Pa to laiku Yogo nopētīja Hitači. Tomēr neko jaunu neieraudzījis, kā tikai savādi zaļo kimono, divus wakizaši, īsos zobenus, pie sāniem, kā arī domīgu Hitači sejas izteiksmi.

Hitači vēl joprojām pietupies vēro notiekošo. Liekas līdz viņam notiekošais neaiziet. Domīgi viņš pieceļas un pakasa aiz pakauša. „Hmm...” viņš nopūšas un salikdams rokas uz krūtīm vēro notiekošo.

Terao piecēlies, paņem savās rokās naginatu un piegājis pie viena no melnajiem uzmanīgi palicis zem maskas savu ieroci un izmantodams to kā improvizētu lauzni, Terao ar grūtībām atdala balto porcelāna masku, kas izskatās kā bērna smaidoša sejiņa, no melnās sejas.

Maska atsprāgst nost un Terao riebumā atkāpjas. Neiztur arī Nobujoši, Hitači un Jo, kas riebumā novēršas, jo zem maskas parādās jau sadalījusies vīrieša līķa seja, bet uz viņa mutes kaktiņiem un acīm, jau ložņā mazi tārpi.

Terao paliek riebīgi, un viņš pagriežas lai ietu nomazgāties netālajā strautiņā, kas atrodas tepat blakus. Pārējie paliek pa pusei neizpratnē pa pusei riebumā skatoties uz savu pretinieku līķiem.

Tikmēr Yogo Nobujoši atceras, ka redzējis šādu apģērbu cilvēkiem no austrumiem. Kurus vienreiz viņš tika redzējis pieņemšanā pie sava kunga. Tomēr toreiz neviens no viņiem nevalkāja porcelāna maskas, kur nu vēl izskatījās pēc šādiem briesmoņiem. Kaut kas šeit nav tā kā tam vajadzētu būt, nodomāja samurajs.

TERAO ļoti uzkrītoši mazgājās un nikni skatījās Jo virzienā. TERAO nevēlas tuvāko dienu laikā kauties. Ko Jo ar viņu bija izdarījis, jaunajam mūkam nebija skaidrs. Nu nekas, pat no senajām grāmatām iegūtās zināšanas, viņam šādā stāvoklī neienāca prātā.

Terao sprauslādams apslacīja savu seju. Netīrumi patīkami atdalījās no viņa sejas un kopā ar ūdens pilītēm, kas nu jau netīras krita uz zaļās zāles blakus strautiņam.

Pabeidzis mazgāties terao sakārto savas domas un atgriezās vietā, kur tikko viņš saglabāja savu dzīvību. Paskatījies apkārt Terao bez kritušo ķermeņiem saskata vien saules apspīdētus zaļus krūmus, kas pa pusei izgāzti nesenās vētras laikā, tagad stiprinās krītošās gaismas staros.

Neviens neuzbrūk, TERAO iesaka ļoti uzmanīgi doties uz ciemu, kamēr vēl ir pārsteiguma moments un pretinieks nav atguvies. Yogo pamāj ar galvu un sāk virzīties uz priekšu. Terao uzmanīgi sakārtodams savas bruņas ieturot viena metra distanci seko samurajam. Hitači seko noslēdzot gājienu.

Tā visi uzmanīgi pārvietojas no līkuma uz līkumu. Guvis mācību, samurajs uzmanīgi apskatās katru nākamo takas pagriezienu, pirms doties tālāk. Ķert ar savu ķermeni ienaidnieka lodes Yogo nepatika.

Gāja visi klusu, bez sarunām. Nepatīkamā sajūta, ka viņus novēro nevienu ne uz mirkli nepameta. Kautkas šajā saules apspīdētajā un pēcvētras noskaņojumā likās savādi. Hitači ik pa brīdim paskatījās iepakaļ, vai kāds neseko, tomēr vienīgais ko vīrs ievēroja, bija klusi šalcošie krūmi, kas nu jau palēnām nomainīja biezo mežu. Lai gan Hitači patika pārmaiņa no tumšā meža vientulības uz samērā patīkamo krūmāju, tomēr kaut kas nebija tā kā tam jābūt.

Hitači noklepojās satrūcinot visus biedrus. Yogo, kas kā saspringts kaķis pagriezās ieķēries zobenā, bet Terao satvēris savu naginatu aiz muguras pagriezās gatavs cīņai. Uz pētošajiem skatieniem Hitačitikai paraustīja plecus un devās tālāk.

Drīz vien visi nonāca līdz nelielam pauguram, no kura virsmas beidzot varēja saskatīt visu ceļojuma galamērķi – Onizukas ciematu. Ciemats izskatījās kā jau parasts ciemats pēc smagas vētras. Vietām uz zemes mētājās atlūzas no jumta apsegumiem. Viena būdiņa izskatījās pilnīgi nelietojama turpmākais lietošanai. Šur tur mētājās daži saimniecības piedrumi. Bet, kas pārsteidza visus visvairāk, tad tas bija pilnīgs cilvēku trūkums. Neviena zemnieka, neviena bērna, nevienas sievietes, pilnīgi neviena.

Taciņa paugura piekājē sadalās divos virzienos. Viena taciņa ved uz ciematu, bet otra perpendikulāri meža virziena.

Yogo Nobujoši sajuta nelielu galvas griešanos, no pieliktajām pūlēm viņa bēdīgajā stāvoklī. Pazaudējis daudz asinis, Yogo tomēr nopriecājās pat to, ka visas kaut cik ievērojamās rētas ir sarecējušas. Tomēr vēl vienu kauju Samurajs apzinājās, ka neizturēs. Viņam vienkārši ir nepieciešama atpūta.

Hitači nopūites pieskārās zilumam uz savas rokas. Viņš arī neatteiktos no labas atpūtas. „Atpūsties būtu labi...” viņš ieminējās.

Saules apspīdētā kimono daļa spilgti iezīmēja tumšu, sarkanīgu krāsu uz vēl dzeltenīgās zāles. Hitači skatiens negribīgi atrāvās no asinīm un apstājās uz jauna cilvēka auguma. Tas bija asinīm noklātais Jo apģērbs. Jo asinis pēc viņa ieskatiem izskatījās kā parasta cilvēka atšķirībā no tikko aplūkotajām „melno”, drīzāk melnīgsnējām kā sarkanām asinīm. Hitači neko vairs nesaprata. Tikko viņš redzēja kā terao krita zem spēcīgajiem „melno” triecieniem, tomēr tagad jaunais mūks, kas iedomājās sevi tik svarīgu esam, degunu iebāzis starp mākoņiem soļo uz avotiņa pusi.

„Kaut kas te nav tā kā ...” bet viņa vārdi aptrūka pusceļā, jo samurajs atkal pacēla savu ieroci un metās virsū Jo. Tomēr pēdējais nospriežot, ka Mori samurajs Yogo Nobujoši ir smagi ievainots un iespējams vairs nespēj, adekvāti reaģēt uz notiekošo, tikai pagāja malā no uzbrucēja ceļa. Viens sitiens, no Jo puses, pa Yogo skaustu to aizsūtīja dziļā nemaņā.

Hitači pieleca kājās un nostājās uzbrukuma pozīcijā. Lai ko, bet šādu attieksmi pret samuraju viņš nebija no zemnieka gaidījis. Liekas pats Jo arī to nebija gaidījis un pārsteigts pagāja maliņā skatoties uz zemes gulošo samuraja augumu.

Pa to laiku Terao cītīgi berza savu piedurkņu galus. „Netīrumi! Ak Buddas mīlestība, lai ir tiem par sodu!” nosūkstijās Terao un iemērca kreiso piedurkni tekošajā avotiņa ūdenī.

Hitači pacēla uzacis. Neko tādu viņš nebija gaidījis. Jo pārdrošība un reizē tāds kā biklums viņu pārsteidza. Hitači padomāja un klusu parasīja, „Un ko mēs tagad darīsim?” Par atbildi Jo paraustīja plecus un pakāpās soli atpakaļ. „Viņš man uzbruka...”

Hitači arguments likās pietiekoši adekvāts situācijai, kad samurajs uzbruka tāpat, no zila gaisa. Tomēr šoreiz bija nedaudz cita situācija. Jo bija acīmredzot tikko miris. Neviens cilvēks, kāds Jo vismaz izskatījās, nevarētu izdzīvot pēc šāviena caur galvu, kas sākas kreisajā acu dobumā un beidzas pakausī.

„Hmm ...” norūca Hitači. „Bet ko tu izdarīji Terao?”

„Izdziedēju.” Bailīgi noteica Jo un pakasīja aiz pakauša domādams vai mukt vai tomēr palikt uz vietas.

Pa to laiku, ticis galā ar piedurknēm Terao sāka berzt savas bikses, pie reizes nomazgājot arī kājas. Terao bija tik aizņemts ar savu izkopšanu, ka aizmirsa par visu uz pasaules. Tīrība, viņam bija dārgāka par visu.

„Izdziedināji?” jautājot atkārtoja Hitači.

„jā... man tas ir dabas dots.” Noteica Jo un paskatījās uz tuvējo krūmu pusi. Tomēr tad laikam apjēdza, ka tieši tur pirms pāris minūtēm nozuda viens no „melnajiem”. „Man templī mācīja”.

„kāpēc tu tagad dzīvs uz divām kājām staigā? Ja paskatītos uz tavu ievainojumu,” Hitači parāda uz Jo aci, „tad būtu domājams, ka tu miris esi.”

Jo pieklusa un pieliecās tuvāk zemei, gatavodamies strauji atkāpties, ja Hitači izdarīs kādu strauju kustību, „Nezinu...” viņš stostījās, „es tak parasts cilvēks ... kā es varu zināt?”

Hitači tas likās visnotaļ pieņemams arguments. Pamājis ar galvu Hitači notupās blakus samurajam. „Hmm... bet kā lai to ieskaidro šim samurajam?” Un atkal sakoncentrējis savu uzmanību uz samuraju, netīrā mūka rokas lika vairākām rētām pazust no samuraja ķermeņa.

Pa to laiku ticis galā ar piedurknēm, biksēm, jostu, seju, rokām, bruņām, naginatu un visiem citiem saviem agregātiem Terao tuvojās līkumam.

4. daļa

... Samurajs nikni paskatījās uz jau trešo reizi nokritušo zemnieku. Tomēr atkal tas cēlās augšā un no jauna viņa zobens pāršķēla pretinieka ķermeni.

„Nee...!” iekliedzās zemnieks, kad viņa roka nokrita blakus viņa kājām. „Kāpēc?!” nākošajā mirklī samuraja zobens pāršķēla jaunekļa kaklu. Galva būkšķēdama atsitās pret zaļo zāli un aizripoja blakus vienam no melnajiem karavīriem, kas klusi gulēja ar baltu porcelāna masku iespiestu zemē.

Terao neizpratnē skatījās kā samurajs izrēķinās ar zemnieku, tomēr neko neteica par daudz savādu lietu notikušas pēdējā laikā, lai vēl vairāk ko sarežģītu.

„No sākta gala nevēlējos iejaukties hinīnu lietās!” noburkšķēja samurajs un pacēlis lepni galvu aizsoļoja tālāk pa ceļu.

Hitači paraustīja plecus un pieliecās kritušajam zemniekam tuvāk.

„Neaiztiec viņu. Viņš taču ir miris!” nicīgi nosauca Terao un steidzīgi metās pakaļ aizejošam samurajam.

„Hmm..” norūca Hitači un izvilcis vienu no saviem zobeniem iebakstīja guļošajam.

„Au! Sāp taču!” iekliedzās tepat tuvumā esošā dziednieka galva liekot Hitači satrūkties.

„Uh... kas tu par oni!” Hitači pagrozīja galvu un steidzīgi metās pakaļ pārējiem diviem ceļotājiem.

Aiz viņa muguras vēl tikai atskanēja žēla murmulēšana par to, ka nu zemniekam kaut kā jādabū galva uz pleciem.

* * *

„Viņi mūs ir atklājuši!’ pirmais nosauca Terao, kad no krūmiem viņiem virsū metās trīs tie paši melnā tērptie vīri ar baltām porcelāna maskām uz sejas. Terao netālu varēja dzirdēt kādu murminot buramvārdus, bet pievērst uzmanību vairs nevienam nebija laika.

Divi no trim „melnajiem” uzleca virsū samurajam, kas bija paspējis izvilkt zobenu tikai līdz pusei un iecirta savas ķetnas ar asajiem nagiem samuraja kaklā un krūtīs. Sarkanā Mori klana drēbēs tērpies samurajs jau tā izmocīts iepriekšējā kaujā vairs nespēja pretoties un viss ko cienījamais klana pārstāvis vēl spēja pateikt bija ...

Trešais ar vienu veiksmīgu sitienu ar bomi pa Terao galvu to aizsūtīja sarunās ar gariem un visiem laikiem...

Hitači apjucis nostājās aizsardzības pozīcijās, lai varētu kaut nedaudz aizstāvēties pret ienaidnieka uzbrukumu. Hitači nikni nosprauslājās un metās pretim ienaidniekam neļaujot tam atjēgties. Viens no Hitači cirtieniem atdalīja melnā pretinieka galvu, bet otrais izejot caur blokā noliktam koka zaram apstājās maskotā pretinieka plecā. Jau nākamajā mirklī ronina rokas saķēra otrs kājās stāvošais pretinieks un cieši to saspieda, liekot Hitači agonijā iekliegties. Lūza kauls ...

5. daļa

Tā arī ceļotāji neuzzināja, ka viņu līdzās skrējējam, zemniekam, drēbēs iešūta dzīvības pērle, kas neļāva zemniekam nomirt. Un, ka šī pērle bija vienīgais, kas vēl varēja aizvērt vārtus uz citu pasauli, ko bija atvēris kāds maho piekopējs – mahotsukai. Vārti tā arī palika atvērti un dēmoni caur tiem lēnām izplatījās arī šai pasaulē pieņemot valstu valdnieku formas un veidolus.

Neuzzināja arī ceļotāji, ka melnie tērptie vīri ir amerikāņi, kas vēlējās sazināties ar Japānu, lai uzsāktu tirdzniecības sakarus. Tomēr viņu kuģis savādā vētrā tika izskalots Oni ciemata tuvumā, kur tos pārsteidza balti tērpts iezemietis.

Un gadiem neviens nezināja, ka valdošā elite sastāv galvenokārt no demoniem, ko atsvabināja viens cilvēks. Cilvēks, kas vēl šo baltu dienu sēž pie vārtiem ar baiļu izteiksmi sejā, jo blakus tam sēž pats haosa lords. Tagad tu lasītāj, zini kas pār tevi valda!