*  *  *

- Tu manī vispār klausies? - viņa teica.

Es pagriezu galvu balss virzienā. Man pretī sēdēja meitene – šķiet, jau dažus gadus viņa bija kaut kur manā tuvumā.

- Tu kaut ko teici?.. - dievi, kā viņu sauca?

- Ai, aizmirsti, - viņa teica. Aiz apsarmojušā loga norībēja tramvajs, iztraucēdams sniegpārslu baru. - Es biju stāstījusi tev par Dž.  - es viņu biju satikusi šodien tirgus laukumā. Nu, tu atceries viņu?

- Nē.

- Viņa gan tevi atceras. Viņa aicina mūs ciemos. Uz savu lauku māju. Lai nesaltu šeit, pilsētā – te tak sāls un smilšu dēļ vispār nav ko elpot, - viņa teica.

- Jā.

- “Jā” - nav ko elpot, vai “jā”  - mēs braucam? Pie viņas noteikti būs jauki. Dž. arī citus ir ielūgusi - varēsim pasēdēt, atcerēties.

- Ko tad?

- Es tevi lūdzu. Tu taču visu labi saproti. Tas ir tikai... Mēs taču brauksim, vai ne? - viņa teica.

Viņa pavirzījās ar visu krēslu atpakaļ, lai varētu pielikt plaukstas pie radiatora ribām. Uz galda atdzisa melnā kafija, un viņas seja nedaudz izplūda miklajos garaiņos.

- Kā pati vēlies.

- Vēlies? - viņa teica, un viņas jau tā neizteiksmīgā balss sašļuka vēl vairāk...

*  *  *

Zem kājām – bet varbūt jau zem ādas? - šņirkstēja smalkās smiltis. Brūnās būdu sienas bez durvīm un logiem, tikai melniem caurumiem acu vietā. Sīki, izkāmējuši, suņiem līdzīgie radījumi tvarstījās gar atkritumu kaudzēm. Dažas no kaudzēm laikam bija dzīvas, bet nepievērsa man uzmanību. Smiltis, putekļi un sasprēgājis māls – pat debesis šeit šķita veidotas no tā paša draņķa. Un domas - tās šeit līdzinājās saulē apdedzinātiem podiem – trauslas, kroplas un tukšas. Katras pilsētas ielas  līdzinājās cita citai kā divas plaisas zemē. Bet varbūt tā bija viena un tā pati iela katru reizi. Es vairs nemērīju ceļu ielās un kvartālos, valstis un kontinenti bija manas mērauklas... Saprotams, nebija nemaz tik viegli atrast gadu tūkstošus aizmirstībā dusošo celtni, kas turklāt vēl neredzama.

Kā labā tas viss bija? Viss vienkārši. Katram cilvēkam esot savs mērķis. Varbūt otrādi – varbūt katrs mērķis izvēlas sev piemēroto tīkotāju? Un šajā gadījumā izvēle nebija nemaz tik plaša.

Vajadzīgo “namu” nebija grūti atrast. Es mēģināju pie ieejas notraukt smiltis no apģērba, bet atmetu tam ar roku, ieraugot iekšā tādu pašu putekļu kārtu. Tā sedza visu – lāvas un leti – vienīgās mēbeles, reiz spožos traukus ar nezināmu nozīmi, daļēji atritinātus paklājus  - sedza tik biezi, ka raksta vietā palika tikai atsevišķi pleķi.

- Te kāds ir? - es saucu vienā no savām daudzajām mēlēm un ietinies vienā no savām daudzajām sejām. Kaut kas sakustējās aiz pussatrūnējušiem aizkariem.

- Es meklēju...

*  *  *

- Varbūt vienkārši atmetam visam ar roku? Darbu, māju? Aizbraucam uz kādu mēnesi prom, - viņa teica.  - Naudas gan man nav daudz, bet varbūt izdosies. Es varu aiziet līdz bankai rīt... Nē, nesanāks, varbūt nākamnedēļ. Tas taču nav nekas steidzams, ne? - viņas balss slīka arvien dziļāk.

- Nē.

- Protams. Jā, zini, A. un tā viņa meitene – viņi apprecējās. Vakar vai aizvakar. Aicināja arī mani, bet es atteicos. Nezinu, vai nav apvainojušies. Varbūt jāpiezvana? Es jau gan biju viņus apsveikusi. Kā tu domā?

- Piezvani.

- Labi, es piezvanīšu. Pēc tam. Tagad jau laikam vēls.

- Jā.

Viņa piecēlās uz aizgāja izslēgt tējkannu, sēdot notirpušās kājas viņai īsti neklausīja. Iesmilkstējās un izdzisa viena spuldzīte lustrā.

*  *  *

- Jā! - es saspiesti kliedzu, pārmetot svaru pāri kārtējam izcilnim. Pirksti sakļāvās un ieurbās aukstajā klints miesā, un mirkli es biju nekustīgs, ļaudams asinīm izsūkt no retinātā gaisa kaut nedaudz skābekļa. Vēja brāzmas dzina sniega lauskas man sejā, bet es nedrīkstēju aizvērt acis – pat ja no tām nebija nekādas jēgas. Atguvies es vēlreiz mēģināju uzrāpties augstāk, un šoreiz tas izdevās. Atspiedies ar muguru pret ledāja ķetnu, es raudzījos lejup sniega jūklī, cenšoties samanīt jebkādas svešākas aprises.

Aizas elpa atnesa kādu neskaidru skaņu. Klauvējieni? Tāls zemes nogruvums? Iespējams, viss bija tikai māņi. Es pagriezos un ar nazi uzvilku švīku akmenī, kas rēgojās no ledus apakšas; es to arvien padziļināju un paplašināju, līdz tā pārvērtās zikurāta siluetam līdzīgā rētā. No saplēstās pirkstu ādas es izspiedu dažus šķidruma pilienus un pārvilku ar tiem akmenim pāri.

Cik ilgi? Es vairs nemērīju laiku stundās un dienās. Gadi un gadu desmiti bija manas mērauklas, mūžībai gatavojoties.

*  *  *

Viņa atgriezās, tukši palūkojās uz nezināmu iemeslu dēļ līdzatnesto dvieli un nometa to uz dīvāna. Viņa apsēdās savā krēslā, atbalstīja elkoņu uz galda un satvēra laikam sāpošo galvu. Viņas seja bija sapampusi un glabāja daudzu negulētu nakšu pēdas.

- Saki, kā tev pietrūkst?  - viņa teica. - Kā tev pietrūkst parasta cilvēka liktenī? Ne visi, bet daudzi taču ir laimīgi.

- Jā.

- Un tu domā, tas ikreiz ir tikai pašapmāns?

- Nē.

- Bet, pat ja ir  - ar ko tad māņi ir sliktāki par patiesību? Principi – tiem cilvēka  spēka vien ir par maz,  - viņa teica.

- Jā.

Viņa brīdi nerunāja, bet šoreiz klusums nelikās tik ļoti nomācošs.

- Zini, es tev sameloju, - viņa teica. Par A. un viņa meiteni. Viņi neprecas. Īstenībā viņi viens otru pašlaik ne redzēt nevar.

- Jā, - es pasmaidīju.

*  *  *

Velēnas un saknes pazuda zem kājām, un slapjie zari cirtās sejā, atstādami garas un kņudošas svītras. Stumbrs pēc stumbra, audze pēc audzes – man vairs nebija sajēgas par virzienu. Ausīs skanēja sirds nemierīgas rejas. Un masīvo, smago ķetnu dimdoņa man aiz muguras, un no sāniem... Brīžiem es pamanīju zaļo tīklu acīs rūsganās spalvas pleķus, brīžiem nozibsnīja atņirgto zobu baltums... Es jutu zvēru karsto elpu, bet mieru nedeva cita sajūta – ka plēsoņām seko kāds cits. Ka man seko kāds cits. Pārlēkdams nelīdzenām rievām zemē un kritalām pāri, es skrēju, plati izpletis rokas – lai tās sitas pret meža ķermeni, es nedrīkstēju - nedrīkstēju! - nepamanot aizskriet savam mērķim garām. Es ielecu strautā, gandrīz paslīdēju, bet biju jau otrajā krastā. Sekotāji bija atpalikuši. Pūlēdamies atgūt elpu, es turpināju taustīties sev apkārt. Pirksti pēkšņi sajuta koka mizā pārāk regulāru rakstu. Pagriezos, un tieši acu augstumā redzēju izgrebtu un nu jau sveķiem aizaugušu zīmi – zikurata siluetu. Plaušas aizrijās, un es nokritu ceļos.

Es vairs nemērīju... nolādēts, arī patētiskas frāzes bija izbeigušās...

*  *  *

- Tu atkal sapņo par savu Torni? - viņa teica.

- Tā ir.

- Tā ir sērga, kas tevi vajā, - viņa teica.

- Jā. Esmu nopietni slims. Bet...

- Nesaki neko. Tu zini, ka tev man nekas nav jāpierāda, - viņa teica.

- Zinu, - es pamāju ar galvu - Es zinu, tu gribi man palīdzēt. Tāpēc es tev jau arī biju par Torni pastāstījis. Tu gribi palīdzēt. Manis pēc. Manis pēc kaut visa pasaule var sadoties rokās šim nolūkam. Paldies jums visiem liels. Bet Torni šāda mīļi draudzīga riņķa deja nepadara tuvāku.

Viņa pasniedza savu roku, es to satvēru, lai nebūtu jāatraida.

- Tu vairs nepārdomāsi? Nē, nedusmojies, es tikai īsti nezināju kā iesākt. Protams, tu nepārdomāsi. Es... es zinu, kur ir Tornis, - viņa teica. Laikam biju saspiedis viņas plaukstu pārāk cieši, un viņa to izrāva. - Pareizāk sakot, es zinu, kā to atrast. Redzi, es zinu, ka Tornim augšā ir gaismas lūka. Un mēnesnīcā gaisma lūst uz Torņa stikla pakāpieniem, par blāvām varavīksnēm pārvēršot to šķautnes... - viņa teica.

Klusums.

- Tu gribi, lai es tev jautāju, kā tu to esi uzzinājusi? - es uzmanīgi vaicāju.

Viņa noliedzoši pagrieza galvu.

- Paldies tev.

- Pagaidi. Man ir vēl kaut kas piebilstams. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Kad būsi augšā – un es nešaubos, ka būsi – tu nedrīksti, saproti, nedrīksti runāt, saukt, kliegt, māt ar rokām vai darīt kaut ko citu, kas varētu kādu pievilināt, - viņa teica.

- Es neaizmirsīšu, paldies tev.

- Vienmēr laipni, - viņa izmocīja smaidu. - Vācies, suicidālais, apmātais maniak! Lai dievi stāv tev klāt! - smaids pazuda, atkal parādījās. - Zini, es jūtos kā Lotte, kas pasniedz Verteram viņa pistoles...- viņa teica.

Es uzmundrinoši (cerams) atsmaidīju:

- Gan jau es izkulšos.

- Par to jau neviens arī nešaubās. Es baidos tikai... Nesalaid neko dēlī, vienvārdsakot, - viņa teica. - Un...

- Jā? - es pagriezos.

- Nekas. Zini, piens veikalā ir palicis dārgāks.

- Jā, - es pasmaidīju un paspiedu viņai roku. Šajā brīdī man tiešām gandrīz gribējās, kaut es atcerētos viņas vārdu.

Sirds pulsēja mierīgi un ritmiski.

*  *  *

Saule aizkrita aiz apvāršņa, īss, žilbinošs krāsu uzliesmojums, un tūdaļ debesis pielējās melniem plankumiem. Tie sagriezās juceklīgā dejā, līdz sakļāvās vienotā un cietā apvalkā. Vienlaicīgi, kā komandu saņēmis, no apvāršņa līnijas pacēlās zvaigžņu spiets un meta plašus un līdzenus lokus pāri visai velvei... Bet, nevēlēdamas atpalikt, zem kājām skrēja smiltis vai ledus, vai stepes zāle, strauji, bez piepūles... Dzestrais gaiss darīja maņas asākas un spēkus – gandrīz neizsmeļamus. Man vairs nebija ēnas. Un es jutos tādēļ, kā pusi dzīves smaguma nometis...

Zvaigznes uzlidoja savās spožākajās virsotnēs, bet neatrada, aiz kā varētu pieķerties, un strauji krita, atstājot acumirklīgas pēdas melnajā samtā. Ķermenis pildījās ar agrāk nepieredzētajām smaržām, un tās sauca, kairināja, un es tām pakļāvos...

Mirušās zvaigznes izdzisa un nokrita, nosmaka pienainajā miglā. Un atkal atgriezās blāvās rīta krāsas – tikai neizteiksmīgi pustoņi salīdzinājumā ar melnuma neatvairāmo vizmu... Mana diena bija beigusies.

*  *  *

Neredzamās lietus lāses skaņi kapāja zemi. Tās izčukstētajos vaidos es cerēju dzirdēt atbildi. Šonakt debesis sedza svina mākoņu bruņas, un...

Atkal tie zaglīgie soļi? Kāda skaņa bija iztraucējusi lietus gaudu vienmērīgo motīvu. Bet dzirdes sasprindzināšanai nebija panākumu - ūdens straumes noskaloja arī visas skaņas. Reti kad tumsa ap mani bija tik pilnīga.

Es gāju uz priekšu, acis atvēris un pret debesīm pavēris – kaut kur virs neaizsniedzamiem padebešiem bija pilnmēness, un es iztēlojos sasalušos tvaiku mutuļus liesmojam tā sudrabainā gaismā... Varbūt šodien, varbūt kāds stars, viens vienīgs stars izskries cauri debesu sargiem, uz mirkli vērību zaudējušiem, un...

Lietus nerimās, un aukstums tecēja man aiz krāgas, taču nespēdams spēkoties ar jau pārāk dziļi gruzdošo svelmi...

*  *  *

Ugunskurs laizīja taukus un šņāca labpatikā, kārtējo kumosu norāvis. Sakārtoju iesmu un iztaisnoju  sāpošo muguru. Šodien biju gulējis kādā visu pamestā būdā kalna piekājē. Kodīgie dūmi mani dzina prom tālāk no pavarda. Piecēlos un svaidījos no stūra uz stūri. Vecās, sašķobījušās sienas spieda uz mani ar savu satrunējušo smagumu.

Apkārtnē sen vairs nebija neviena cilvēka. Viss bija pamests – pat daļa no kādreizējo saimnieku mantām. Stūrī mētājās grāmata bez vākiem. Notraucu dubļus, un uguns nemierīgajā gaismā es lasīju: “Call me Ishmael...”. Nosprauslājos, un sējums līgani ietriecās kvēlojošajās pagalēs. Dzirksteļu bars klupa manām vakariņām virsū.

Bet kā mani sauca patiesībā? Neprātis? Ziņkāres nomocītais? Nē, nešķita, ka gaidu atklāsmes, gadījumā, ja mani piemeklētu veiksme. Varbūt tas bija lepnums, kas mani vadīja? Arī ne – vai tad lepnais ēstu sikspārņus, vai tad mitinātos to migās?..

Vienkārši... Mani klejojumi, meklējumi un sirojumi pāri visai pasaulei... Tikai vienu lietu es biju uzzinājis – cik īsti šauri uz zemes ir pat parastam cilvēkam. Pārāk daudz sienu bija uzsliets, un nebija vairs vietas. Varbūt arī šīs būdas saimnieki bija bēguši tieši no sienu šaurības, tieši no šīs nolādētās saspiestības, no kuras – es zināju – uz zemes nekur nav glābiņa – ne ziemeļu ledājos, ne dienvidu jūras salās, ne mūžamežu biezokņos, ne tundras klajumos.

Dūmi kairināja acis, un es izgāju ārā, vērdamies rietošās saules atstātajā rakstā.

*  *  *

Jau kārtējo reizi bija apsīkuši krājumi – bija atlikusi tikai viena lāpa un vēl tikai pēdēja lode -, un vajadzēja pamest savu omulīgi sasildīto izolāciju. Kārtējo reizi es nedaudz nodrebēju, atskāršot, cik daudz reižu grūtāk to šoreiz būtu izdarīt, salīdzinot ar iepriekšējo mēģinājumu. Un arvien atliku to brīdi.

Es nebiju noguris – nevar jau nogurt no elpošanas. Man nebija arī iemesla apnicīgumam – galu galā mans dzīvesveids nebija vienmuļīgāks par pārējo cilvēkmiljardu eksistenci. Bet varbūt tas, ka meklējumu neprāts bija izvērties par dzīvesveidu – varbūt tieši tas arī... nē, “nomāca” - tas nebūtu īstais vārds. Tā droši vien varētu justies ūdens trauks, kad ir jau gandrīz pilns, kad tā malas jau kairina šķidruma nemierīgā, burbuļojošā virsma, bet tieši tobrīd ietekošā plūsma sarūk par pilēšanu, tiesa stabilu un noteiktu, bet – lēnu, mokoši lēnu.

Bet – kas to lai zina? -  varbūt tieši tādām sajūtām jārodas, esot tik tuvu pie sava mērķa.

Jo es to biju atradis. Nimroda tornis.

Bija vajadzīgs viss cilvēka mūžs, bija vajadzējis izķemmēt visu planētu, un beigās bija vajadzējis uzskriet tam tieši virsū, lai atrastu.

Es sastindzis stāvēju klajuma malā un skatījos uz to, negribēdams palaist ne vissīkāko detaļu no savām izjūtām. Vēja locītie zāles stiebri liegi skārās klāt manai ādai, un tie bija maigākie glāsti manā dzīvē. Vēsais gaiss bija piepildīts ar medus un nektāra smaržu no man – līdz pat šim brīdim! - nezināmiem ziediem. It kā sarunājoties šalca visapkārt esošais mežs. Un koku vainaga ielokā uz melnā apvāršņa fona skaidri zaigojās bālu varavīkšņu virtenes, pie zemes tikpat kā neredzamas smalko putekļu dēļ, pie debesīm tikpat kā neizšķiramas blakus mēness gaismas pilnajiem mākoņiem un zvaigžņu krellēm.

Kāpnes, kas veda tādā augstumā, kur mīt tikai viena būtne.

Pat visas manis un citu jau izlietās asinis un asaras, viss, kas man vai kādam citam reiz būtu bijis vai būs – nekas nespētu atsvērt šo tiešām dievišķo skaistumu. Man bija palaimējies. Un es pratu to novērtēt.

Visu atlikušo spēku būtu bijis par maz, lai mani piespiestu noiet cēli un svinīgi šos pēdējos soļus. Tomēr šķita, pats mēnesnīcas pilnais gaiss man šobrīd palīdz – tas ieplūda plaušās, un krūtis izpletās un pleci iztaisnojās. Kāri tverdams pēc saldā dzestruma, es izslēju zodu, un manas acis iepletās. Es pienācu klāt. Nu jau es stāvēju pie pašām pakāpienu saknēm; lai tos vēl redzētu, bija jāatgāž galva. Mēness gaisma krita man sejā, un es aizgūtnēm to dzēru.

Pēdējais solis...

Tumsa sabruka pār mani. No ārpuses neredzamas, no iekšpuses sienas bija pilnīgi stariem necaurejamas. Un ne tikai – ne skaņa, ne tikko izjustā smarža - nekas ārpasaulīgs šeit nespēja nokļūt. Tikai tumsa, vienīgi ar tausti sajūtamie pakāpieni zem kājām, auksta to šķautņu gailēšana, manis paša elpa un soļi. Es nejutos kā kāpdams tornī, drīzāk kā mēģinādams izkļūt ārā no bezgala dziļas senas akas.

Pirmie pakāpieni bija nedroši un iebrukuši, augstāk esošie bija daudz labākā stāvoklī. Tomēr arī šeit vietām sienas bija iegruvušas, un pagāja laikam stundas, kamēr es akli taustījos, sīkas spraugas iegruvumos meklēdams. Dažreiz man nācās nomesties ceļos, citreiz vienīgais mans balsts bija sienās iespiestie elkoņi. Es kritu un klupu, un neredzamās sienas atstāja ādā karstas un miklas vātis.

Brīdi pa brīdim es apstājos. Kādēļ? Ne jau noguruma pēc. Es nezināju, es kaut ko gaidīju, bet ko?

- Nu, tagad tu esi laimīgs?  - es jautāju sev caur zobiem.- Tu taču es dabūjis, ko vēlējies.

“Saki, kā tev pietrūkst,” atmiņā pavīdēja sen aizmirsts jautājums. Kas to bija uzdevis? Un kad?

Gaiss, sastāvējies, smags, jaucās ar manis paša izelpām, un spieda, indēja, smacēja.

Muskuļi tikai ar mokām vēl spēja kustināt savainoto ķermeni.

Ausīs kauca pārāk atšķaidītu asiņu virpuļi.

Nebeidzamie pakāpienu loki.

Bez gala un malas.

Augšup!

Un...

*  *  *

Es biju sasniedzis virsotni. Nebiju manījis nekādas pārejas, durvju vai vārtu, vai portika, vai arkas. Tikai mirklī telpa ap mani izpletās, sienas izslīdēja no pirkstu apakšas, un plaušās gārgdams gāzās dzestrais, svaigais gaiss. Prāts neizturēja šādu skābekļa pieplūdumu, un es zaudēju samaņu, pakrizdams turpat uz grīdas.

Es atguvos. Atvēru acis, un tūdaļ atkal nolaidu plakstiņus – tumsa nebija kritusies ne par toni. Uzmanīgi rāpos atpakaļ, ne uz mirkli neaizmirsdams par mūžību dziļu bezdibeņa muti kaut kur tuvumā, zem kājām... Piespiedu sevi acis tomēr vēlreiz atvērt. Nekā. Es vairs neredzēju ne miņas pat no vājās pakāpienu zaigošanas. Iespējams, no augšas tos nevarēja pamanīt... Iespējams, kāpjot es biju sakropļojis sev acis...

Gandrīz kliedzot priekā – atceroties seno brīdinājumu, es tomēr sevi apslāpēju -  pēkšņi atduros pret lāpu, ko tik stūrgalvīgi biju vilcis sev līdzi. Plašā kustībā es uzšķīlu to pret zemi. Eļļas piesūcinātā drēbē vārgi iekvēlojās, un tad uzsprāga milzīgā gaismas lodē, kāri metoties virsū tik koncentrētajam skābeklim. Tumsa nedaudz atkāpās un saspiedās stūros, un es ar atvieglojumu lāpas rudajā gaismā varēju beidzot apskatīt savas nobrāztās rokas. Un arī vairāk.

Es stāvēju pilnīgi plakanas platformas malā – siena bija dažu soļu attālumā no manis, bet tās gali pilnīgi pazuda tumsā – vai tie tur sakļāvās? Mēģinot acīm tiem izsekot, es redzēju tikai savas lāpas nespēju radīt kaut cik tiešām vērā ņemamu pārkārtojumu pirmatnējā tumsā.

Siena bija gluda un auksta. Stikls? Ja arī tā, tad ārā valdīja ne mazāk necaurejama tumsa, un lāpas apgaismojumā es redzēju vienīgi savu atspulgu melnajā ierāmējumā.

Atrāvies, es atkal sāku meklēt pakāpienus. Tiem bija jābūt kaut kur tepat. Tiešā tuvumā. Ar lāpu rokās un neattālinādamies no sienas, es pārmeklēju un aptaustīju katru pēdu. Bet tā arī neatradu ceļu lejup. Laikam gaismai vajadzēja krist kādā noteiktā un man nezināmā leņķī. Varbūt...

Dārdošs, sprādzienam līdzīgs troksnis. Tornis nodrebēja, un es nenoturējos kājās. Pēc mirkļa trieciens atkārtojās. Es apsviedos apkārt. Un neprātīga doma – varbūt tas ir soļu troksnis? Varbūt kāds šobrīd kāpj pa tām pašām trepēm?

Jauns trieciens. Un vēl viens. Un vēl... Acis, līdz asarām sasprindzinātas, nespēja līdzēt. Apkārt bija tikai tā pati biezā tumsā... - sienas nodrebēja stiprāk nekā iepriekš. Ja vien... Jā, es pamanīju mazu punktu, mazu atkāpšanos no ideālā melnuma. Zelta plankums, nepārprotami otrpus tomēr caurspīdīgai sienai... Mūris iekaucās sāpēs, un sejā un elpceļos sabira putekļi. Taurenis. Sīks, spīdīgs taurenis satricināja mūžseno celtni, krizdams par upuri manis neapzināti izliktajām gaismas lamatām.

Es aukstos sviedros atcerējos brīdinājumu. Bet... bija par vēlu.

Taurenis triecās pret stiklu. Atkal un atkal. Tā spārni – melnā zelta plāksnes – vēlreiz sakļāvās un saplaka, saduroties ar tam neredzamo šķērsli. Taurenis nedaudz atkāpās, sakopoja spēkus, un... Taurenis – atkal atkāpās, atkal saņēmās – ar katru reiz tas nācās arvien grūtāk – atkal... Uz stikla palika trausli zelta putekļi. Varbūt pat taurenis pats tos neredzēja, tomēr es gan, un, pirms tie nobira, es samanīju šajās mānīgajās pēdās vērša galvas siluetu. Jauns uzbrukums, jauni putekļi – skaista jaunekļa portrets, jauna atkāpšanās, un attēls izgaisa, līdz gaismas gūstā kritušais zeltainais punkts atkal pietuvojās, sienas nodrebēja, un palika tikai jauna seja – šakāļa smīns... Taurenis kustējās arvien straujāk, arvien saraustītāk; zelta pulvera raksts slīdēja un gaisa, un pārveidojās... Uguns mēles, zvaigžņu stari, brieži un vilki...

Atspiedies pret sienu, es bezspēcīgi raudzījos šajā agonijā. Būtnes ar daudzām galvām un rokām, regulāri diski – un arvien biežāk formas, kurām es pat nezināju apzīmējumus. Jauns trieciens – un arvien mazāk detaļu, arvien izplūdušāki veidoli, līdz palika tikai neskaidri, nesimetriski plankumi...

Soļi man aiz muguras – tos es biju gaidījis. Saguruša cilvēka nemierīgos elpas vilcienus. Izkliegtus vārdus, kas der šādiem brīžiem - es tos tā arī nespētu saprast. Bet bija tikai taurenis un tumsa.

Aizvirzījies prom tālāk nekā parasti, taurenis krita uz stiklu ar visu savu spēku. Es dzirdēju lūstam tā spārnus, pēdējā kontūra – neveikls, neglīts krusts. Taurenis, zaudējot augstumu, tomēr uzsāka vēl pēdējo mēģinājumu, sakropļotiem spārniem izbrīvējot sev ceļu virpuļojošās gaisa plūsmās...

- Kuš!.. - es čukstēju, pielicis pirkstu pie mutes.

Stikls uzsprāga, lausku spiets ietriecās lāpas mēlē, uguns uzvirmoja, apžilbinot līdz sāpēm, padarot aklu, spīdzinot, mokot... un tikpat strauji tā noplaka.

Tumsa.