Atzīšanās mīlestībā.

Viss sākās ar rudmataino Lūsiju, kurā viņš bija līdz ausīm iemīlējies astoņu gadu vecumā. Viņam tā patika, kā viņa pielabo noslīdējušās zeķītes slaidajās kājās un smejas par katru joku! Viņu vecāki tajā vasarā bieži rīkoja kopīgus piknikus, kuros Denam bija jāizklaidē meiteni ar spēlēm un sarunām. Par laimi, viņa arī pati spēja izklaidēt, ko vien vajadzēja.

Tikšanās pie dabas krūts beidzās, bet jūtas palika arvien stiprākas. Februāra sākumā tēvs ieminējās, ka Valentīna dienu viņi atzīmēšot Lūsijas vecāku mājās. Dena sirds klauvēja kā traka. Viņš nolēma: ir laiks atzīties mīlestībā! Nopirka atklātnīti ar sirsniņu un sāka rakstīt īpašos vārdus tās otrajā pusē. ‘’Es centos, tusnīju, skaļi, zilbi pa zilbei pārbaudīju katru vārdu, - Deniels stāstīja žurnālistiem pēc desmit gadiem, - Kad es pasniedzu atklātnīti Lūsijai, viņa ilgi vadīja pirkstu pa rindiņām, pūloties saburtot rakstīto un tad - kā sāka smieties!’’ Taču šie viņas smiekli Denam nepatika. Precīzāk, viņš jutās apvainots un nospiests. Tad nākošais ‘’burvis’’ saprata, ka meitene smejas ne jau par vārdiem, kurus viņš tik rūpīgi bija piemeklējis, bet par rokrakstu. Lūsija vienkārši nespēja izburtot, ko viņš bija uzrakstījis. Ar savu rokrakstu zēns mocīja arī savus vecākus. Taču viņi nesmējās un nežēlojās, jo saprata, ka zēnam ir dispraksija, ko tur padarīsi? Šī slimība izpaužas tā, ka cilvēks nespēj izpildīt mērķtiecīgas darbības, piemēram, sasiet kurpju auklas vai pareizi rakstīt burtus. Denielam dispraksija ir vieglā formā, taču tieši tā 1997. gada 14. februārī kļuva par iemeslu diviem ‘’apvērsumiem’’ nākošā aktiera mūžā. Pirmkārt, viņam bija jāpārdzīvo pirmā vilšanās mīlestībā un, otrkārt, spēcīga vēlēšanās pierādīt, ka viņš nav no tiem, par kuriem pasaulei būtu jāsmejas. Tieši tas ierosināja viņa vecākus uz domu, ka dēlam būtu jāapmeklē teātra studija.

Oranžais mērkaķēns.

Viņi baidījās, ka viņu vienīgais bērns izaugs kompleksains, vajāts pusaudzis. Viņu māja Fulhemā, Londonas rietumu rajonā, bija ne jau pati nabadzīgākā. Māte, Mārsija Grešema (viņa nodarbojās ar aktieru izvēli teleseriālos), baidījās arī par to, ka zēnu tieši vai aplinkus apvainos arī par to, ka viņš ir ebrejs. Plus - vēl tā, nezin no kurienes radusies dispraksija, kas nebija, ne viņas dzimtā, ne arī vīra ģimenē ar to neviens necieta. Tēvs, literārais aģents Alans Redklifs bija vairāk satraukts par to, ka dēls kaut kā ir pārāk nemūsdienīgi ievainojams un romantisks. Ņemot kaut vai notikumu ar Lūsiju. Mazajam ir tikai astoņi gadi, bet viņš jau cieš kā pieaugušais! Pat sāka gauži raudāt, kad stāstīja viņiem, vecākiem, par savu mīlas drāmu. Viņi mierināja, kā vien spēja. Duetā nodziedāja optimistisku dziesmiņu, uzdejojot un vicinot daudzkrāsainus gaisa baloniņus. Viss velti. Bērnam ar tik smalku dvēseles uzbūvi bija grūti atrast kopēju valodu ar vienaudžiem. Viņš noteikti kļūs par izsmiekla un izjokošanas objektu. Kamēr Dens tikko sāka iet skolā, turklāt zēnu  privātskolā, kas viņam droši vien bija labākais variants, bija steidzami jāstājas pretī draudošām briesmām. Kā? Ceļš bija viens: vajadzēja panākt, lai dēls iegūst autoritāti vienaudžu acīs, kļūst kas īpašs. Ar savu kaiti par teicamnieku kļūt viņam nav lemts. Taču zēns ir artistisks, tas viņam nāk no vecākiem. Tātad ir vajadzīgs, lai Dens nodarbojas teātra studijā Protams, pēc tam nekāds aktieris viņš nebūs. Šī profesija ir graujoša. Visbiežāk tā kropļo dvēseli un likteni tam, kas to izvēlas. Savam dārgajam puisēnam viņi tādu likteni nevēlas. Taču nodarbības studijā viennozīmīgi nesīs labumu – atbrīvos Denu, padarīs viņu pārliecinātāku, komunikablāku attiecībās. Tātad – nolemts!

Dēlu gan nācās pierunāt. Kas to būtu domājis, ka viņa pirmais izgājiens uz skatuves pirms pusgada atstās zēnam tik negatīvas atmiņas! Vecākiem tajā skolas rīta pasākumā gan viss likās mīļš un aizkustinošs. Tajā skaitā arī viņu mazulis, kas tēloja mērkaķīti. ''Man uzvilka oranžu kostīmu, piestiprināja milzīgas ausis. Es dejoju uz skatuves četrdesmit sekundes. Un man liekas, ka es biju šausmīgs,'' savu debiju atceras jau pieaugušais Deniels. Tagad jau neviens nepateiks, kādus vārdus atrada toreiz tētis ar mammu, lai pārliecinātu savu puisēnu tomēr doties uz teātra studiju. Tomēr pārliecināja. Par laimi viņu dēla šodienas pielūdzēju simtiem tūkstošiem.

Galīgais verdikts.

Bet pēc četriem gadiem pierunāt jau nācās viņus pašus, misteru un misis Redklifus. Piemērotos izteicienus šoreiz nācās meklēt nākošo Harija Potera filmu producentam Deividam Heimanam. Viņš un režisors Kriss Kolambuss bija izskatījuši 16 tūkstošu zēnu, kas pretendēja uz jaunā burvja lomu, dosjē. Visi kaut kā – ne tā. Bet uz Redklifu mistiskā veidā norādīja no trim pusēm. Sākumā Heimans, neslēpjot sarūgtinājumu, stāstīja Kolambusam, ka pirms pāris dienām kādā Londonas kinoteātrī ir redzējis zēnu ar ļoti interesantu seju – tādu, kādai pēc viņa domām bija jābūt jaunajam burvim. Taču, cik žēl, viņš pazaudējis šo bērnu pūlī. Bet pēc dažām dienām Kolambuss uzaicināja Heimanu pie sevis mājās, lai parādītu divsēriju filmas ''Deivids Koperfīlds'' ierakstu, ko bija uzņēmusi BBC pēc Čārlza Dikensa tāda paša nosaukuma romāna. '''Pievērs uzmanību zēnam, kas tēlo galveno varoni bērnībā. Kāds viņš tev liekas?'', režisors jautāja. ''Tas taču ir viņš – zēns no kinoteātra!'', producents iesaucās. Ieguvuši Redklifa fotogrāfiju, viņi kopā devās pie grāmatu par Hariju Poteru autores Džoannas Roulingas. Tā izteica galīgo verdiktu: ''Apburošs mazulis. Es ar prieku viņu pat adoptētu, ne tikai pierunātu tēlot šo lomu!'' Likās, ka ilgie meklējumi ir beigušies. Palicis tikai nofilmēt izmēģinājuma kadrus.

Bet te pēkšņi uzradās problēmas. Alans Redklifs pirmajā telefona sarunā pateica, ka viņš ir kategoriski pret to, lai dēls filmētos kino. Ka viņi ar sievu ir pieļāvuši kļūdu, atļaujot Denielam tēlot tajā televīzijas filmā. Lai sīkā loma ''Koperfīldā'' arī paliek pēdējā loma viņa kinokarjerā. Īsāk – nē un vēlreiz nē!

Heimanam nācās sēsties pie sava auto stūres, braukt uz Fulhemu un tēlot neaicināta ciemiņa lomu Redklifu mājā. Viņa daiļrunības iespaidā ģimene galva padevās. Taču viņš noteikti cerēja, ka dēls neizies kastingu. Izgāja! (Starp citu, ziņu par to Deniels saņēma tieši pirms 10 gadiem – 2000. gada oktobrī). Tieši tad tētis Alans izmēģināja pēdējo iespēju ''iziet no spēles''. Viņš pieprasīja, lai filmēšanas grupu pavada vesels skolotāju štats: lūk, zēns nedrīkst atpalikt no skolas programmas, bet ja tas nav iespējams – meklējiet citu Poteru! Taču arī šī prasība tika izpildīta. Kas vecākajam Redklifam atlika? Tikai samierināties.

Vai notēlotu transvestītu?

Rezultāts, kas, gribas ticēt, pārliecināja Deniela tēvu, ka viss iznāca pareizi, ir zināms – superpopulārā '''Poteriāde''! (Novembrī uz ekrāniem iziet septītā filma – '''Harijs Poters un Nāves dāvesti'', pirmā daļa. Otrās daļas pirmizrāde ir ieplānota uz nākošā gada vasaru.) Jaunā burvja loma padarīja Denielu ne tikai par pasaules lieluma zvaigzni, bet arī par pašu bagātāko Lielbritānijas jauno aktieri. Par viņa īpašumā esošajiem divdesmit trīs miljoniem mārciņu viņu stipri varētu apskaust pat Velsas prinči!

Protams, normāliem vecākiem viņa bērna nauda un slava nav galvenais. Daudz svarīgāk, lai viņš paliktu labs cilvēks un būtu laimīgs. Laikam tieši par to arī sarunājas Alans un Mārsija Redklifi vakaros, savā Londonas dzīvoklī. Viņu zēns ir izaudzis un nesen atstājis vecāku mājas: nopircis sev atsevišķu dzīvokli netālu un vēl vienu – Ņujorkā. Ko lai saka, tas ir normāli. Bet tas, ka viņš daudz smēķē un nekad neatsakās no tīra viskija glāzes, ir trauksmains signāls. Bet tā viņa dīvainā draudzība ar mākslinieku Džimu Hodžesu? Nekautrējies pastāstīt žurnālistiem, ka gribējis nopirkt Ņujorkā dārgu auto, bet nopircis tā paša Hodžesa, atklāta geja, gleznu un vēl sadraudzējies ar viņu! Lūk, un nesen pat saņēmis no reportiera tiešu jautājumu: ''Deniel, vai tu esi zilais?'' Protams, ka nē. Tā arī atbildējis. Taču viņiem, vecākiem, nav patīkami to lasīt. Izskatās, ka viņu dēls lepojas ar savām draudzīgām attiecībām ar visāda veida margināļiem. Tas viss no viņa labās sirds – lai parādītu: cilvēks ir vērtība, neatkarīgi no tā, kāda viņam ir orientācija vai sociālais stāvoklis. Tāpēc Deniels ir sācis sadarboties ar fondu ''Trevor Project'', kas atbalsta un sniedz psiholoģisku palīdzību seksuālo minoritāšu pārstāvjiem. Ko lai dara, tādā veidā viņu dēls iepazīst pasauli un gūst pieredzi, kas noderēs viņam aktiera profesijā. Starp citu, Deniels vienmēr ir teicis, ka labprāt notēlotu transvestītu. No kurienes viņu puisēnā tādas tieksmes uz profesionālo ekstrīmu? Lūk, arī tā loma ar izģērbšanos izrādē ''Equus''. Par to viņš ir ieguvis prestižu teātra balvu un... veselu kaudzi sašutušu vēstuļu. To autori pieprasīja slēgt izrādi, citādi viņi aizliegs saviem bērniem skatīties filmas par Hariju Poteru. Redziet, Denielam vienmēr visā ir jābūt par paraugu jaunajai paaudzei, jābūt par mūžīgu Hariju. Bet viņš to negrib. Viņš meklē sev jaunus pašizteiksmes ceļus. Žēl, ka ne visi to saprot. Vispār, viņš ir savas profesijas fanātiķis. Pat sācis nodarboties ar baletu, lai visu mācētu. Dēls ir iemīlējies skatuvē, uzņemšanas laukumā. Bet šie žurnālisti jau no 15 gadu vecuma neliek viņam mieru ar jautājumiem par meitenēm! Kāds takta trūkums... Kā un kam lai izskaidro, ka viņu dzejoļus rakstošais, Čehovu dievinošais, romantiskais puisēns, visdrīzāk iemīlēsies tikai vienreiz un pa īstam, tāpat kā viņa vecāki, tāpēc nevajag no viņa gaidīt romānus un romāniņus. Vismaz ne tagad, kad viņam ir tikai 20...

''Ar vienaudzēm man ir garlaicīgi''.

Varbūt Deniels, maigi sakot, kaut ko piedzejoja klāt, kad uz kārtējo žurnālista jautājumu par personīgo dzīvi atbildēja, ka nevainību zaudēja 16 gadu vecumā, bet meitene bija daudz vecāka par viņu. Kaut arī – kāpēc gan nē? Tie šodien ir standarta apstākļi. Taču ''standarta'' jaunekļiem. Redklifs nav tāds. Tomēr, viņa atzīšanās šaubas neizraisīja un bulvāru izdevumi metās noskaidrot, kura tad varēja pavest '''Hariju Poteru''. Aizdomas krita uz austrāliešu aktrisi Terēzi Palmeri, ar kuru Deniels 2006. gadā filmējās maza budžeta filmā ''Decembra zēni''. Un viņiem, starp citu, bija erotiska aina! Patiesībā gan Terēze ir vecāka tikai par 3 gadiem un mīlas spēlītes kameras priekšā pilnīgi pievīla viņas jauno partneri, par ko viņš nekautrējās pastāstīt presei. Taču, viena lieta ir nodarboties ar to sofitu gaismā un cilvēku desmitiem skatoties, bet cita – divatā un ērtā viesnīcas numurā... Otra meitene, uz kuru krita aizdomas, bija Lora O'Tūla. Ar viņu Deniels iepazinās izrādes ''Equus'' mēģinājumos tajā pašā 2006. gadā. Lora bija kādas aktrises dubliere. Viņus bieži redzēja kopā. Sākās runas par romānu. Taču arī Lora ir vecāka tikai par 2 gadiem! Vārdu sakot, meklējumi nonāca strupceļā. Mīloši-maigās attiecības starp jaunajiem aktieriem ilga līdz 2009. gadam, bet pēc tam mierīgi pārgāja draudzīgi-maigās...

Kādu laiku Deniels turpināja intriģēt žurnālistus. ''Mani interesē tikai meitenes, kas ir vecākas par mani, ar vienaudzēm man ir garlaicīgi...'', ''es satikos ar vienu trīs gadus, taču tagad mēs esam izšķīrušies'', ''nesen es uzzināju, ko nozīmē iet uz satikšanos, agrāk es ar savām draudzenēm iepazinos darbā, tur arī tikāmies'' – tādas ''Potera'' atklāsmes parādījās avīžu un žurnālu lapaspusēs. Un ne vārdu, ne uzvārdu. Kaut kāda spēle ar piespēli: gribiet par personīgo dzīvi – lūdzu, te būs – ņemiet par labu! Tikai vienreiz mikrofonu priekšā Deniels izteica vārdus, kas līdzinājās patiesībai: ''Es, spriežot pēc visa, esmu puisis, kas noskaņots tikai uz nopietnām attiecībām. Dvēselē es esmu Bairons, fatālists un romantiķis.''

Savu divdesmit gadu jubileju pagājušā gada vasarā Redklifs sagaidīja Pēterburgā. [Citos avotos var lasīt, ka viņš tur svinējis savu 21. dzimšanas dienu un ka tas noticis – 2010. gadā – t.p.] Tā viņam sagribējās. Atbrauca kopā ar draugu kompāniju un meiteni, apmetās viesnīcā ''Eiropa''. Notikumu atzīmēja naktsklubā, izklaidējās līdz rītam. Apkārt riņķoja paparaci, cenšoties no visiem rakursiem nofotografēt jubilāra meiteni. Sākumā nolēma, ka tā ir Lora O'Tūla. Pēc tam saprata, ka ir kļūdījušies. ''Harija Potera'' jaunā pasija izrādījās 19 gadus vecā Olīva Anjaka, kuras patēvs ir tas pats producents Deivids Heimans, kas vispār arī izkārtoja Redklifam ''aktiera laimi''. Kad viņi atgriezās Londonā, avīzes jau izbaudīja šo notikumu. Bet viens no pārīša kopējiem paziņām deva tādu komentāru: ''Deniels un Olīva pazīst viens otru no Poteriādes sākuma. Pirms dažiem gadiem bija tuvi, taču tad attiecības nodzisa. Atkal satuvinājušies pēdējo mēnešu laikā. Olīva nav Deniela mantas tīkotāja, viņai pietiek pašai savas naudas. Kaut arī vispār Dens neesot viņas gaumē. Parasti viņai patīkot sliktie puiši, bet viņš ir visai '''vecmodīgs''. Lūk tā. Un tad atkal daudzi mēneši un nekādu jaunu ziņu. Laikam vecākiem taisnība: Deniels ir vienmīlis un savu likteni nesatiks vēl ilgi...

Starp citu, tagad viņam atkal nav laiks domāt par meitenēm – viņš cenšas sasniegt jaunu virsotni. Un atkal ekstrīms! Šausmu filmā ''Sieviete melnā'', kuras uzņemšana iet uz beigām, Redklifs tēlo... nelaimīgu tēvu. ''Es ļoti uztraucos, ja visu izdarīšu kā nākas, tad tas mani pilnībā atraus no Harija,'' Deniels saka žurnālistiem vēl piebilstot: ''Vispār es tikai nesen galīgi apjautu, ka stāsts par Poteru tuvojas savai izskaņai un tās ir beigas kaut kam lielam un svarīgam manā dzīvē. Taču es vēlētos, lai arī turpmāk nākotnē man būtu kaut kas tikpat grandiozs. Tā dēļ es esmu gatavs uz visu. Ko es gribu? Tēlot, rakstīt grāmatas, uzņemt filmas. Taču, pirmkārt, tomēr tēlot.''

šeit papildus info
http://www.kleo.ru/items/news/2010/08/04/harry.shtml