1960-tie. Kas tas bija par laiku? Rietumu pasaule krakšķēja no «kontrkultūras» spiediena - savdabīgā jaunatnes dupja pret pēckara konservatīvisma ieilgušo kundzību.

Kustības par pilsoņu tiesībām un vārda brīvību bija pašā plauksmē. Studentu biedrības apsprieda  jaunās pasaules kārtības modeļus. Parādījās tā sauktie «jaunie kreisie», kuru politiskā orientācija bija savdabīgs komunisma, pacifisma, anarhisma (ar neizbēgamo antiklerikālismu), apziņas paplašināšanas filosofijas un dabas aizsardzības maisījums.

ASV bija iestrēgušas Vjetnamā. Teleziņās valdīja divas tēmas: «eskeipisti» un pretkara demonstrācijas. Pa visu valsti brauca daudzkrāsaini autobusiņi, kuros pārvietojās brīvību (it īpaši, seksa ziņā) mīlošie «puķu bērni». Populārie kontrkultūras ideologi par LSD un halucionogēnām sēnēm zināja daudz vairāk, nekā zinātnieki. Feministes pieteica krusta karus gurķiem un banāniem, bet jaunatne negausīgi plūca seksuālās revolūcijas augļus. Padomju Savienībā valdīja eiforija no izrāviena kosmosa apguvē kopā ar antiimperiālistisko paranoju (Karību krīze, Prāgas pavasaris).

Tieši šajā nestabilajā augsnē izauga viena no lieliskākajām fantastikas «šķirnēm», kas nomainīja 1950-to gadu «zelta ēru» un tika nosaukta «Jauno vilni».

Nāvi muļķiem!

Sērs Kingslijs Emiss izdod grāmatu «Elles jaunās kartes», nosaukumā iezīmējot Dantes «Dievišķās komēdijas» ideoloģisko sikvelu. Šī kartogrāfija kļūst par pirmo, nopietno zinātniskās fantastikas pētījumu, kas nospēlē labu lomu žanra popularizēšanā. Tuvākajā desmitgadē Emiss paredz fantastiskās antiutopijas ēru, kas nomainīs 1950-to gadu tehnisko optimismu.

Atkal šie krievi.

Aļģis Budris, stāsts (vēlāk pārstrādāts garstāstā) «Ļaunais Mēness». Nominācija Hugo prēmijai. Centrālā tēma  - tajā laikā populārie Mēness pētījumi ar noslēpumainu, citplanētieљu artegfakta atraљanu. Kosmonauti, kas cenљas to izpētīt, draudzīgi aiziet bojā. Artefakta pētīљanai sūta amorālu tipu grupu - turklāt, nevis ar raķeti, bet gan ar teleportātora palīdzību, kas «nokopē» cilvēkus uz Mēness. Siћets izceļas kā tipisks «Jaunajam vilnim»: cilvēka iekšējās pasaules pētījumi un samērā liela vienaldzība pret kosmosu. Zinātnieki ir gatavi nolaupīt cilvēkus un veikt ar tiem drūmus teleportācijas eksperimentus zinātnes labā un, lai uzvarētu «tos nolādētos krievus».

Iekšējā balss.

Skandālista slavu guvušais Džeimss Ballards (kāda ASV izdevniecība atdeva atpakaļ vienu viņa rokrakstu ar anotāciju «Autors visdrīzāk ir slims») publicē konceptuālu stāstu «Laika balsis» - kāda ārsta šizofrēnisku stāstu, kurš lēnām grimst komā un stāsta par savu darbu ārstējošam terapeitam. Galvenā šī stasta tēma - cilvēka evolūcija ir nonākusi strupceļā. Ja neaktivizēs pāris «kluso» gēnu, kas atbild par krasām mutācijām, tad pēc tūkstots gadiem cilvēki pārvērtīsies par burbuļus laidoљiem idiotiem. Turklāt vēl no zvaigznēm atskan radiosignāli ar daudznozīmīgiem cipariem - sākusies atpakaļejoљa atskaite, pēc kuras visam Visumama pienāks gals.

Savs svešais.

Daudzi «Zelta laikmeta» autori spēja veiksmīgi ielekt «Jaunā viļņa» sedlos un noturēties savā arodā. Piemēram, Roberts Hainlains atgāja no klasiskā stila un saraksta kulta romānu «Svešinieks svešā zemē» (darba nosaukums - «Ķeceris») par cilvēku no Marsa, kas uz Zemes kļūst par mesiju pateicoties tam, ka sludina īpašu filosofijas, reliģijas, brīvā seksa un misticisma sajaukumu. Ja hipijiem būtu mēbeles, tad par šo grāmatu varēja teikt, ka tā būtu atrodama uz katra 1960-to gadu dumpinieka galda. Angļu valoda bagātinājās ar jaunu darbības vārdu «grok» («saprast», «mīlēt»; kaut arī mūsu dienās šī varda lietošanu jau varētu salīdzināt ar pāreju uz pareizticīgo baznīcās lietoto baznīcas slāvu valodu). Hipiji sāka veikt svētceļojumus uz Hainlaina māju un rakstniekam nācās uzbūvēt tai apkārt žogu.

Un atkal krievi.

Padomju fantastika ir lieta - pati par sevi. Ne jaunu, ne vecu viļņu te nevarēja būt. Heroīnpasakas par citplanētiešu incestu cenzūra vienkārši nelaistu cauri. 1960-to gadu PSRS fantastikas domu valdnieki ar pilnām tiesībām bija brāļi Strugacki: viņus var ievietot gandrīz katrā mūsu «līnijas» gadā. Radošā ziņā Boriss un Arkādijs savu rakstnieku biogrāfiju iesāka optimistiskā socreālisma garā. No viņu varoņiem varētu gleznot svētbildes: viscaur humāni, inteliģenti un ētiski cilvēki, spilgtas personības, kosmosa iekarotāji un lieli radītāji  (stāstu krājums  «Pusdiena, XXII gadsimts», 1962-ais gads). Vēlāk Strugackiem parādās trauksmainas notis: katastrofu, cilvēku nelietības un sociālās groteskas tēmas, izvēles tēma («Tālā Varavīksne», «Grūti būt dievam», «Gadsimta plēsīgās lietas»). 1965. un 1968. gadā iznāk satīriskie  «Pirmdiena sākas sestdienā» un «Pasaka par troiku», kuros izsmieta birokrātija, - tāpēc grāmatas ātri un uz ilgu laiku aizliedz. 1969. gadā parādās garstāsts «Apdzīvotā sala», kura ekranizāciju pēc trīsdesmit gadiem mēs vienlaikus gaidām un arī baidāmies redzēt.

Alien.

Rietumu zinātniskā fantastika - tā vēl nav visa pasaules literatūra. 1960-tos gados uzplaukst bengāļu fantastika (Bangladeša, Rietumbengālija). 1962. gadā oskarotais bengāļu režisors Satijadžits Rejs uzraksta stāstu (un scenāriju) «Banku Babu draugs», kas pazīstams arī ar nosaukumu «Svešais». Lieta ir par to: citplanētieši izsēžas kāda bengāļu ciema tuvumā un sāk jautri izāzēt vietējos iedzīvotājus. Artūrs Klārks uzskatīja, ka Spīlberga labais citplanētietis no E.T. (1982. gads) lielā mērā ir norakstīts no «Banku Babu drauga».

Pa asmeni skrejošais.

Iznāk Ivana Jefremova filosofiskais romāns «Skuvekļa asmens», kas pēta cilvēka kustību starp galējībām ceļā uz skaistumu, mīlestību un taisnīgumu. Pēc tam lasītāji sāka uzskatīt Jafremovu gandrīz kā tādu garīgu guru, ar ko rakstnieks bija visai neapmierināts. Grāmata ļoti iepatikās padomju kosmonautikas tēvam Sergejam Koroļovam.

Sekss kā visu raižu pamats.

Oficiālais «Jaunā viļņa» sākums - 1964. gads, kad Maikls Murkoks kļūst par žurnāla «New Worlds» redaktoru un pārvērљ to par eksperimentālās literatūras izmēģinājumu laukumu. Murkoka autoru mīļākās koncepcijas: politika, MIL, entropija un neizbēgamais pasaules gals. Seksa aizliegums fantastikā tika noņemts.

Mīlu, bet ar dīvainu mīlu.

Stenlijs Kubriks atzīmējas ar pretkara satīru «Doktors Streindžlavs jeb Kā es pārstāju uztraukties un iemīlēju atombumbu». Traks amerikāņu ģenerālis saskata komunistu roku ūdensvada ūdens hlorēšanā un dod pavēli sākt atmuzbrukumu PSRS. Bez visa cita, filma ir zīmīga ar pītera Sellersa ģeniālo spēli bijušā fašistu zinātnieka Streindžlava lomā, kurš sauc ASV prezidentu  «mans fīrers» un cenšas nožņaugt pats sevi ar nekontrolējamo, labo roku («svešās rokas sindroms»).

Tuksneša vētra.

1960-to gadu ievērojamākais notikums bija Frenka Herberta «Kāpas» publikācija, kas bija globāls, fantastisks audekls, izausts no starpplanētu politikas, reliģijas un filosofijas. Hugo prēmija un pirmais fantastiskais bestsellers cietos vākos. Džordžs Lukass atzīst, ka uz viņa «Zvaigžņu kariem» vislielāko iespaidu ir atstājusi tieši «Kāpa». Tagad romāna pirmizdevums tiek pārdots par 10000 dolāriem par vienu eksemplāru.

Nezināšana - spēks!

Nikolajs Nosovs publicē grāmatu «Nezinītis uz Mēness» - aizraujošu piedzīvojumu satīru par kapitālismu. Daudzi uzskata, ka Nosovs ir apsteidzis laiku un ir attēlojis 1990-to gadu sākuma «mežonīgo kapitālismu», piemēram, «Gigantisko augu biedrība» maz atšķiras no kompānijas  «МММ».

Mijelofons!

Igors Možeiko, viņš arī Kirils Buličevs (vārds, kuru drīz sāka saīsināt līdz Kir., un pēc tam punkts arī pazuda, paliekot persiešu Kiram) publicē pirmo stāstu par «meitenītes no Zemes» Alises Seļezņovas piedzīvojumiem [veltītu savai meitai, arī Alisei - tulk. Piez.]. Cikls tiek rakstīts līdz 2003. gadam un kļūst par vienu no galveniem PSRS bērnu fantastikas pilāriem.

Alfavilla.

1965. gadā Žans-Luks Godārs uzņem filmu «Alfavilla» - antiutopisku nuāru par nākotnes pilsētu, kuru pārvalda profesors fon Brauns ar datorsistēmas «Alfa-60» palīdzību. Pilsētā ir aizliegtas visas emocijas un jūtas: mīlestība, draudzība, līdzlūtība. Par smiekliem vai asarām draud nāves sods. Cilvēki nedrīkst jautāt «kāpēc?», tā vietā ir jāsaka «tāpēc ka...». Interesanti, ka sākumā režisors ir gribējis uzņemt šo filmu «Tarzāns pret IBM» stilā.

Nopietnais Sems.

1960-tos gados savu radošo ceļu sāk talantīgais, melnādainais gejs Semjuels Dileni. Viņa pirmā grāmata «Eptoras dārgumi» tiek nopublicēta 1961. gadā. 1970-tos gados Dileni sāk rakstīt fantastiku pat seksuālām izvirtībām, taču tas jau ir pavisam cits stāsts, tāpēc ka iepriekš viņu interesē mitoloģija un lingvistikas problēmas. Šajā ziņā viņa vispilgtākais romāns ir «Bābele-17». Viena no pusēm starpzvaigžņu karā izgudro slepeno ieroci - kaujas valodu «Bābeli-17», kas iedarbojas uz pretinieku zemapziņā un pārvilina viņu pretinieka pusē.

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Desmitgades sākumā scenārists Džins Rodenberijs apdomā jauna seriāla ideju. Kā bāze tiek pieņemta «kosmiskā vesterna» koncepcija. Kosmiskā kuģa apkalpe, kas sastāv no dažādu rasu pārstāvjiem, dodas ceļā ar misiju «tik tālu, cik tālu vēl neviens nevienu nav sūtījis». Pirmizrāde notiek 1966. gada 8. maijā. 2009. gada maijā paredzēta kārtājās pilnmetrāžas filmas pirmizrāde. Tādā veidā «Zvaigžņu ceļš» varēs atzīmēt savi 43-gadi. Seriālu pamatoti uzskata par pašu veiksmīgāko televīzijas projektu cilvēces vēsturē.

33 govis, svaiga rinda.

Hārlans Elisons izdod antoloģiju «Bīstamās vīzijas», pārnesot britu «Jauno vilni» uz Amerikas augsni. Nodoms bija vienkāršs, pieradināt lasītājus pie «seksa kosmosā» un sagraut iesakņojušos fantastikas šablonus. Šī gramata ir savdabīga rokasgrāmata «Kas ir kas 1960-to gadu fantastikā». Priekšvārdu ir sarakstījis Azimovs, bet 33 autoru vidū ir atzīmējušies: Silverbergs, Fārmers, Oldiss, Diks, Naivens, Laumers, Želaznijs un Dileni. Divas Hugo prēmijas un divas Nebulas runā pašas par sevi. Šodien tiek uzskatīts, ka labākie «Jaunā viļņa» darbi tika sarakstīti mazajā formā un ievērojama to daļa ir pārstāvēti Elisona antologģijā. Pateicoties tam, līdz 1980-tajiem gadiem zinātniski-fantastisko darbu publikācijās dominējošā forma bija stāsti.

Lielā forma ieguva popularitāti tikai pēc «Zvaigžņu karu» buma.

Fermera filosofija.

Filips Džouzs Fārmers, «Pasažieri ar purpura kartiņu» - eksperimentāls garstāsts-mīkla no krājuma «Bīstamās vīzijas», ko kritiķi nosauca par «zinātniski-fantastisku «aizlūgumu par Finneganu». Iedomājieties pasauli ar totālu valsts plānošanu. Visas cilvēku vēlmes ir apmierinātas. Viņi saņem «purpura algu» tikai par faktu, ka ir piedzimuši, dzīvo izolētās mājās un sazinās savā starpā pa videofonu. Neapmierinātie ar'šādu dzīvi var doties dzīvot pirmatnējās dabas rezervātos. Par cilvēku garīgām vajadzībām atbild mākslinieki un kritiķi. Seksuālu ierobežojumu nav.

Rubika kubriks.

Uz ekrāniem iznāk oskarotā Stenlija Kubrika filma pēc Artūra Klārka scenārija «2001. gada osmiskā odiseja», ko kritiķi nosauc par «iespaidu montāžu klasiskās mūzikas pavadījumā». Sirreālistiskā un lēnā lente apsteidza savu laiku par vairākām desmitgadēm. Kosmoss bija parādīts ārkārtīgi ticami - bez straujiem kosmisko kuģu pagriezieniem un lāzeru svilpieniem. Tieši šī reālisma dēļ arī radās leģenda par to, ka pēc ASV valdības pasūtījuma Kubriks esot uzfilmējis amerikāņu izsēšanos uz Mēness (tā saucamā «Mēness sazvērestība»). «Odiseja» ir pazīstama arī ar pareiziem tehnoloģiskajiem paredzējumiem: tajā ir parādīti plakanie monitori, mikroviļņu krāsnis, kabatas personālie datori, magnētiskās kartītes un datori, kas uzveic cilvēku šahā.

Mu-mu.

Ivans Jefremovs raksta filosofisku romānu «Vērša stunda», kuru var uzskatīt par «Andromēdas miglāja» turpinājumu un autora reakciju uz pesimistiskajām Rietumu «Jaunā viļņa» antiutopijām, kas nepiedāvā cilvēcei nekādu izeju. Jefremovam izeja ir - komunisma laiku kuģa «Tumšā liesma» apkalpei beigās izdodas novirzīt anglo-aziātiskas totalitāras planētas Tormanss sabiedrību uz sociālisma sliedēm (romāns ir sarakstīts padomju-ķīniešu naidīgu attiecību periodā). Viens no nedaudzajiem lielā formāta padomju darbiem, kas tieši saistīts ar «Jauno viļni», - kaut arī pretnostatīts tam.

[Jefremovs, sirdsšķīsts komunists, kas patiesi tic gaišajai nākotnei, par šo darbu dabū ciest no nomenklatūras, kas tajā saskata arī pret sevi vērstu kritiku, tāpēc necenzēts romāns iznāk tikai "perestroikas" laikā. - tulk. Piez.]

Priekškars!

Apjomīgajā pētījumā "Fantastika un futuroloģija» (grāmata nesen izdota Krievijā, skat. recenziju  «МФ» № 63, 2008. gada novembrī) Stanislavs Lems indīgi paziņo, ka 1960-to gadu zinātniskajai fantastikai ir raksturīga haltūra un kičs - apburoљās banalitātes ārlaulības bērns. Ћultainās atsauksmes uz mūsdienu fantastiku kļūst par iemeslu konfliktam starp Lemu un Amerkas rakstnieku-fantastu organuzāciju, kas noved pie viņa vēlākas izslēgљanas no goda locekļu saraksta.

«Jaunais vilnis» trako nedaudz vairāk par 10 gadiem un drīz to asimilē meinstrīms. Dumpinieku gars izsīkst - ar pēckara konsevatīvismu vairs nav jācīnās un arī radikālie uzskati vairs neatrod  sapratni. Taču 1960-tie gadi nospēlē svarīgu lomu, lai izveidotos jauns žanrs - kiberpanks, vēl viens dumpinieks, kas nomaina sirreālistisko nolemtību uz augsto tehnoloģiju diktatūru. Bez tam, «jaunviļņnieši» paveica vēl vienu svarīgu lietu - likvidēja visus tēmatiskos rāmjus fantastikā. Izdarīt secinājumus par to, vai uzskatīt 1960-to gadu fantastiku par intelektuāliem izdedžiem, kā to darīja lielais Lems, vai arī nē, lai to lemj lasītājs pats.