Aprīļa sakumā Donalds Tramps parakstīja izpildrīkojmu par starptautiskā atbalsta veicināšanu komerciālai kosmisko resursu izmantošanai. Šis dokuments izraisīja plašu starptautisko rezonansi – galvenokārt tāpēc, ka tajā tika norādīts: ASV neuzskata kosmosu par visas cilvēces kopīpašumu, bet gan tikai par “unikālu telpu cilvēka darbībai.” Tāpat dokumentā teikts, ka ASV neatzīst jau 1979.gadā ANO Ģenerālajā asamblejā apstiprināto vienošanos par valstu darbību uz Mēness un citiem debess ķermeņiem un politiskā līmenī aktīvi pretdarbosies “jebkuras citas valsts vai starptautiskās organizācijas mēģinājumiem traktēt vienošanos par Mēnesi kā tādu, uz kuru jebkādā veidā attiecināmas parastās starptautiskās tiesības.”
“Amerikāņiem jābūt tiesībām veikt komerciālu resursu izpēti, ieguci un izmantošanu kosmiskajā telpā atbilstoši spēkā esošajai (ASV) likumdošanai,” teikts izpildrīkojumā. Pārtulkojot visu iepriekš minēto no diplomātiskās ua “parasto” valodu, tas nozīmē oficiālu paziņojumu, ka ASV, veicot kosmosa izpēti un apguvi, turpmāk vadīsies tikai pēc savu likumu normām, betpar starptautisko atbalstu vai sadarbību tiks uzskatīta tikai tāda kooperācija, kas atbildīs ASV likumiem un interesēm, tostarp komerciālajām. Šāda dokumenta parādīšanās ir saistīta ar Donalda Trampa izsludinātajiem Mēness apguves plāniem vispirms jau kosmiskās programmas Artemīda ietvaros, kā arī ar ļoti tālas nākotnes iespējām.
ARTEMĪDA UN LOP-G
2019.gada martā ASV prezidents nāca klajā ar prasību Savienoto Valstu Nacionālajai aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvaldei (NASA) par “katru cenu” nodrošināt atkārtotu amerikāņu astronautu izkāpšanu uz Mēness. Šī mērķa sasniegšanai tika atvēlēti pieci gadi. Pirms tam amerikāņu astronautu uz Mēness pēdejo reizi pabija tālakā 1972.gadā. arī tobrīd pastāvošie NASA plāni paredzēja atkārtotu amerikāņu astronautu izkāpšanu uz Mēness, taču – 2008.gadā. Līdz ar to Trampa paziņojums bija prasība ievērojami paātrināt tobrīd pastāvošo plānu īstenošanu.
Drīz pēc tam NASA paziņoja par kosmisko programmu Artemīda, kuras ietvaros ir paredzēta amerikāņu astronautu – tajā skaitā pirmās sievietes uz Mēness – izkāpšana uz Zemes pavadoņa jau 2024.gadā, kā arī apdzīvojamas (15 gadu izmantošanai derīgas) bāzes izveide uz Mēness pēc 2028.gada. Pagājušajā gada septembrī par pievienošanos Artemīdai oficiāli paziņoja arī Austrālija. Programmas īstenošanai papildus jau esošajam finansējumam no ASV budžeta tika apsolīti vēl 1,5 miljardi ASV dolāru. Savukārt jau šā gada februārī ASV prezidents iesniedza Kongresam aicinājumu piešķirt papildu līdzekļus pilotējamo kosmisko lidojumu uz Mēnesi un Marsu īstenošanai, paziņojot, ka finansējums nepieciešams, lai “nākamais vīrietis un pirmā sieviete uz Mēness būtu amerikāņu astronauti un [..] lai Amerika kļūtu par pirmo valsti, kas paceļ savu karogu uz Marsa”.
ASV iecerēto Mēness izpētes un apguves plānu paātrināšana ietekmē arī citu – Mēness orbitālās stacijas izveides – programmu. Informāciju par plāniem izveidot šādu staciju ar sākotnējo nosaukumu Deep Space Gateway NASA publiskoja 2017.gadā. Atbilstoši iecerei Mēness orbitālā stacija bija paredzēti kā vārti pilotējamam lidojumam uz Marsu. Gadu vēlāk gan tika mainīti gan plāni, gan stacijas nosaukums, un tā kļuva par Lunar Orbital Platform-Gateway (LOP-G) jeb Mēness orbitālo platformu – vārtiem. Savukārt par galveno stacijas izveides mērķi tika pasludināta jau zinātniska un komerciāla Mēness apguve (galvenokārt nelielu pētniecisko aparātu nosūtīšana uz Mēness virsmu), kā arī priekšdarbu veikšana atkārtotai amerikāņu astronautu izkāpšanai uz Zemes pavadoņa.
LOP-G izveide sākotnēji tika plānota līdz 2028.gadam, un ir atzīts, ka būtiska šī termiņa paātrināšana nav reāla, bet pašas stacijas loma iecerētajā misijā uz Mēnesi būs niecīga. Nevar tomēr teikt, ka ASV notiek atteikšanās no LOP-G – šobrīd vienīgi oficiāli ir paredzēts, ka līdz 2024.gadam tiks izveidota Mēness orbitālā stacija, kura sastāvēs tikai no diviem galvenajiem moduļiem: enerģētiskā un viena no dzīvojamajiem. Savukārt pārējie moduļi tiks pievienoti vēlāk, un tas īpaši neatšķiras no sākotnējā plāna. Ivērojamai daļai stacijai nepieciešamā aprīkojuma piegāžu (līdzīgi kā programmas Artemīda īstenošanā) ir paredzēts izmantot privātās kosmiskās kompānijas, kā SpaceX un Blue Origin.
Nav mazsvarīgi arī tas, ka stacija, kas sākotnēji tika pasludināta par starptautisku projektu ar plašu citu valstu, tostarp Krievijas, līdzdalību, tagad ir pārtapusi par ASV īstenotu projektu, kurā citiem dalībniekiem atvēlētas tikai atsevišķas, mazsvarīgas nišas. Rezultātā Krievija šajā projektā, visticamāk, nepiedalīsies vispār, bet vēl viena valsts ar nopietnām kosmiskajām ambīcijām, proti, Ķīna, jau sākotnēji netika pat pieminēta potenciālo ieceres īstenotāju sarakstā. Šāda ASV nostāja tiek skaidrota galvenokārt ar ASV ģeopolitiskajiem konfliktiem ar Krieviju un Ķīnu, kā arī virkni kosmisko tehnoloģiju trūkumu Savienotajās Valstīs. Šī pēdējā iemesla dēļ ASV kategoriski atsakās izmantot jau gatavos, galvenokārt Krievijas, risinājumus, bet ir nolēmušas izstrādāt savas alternatīvas, tajā skaitā raķešu dzinējus un kosmiskās stacijas moduļus. Tāpat tiek uzskatīts, ka darbs pie kosmosa apguves sekmē arī militāro tehnoloģiju attīstību, un uz šāda fona ASV prezidenta parakstītais izpildrīkojums nav pārsteigums.
TĀLAS NĀKOTNES PERSPEKTĪVAS
Runa šajā gadījumā, protams, ir ne tikai par kosmosu vai starptautisko politiku, bet arī par ASV iekšpolitiku. Covid-19 pandēmijas nomocītajām Savienotajām Valstīm ir nepieciešamas vismaz kaut kādas pozitīvas ziņas – tieši tāpat kā pozitīvi jaunumi un nākotnes vīzijas ir vajadzīgas pašreizējam ASV prezidentam Donaldam Trampam pirms šā gada novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. Panākumi kosmosā līdztekus atsevisķiem militārajiem ieguvumiem jau kopš aukstā kara laikiem tiek uzskatīti par pierādījumu valsts ekonomiskajai un politiskajai varenībai, kā arī ideoloģiskajam parsvaram pār oponentiem un kalpo par lielvaras statusa apliecinājumu, protams, iedvesmojot valsts iedzīvotājus.
Amerikāņu aizņemto teritoriju kosmosā – un pirmām kārtām jau Mēness – rezervēšana nākamajām amerikāņu paaudzēm gan attiecas jau uz tālām un lielā mērā neskaidrām ekonomiskajām un militārajām kosmosa kolonizēšanas nākotnes perspektīvām. Vispirms jau Mēness apgūšana tiek uzskatīta par nosacītu pusceļu lidojumā ja arī ne uz zvaigznēm, tad uz citām Saules sistēmas planētām, galvenokārt uz Marsu. Uz Mēness netrūkst derīgo izrakteņu, ir atrodams arī ledus, un visus šos resursus ir iespējams izmantot nākotnes kosmiskajiem lidojumiem, kur ievērojami zemākās Mēness gravitācijas dēļ būs nepieciešams arī daudz mazāk enerģijas lidojumu sākšanai. Šā paša iemesla dēļ resursu pārstrāde uz Mēness un nogādāšana, piemēram, uz apdzīvotām kosmiskajām stacijām Zemes orfītā nākotnē tiek uzskatīta par ievērojami izdevīgāku nekā šo pašu resursu nogādāšana orbītā no Zemes.
Tomēr visi šie iemesli nav tik svarīgi kā fakts, ka uz Mēness ir salīdzinājumā augsta viena hēlija izotopa – hēlija-3 – koncentrācija. Tā tur izvietojusies tā dēvētā saules vēja dēļ. Uz Zemes dabīgā hēlija-3 daudzums ir visnotaļ mikroskopisks, savukārt tiek lēsts, ka uz Mēness tonna tā grunts satur 0,01 gramu hēlija-3, bet pavisam uz pavadoņa varētu būt ap desmit miljoniem tonnu šī izotopa. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Vienas tonnas hēlija-3 kodoltermiskās reakcijas ar deitēriju laikā ir iespējams izdalīt enerģijas daudzumu, kas ir ekvivalents 15 miljonu tonnu naftas sadedzināšanai. Turklāt šī procesa gaitā nerodas nekādas radioaktīvas vielas. Šī iemesla dēļ hēlijs-3 regulāri tiek piesaukts kā viens no nākotnes enerģijas avotiem.
Pagaidām tā visa gan ir tikai teorija. Pastāv vienīgi ļoti aptuveni priekšstati par to, kāda varētu izskatīties hēlija-3 ieguve, praktiskā izmantošana lielos apjomos un cik tas viss varētu izmaksāt. Tomēr gan Mēness bāzes, gan hēlija-3 ieguve vai vēl citas lietas, kas nav nepieciešamas un arī iespējamas pašlaik, var izrādīties vajadzīgaa un ļoti nozīmīgas pēc gadiem piecdesmit, simt un vairāk, un tad jau priekšrocības var izrādīties tai valstij vai valstu aliansei, kas laikus būs pacentusies kaut vai simboliski apgūt nepieciešamās teritorijas.
CENA UN KONKURENTI
Pavisam cits jautājums gan ir vērienīgo kosmosa apguves projektu izmaksas un ekonomiskais aspekts kopumā. Kosmosa apguve ir ārkārtīgi dārgs prieks. Piemēram, starptautiskās kosmosa stacijas (SKS) izveida pasaules valstīm izmaksāja 150 miljardu ASV dolāru, bet tās uzturēšana – sešus miljardus ASV dolāru gadā. Savukārt ieguvumus no šīs stacijas darbības daudzi eksperti atklāti apšauba, norādot, ka absolūtu vairākumu visu zinātnisko eksperimentu, iekārtu pārbaužu utt., kas tiek veiktas stacijā, bet problēmām būtu iespējams veikt arī uz Zemes. Rezultātā SKS ir kļuvusi par platformu, kas tiek lietota pamatā ASV un Krievijas kosmisko tehnoloģiju saglabāšanai vai attīstībai ar mērķi izmantot risinājumus nākotnes projektos, bet nekādas citas praktiskas jēgas no SKS nav.
Publiski nav pieejami aprēķini un informācija par to, cik izmaksās Mēness orbitālās stacijas izveide, ja tā tiešām sāksies, taču skaidrs, ka summas būs daudz lielākas. Tieši tāpat arī izmaksas amerikāņu astronautu izkāpšanai uz Mēness un tēriņi par apdzīvojamas kosmiskās stacijas izveidi noteikti būs iespaidīgi. Savukārt tas, ņemot vērā šā brīža ekonomisko krīzi, var novest vispirms pie šo ASV ieceru atlikšanas, bet pēc tam arī klusas atcelšanas, kā tas, jāpiebilst, iepriekš jau ir noticis ar virkni vērienīgu NASA projektu.
Par papildu problēmu var kļūt arī fakts, ka daudzi abām ASV programmām nepieciešamie risinājumi šobrīd vēl atrodas tikai dažādās tapšanas stadijās un paredzētajos termiņos tie diezin vai tiks īstenoti. Kosmosa apguvē ieplānoto termiņu parcelšana uz vēlāku laiku gan ir ikdienišķa parādība, un šī iemesla dēļ lielākoties tiek uzskatīts, ka amerikāņu astronautu izkāpšana uz Mēness patiesībā varētu būt iespējama ap 2028.gadu, kad to, jāatgādina, paredzēja sākotnējais plāns. Jāuzsver, ka arī šādā gadījumā ir ļoti augsta ticamības pakāpe, ka amerikāņi apsteigtu visus citus konkurentus. Tāpēc secinājums viens: ja nu SavienotajāmValstīm kas liek steigties, tad galvenokārt tādi jēdzini kā prestižs un ģeopolitiskās ambīcijas, konkurējot ar Ķīnu un Krieviju, un attiecīgi arī vēlme nodemonstrēt savu pārākumu, pat ja no tāda soļa nav īpaši racionālas jēgas.
Jāpiebilst gan, ka Ķīnas kosmiskā programma, tajā skaitā arī Mēness izpēte, šobrīd piedzīvo strauju progresu (tostarp pateicoties Krievijas atbalstam). Par saviem nākotnes plāniem šajā ziņā Pekina nemēdz īpaši izpausties, tomēr tiek uzskatīts, ka ap 2028.gadu arī Ķīnas taikonauti varētu izkāpt uz Mēness. Vēl sava Mēness programma ir arī Krievijai, un tās ietvaros paredzēta orbitālā moduļa nogādāšana Mēness orbītā 2028.gadā, kā arī Krievijas kosmonautu izkāpšana uz Mēness 2030.gadā. Savukārt šiem soļiem sekotu jau apdzīvojamas Mēness bāzes izveide līdz 2035.gadam. Cik lielā mērā visi šie plāni arī tiks īstenoti, gan nav skaidrs, tostarp tāpēc, ka Krievijas valdība bez īpaša entuziasma attiecas pret valsts aģentūras Roskosmos iecerēm, uzskatot tās par nesamērīgi dārgām, un dod priekšroku projektiem, kas saistīti ar darbību Zemes orbītā. Tomēr arī Krievijā valsts prestižs tiek uzskatīts par ļoti nozīmīgu, un ja Maskava izšķirsies par atbilstošiem tēriņiem, arī Krievijas Mēness bāzes izveide ar laiku var kļūt par realitāti.
Bieži par iespējamām pretendentēm uz tiem vai citiem kosmiskajiem sasniegumiem, ieskaitot atkārtotu cilvēka izkāpšanu uz Mēness vai Mēness bāzes izveidi, tiek uzskatītas arī privātās kosmiskās kompānijas jeb tā dēvētās miljardieru kosmiskā skrējiena dalībnieces. Pārliecinošs vairākums ekspertu šādu iespēju gan apšauba, norādot, ka Īlonam Maskam, Džefam Beizosam vai Ričardam Brensonam piederošās kompānijas pamatā orientējas galvenokārt uz sadarbību ar NASA. Līdz ar to arī šo uzņēmumu uzplaukums ir lielā mērā NASA nopelns, un savus tuvākās nākotnes plānus tie saista ar pakalpojumu sniegšanu NASA, ieskaitot iespējamos kravu pārvadājumus uz Mēness orbītu. Tikai saviem spēkiem šīs kompānijas tomēr nav spējīgas īstenoy tik vērienīgas programmas kā iepriekš minētie plāni, bet iespēja, ka NASA vai ASV valdība varētu atteiktiesno sev pienākošās slavas, lai tā vietā palīdzētu izveidot apdzīvojamu Mēness bāzi, piemēram, Īlonam Maskam, nešķiet īpaši ticama. Tiesa, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ar laiku nevarētu sākties arī privātā kosmosa ekspansija Mēness virzienā.