v

Deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē Indija oficiāli vēl nebija pakļauta Britu impērijai, taču Britu Austrumindijas kompānija jau bija nostiprinājusi parvaldību pār plašām Indijas subkontinenta daļām. Lai arī Austrumindijas kompānijas oficiālais mērķis bija izvērst tirdzniecību plašajā Indijas okeāna teritorijā, nonākuši Indijā, briti citu pēc citas sāka pakļaut tās zemes. Sākotnēji viņi Indijas piejūras pilsētās būvēja rūpnīcas, radot vietējiem iedzīvotājiem darba vietas un pārticīgākas nākotnes vīziju, kā arī finansiāli atbalstīja mogulu imperatoram pakļautos vietvalžus navabus – no 1526. līdz pat 1857.gadam Indija oficiāli bija musulmaņu Mogulu impērijas sastāvdaļa. Tomēr drīz vien, izpratuši vietējās dzīves īpatnības un Mogulu impērijas decentralizētās pārvaldes sistēmas vājumu, briti izmantoja ekonomisko pārspēku, lai pakļautu navabus, galu galā liekot tiem maksāt nodokļus. Nepieciešamības gadījumā Britu Austrumindijas kompānijas pārstāvji iesaistījās arī militāros konfliktos. Lielākā daļa britu un mogulu sadursmju, piemēram, nozīmīgā Plasijas kauja 1757.gada 23.jūnijā, Buksāras kauja 1764.gada 22.oktobrī, kā arī Seringapatamas kauja, kas ilga no 1799.gada 5.aprīļa līdz tā paša gada 4.maijam, beidzās ar britu uzvaru.

Jau 1837.gadā briti bija anektējuši plašas teritorijas ziemeļaustrumu, austrumu, dienvidaustrumu Indijā, arvien vairāk izplešoties arī Indijas subkontinenta centrālajās un rietumu teritorijās. Kompānijas pakļautībā bija tādi svarīgi reģionālie centri kā Bombeja (mūsdienu Mumbaja), Benārasa (mūsdienu Vārānasi), Deli, Velūra, Medrasa (mūsdienu Čenaja), Bihāra, Kalkuta (mūsdienu Kolkata), Čandannagara, Allahābāda, Kojamputūra, Džabalapura, Ahmadnegara, Sagara un citi.

Eksotiskais orients

Līdz ar Indijas zemju apgūšanu briti nonāca saskarē ar tālaika Rietumu kristietim grūti saprotamiem kultūras fenomeniem. Kolonizatori, piemēram, sastapās ar hinduismā no aizlaikiem praktizēto daudzsievību, ko nespēja izskaust pat dažu mogulu valdnieku aizsāktā visai intensīvā reliģiskā vajāšana un hinduistu piespiedu konversācija islāmā. Britu savādajā Dienvidaustrumāzijas valstī sastapa gan veiksmes dievu Ganešu, kam bija ziloņa galva, gan zilādaino un daudzrokaino Šivu, ko vietējie uzskatīja par visa pastāvošā dziļākās realitātes atspoguļojumu. Tāpat dīvainajā zemē vienkāršo ļaužu vidū bija iemīļota tumsnēja dieviete Kāli, kurai ap kaklu apvīta cilvēku galvaskausu virtene. Dieviete ar biedējošo skatienu, atņirgtajiem zobiem un izbāzto sarkano mēli līdzinājās kristīgās elles dēmonam, nevis kādai svētai, pielūdzamai būtnei. Upes, kalni un debesu spīdekļi Indijā tika uzskatīti ne tikai par svētiem, bet arī par dievišķā personifikāciju – vietējie pielūdza šķīstības un upes dievi Gangu, saules dievu Sūriju un teju visus kalnus, uzskatot, ka tajos dzīvo ar pārdabiskām spējām apveltīti pusdievi.

Veroties no britu perspektīvas, Indijā plauka un zēla elkdievība un māņticība. 19.gadsimtā Eiropā dzīvojošo britu acīs tālā zeme ātri vien apauga ar trauksmainu, mistisku un mīklainu nostāstu slāni. Viktorijas laikmeta cilvēki alka pēc tumšiem, asiņainiem un satraucošiem stāstiem, kāri tverot jebkādas dīvainas baumas no Britu impērijas vistālākajām un eksotiskākajām teritorijām. Tieši šajā laikā bijušais britu karaspēka virsnieks Viljams Henrijs Slīmens Apvienotās Karalistes lielākajiem laikrakstiem sāka sūtīt ziņojumus par kādu slepenu Indijas slepkavnieku brālību, kas pielūdz dievieti Kāli un dēvē sevi par tugiem. Bijušais virsnieks rakstīja, ka uzgājis pēdas visā Indijā plaši izplatītam, labi organizētam lielceļu laupītāju tīklam, kas savus upurus nogalina nožņaudzot.

Saskaņā ar Slīmena rakstīto pētījumi sākās, kad viņš 1862.gadā, pildot ierēdņa pienākumus Centrālajā Indijā, netālu no lielceļa pirmo reizi uzgāja nelāgas aizdomas rosinošas vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. Nogalināto līķi bija aprakti turpat lielceļa malā pavisam seklās bedrēs. Pēc apģērba Slīmens noteica, ka noslepkavotie bijuši turīgi indiešu ceļotāji. Apskatījis bojāgājušos tuvāk, angļu ierēdnis secināja, ka upuri dzīvību zaudejuši pavisam nesen. Apkārtnes ļaudis viņam vēlāk stāstīja, ka šādas slepkavības parasti veic tugi.

Jo centīgāk Viljams Henrijs Slīmens dzina pēdas mīklainajiem tugiem, jo satraucošākas vēstis par ierēdņa piedzīvojumiem tika atspoguļotas Apvienotās Karalistes presē. Žurnālisti, cenšoties vēl vairāk uzkurināt savu lasītāju nepiesātināmās alkas pēc sensacionālā un savādā, nekautrējās sagrozīt Slīmena rakstīto pēc saviem ieskatiem, līdz teju ikviens Anglijas iedzīvotājs jau bija pilnīgi pārliecināts, ka Slīmens, šis drosmīgais brits, vai katru mīļu dienu balansējot uz dzīves un nāves robežas, tālajā Indijā viens pats cīnās ar slīpētu, necilvēcīgu slepkavu baru. Viktorijas laika Anglijā bija grūti iedomāties ko vēl aizraujošāku par Austrumu pasaules citādību. Angļus sajūsmināja neparastais, un Indijā tas gadījās ik uz soļa: tur bija gan atraitnes, kuras praktizēja sati rituālu – pašsadedzināšanos kopā ar nelaiķiem vīriem bēru ugunskuru liesmās, gan dīvaini vientuļnieki, kuri visu dzīvi pavadīja džungļos, gadu desmitiem pārtiekot tikai no vienas pašas saujas rīsu dienā, spējot sarunāties ar dzīvniekiem un pielūdzot nešķīstas dievības. Savu artavu aizspriedumu radīšanā par Indijas ikdienu un iedzīvotājiem bija pievienojuši arī rakstnieki. Proti, Apvienotās Karalistes literatūrā 16. un 17.gadsimtā ikviens Austrumu personāžs tika attēlots kā liels savādnieks, bieži ar seksuālām vai kriminālām novirzēm. Publicistikas pārstāvji visu, kas saistījās ar orientu, aprakstīja kā tādu, pret ko labāk izturēties skeptiski. Tajā pašā laikā rakstnieki un žurnālisti līdz galam nespēja pretoties Austrumu pasaules valdzinājumam, nereti savos darbos Indiju attēlojot kā pievilcīgu un vilinošu zemi. Taču viens gan bija skaidrs – lai cik arī izpušķoti bija britu preses nostāsti par Viljama Henrija Slīmena nebeidzamo cīņu pret tugiem, šie noslēpumainie sektas pārstāvji nebija izdomāti, bet tiešām pastāvēja.

Dieviete pavēl slepkavot

1835.gadā Slīmena neizsīkstošos mēģinājumos sadzīt pēdas dīvainajiem žņaudzējiem notika ievērojams pavērsiens. Saskaņā ar paša stāstīto Slīmens beidzot notvēra kādu tugu, vārdā Feringheja. Pēc ilgākas nopratināšanas Feringheja padevās brita draudiem un fiziskai ietekmēšanai, atklājot, kur atrodas slepens kaps, kurā guldīti vismaz simt nožņaugto upuru. Feringheja varēja nosaukt gan laiku, kad upuri nožņaugti, gan mantu atrašanās vietu, gan arī to tugu vārdus, kuri vainojami šajās slepkavībās. Slīmens nevilcinājās par savu atklājumu ziņot tautiešiem, un Britu Austrumindijas kompānijas pārstāvji pat neiedomājās bijušā virsnieka teikto apšaubīt. Tajā pašā gadā britu autoritātes oficiāli iecēla Viljamu Henriju Slīmenu par Tugu un organizētu laupītāju apkarošanas departamenta augstāko komisāru. Šis departaments atradās Centrālās Indijas pilsētā Džabalpurā, un tā darbinieki bija īpaši trenēti kārtības sargi, apmācīti tuvcīņas paņēmienos. Viņi tāpat labi pieprata rīkoties ar šautenēm, kā arī nepieciešamības gadījumā pārzināja britu likumus un pierādījumu izvērtēšanas procedūras nianses, spējot piespriest noziedzniekiem sodu saskaņā ar britu tiesu sistēmas standartiem.

Tugu un organizētu laupītāju apkarošanas departamenta vadīšana ļāva Slīmenam izvērst efektīvu plaša profila izlūkdarbību, kas ievērojami palīdzēja tugu psiholoģiskā profila sastādīšanai, slepkavnieku teoloģisko uzskatu izprašanā, kā arī, protams, viņu notveršanā.

Jo skorpulozāk Slīmens iedziļinājās tugu domāšanas un vardarbīgo izpausmju procesos, jo interesantāki fakti nāca gaismā. Piemēram, noskaidrojās, ka slepkavnieku brālību raksturo spēcīgs kulta elements. Proti, tugi uzskatīja, ka viņiem ir tiesības nogalināt cilvēkus, jo neatminamos laikos to atļāvusi darīt hinduismā plaši pielūgtā dieviete Kālī. Saskaņā ar tugu leģendu sensenos laikos Indijas zemes terorizēja baismīgs un ļoti spēcīgs dēmons, kura vienīgais mērķis bija pilnībā iznīcināt visus Indijā mītošos cilvēkus. Tiklīdz kaut kur piedzima bērns, dēmons bija klāt un vienā rāvienā to aprija. Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz nevienā mājā vairs neskanēja smiekli. Cilvēki nevaldāmi raudāja un izmisīgi gānīja debesis par tik netaisnu un skaudru likteni. Beidzot daži viedie sāka no visas sirds lūgt dievieti Kālī, kas tika uzskatīta par visvarenu, bieži nešpetnu un dusmīgu dzīves un nāves pavēlnieci, lai viņa atbrīvo mirstīgos no drausmīgās likstas. Kālī atbildēja uz izmisušo cilvēku lūgšanām un ieradās, lai visbeidzot pieliktu punktu dēmona izraisītajai negantajai asinspirtij. Tikt galā ar ļauno būtmi tomēr nebija viegli. Tiklīdz dieviete iecirta dēmonam ar zobenu, no tā asinslāsēm piedzima atkal jauni un jauni dēmoni. Visbeidzot dēmonu visapkārt bija tik daudz, ka Kālī saprata – bez palīdzības neiztikt. Dieviete no savas plaukstas nopurināja sviedrus, un no to lāsēm izauga divi lieli un spēcīgi vīri. Kālī tos apbruņoja ar diviem lakatiem, ko norāva no kakla, pavēlot vīriem nožņaugt ikvienu dēmonu, kurš gadās pa rokai. Arī pati varenā dieviete nolika zobenu un ar desmitkārt lielāku apņēmību, niknumu un aizrautību sāka žņaugt visapkārt esošos dēmonus. Dievietes palīgi nožņaudza visas no nežēlīgā cilvēku rijēja asinīm dzimušās būtnes, savukārt pati dieviete nogalināja galveno dēmonu. Pēc uzvaras Kālī tik ļoti nopriecājās par palīgu meistarīgo žņaugšanas prasmi, ka ļāva abiem paturēt nupat cīņā par ieročiem izmantotos dievietes dāvātos lakatus jeb rumalus. Tāpat Kālī lika pirmajiem tugiem nožnaugt ikvienu, kurš nav tiem līdzīgs, kā arī dzīves beigās nodot žņaugšanas ar lakatu mākslu tālāk pēcnācējiem.

Musulmaņu gars

Viljams Henrijs Slīmens uzskatīja, ka tugu brālības ticības stūrakmens ir pārliecība, ka viņi ir dievietes Kālī bērni, kas dzimuši no viņas sviedriem. Turpinot tugu teoloģisko uzskatu pētīšanu, Slīmans bija pārsteigts, uzzinot, ka slepkavu vidū bieži sastopami ne tikai hinduisti, bet arī strikti monoteiskie musulmaņi. Vēl vairāk – musulmaņu izcelsmes tugi bija radījuši sinkrētisku reliģisko uzskatu sistēmu pielāgojot indiešu dievieti Kālī islāma stingrajiem viendievības nosacījumiem. Citiem vārdiem, musulmaņu tugi uzskatīja Kālī par spēcīgu, pārdabisku garu, kas nekādā gadījumā nav pielīdzināms Allāham, bet gan darbojas tā pakļautībā. Kāds musulmaņu tugs, ko Slīmenam reiz bija izdevies sagūstīt, par savu reliģisko pārliecību vaļsirdīgi teica: “Kad žņaudzu cilvēku, savā sirdī atceros Dieva vārdu, pie sevis sakot: tu, Allāh, esi valdnieks! Nekad neveltu lūgšanas dievietei Kālī. Es viņu tikai pielūdzu, bet mana sirds pieder visaugstākajam dievam Allāham!” Citi musulmaņu izcelsmes tugi, kurus Slīmenam bija izdevies nopratināt, norādīja, ka dieviete Kālī vai, kā viņu bieži dēvēja musulmaņi, Bhvani patiesībā ir pravieša Muhameda meita Fatima, kura neatminamos laikos sīvā cīņā nogalinājusi kādu bīstamu dēmonu, vārdā Raktabidža, tā kļūstot par pirmo tugu pasaulē. Runājot par cilvēku nogalināšanu, vairāki tugi Slīmenam norādīja – lai arī ārēji viņu darbības izskatās kā vienkāršas, brutālas slepkavības, patiesībā, nožņaudzot savus upurus, viņi tos ziedo Kālī. Tādā veidā mirušajiem tiek dāvāta mūžīgā dzīvība, kā arī iznīcināta viņu nelāgā karma. Saskaņā ar Slīmenam ziņoto hinduistu tugu vidū nereti varēja dzirdēt tādus teicienus kā “Nogalina Dievs, nevis mēs!”, “Dievs ir visur – gan labajā, gan ļaunajā”. Savukārt musulmaņu tugi mēdza teikt apmēram šādi: “Allāhs ir licis Kālī pārtikt no līķiem, sakot, ka tie būs viņas ēdiens. Protams, tas neliekas apsveicami, bet ko gan mēs varam iesākt? Citas izejas nav. Mums jāturpina nogalināt. Tāda ir Allāha pavēle.” Tugu vidū valdīja absolūta vienprātība: jo vairāk cilvēku tiek nožņaugti, jo priecīgāka ir viņu godinātā dieviete.

Lai arī šķita, ka tugi žņaudz un aplaupa ikvienu cilvēku, kurš tiem pagadās pa tvērienam, slepkavu kultā valdīja vairāki skaidri noteikti aizliegumi par konkrētu indivīdu vai sociālo grupu piederīgo aizskaršanu. Piemēram, bija noliegts nogalināt sievietes, kā arī cilvēkus, kuri slimoja ar lepru. Neaizskarami skaitījās musulmaņu svētie vīri faķīri, hinduisma priesteru brahmaņu kastas pārstāvji, kā arī dejotāji, mūziķi, zeltkaļi, podnieki, invalīdi un smagi slimie. Lai arī īsta teoloģiska vai mitoloģiska pamatojuma šādiem aizliegumiem nebija, tika uzskatīts, ka pār tiem tugiem, kuri atņems dzīvību kaut vai vienam no iepriekš minētajiem, nāks baismīgs un šaušalīgs dievišķais sods.

Viltus un maskēšanās

Saskaņā ar turpmākām Tugu un organizēto laupītāju apkarošanas departamenta liecībām kulta slepkavas bija meistarīgi izkopuši dažāda veida viltīgus paņēmienus upuru aplaupīšanai un nožņaugšanai. Pirms nogalināšanas viņi cilvēkus parasti apmuļķoja, izliekoties par draugiem, biedrojoties un izmantojot to uzticību. Tugi pieglaimojās un iztapa nepazīstamiem ceļiniekiem, visiem iespējamiem līdzekļiem cenšoties uzzināt, cik vērtīgas ir mantas, ko tie nes vai ved līdzi.

Saskaņā ar Viljama Henrija Slīmena novēroto tugi lielākoties izmantoja lielceļus un slepkavoja tos ceļiniekus, kuru skaits bija mazāks nekā viņu pašu skaits. Visbiežāk apdraudētas bija nelielas ceļinieku grupas vai pavisam vientuļi cilvēki, kuri nekādi nespēja pretoties tugu pārspēkam. Tāpat tugi gandrīz nekad nenogalināja cilvēkus netālu no pašu apmetnēm, padarot efektīvu un ātru slepkavību izmeklēšanu faktiski neiespējamu. Slīmens apgalvoja, ka tugi visbiežāk uzbrūk cilvēkiem vakaros, novēršot to uzmanību. Proti, kamēr viens slepkava aizrautīgi tērzēja ar nākamo upuri par kādu interesantu tēmu, piemēram, reliģiju, filosofiju, valsts politiku un Indijas neskaidro nākotni, citi tugi viņam pielavījās no aizmugures un izmanīgi nožņaudza ar lakatu vai virvi, kuras galā nereti bija cilpa. Indijas pamatiedzīvotāju vidū tugi bija pazīstami arī kā fansigari, kas tulkojumā no hindi valodas nozīmē – tie, kas izmanto cilpas. Lai neizskatītos pēc bruņotu laupītāju bandas un neradītu aizdomas, tugi gandrīz nekad nenēsāja ieročus. Grupējuma galvenais nogalināšanas rīks bija lakats, tomēr pavisam retos gadījumos brālība varēja upuri arī noindēt vai nodurt, izmantojot dunci vai īsu zobenu. Pēc nogalināšanas un aplaupīšanas tugi nelaiķus parasti paslēpa vai apraka vientuļās vietās: mežos, grāvjos, džungļu brikšņos vai necaurejamos krūmājos. Dažkārt viņi mirušos izkropļoja, cenšoties mazināt risku, ka kāds radinieks noslepkavoto varētu pazīt, tomēr šāda prakse nebija plaši izplatīta. Saskaņā ar Slīmena apkopoto informāciju tugi saziņai izmantoja īpašu žargonu vārdu, ko paši dēvēja par ramase. Plašā žargonvārdu izmantošana ļāva tugiem visos sīkumos izplānot slepkavību, kamēr turpat blakus ejošais cilvēks par jauniegūto draugu plāniem, visticamāk, pat nenojauta. Lielākoties brālība apvienoja gan tādus slepkavas, kas mantoja tuga likteni no saviem vecākiem, vecvecākiem un tālākiem dzimtas radiniekiem, gan arī tādus, kuri dzīves laikā kāda iemesla dēļ nolēma pievērsties ekstrēmam dievietes Kālī pielūgsmes ceļam. Bieži par šādu iemeslu kalpoja, piemēram, nabadzība vai piederība ļoti zemai kastai.

Slepkavību likumi

Tugi bija zināmi ar to, ka kastu segregācijai nepiešķīra īpašu nozīmi. Ja indivīds kļuva par vienu no brālības locekļiem, viņam bija tādas pašas tiesības kā citiem. Visi bija vienlīdzīgi dievietes Kālī vai Allāha bērni. Lai arī iniciācijas rituāli, ka bija jāveic cilvēkiem, iestājoties tugu brālībā, joprojām nav atklāti, zināms, ka par tugiem varēja kļūt arī sievietes. Vēl viens veids, kā kļūt par tugu, bija adopcija. Tā kā tugi nelabprāt nogalināja savu upuru bērnus, viņi dažkārt pieņēma tos audzināšanā, laika gaitā nododot savas prasmes un noslēpumus.

Viljams Henrijs Slīmens ieņēma Tugu un organizētu laupītāju apkarošanas departamenta augstākā komisāra amatu no 1835. līdz 1831.gadam. Saskaņā ar viņa aplēsēm tugi katru gadu nožņaudza vismaz 40 000 cilvēku. lielākā daļa Slīmena noķerto žņaudzēju izrādījās gadu desmitiem un pat simtiem vecām dzimtām, turklāt bija neizmērojami lepni par senču paveiktajiem noziegumiem.

Tiek uzskatīts, ka 19.gadsimta 30. un 40.gados Viljams Henrijs Slīmens kopā ar septiņpadsmit uzticamākajiem Tugu un organizētu laupītāju apkarošanas departamenta vīriem, kā arī apmēram 100 sipajiem – indiešu karavīriem, kuri kalpoja britiem, - notvēra un sauca pie atbildības ap 1000 tugu, no kuriem 470 tika piespriests nāvessods pakarot. Pārējie tika ielikti cietumos, visbiežāk – uz mūžu. 1841.gadā kā apbalvojums par sekmīgo cīņu ar tugu brālību Slīmenam tika piedāvāta diplomātiskā pārstāvja vieta britu pārvaldītajā Indijas pilsētā Laknavā, ko viņš, vēlēdamies kāpt pa diplomātiskās karjeras kāpnēm, labprāt pieņēma.

Paralēli cīņai ar Indijas organizēto žņaudzēju un laupītāju brālību Viljams Henrijs Slīmens bija arī ražīgs rakstnieks. 1836.gadā iznāca viņa pirmā grāmata Ramaseana jeb Īpatnējās tugu valodas vārdu krājums un leksika, bet 1839.gadā dienasgaismu ieraudzīja veseli divi Slīmena darbi: Atskaite par laupīšanām un uzbrukumiem, ko veikušas Centrālindijas un Augšindijas tugu bandas, kā arī Indijas tugi jeb fansigari.

Masu histērija vai realitāte?

Pateicoties Slīmena no Indijas sūtītajām ziņām, 19.gadsimtā Anglijā viss, kas saistījās ar tugiem, guva plašu rezonansi, taču bija sastopami arī Slīmena paustajam diamterāli pretēji viedokļi par Indijas bēdīgi slaveno žņaudzēju brālību. Piemēram, jau 19.gadsimta 20.gados Indijā ļoti populārajā britu laikrakstā Madras Literary Journal tika publicēts prominentā britu orientālista un Āzijas pētnieka Dr. Ričarda Šervuda apcerējums par tugiem. Tajā dominēja viedoklis, ka gandrīz visi tugi par slepkavniekiem un zagļiem kļuvuši tikai un vienīgi nabadzības un galēji skaudro dzīves apstākļu dēļ. Pretēji Slīmenam Šervuds apgalvoja, ka tugi nekādā gadījumā nav asiskāri, pārpārēm reliģiski fanātiķi, kā to bieži patika iztēloties britiem. Tāpat Šervuds publikācijā norādīja, ka tugu primārais mērķis drīzāk ir laupīšana, nevis augstasinīga cilvēku nožņaugšana.

Salīdzinot Dr. Ričarda Šervuda uzskatus ar Slīmena, viņa vadītā departamenta, kā arī Apvienotās Karalistes oficiālo nostāju, varēja pieņemt, ka Slīmens tugus demonizējis, šādā veidā vismaz daļēji attaisnojot britu uzturēšanos Indijā. Slīmenam savos rakstu darbos un vēstulēs patika atainot britus kā spēku, kas nepieradinātajā, mežonīgajā un necivilizētajā Indijas subkontinentā ienes mieru, kārtību un attīstītās pasaules gaismu.

Arī 19.gadsimta ievērojamajā Indijas laikrakstā Bengal Harkaru 1836.gada septembrī tika publicēts visai kritisks, pat skeptisks kāda britu korespondenta viedoklis par gadu iepriekš sākušos masu histēriju visos jautājumos, kas saistījās ar Indijas tugiem. Rakstā žurnālists apgalvoja, ka Tugu un organizētu laupītāju apkarošanas departamentam ir izdevīgi citu noziedznieku vidū izcelt tieši tugus, piedēvējot viņiem teju visas neatklātās slepkavības, kas notikušas Indijā jau kopš laika gala. Bengal Harkaru rakstā tika nosaukts arī Slīmena aizsāktās cīņas ar tugiem patiesais mērķis: pamatīgu naudas resursu un militārā spēka piesaistīšana savam departamentam, kā arī britu okupācijas varai Indijas subkontinentā kopumā. Bengal Harkaru korespondents bija pārliecināts, ka Slīmens izmanto tugus kā aizsegu paša varaskārajām ambīcijām.