Šķiet, vai visos teorētiskajos stāstos par darba tapšanu pieminēts, kā Stīvensons sižeta ideju redzējis sapnī, no kura pats pamodies ar izbaiļu kliedzienu, kā dedzinājis un pēc tam atjaunojis manuskriptu (žēl, līdz Bulgakova dzimšanai tobrīd bija atlikuši nieka pieci gadi – viņš būtu pateicis cienījamam klasiķim, ka manuskripti taču nedeg). Spriedzes un šausmu žanra dzīvais klasiķis Stīvens Kings teorētiskajā apcerē Danse Macabre Džekila un Haida stāstu nosauc par vienu no trim šausmu žanru veidojošajiem bāzes mītiem līdzās Drakulam un Frankenšteinam. „Šie trīs,” raksta Kings, „atrodas milzīga grāmatu un filmu debesskrāpja pašos pamatos, tie ir pamatā visam ko sauc par XX gadsimta gotiku un moderno šausmu stāstu.” Vārdkopa „Džekils un Haids” kā vienas personas vai parādības divu diametrāli pretējo aspektu apzīmējums ir pazīstama arī tiem, kas nav lasījuši oriģināldarbu. Savukārt literatūrteorētiķi, burtu pa burtam izķidājot romāna tekstu, atārdījuši pa vīlēm ikkatru sīkumu, sākot ar apskretušajām sētas durvīm, pa kurām Haids iekļūst Džekila mājā caur laboratoriju (ak tā! Tātad ļaunums ienāk cilvēka būtībā caur zināšanām!), un beidzot ar Henrija Džekila uzvārdu, ko veido franču je (es) un zilbe kyll, ko izrunā tāpat kā angļu to kill – nogalināt, tātad „es nogalinu”.

Dokumentāla stilistika

Taču Dīvainais stāsts, par laimi, ir izbēdzis no daudzu kritiķu darbus piemeklējušās ligas – proti, situācijas, kad teorijas un mīti par konkrētu tekstu mūsdienu lasītājam ir daudz labāk pazīstami par pašu (bieži vien – nelasīto) tekstu. Stīvensona darbs joprojām (un tas attiecas arī uz latviešu tulkojumu) ir izlasāms vienā elpas vilcienā. Pamatos tas ir nevis Henrija Džekila vai Edvarda Haida, bet Londonas notāra Gabriela Atersons atmiņu stāsts – vērojumi, kurus caurvij dokumentālā stilistikā ieturētas citu tēlu vēstules un dienasgrāmatu fragmenti, - par to, kā viņa draugs, nevainojamais pilsonis un cienījamais labdaris, ārsts Džekils atklāj veidu, kā pasaulē palaist savu tumšāko iegribu iemiesojumu – morālo izdzimteni Haidu – fiziski eksistējošā veidolā, līdz šis veidols pakāpeniski pakļauj un aprij savu radītāju.

Neapšaubāmi tekstā jūtams zināms Viktorijas laikmeta putekļainums un piepaceltība, mājienu pārbagātība, kas savukārt literatūras vēsturniekiem devusi papilnam vielas hipitēzēm – kaut vai pikantajam jautājumam par to, kas īsti ir vārdā nesaucamās „netiklības” un „izvirtības”, kurām godājamais doktors Džekils nododas otrajā, tumšajā, veidolā, - laupīšanas, zādzības, izklaides ar prostitūtām vai varbūt šausmu šausmas ar sava dzimums pārstāvjiem? Taču svarīgāks par sižetu ir darba augstais interpretējamības līmenis, kurš uzrāda visiem laikmetiem aktuālo jautājumu par jebkura cilvēka divdabību (kā izsakās Stīvensons – „bināro dabu”) un šo divu dabu sadzīvošanas (ne)iespējamību. No otras puses, kā savā grēksūdxē atzīst Dr. Džekils, pastāv iespēja, ka cilvēka daba ir nevis duala, bet neskaitāmi daudzšķautņaina un katrai no šī mšķautnēm teorētiski ir iespēja iemiesoties savā, neatkarīgā personā...

Briesmonis tevī, gribi vai ne

Dīvainais stāsts literatūrā nostabilizēja dubultnieka tēlu ne tikai tā klasiskajā cilvēka formā, ko jau agrāk bija izmantojuši gan Edgars Alans Po, gan Vilhelms Haufs, bet arī Londonas pilsētvides simboliski dubulto seju – morāli nevainojams dzīvesveids/klasiskas celtnes pretstatānoziedzībai/pagrīdes ūķiem un cietumiem – kontrasts, kas jau bija padarījis slavenus tādus rakstniekus kā Čārlzs Dikenss, kurš balansēja starp reālismu un romantismu, un Vilkijs Kolinss. Taču aktuālākais, ko sasniedza Džekils un Haids, bija tas, ka literatūra pirmo reizi atļāvās ielauzties pēdējā neaizskaramības bastionā – cilvēka paša „es”, apšaubot laikmetīgo elku – morāles, gribas visvarenības u nsaprāta kulta – piedāvātās iespējas. Doktora Džekila gatavotie pulverīši briesmoni viņā nerada – tikai izlaiž ārā to, kas visu laiku bijis tur. Tātad briesmonis ir tevī, vai nu tu to vēlies, vai ne. Un rodas jautājums: vai doktoram šķietami dāvinātā iespēja uz visiem laikiem iesprostot Haidu sevī, atsakoties no slepentīkamās dubultdzīves, vispār ir reāla vai tikai pašapmāns?

Uz to galīgo atbildi nesniedz ne minētās 160 lappuses, ne ap to sakrautās teorijpapīra tonnas.