaules apvienošanas ēra (Valstu savienības, Dažādo valodu, Cīņas par enerģiju, Kopējās valodas laikmeti), Kopējā darba ēra (Lietu vienkāršošanas, Pārbūves, Pirmās pārticības, Zvaigžņu kosmosa laikmeti) sāksies 2287. gadā. Lielā loka ēra sāksies 2826. gadā un tā sastāvēs no: ... saprāta (pirmais vārds neskaidri uzrakstīts, it kā Līdzība?), Lielās pacelšanās, Bezgalības un Tibetas pieredzes laikmetiem. Pēdējais sākās LLĒ 408. gadā un ilgs pustūkstoti gadu. Attiecīgi “Andromēdas miglāja” notikumi ilgst no 3233. līdz 3234. gadam.
3700. gadā sākas Satikušos roku ēra: Telpas atvēršanas, Taisnā stara, Brīvās Tikšanās laikmeti. “Vērša stundas” notikumi uz Tormansa, saskaņā ar šiem pierakstiem, notiek 4030. gadā (šis datums ir norādīts romānā), prologs un epilogs – apmēram 4160. gadā.
Romānos pamatā notikumu datumi tiek piesaistīti autora izdomātajai cilvēces vēstures periodizācijai, ko izmanto nākotnes vēsturiskā zinātne. “Andromēdas miglājā” šo sistēmu skaidro Veda Konga, kad izstāsta Zemes vēsturi. Viņa atgādina Zemes vēstures ģeoloģisko un bioloģisko datēšanas sistēmu, ko pašreiz ir pieņēmusi ģeoloģija un paleontoloģija. Visa vēsture ir sadalīta lielos nogriežņos – ērās un sīkākos – laikmetos, kam ir pašiem savi vārdi, kas atspoguļo šajā laikā notikušo.
Kopējā hronoloģija ir šāda:
Sašķeltās pasaules ēra (SŠĒ) – no laika, kad parādās pirmās valstis, līdz laikam, kad uz visas pasaules sāk valdīt komunisms [Nerauciet degunus! Jefremova nākotne nemaz tik slikta nav, diemžēl, kā jau rakstā agrāk tika konstatēts, šādu sabiedrību izveidot praktiski nav iespējams – t.p.]. Laikmeti:
Antīkais – atbilst mūsu vēstures antīkajiem gadsimtiem. Romānā pieminēts pat viens tā periods – Erota periods.
Tumšais – atbilst Viduslaikiem.
Kapitālisma – no Atdzimšanas (Renesanses) līdz pirmajām komunistiskajām valstīm.
Sašķeltības – parādās pirmās komunistiskās valstis, cilvēce sašķelta naidīgos blokos, starp komunistiskām un kapitālistiskām valstīm notiek kari un beidzot komunistiskās idejas uzvar visās pasaules valstīs. Spriežot pēc dažām pazīmēm, nav izticis arī bez globāla atomkara: romānā minētas senas atomieroču noliktavas un “Arizonas radioaktīvais tuksnesis”, ko piemin Groms Orms.
Pasaules apvienošanas ēra (PAĒ) – pāreja no daudzām komunistiskām valstīm uz vienotu Visplanētas valsti. Laikmetu nosaukumi ir izteiksmīgi, taču sīkāks skaidrojums romānā netiek dots:
Valstu savienības laikmets.
Dažādo valodu laikmets.
Cīņas par enerģiju laikmets.
Kopējās valodas laikmets.
Kopējā darba ēra (KDĒ) – apvienotā cilvēce veic globālus pārveidojumus, lai optimizētu ražošanu un patērēšanu, kas kardināli uzlabotu dzīves kvalitāti.
Laikmeti:
Lietu vienkāršošanas – notiek divi pretēji procesi: parādās tehnoloģijas, kas atbalsta cilvēku praktiski visās tā darbības sfērās, tiek radīti jaudīgi, kompakti un pietiekami intelektuāli mehānismi un vienlaikus tiek izdzīvotas tādas cilvēka psiholoģiskās īpašības kā mantu kults, nepiesātināma patērēšana. Standartizācija noved pie ražošanas maksimālas optimizācijas. Tas viss dod iespēju apmierināt visas cilvēka saprātīgākās prasības. Automatizācija padara nevajadzīgu cilvēka piesaisti darba vietai – pazūd lielās rūpnieciskās pilsētas, cilvēki dzīvo izklaidus un biežāk ceļo pa pasauli.
Pārbūves – tiek radītas mākslīgās saules, tiek apsildīti polārie rajoni, grandiozi kanāli šķērso kalnu masīvus, izmainās ūdens un atmosfēras cirkulācija, kas visu planētu tiešā nozīmē pārvērš ziedošā dārzā. Tiek radīts Spirālceļš – Visplanētas maģistrāle, kas ļauj nokļūt jebkurā planētas stūrītī. Atteikšanās no masveida ātrgaitas transporta izmantošanas un tā sekas – vairums cilvēku maina dzīves stilu.
Pirmās pārticības – kardināli mainās pārtikas ražošanas sistēma, pāreja uz rūpnieciski sintezētu cukuru, hormonu, vitamīnu (vēlāk – LLĒ – arī taukvielu) ražošanu, galvenokārt, no akmeņoglēm, daudzgadīgu lauksaimniecības augu kultivēšana vienīgi, lai ražotu olbaltumvielas, par barības bāzi izmantojot okeānu aļģes. Vienlaikus notiek izmaiņas tradicionālajā pārtikā – cilvēks to būtiski vienkāršo un padara praktiski bez pārpalikumiem. Cilvēce saņem pilnvērtīgu pārtiku apjomos, kas nodrošina visas tās vajadzības.
Kosmosa – saules sistēmas planētas ir izpētītas. Piezeme ir automātisko pavadoņu un staciju-laboratoriju piepildīta. Kosmosa komponente ir kļuvusi par zemes ekonomkas daļu.
Lielā Loka ēra (LLĒ) – romāna “Andromēdas miglājs” darbības laiks. Ēra sākās ar to, kad balstoties uz jaunākajiem sasniegumiem sakaru un informācijas apstrādes jomā, izdodas atšifrēt augsti attīstītu citplanētiešu civilizāciju radiopārraides un apvienot tās Lielajā Lokā – galaktikas mēroga sakaru tīklā, kas tiek organizēts, lai savstarpēji apmainītos ar informāciju starp apdzīvotām zvaigžņu sistēmām. Caur Lielo Loku iegūtā informācija palīdz radīt starpzvaigžņu kosmiskos kuģus. Acīmredzot, vienīgais, konkrētais datums, kas palicis romānā, ir LLĒ 408. gads, no tā var izsecināt, ka iespējamais laiks notikumu datēšanai diez vai mūsdienām ir tuvāks par 3000 gadiem.
Sastapto roku ēra (SRĒ) – attiecībā pret “Andromēdas miglāju” - nākotne. Šīs ēras sākumā notiek Jefremova cita romāna - “Vērša stundas” - darbība. Pilnīgi iespējams, ka šajā laikā norisinās arī I. Jefremova trešā darba par tāltālo nākotni – garstāsta “Čūskas Sirds” darbība [Sižets ir vienkāršs, tālajā kosmosā satiekas un iepazīstas divu civilizāciju zvaigžņu kuģi, Zemes kuģis “Telūrs” un citplanētiešu kuģis, kura apkalpe, izrādās, pārstāv civilizāciju, kuras bioloģijas pamatā ir fluors, to viņi arī elpo, nevis skābekli, kā mēs. Tāpēc ciešāka sadarbība starp apkalpēm izrādās neiespējama, apmainījušies ar informāciju, kuģi izšķiras. Jefremova uzskati ir tādi, ka augsti attīstītas civilizācijas vienmēr būs draudzīgas viena pret otru – t.p.]
SRĒ Visuma telpas un struktūras pētījumi rada iespēju būvēt virsgaismas ātruma zvaigžņu kuģus, kas spēj kustēties caur izliektu telpu-laiku: daudzu gaismas gadu ceļš aizņem tikai dažus Zemes mēnešus, turklāt, ceļa lielāko daļu aizņem navigācijas aprēķini, bet pati pāreja – dažas minūtes. Parādās iespēja tiešam kontaktam starp tālu zvaigžņu sistēmu iedzīvotājiem, informācijas apmaiņa, kas apsteidz parasto sakaru veidu ātrumu.
Izmatotā saite: