Valanderam nākas doties uz Rīgu, izmeklēt: tur viņš satiek Liepas sievu Baibu (Ingeborga Dapkunaite), kādu žurnālistu Sergeju Upīti, kas pēta korupciju, policija to apcietina un viņš kamerā it kā pakaras. Liepas sieva tiek nolaupīta un arī Valanders, izrādās, ka korumpētie poliči grib atrast Liepas savāktos izmeklēšanas materiālus, kur viņš atklājis policijas dažu vīru saistību ar mafiju. Valanderam ar Liepas sievu izdodas izbēgt pa ceļam, kad viņš it kā atklāj, ka paslēpis dokumentus "Latgalītē" (tie izrādās tikai digitāli foto fotoaparātā). Vispār, filmā var redzēt galvenokārt visus Rīgas graustus, izņemot viesnīcu "Rīga", kur Valanders apmeties. Ar uzticama policista palīdzību viņam izdodas iekļūt policijas pārvaldes arhīvā (tā ir arhīva ēka netālu no manas mājas, kur es toreiz Brenagu arī redzēju uz brīdi. Ja atceratiess, tad "Harijā Poterā" viņš tēloja Zeltiņu Sirdsāķi. Dokumentus atrod, Skrastiņš izrādās ļaundaris, Centrāltirgu pie Kārļa baseina grib Valanderu novākt, bet viņa kolēģis, kas pēc ļaundara izskatās, izrādās labais - "etnisks krievs, kas ar sirdi un dvēseli visu laiku kalpojis Latvijas labā, milicijā un VDK, vajājis tikai kriminālistus, tagad izrādās nepilsonis" uzvārdā Mūrnieks (Zoltans Butučs), viņš par to gaužas Valanderam. Beigas - Kurtam un Baibai kaut kas briest...
Vispār, manuprāt, vājākā no redzētām sērijām. Varbūt tāpēc, ka jau sākumā neizjutu stāvokļa traģismu, jo mani vienkārši uzjautrināja etniskie krievi Kalns un Leja.
Sērija uzņemta pēc Heninga Mankela romāna ar tādu pašu nosaukumu - "Hundarna i Riga". Zviedri jau 1995. gadā ir pēc romāna uzņēmuši filmu.