Tāpēc jo patīkamāku pārsteigumu sagādā tikko iznākušais līdz šim plašāk nezināma autora – bijušā „Latvijas Avīzes” žurnālista Didža Sedlenieka stāstu krājums „Bohēmijas zaglis”, kas vāka tekstā pozicionēts kā „pirmais zinātniskās fantastikas stāstu krājums latviešu oriģinālliteratūrā”.
Nav noliedzams – stāsti ir, un fantastika ir, turklāt netrūkst arī itin veselīga humora aizdara, bez kura latviešu lasītājs laikam „tīru” iztēles barību sagremot spētu vien ar grūtībām. Autors, patīkami atšķiroties no daudziem iesācējiem literatūras lauciņā, necenšas sevi pozicionēt bezgala nopietni, bet vairāk spēlējas ar tēliem, sižetiem un, jā, arī stereotipiem. Gribat versiju par 2012. gadā „gaidāmo” globālo katastrofu? Lūdzu. Gribat aizkustinošu stāstu par citas planētas bezcerīgajiem mēģinājumiem sazināties ar zemiešiem? Gatavs. Gribat viduslaiku mistikas piesātinātu lasāmgabalu a’la Dens Brauns ar fantastikas piesitienu? Nav žēl, lūk, jums pat divi. Un tā tālāk. Tā teikt, katram pēc gaumes un iespējām, jo izklaidējošo stāstiņu vidū paslēpušies arī pāris visai filigrāni noslīpēti un filozofiski teksti, kurus citu vidū atšifrēs vien žanra gardēdis. 
Stāstu krājumiem salīdzinājumā ar plašāka apjoma prozas darbiem – garstāstu, romānu – vienmēr ir kāds būtisks mīnuss, un proti, – tiklīdz tu, cilvēks, esi pa krietnam ielasījies, stāstiņš – klaukts! – ir galā, un tev jāpievēršas jau nākamā lasāmgabala peripetijām. Taču te nevar neminēt divus faktus. Pirmkārt, fantastikas stāsts citu žanru stāstu vidū ir savā ziņā unikāls (un tāpēc arī visai populārs – lai atceramies kaut vai visai daudzskaitlīgos padomju laikā iznākušos ārzemju rakstnieku krājumus no sērijas „Fantastikas pasaulē”) tāpēc, ka, to lasot, lasītājam nav nedz īpaši jāpieķeras kādam no aprakstītajiem varoņiem, nedz jāiedziļinās to emociju un attiecību virpuļos. Pietiek ar to, ka fantastikas stāsts saskaņā ar noteiktu shēmu izvirza zinātnisku, sociālu vai tehnoloģisku pieņēmumu, apspēlē (ekstrapolē) to, ievietojot nosacītā „reālās dzīves” situācijā, un pārsteidz lasītāju ar loģisku, visbiežāk – negaidītu iznākumu. Un kodolīgais beigu ”klaukts!” te ir īsti vietā. 
Otrkārt, Sedlenieka krājums lasāms drīzāk kā vienots darbs – mūsdienīga un ilūziju nemocīta rakstnieka versiju kopums par zinātniskās fantastikas apcerētajām mūžīgajām tēmām (ceļojumiem laikā un telpā, ārpuszemes civilizācijām, vēstures noslēpumiem utt.), kam visam pāri kā Češīras kaķa smaids klājas labvēlīgi ironiska attieksme – pret materiālu, klišejām, lasītāju un pašam sevi. Tomēr „Bohēmijas zagļa” stāsti (atskaitot vienu) nav humoreskas, bet enerģijā pulsējoši, trāpīgu detaļu pilni sižetiņi „iz dzīves”, no kuriem dažs labs kā āķis ieķeras atmiņā un liek pasmaidīt vēl nākošajā dienā. Jo paši vien esam tie Mebiusa lentes izgudrotāji, kaimiņdārza planētu pētnieki un piemājas laiktelpas ceļotāji, par kuriem ar neslēptām simpātijām raksta Sedlenieks. 
Pats autors atzīstas, ka raksta primāri izklaidei – sevis un citu, – un viņa galvenais stimuls ir ziņkāre, mēģinot paraudzīties uz zināmo no neierasta skatu punkta: „Kas gan lika persiešiem sacerēt pasaku par lidojošo paklāju? Tiem laikiem tas bija tikpat fantastisks pieņēmums kā mūsdienās starpgalaktiskie lidojumi. Visas pasaku būtnes, tostarp runājošie dzīvnieki – vai gan tie nevarētu būt radījumi no citām dimensijām, citām pasaulēm?” Parasts cilvēks par šādu pieņēmumu ilgāk kā par sekundi neaizdomājas. Taču fantasts jau tāpēc ir fantasts, ka lūko iespraukties neparastajā. Didzim Sedleniekam tas ir izdevies. Jācer, ka – tāpat kā ne pirmajam, – arī ne vienīgajam.