Taču tad vēsture - ir tāda, kādu mēs to redzam...
Vai arī runa īstenībā ir par lielo sistēmu psiholoģiju vai varbūt par pašu Geju-noosfēru? Šajā gadījumā mums, Jan-Jahas iedzīvotājiem būs grūti saprast šīs zinātnes bāzi, jo mēs neredzam atbildi uz pašu galveno jautājumu: ko šeit var izmērīt, izsvērt, izskaitļot?
Taču atstāsim malā kauju par jēdzieniem. Zinātnes mērķis ir tikai zināšanas, tajā pašā laikā, kā mēs uzskatām, attīstības līmeni mēra ne tik daudz ar zināšanām, cik ar prasmēm. Vai jūsu vēsture spēj radīt tehnoloģijas, vai arī tās loma ir – bezpalīdzīgi sekot notikumiem? Vai jūsu vēsture sniedz rekomendācijas vai tikai sniedz mācības, kā tas notiek pie mums?
Nav vajadzības virzīties tālāk pa neesoša dialoga spirāli, vēl vairāk, tāpēc ka tā bezgalīgi tīsies ap nepārvaramu nesapratnes barjeru. Piemēram dao-orientētā pasaulē zinātne nerada galvenokārt tehnoloģijas, cik psihotehniku, taču, kas spēs izskaidrot “Jan-Jahas fizikas-matemātikas zinātnes ziedam”, ka viena no vēstures rekomendācijām ir nepieciešamība paplašināt individuālos uztveres tuneļus, bet tas nozīmē vai nu ilgstošu garīgu praksi, vai arī psihodēlisko preparātu lietošanu? No otras puses – nebinārā loģika, ko lieto Virs Norins, ir tehnoloģija – turklāt kāda! - taču, lai izskaidrotu tās saistību ar vēstures zinātni, jāizveido Priekšstats par šīs zinātnes zemes versiju Jan-Jahas kultūrā. (Šeit Priekšstats ir vienas jēdzienu sistēmas metafora citā jēdzienu sistēmā.)
Bez tam, vēsturiskajām tehnoloģijām, ja tās saprot un izmanto Jan-Jahas jēdzienu sistēmā, piemīt milzīgs, graujošs spēks. Individuālās psihes laušanas paņēmieni ir pazīstami jau no antīkajiem laikiem, taču tikai tagad, “otrās apziņas revolūcijas laikā”, ir parādījušās kaut kādas “psiholoģiskās potes” iezīmes (līdzīgas “infernalitātes desmit pakāpēm”, kas bija jāiziet Fajai Rodisai), bet salabot sasisto dvēseles spoguli mēs nespējam vēl joprojām. Kolektīvā apziņa ir vēl trauslāka... to daļēji pierādīja vienotās un nedalāmās PSRS kopējā, mentālā lauka sabrukums. Kaut gan dotais pierādījums vēstures tehnoloģiju graujošajam spēkam ir tikai pieņēmums: vēsture strādā ar daudz dziļākiem realitātes slāņiem, ne kā tie, ko pēta personīgā vai sociālā psiholoģija, tās “kaujas pielietojuma” ergo efekti ir daudz bīstamāki. Ar kvantu mehānisko pieeju vēsturei pētnieks, piemēram, var sākt šaubīties ne vien par Cilvēces zīmju, bet pat atomsasaisti...
XXI gadsimta sākumā tādas zinātnes šeit, uz Zemes, vēl nav. Taču tās radīšanas ceļi jau ir iezīmēti un pēc visa spriežot, šīs desmitgades beigās “kvantu vēsture” jau kļūs par sastāvdaļu mūsu priekšstatiem par realitātes struktūru.
“Ar pretrunīgiem vārdiem tu man jauc galvu. Runā tikai par to, kā es spēšu sasniegt Labo!”
Diemžēl: “lai atklātu ļoti sarežģītos vēstures procesus citās pasaulēs, ir vajadzīga ļoti dziļa iedziļināšanās ekonomikā un sociālajā psiholoģijā, kas mums ir sveša”. Pret savu pasauli, ko mēs nespējam ieraudzīt “no ārpuses”, tas attiecas vēl lielākā mērā.
Tomēr, Jefremovs ir centies atbildēt uz Ardžunas jautājumu. Ne ar tekstu, bet ar darbību, ierakstot savus grāmattreningus mainīgās Sadalītās pasaules ēras Sašķeltā laikmeta piektā perioda - XX gadsimta otrās puses – Realitātes mainīgajā kontekstā. Viņš veic eksperimentu, kas ir bīstamāks par Mvena Masa Tibetas pieredzi un ir neizmērojami atbildīgāks.
Kā desmit vai divdesmit gadu vēlāk parādīs I. Prigožins, pašorganizējošiem procesiem ir obligāti jāsatur autokatalitiskas cilpas: strukturālas rekurrences, informācijas/matērijas/enerģijas atgriezeniskās saites – jebkurus konstruktus, Priekšstats par to ir senais simbols – Čūska, kas kož sev astē. “Lai radītu šūnu, ir vajadzīga šūna, lai radītu DNS, ir vajadzīga DNS” (I. Prigožins. No eksistējošā uz topošo.) Nākotnei ir vajadzīgas Nākotnes metaforas; postpersonīgās cilvēces jēdzienus ir jāieslēdz reālu cilvēcisku attiecību sistēmā.
Vispirms autoram vajadzēja uzveidot šos jēdzienus.
Paleoantologam I. Jefremovam primāra bija pasaules izzināšanas zinātniskā metode: fantastiskie romāni ieguva socioloģisku traktātu formu un saturu, vēstures analīzes pamatā tika likta evolucionārā bioloģija. Uzdevumam bija vēl divi alternatīvi risinājumi, kas attiecās uz citām izziņas pamatformām. Transcendento ceļu gāja amerikāņu grupa AMU. A. Un B. Strugacki PSRS un R. Želaznijs ASV izgāja no teksta mākslinieciskuma – īstens ir tas, ko var verificēt literārām metodēm. Šādā veidā Jefremovam izdevās iegūt “nākotnes vēstures” periodizāciju, noskaidrot struktūrveidojošās pretrunas vēlīnā komunisma sabiedrībā, pamatot fundamentālo Noosfēras infernalitātes likumu un – pirmajā tuvinājumā – saprast sociālo termodinamiku.
Vēl reiz un vēl reiz ir jāuzsver, ka: “Andromēdas miglājs”, “Vērša stunda”, “Skujasmens”, “Atēnu Taisa” - ir teorētiskās vēstures un lietišķās socioloģijas pētījums, kas veikts daiļliteratūras darba formā. Runa tomēr nav par to, ka Jefremova darbos dominē “filozofs, sociāls domātājs (nobīdot malā mākslinieku)” (teksts no Vl. Borisobs, V. Gakova “Fantastikas enciklopēdijas; Minska, 1995.), runa ir par šo darbu izteikto objektivitāti un zinātniskumu. To noteikti ir jāņem vērā analizējot tos, jā: Jefremovs kļūdījās, Jafremovs neņēma vērā, Jefremovs neaprēķināja... taču kā parafrāzi lietojot lielmeistera D. Bronšteina teicienu - visās šajās leksēmās izteicējs nesaskan ar teikuma priekšmetu. Nākošajā ciklā mēs to nodemonstrēsim ar vienkāršu piemēru, kur romānu teksti satur slēptu semantiku, to atšifrējot, krasi celsies, laika gaitā nostabilizējies literatūrzinātniskais vērtējums. Māksliniecisku metaforu vietu Jefremovam aizņem kriptovēsturiskas un kriptosocioloģiskas metaforas, kontekstuālas atsauces uz sabiedrotajiem un pretiniekiem “dzelzs aizkara” abās pusēs (D. Lindsnejs, Oldoss Hakslijs, M. Leinsters, T. Lirijs uc.) un vēsturiski-politiskas mistifikācijas. (Pārlasiet tekstu, kur Faija Rodisa skatās izrakumos atrastu vecu filmu par kodolizmēģinājumiem Bikini atolā un tur redzamās admirāļu sejas, kas pauž pārliecību par sekmīgo “testu”, kurā sprādziens izmētā speciāli atstātos kuģus. Starp citu, tāda filma reāli tiešām eksistē.) “Romānu cikls par nākotni” satur arī klasisko “rekurento savienojumu”: “Pēc Kina Ruha viedokļa, Erfa Roma darbi palīdzēja uzbūvēt jauno pasauli un uzsākt Pasaules atkalapvienošanas ēru”. Zināms, ka lietišķā socioloģija ir maģijas forma...
“Andromēdas miglājs” dienas gaismu ieraudzīja 1957.-58. gadā, izsaucot oficiālās padomju kritikas negatīvu reakciju [kā tas var būt: komunistiskā nākotne, bet komunistiskā partija nav pat pieminēta! - t.p.] un sajūsminātas atsauksmes no tiem, kuriem tika veltīta romāna jēga. Grāmata bija īpaši izteikta strukturāla inovācija: tās publicēšana vienā mirklī padarīja konkurēt nespējīgu un novecojušu visu “tuvā mērķa jeb tuvās nākotnes fantastiku” un strauji pacēla uz augšu krievu/padomju fantastiskā romāna Galveno secību. Tieši uz semantiskā lauka, ko izveidoja “Andromēdas miglājs”, izauga padomju fantastikas “zelta laikmets”, sešdesmitie gadi.
Galvenā secība ir metode, ar kuru var tikt veikta tehnisku vai jēdzienisku sistēmu inovatīvā analīze. Priekš tās izvēlas dinamisku parametru kopu, kas apraksta sistēmas elementus, un sastāda šo parametru atkarības grafikus laikā. Saskaņā ar pieredzi (apstiprinot Izgudrošanas uzdevumu risināšanas teorijas principus), šādos grafikos punkti grupējas kādas līknes – pamatā S-veidīgas – tuvumā, tā arī ir Galvenā secība. Atsevišķi sistēmas elementi var apsteigt GS un tie tad arī ir inovācijas. Ļoti retos gadījumos veiksmīga inovācija var aizvest pie pašas Galvenās secības kraha un strauji paātrināt analizējamās sistēmas attīstību. (Par to arī S. Peresļegina grāmatā “Vēstures paradigmas un varbūtību kuģi”.)
Runa ir tikai par pastarpinātu ietekmi – caur kopējo jēgu. Tieša I. Jefremova daiļrades ietekme uz padomju fantastiku ir tikusi pārvērtēta piedodamas kļūdas dēļ: vairums kritisku publikāciju sajauc savā starpā divus principā atšķirīgus komunistiskās nākotnes modeļus. A. Un B. Strugacku daiļradē ir aprakstīta “Zemes nācijas galaktiskā impērija”, kas būvēta pēc klasiskajām Eiropas paradigmām un to apdzīvo labākie no “sešdesmitgadniekiem”. I. Jefremovs savukārt, apskata sabiedrību ar principiāli citu paradigmu struktūru, citu personīgo un sociālo psiholoģiju, kas nozīmē arī citu teksta ētiku un estētiku. I. Jefremova pieeju šad tad izmantoja St. Lems un ļoti bieži – Genādijs Gors. Piezīmēsim, ka šajā sakarā G. Gora darbi ir literāri perfekti, tomēr, to uztveršana rada zināmas grūtības. Tas vēlreiz liecina par to, ka pretenzijas pret “Andromēdas miglāja” Un “Verša stundas”tekstiem maskējas zem literāri-mākslinieciskiem motīviem, bet īstenībā ir reakcija uz citādību.
“Andromēdas miglājs” iznāca sinhroni ar pirmo pavadoni, tā palaišana asi sarežģīja lielvalstu politisko “spēli”. Figūras uz “pasaules šaha dēļa” sāka kustēties, raksturīgās ģeopolitiskās frekvences ātri pieauga, kas, konkrēti, noveda civilizāciju pie slīdēšanas uz bezdibeņa malu Karību kodolkrīzes laikā. Krīzi samērā viegli likvidēja, taču tā atmodināja gulošos milžus. Valsts sistēmas-golemi ziedoja attīstības tempu un pat labklājību, lai iegūtu papildus pašsaglabāšanās garantijas. Tas maksāja dzīvību Džonam Kenedijam un varu “Ņikitam Hruščovam.
...viena no pirmajām spilgtajām agrīnās bērnības atmiņām: 1964. gada 14. oktobris, no rīta pa radio lasa “Cor Serpentis”, pēc tam pārraide tiek pārtraukta, lai ziņotu par PSKP CK Oktobra plēnuma rezultātiem. “Ceļš simts parseku garumā” šajā dienā beidzās un vēsture sāka virzīties pa jaunu loku...
No 1965. līdz 1968. gadam I. Jefremovs strādā pie “Vērša stundas”. Grāmata, kas kļūst par viņa daiļrades virsotni un, iespējams, vispār par labāko padomju fantastisko romānu. Aizliegtā grāmata.
Bija sešdesmito gadu beigas – traģisks laiks, kad valsts vēl nezināja, ka Trešais pasaules karš jau ir zaudēts, bet atbildīgie vadītāji to jau saprata. Un parastā “čūsknešu” kauja par varu pēkšņi ieguva “Vispasaules vēsturisku nozīmi”. Sadūrās trīs galvenās stratēģijas. Pirmā bija, novilcināt konfliktu, cenšoties saglabāt “status quo”. Pēc būtības runa bija par “kapitulācijas novilcināšanu” - vismaz konfliktam bija informācijas raksturs un apsūdzēto sols nevienam nedraudēja. Arī pati kapitulācija vilktos desmitgades, tā kā formāli “gods” to parakstīt kristu uz nākošo hierarhu paaudzi: vispār, “varētu izdarīt vēl kādus divdesmit gājienus, taču tik un tā cerības uz uzvaru nav pat viens pret tūkstoti” (B. Vanšteins “Domātājs”, M: 1981).
Otra stratēģija centās meklēt kaut kādas praktiskas izredzes “izskaitļojot spēli soli pa solim”: “Visnelabvēlīgākajā stratēģiskajā stāvoklī cīņas iznākumu izšķir dzīvo spēku, kas bruņoti ar tehniskiem līdzekļiem, sadursme. Galvenā virspavēlnieka spēcīga un par sevi pārliecināta, apzināta griba varētu daudzkārt paaugstināt kaujas dinamiku, novērst šķēršļus manevram, ievest saskaņotību – ar vienu vārdu, ievirzīt notikumus citā gultnē. Tāds variants bija pilnīgi iespējams, kurš var noteikt robežas robežas stingrai un nepiekāpīgai gribai, kas ir apzinājusi sevi un visus apstākļus, īpaši tādā varenā aparātā, kāda bija Vācijas galvenā virspavēlniecība” (M. Galaktionovs. “Parīze, 1914: Operācijas tempi”, Spb: Terra Fantastica, M: AST, 2001.) vai padomju partijas vadība?
Trešā līnija ir pati dabiskākā dialektiķim: radīt nosacījumus uzvarai ar pašu zaudējuma faktu. Saprast, ka dūtība nav jautājumā: kurā no superlielvalstīm nākošajā gadsimtā nekad nenorietēs saule, bet tajā, kāda cilvēka iekšējo vērtību sistēma piedāvās adekvātāko atbildi uz Nākotnes izaicinājumiem.
“Teiksmas stāsta par Galvas un Astes puslodes valdnieku cīņu. Gāja bojā simtiem, tūkstošiem cilvēku. Uzvarēja galvas valdnieks un uz visas planētas nodibinājās vienota vara. Šo kauju sauc par gudrības uzvaru pār tumšajām astes tautām.
-Vai jūsu senči piedalījās cīņā uzvarēto pusē?
-Jā.
-Ja nu uzvarētu viņi, nevis galvainie? Vai dzīve būtu mainījusies?
-Nezinu. Kāpēc lai viņa mainītos?! Laikam galvaspilsēta būtu Kin-Nan-Te. Mājas būvētu savādāk, kā pieņemts pie mums, kā torņus”.
Nezinu, kādas pūles prasīja I, Jefremovam panākt “Vērša stundas” publicēšanu divos, populāros žurnālos (“Tehņika - molodeži” un “Molodaja gvardija”) bez iepriekšējas vai tikai formālas cenzūras.
Katrā gadījumā, romāns dienas gaismu ieraudzīja, bet 1970. gadā parādījās arī lieliski ilustrēts grāmatizdevums pie S. Žemaiša “MG”, izlabots un papildināts, tirāža bija divsimt tūkstoši eksemplāru, tas ir divas reizes lielāks par standarta.
Un tikai pēc tam “stereofilmu demonstrācija tika pārtraukta” un aizliegta. Tika mēģināts izņemt tekstus no bibliotēkām, taču likās, ka pats ievainotais un saniknotais padomju Golems saprata, ka šādas darbības ir tīri reflektoras. Grūti pārliecināt veselas valsts iedzīvotājus par to, ka Dieva nav, ja visa valsts novēro tā parādīšanos tieši savos prastajos dzīvokļos. Cilvēki piekritīs un aiz bailēm zvērēs, ka neko tādu nav redzējuši, taču uz visiem laikiem iegūs pārliecību, ka pasaulē, arī bez lozungiem piepildās pasakas par nākotni.
“Vērša stunda” - romāns par totalitāras, postkapitāliskas sabiedrības struktūru tika ieslēgts noosfēras informacionālajā apritē.