Un tad Hitači ievēroja viņu sejas. Pareizāk Hitači tās nevarēja ieraudzīt, jo to priekšā bija savādas baltas bērnu maskas. Tas izskatījās diezgan nepatīkami un baisi. Lai gan pieredzējis, Hitači nodrebēja ieraugot šo skatu. Vēl Hitači ievēroja ar kādu nesteidzīgu vienaldzību, vai drīzāk neveiklu lēnību šie astoņi pārējie rosās ap savu muskešu galiem. Hitači šī lēnība un neveiklība nelikās dabiska. Arī viņu apģērbs likās savāds – melnas svešādas uniformas, kas nekur viņa dzīvē nelikās redzētas, gari spīdīgi zābaki, balti cimdi, spīdīgas ķiveres.

Paskatījies sāņus Hitači saviebās. Abi brāļi acīmredzot bija miruši. Vienam vairs nebija acs, bet tikai asiņains pleķis. Otram mute un acis plati atvērtas skatoties dubļos, bet mugura no vienas vietas asins plankumos.

Pēkšņi netālu noskanēja gārdzoša skaņa un Hitači paspēja tikai ar acu kaktiņu pamanīt strauju kustību, kad devītais melnā tērptais cirta uz leju ar zobenu, pirms atkal atskanēja pērkons, kas unisonā nodvesa no astoņām musketēm.

Hitači vairs īsti neapjēdza, kas notiek, jo visapkārt ap viņu skanēja īsas svilpjošas skaņas, bet krūma zari aiz kura viņš slēpās skaļi lūza it kā paši no sevis. Tikai instinktīvi Hitači parāvās atpakaļ tālākā aizsegā aiz koka, kas nodrošināja nelielu patvērumu no uzbrucējiem.

Atkal iestājās klusums.

„Musketes!” atkārtoja Samurajs meklēdams caur krūmiem kaut sīkāko spraudziņu, lai ieraudzītu pretiniekus. Tomēr tas viņam neizdodas, jo krūmi ir vētras laikā nežēlīgi salūzuši krustu šķērsu, un arī paši krūmi liekas vēlas aizsegt ienaidnieku no viņa acīm.

„Kas tur notiek!?” Nobujoshi balss noskanēja uz taciņas. „Cik viņu tur ir? Kāds ir stāvoklis?”

Hitači noskurināja savu galvu it kā aizdzīdams bailes, kas viņu nedaudz bija pārņēmušas. Galu galā viņš tik tikko izvairījās no drošas nāves. „Liekas deviņi. Astoņiem musketes un viens liekas to vadītājs. Apģērbti ļoti savādi un vispār ar viņiem ir kaut kas dīvains ...”

„Pēc pērkona vienmēr nāk lietus un uguni pieveic ūdens,” to teikdams TERAO norauj no galvas cepuri un piesmeļ to pilnu no avota. Tad nogaidoši skatās uz YOGO Nobujoši.

Nobujoši tikai uzmet neesošu skatienu mūkam un liekas pat nepadomā par šādu iespēju, jo viņa prāts jau joņo pāris minūtes pirms darbībā. Acis vērīgi novērtē iespējamos aizsegus un piekļūšanas iespējas. Nākamā mirklī sapratis, ka lauzties krūmiem būtu neprāts, jo tie ir pārāk biezi jaunais samurajs metās garām Hitači un abiem kritušajiem brāļiem aiz koka, kas atradās tieši aiz ceļa līkuma. Protams tas nostādīja viņu uz mirkli tieši savādo melni tērpto vīru tiešā redzeslokā.

Atskanēja zalve.

YOGO saprata, ka nedaudz kļūdījies. Kautkas sāpīgi ietriecās viņa kājā. Asas sāpes pārņēma viņa ķermeni, bet treniņi, bija radījuši YOGO pretestību šādiem ievainojumiem un vēl izmantodams inerci Nobujoši nokļuva drošībā aiz koka.

Nobujoši kāja sāpēja un pa to aumaļām tecēja asinis. Tomēr samurajs nopriecājās, jo lode acīmredzot bija izskrējusi viņa ķermenim cauri un nu nenāksies vilkt lodi ārā. Ilgi nedomājot Nobujoši paskatījās aiz stūra.

Kamēr Nobujoši uzņēma uz sevi ienaidnieka zalvi Hitači iemetās zem krūmiem, paslēpdamies no ienaidnieka. Izskatījās arī, ka tie viņam nepievērš ne mazāko uzmanību, bet atkal sāk neveikli un lēni pielādēt savus ieročus.

Yogo vairs negaidīja ne mirkli – tā bija izdevība, kuru viņš nebija gaidījis. Šie lēnie vīri maskās pat nepaspēs iebērt pulveri, kad viņš jau būs viņu vidū! YOGO norāva savu loku no muguras, ar vienu stiepienu uzvilka stiegru un jau nākošajā mirklī viena no viņa bultām nosvilpa gar pilnīgi nereaģējošo virsnieka galvu.

Izskatījās, ka melnie vīri vēl kavējās un samurajs nomet loku uz koka saknēm izvilka savu garo zobenu, ko mantojis nu tēvu tēviem. Tad pacēlis to virs savas galvas, metas pretim ienaidniekam ar kliedzienu „BANZAI!!!”

Hitači izskatījās, ka Yogo būs novērsis ienaidnieka uzmanību un metās uz priekšu. Hitači pat nemanīja, kad aiz viņa noskanēja šļaksts un auksts ūdens aplēja gan viņu, gan ienaidniekus, kas nu turēja savās rokās pilnīgi nelietojamus šaujamieročus.

„BANZAI!!!” atkal iekliedzās samurajs metoties pretim viskrāšņāk tērptajam ienaidniekam. Tomēr pēdējā brīdī nobloķēja ienaidnieka cirtienu. Tas bija tik vienkārši, ka nākamā kustība Yogo bija automātiska – viņa zobens nošņāca griežot gaisu un nepielūdzami iegriezās ienaidnieka miesā.

YOGO uz brīdi samulsa, jo viņa cirtiens izskatījās neizraisīja viņa ienaidniekā, pat mazāko refleksu. Nesarāvās pat tā muskuļi, ne izskanēja sāpju vaids, pat asinis neparādījās.

Pa to laiku nu jau slapjais Hitači izvilcis abus savus īsos zobenus metās tieši ienaidnieka vidū cērtot, pa labu un pa kreisi. Pirmais cirtiens norāva ienaidniekam pirkstus, bet otrs cirtiens ietrieca pamatīgu rētu cita ienaidnieka krūtīs. Tomēr arī šajā gadījumā neviens no ievainotajiem neizdvesa ne skaņu vai kā citādi parādītu, ka sajūt sāpes.

Ilgi negaidot cīņā iekļāvās arī jaunais mūks, kas prasmīgi apgriezis ap galvu savu garo naginatu veica patiešām acīm patīkamu manevru un deva triecienu no augšas pa tuvāko no ienaidniekiem paliekot ārpus tā aizsniedzamības robežām. Terao tas nelikās grūti, galu galā izskatījās, ka ienaidnieks ir ļoti lēns un nespēj izsekot viņa kustībām. Tomēr vai aiz savas pārliecinātības, vai aiz tā, ka uz viņa ieroča vēl aizvien bija netīrumu kārtiņa Terao netrāpīja mērķim.

YOGO ienaidnieks, izskatījās savu ieroci pat nespēja pacelt, kad samurajs ar savu izcilo prasmi to nobloķēja un pasviežot to atpakaļ izdarīja kārtējo triecienu pa ienaidnieku. Un atkal tikai nošvīkstēja saplēsta drāna un miesa, kamēr pats ievainotais bezkaislīgi turpināja cīnīties.

Tomēr Hitači un Terao tik labi negāja. Pret Hitači nu bija četri ienaidnieki, kas bez skaņas pacēluši savas nederīgas musketes mēģināja ar tām iesist izvairīgajam vīram zaļā kimono. Hitači nedaudz apjucis no ienaidnieka jocīgās uzvedības izvairījās no trim sitieniem, tos nobloķējot vai pasitot malā ar saviem īsajiem zobeniem. Tomēr neskatoties uz viņa prasmi vienam no ienaidniekiem izdevās ar skaļu būkšķi iesist ar slapjās musketes laidni pa Hitači sāniem.

Tai pat laikā arī Terao neklājās labāk. Trīs ienaidnieki lēni mācās viņam virsū. Izvairījies no viena Terao pamanīja, ka divi pārējie sāk pietuvoties nepiedodami tuvu. Terao atkal apgriezis naginatu aiz sevis un tad ap galvu izdarīja aizstāvības triecienu pa tuvojošos ienaidnieku.

Terao tik tiešām bija labi mācījies klosterī, jo viņa cirtiens nogrieza ienaidnieka roku kā zariņu no veca koka. Tā būkšķēdama novēlās zemē un jaunais mūks uzvaroši pievērsa savas acis no nokritušās rokas pret ienaidnieku. Tomēr viņa uzvaras dzirksts uzreiz apslāpa, kad viņš ieraudzīja tieši pret viņa seju tēmētu triecienu ar musketes laidni.

Terao veiksmīgi izvairījās no uzbrukuma, tikai lai uzskrietu virsū tā melnā maskā slēptā vīra dūrei, kuram tikko nocirta roku. Tas vēl nebūtu nekas, ja trieciens nedaudz nepavirzītu Terao atpakaļ – tieši virsū trešā vīra šaušanas laideni, kas sāpīgi atsitās pret jaunekļa galvu. Un atkal zvaigznīte noskrēja Terao gar acīm likdamas viņa ceļiem nodrebēt.

„Buddas līdzcietība! Nav man laimes šodien!” ar niknu kliedzienu mūks paleca atpakaļ un nostājās aizsardzības pozīcijā. Nogaidīdams īsto mirkli kad dot atbildi uz kādu no ienaidnieka kļūdām.

Tai pašā laikā viens no samuraja pusē palikušajiem pagriezās uz bez mazākās goda apziņas trieca savu musketi pret samuraja muguru. Atsitoties pret to tā salūza, tomēr arī jaunais Mori klana cīnītājs sajuta nepatīkamu krakšķi mugurkaula apvidū.

Tas nu bija par daudz! Samurajs pagrūdis zobenu cīņā atpakaļ virsnieku pieliecās un ar asu vēzienu izveidoja dziļu brūci virsnieka vēdera apvidū. Tādas parasti liek cilvēkiem sāpēs ēst zemi, jo visas zarnas tika pāršķeltas... Tomēr izskatījās, ka melnais pat nejūt sāpju pazīmes. Tādēļ jaunais samurajs izdarīja otru zibenīgu cirtienu, kas nebija tik veiksmīgs kā iepriekšējais nodarot nelielu brūci maskotajā kājā.

Hitači saņēmis sāpīgo belzienu arī sāka nikni uzbrukt uzmācīgajiem dīvainajiem melnajiem slepkavām. Tomēr abi viņa cirtieni nesasniedz mērķus, jo tos nobloķēja ienaidnieka musketes. Tas deva Hitači vēl vienu iespēju uzbrukumam un nevilcinoties viņš arī izmantoja radušos izdevību. Tomēr atkal izskatījās, ka laime nespīd Hitači, jo atkal viņa cirtieni neizdevās tā kā bija iecerēti.

Pa to laiku Terao gaidīja tikai izdevību aizsargājoties iecirst kādam no uzmācīgajiem karotājie. Tāda arī radās, momentā, kad bezrocis metās uz priekšu. Terao momentāni cirta un arī trāpīja. Melnais tikai izbrīnīti paskatījas uz sabu otro ķermeņa daļu, kas nu mētājās viņa priekšā. Bezrocis nikni iesēcās un metās uz priekšu cerēdams notriekt jauno mūku gar zemi, tomēr mūkam pagriežoties uz vietas nosvilpa gaiss un bezroča galva atrāvās no ķermeņa, kas bez dzīvības pazīmēm nokrita zemē.

Pa to laiku, viens no diviem pāri palikušajiem Terao pretiniekiem metās uz priekšu lai izmantotu mirkli un ietriektu savu laidni jaunā mūka galvā. Neskatoties uz to, ka uzbrukums bija negaidīts, jaunais mūks palecās atpakaļ un apgriezdams ieroci slaidā elipsē ap vienu roku momentāni laida asmeni pret ienaidnieku.

Asmens svilpdams ietriecās līdz pusei melnajā. Terao smaids, kas parādījās uz mirkli viņa sejā pazuda, jo melnais, kura iekšās iedurts stāvēja viņa ierocis, saķēra to un mēģināja izraut no Terao rokām.

Cīņa bija sīva. Un tomēr Terao atkal nācās šķirties no viņa ieroča otro reizi vienas dienas laikā. Niknumā Terao saspieda savus žokļus un pieliecās. Tas nu nepavisam nebija labi!

„Cērtiet viņiem nost galvas! Tas palīdz!” uzmetis īsu skatienu sakropļotajam uzbrucējam pie kājām sauc TERAO. „Un rokas! Tad viņi nesit tik sāpīgi,” viņš pie sevis nodomā.

Yogo pametis īsu skatienu pirmajam kritušajam, kas par laimi bija ienaidnieks, saprata, ka jāsāk izmantot nevis izsmalcināta tehnika, kas iedarbojas uz locītavām un muskuļu saitēm, bet drastiskāka, ienaidniekam daudz nepatīkamāka. Nostājies Sarkanā Drakona stājā Yogo ar asu cirtienu atvairīja melnā leitnianta neveiklo zobenu un paspēris soli uz priekšu, ārpus otra uzbrucēla laidņa vēziena rādiusa nikni cirta melnajam vadonim.

Tomēr neliels akmens, kas patrāpījās zem samuraja kājām uz brīdi izveda sarkani ģērbto cīnītāju no līdzsvara liekot tam sagrīļoties. Ātri izstiepis vienu kāju atbalstam samurajs nostājās aizsardzības pozīcijā, savaldot savu zobenu.

Vēl mirklis un TERAO saprot, ka laiks ir pēdējai mūka mācībai. „Ja nevari pretinieku pieviekt savādāk, tad palīdz aukstas, kalkulētas dusmas. Trešo reizi Budda nepiedod!” Acīm niknumā zibot viņš skaļi kliegdams sagrābj naginatas galu, atsperas pret zemu un sāk grūst to ar visu pretinieku pārējiem virsū, cerēdams, ka visi sakritīs čupā un dos Yogo un Hitači mirkli, lai sakoncentrētos nākošajam uzbrukumam. Ienaidnieks, kas bija saķēris Terao naginatu nenoturējās kājās, kad jaunais mūks asinīm noplūdis saniknots trieca naginatu pret viņu izdurot galu caur melnā krūtīm. Tas tikai nosēcās un tā arī palika stāvot ieķēries ienaidnieka ierocī.

Pa to laiku otrs palikušais Terao pretinieks izmantojot saniknotā mūka novēršot uzmanību trieca savu samirkušo ieroci pret tā galvu. Tomēr ierocis skaļi nobūkšķējis pret Terao bruņām īpaši nekaitēdams niknajam mūkam noslīdēja sānis.

Hitači, kas līdz šim diezgan rafinēti cīnijās pret četriem uzbrucējiem. Te atvairot musketi ar vienu vakizaši, te izdarot māņu cirtienu ar otru arī saprata, ka jāsāk nopietni cīnīties. Galu galā smeldzošais sāns lika par sevi manīt. Tai pašā brīdī, kad Hitači nonāca pie šiem secinājumiem jauneklis nožēloja aizkavēšanos, jo viena no musketēm eleganti atsitās pret viņa saules pinumu novedot jauno cīnītāju neapskaužamā stāvoklī.

Hitači sāka lēni atvairīties no uzbrucējiem, bet izskatās, ka ienaidnieki neatpaliekot virzās viņam līdzi. Hitači tomēr pamana, ka tie viņam arī nevar uzbrukt, jo to lēnībā nekādi netiek tam līdzi.

Terao pa to laiku savā nevaldāmā niknumā ar asu rāvienu izrauj savu naginatu no nekustīgā ienaidnieka. Melnais, kam vēderā tikko bija vēders, paliek sastindzis stāvot klusajā nāves valstībā. Izmantojot momentu Terao apgriezis savu ieroci kārtējā piruetā virs galvas ar slaidu vēzienu pārcirta savu pēdējo pretinieku pa vidu uz pusēm.

Melni sarkanas asinis slaidā vēziena inercē nospurdz gaisā. Bet ienaidnieks apstājas pussolī savādi neticīgi paskatās uz savu ievainojumu. Terao ar veiklu kustību pārsviedis sev ieroci aiz muguras apgrieza to pa 180 grādiem un nostājās uzbrukuma pozīcijā „zaļais cinis”.

Pa to laiku, Yogo neticami ātri atguvis līdzsvaru paspēra soli uz priekšu un pasita malā ienaidnieka zobenu, kas draudīgi tika pacelts virs viņa galvas, tad pagriezienā ar zobena roktura galu pagriezienā iesita pa otra uzbrucēja masku, liekot tam grīļojoties paspert soli atpakaļ izcilajā zobena savaldīšanas mākā Yogo bija nepārspējams, tomēr viņa māka nekad līdz šim netika izmantota, tik savādos apstākļos, kad ienaidnieks nekādi nereaģē uz radītajiem ievainojumiem. Pagriezies atpakaļ Yogo Nobujoši tik tikko novērsa no sevis nāvīgi krītošo zobenu. Lai gan bloks bija gandrīz nevainojams, novirzītais zobens pa līkni tomēr iecirta dziļu brūci Nobujoši plecā, liekot jauneklim saviebties sāpēs.

Tomēr arī šādas situācijas, samurajam bija pazīstamas un viņš saņēmis zobenu abās rokās to no lejas uz augšu dūra ienaidnieka zodā. Lai gan dūriens bija nepārspējams, tas savainotās kājas dēļ neizdevās perfekts, un dūriens tikai ieskrambāja balto masku, zobenam aiztiecoties garām savam mērķim. Nobujoši savilka uzacis un ar kreiso roku nogrūda zobenu no pleca, atstājot tur dziļu asiņojošu brūci.

Pa to laiku Hitači piespiedis roku ar vakizaši pie vēdera tik tikko tika prom no sekotājiem, kas pacēluši savas musketes nāca viņam virsū.

Uz pusēm pārcirstais Terao pretinieks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tā kā kājas tam vairs neklausīja viņš nogāzās un palika guļam pāršķelts pa vidu uz pusēm.

Terao pa to laiku bija ievērojis, ka samurajs ar saviem ienaidniekiem iesaistījies sīvā tuvcīņā nolēma palīdzēt Hitači un metās virsū vienam no Hitači pretiniekiem. Un atkal viņa naginata ķēra pretinieku iegriežot viņa mugurā garu švīku, tomēr otrs cirtiens nesasniedz mērķi, jo tas neizrādīdams ne mazāko sāpju sajūtu turpināja sekot Hitači, kas tik tikko turas kājās.

Terao uzbruka atkal. Un abi viņa cirtieni ķēra mērķi nocērtot abas viņa rokas. Ienaidnieks apstājās, paskatījās atpakaļ un tā arī ar pagrieztu galvu sastindzis nokrita zaļajā zālē. Pārējie trīs Hitači sekotāji pagriezās pret jauno draudu – mori mūku.

Viens no tiek pamājis ar musketi sāk lēnām virzīties virsū Terao, kas savā niknumā neko īsti nesaprot, strauju apgriezis savu naginatu ap kaklu metas trijotnei virsū. Tomēr mūku s``aka nomākt nogurums un viņa cirtiens aizgāka secen. Pārējie trīs no melnajiem pacēluši savus sitamos augstu virs galvas metās virsū elsojošam mūkam.

Viens garām, otrs pa plecu, trešais garām. Terao sajuta, ja cīnīties tālāk vairs nevarēs un mēģināja izkļūt no trijotnes ielenkuma tuvāk Hitači, kas izskatījās salīcis zem abu vakizaši smaguma. Tomēr tikt ārā no ielenkuma Terao neizdevās, jo viens no uzbrucējiem smagi iesita ar savu ieroci Terao pa muguru, kad tas mēģināja iet tam garām.

Terao nokrita bezsamaņā, neizrādot nekādas dzīvības pazīmes.

Yogo Nobujoši tai pat laikā pagrieza savu asmeni sāņus un ar asu gurnu vēzienu, kas pastiprināja viņa cirtienu nocirta melnā leitnanta galvu, kas būkšķēdama nokrita uz taciņas. Tomēr pagriezies pret otru savu pretinieku Yogo nespēja izvairīties, no tā uzbrukuma un pret viņa krūtīm atsitās musketes laidenes gals liekot samurajam atkāpties soli atpakaļ atspiežoties pret vēl stāvošo bezgalvaino leitnanta rumpi.

Yogo ilgi nedomājot atgrūdies no stāvošā līķa, ar veiklu cirtienu nošķēla pretinieka roku, kas vēl turēja musketi, kā bozi. Yogo pretinieks izskatījās samulsa, jo nu nebija ar ko īsti iesist nekaunīgajam samurajam. To izmantodams Nobujoši ar otru vēzienu iecirta tā rumpī dziļu brūci, kas lai gan neasiņoja, izskatījās nāvīga, jau tā sapluinītajam pretiniekam.

Yogo miglaini pārlaida acis cīņas laukumam. Izskatījās, ka viņa ceļabiedri arī nikni cīnījušies. Četri no sešiem guļošajiem pretiniekiem bija abu ceļabiedru roku darbs. Yogo piemiedza acis liekot bildei nedaudz noskaidroties. Terao, jaunais mori mūks, gulēja zemē ar pusatvērtām acīm un no viņa pusatvērtās mutes bija notecējusi asins strūkliņa. Nobujoši secināja, ka šis mūks, vairs ilgi nedzīvos, ja vispār vēl ir dzīvs, bez ārsta palīdzības.

Paskatījies tālās, Yogo ievēro, ka pēdējie trīs melni tērptie pretinieki lēni virzās virsū Hitači, kas dziļi elpojot pēdējiem spēkiem turas pie saviem ieročiem.

Pēkšņi trīs palikušie uzbrucēji pagriezās un aizskrēja prom, diviem kājās stāvošajiem cīnītājiem par brīnumu. Samurajs Yogo Nobujoši neticīgi noskatījās iepakaļa melno mugurām un izbrīnīti paskatījās apkārt. Vienīgais, kas piesaistīja viņa uzmanību, bija izbrīnītais Hitači, kas daļēji ar šausmām, daļēji ar izbrīnu, skatījās uz ceļa līkumu, kur vajadzēja gulēt abiem brāļiem.

Nobujoši acis ieplētās, kad viņš ieraudzīja, ka viens no brāļiem, tas jaunākais, pa pusei piecēlies, nolaiž izstiepto roku. Tomēr samuraju nesatrauca jaunā cilvēka kustības, bet izskats. Jo izskatījās briesmīgi. Viņa kreisā acs – asiņojoša rēta. Krūtis vienās asinīs, no saņemtajiem ievainojumiem. Neviens normāls cilvēka nevarētu izdzīvot no tādiem ievainojumiem. Un pie tā vēl... viņš taču jau bija beigts, kad YOGO skrēja garām.

Pametis skatienu apkārt un sapratis, ka kauja ir galā, Hitači notīra zobenus zālītē un ieliek tos makstīs. Uzmetis skatienu nabaga mūkam Hitači secina: „Viņam vajag ārstu.” Pēc tam Hitači jautā Nobujoši: „Ko cienījamais Yogo klana pārstāvis iesaka mums darīt?”

Cienījamais Yogo klana pārstāvis arī nolaiž savu ieroci. „Vari palīdzēt viņam?” Samurajs ar pašsaprotamu žestu norāda uz guļošo mūku.

Hitači parausta plecus un pēc īsa pārdomu brīža atbild apstiprinoši. „Protams varu!” Hitači pieliecas un apskata smagi ievainoto mūku. Ja runātu nopietni, Hitači nav ne mazakās nojausmas, ko darīt ar šo asinīm noplūdušo ķermeni, kas guļ pie viņa kājām. Tomēr Samurajs sapratis, ka vairs nav ko runāt pievēršas melnajiem, kas guļ zemē.

Acīmredzams ignorēts, Jo paskatās uz savām brūcēm, ar piedurkni noslaucīdams asiņojošo aci. Brūce liekas aizdzijusi pati no sevis, atstājot kreveļu klātu pleķi. Izskats nav no patīkamākajiem. Tad viņš pievērsās savām krūtīm, kuras klāja asiņu kārta. Zem viņa asiņainā krekla, brūces bija sadzijušas. Tad Jo pievērsās savam brālim, kas gulēja zemē. Jo nobēdājās, tomēr izskatās, ka jauneklis ir reālists un daudz nedomādams pievērsa savu uzmanību vēl dzīvajiem. Piegājis pie Hitači, kas pietupies sēdēja pie asiņojošā Hikari un kasīja savu pakausi, domādams, ko darīt tālāk, jo pietupās un paskatījies uz mūku nopūtās.

„Es ceru, ka viņa sirds atmaigs Budas žēlastībā.” Notīrījis rokas, gar biksēm, Jo sniedzās pieskarties Terao brūcēm. Hitači pacēlās uzacis, nesaprotot ne nieka, Hitači vēroja, kā Jo ar netīrām rokam sniedzas pie guļošā mūka.

„Nekusties!” Jo izbrīnīti paskatās uz augšu ieraugot sarkani tērpto samuraju Yogo Nobujoši draudīgi skatāmies viņa virzienā. Labā samuraja roka, pa kuru tek smalka asins tērcīte, guļ uz samuraja garā zobena spala. Kreisā roka cieši satvērusi zobena maksti. Kuru katru mirkli var sagaidīt triecienu.

Uz samuraja jautājumu, jaunais cilvēks sastingst. Izskatās, ka pats jaunais Jo ir pārsteigts, tomēr vienīgais, ko asinīm noplūdušais cilvēks izdveš ir „Nezinu...” Nobujoši tā neliekas pietiekoši skaidra atbilde un viņš atkal izvelk no maksts savu zobenu. Liekas jaunais samurajs netaisas laist Jo pie Terao.

„Es varu palīdzēt!” ar pirkstu rādīdams uz Terao zemnieks nomurmina. „man mācīja... bet par to, kādēļ es staigāju, es laikam varu tikai pateikties Kami un Buddai!” viņš izstiepj roku Terao virzienā, ko klusu murminādams.

Samuraju acīmredzot arī šī atbilde neapmierina un viņa zobens klusu nosvilpjot uz izveidojot perfektu loku tiecas pretim nelaimīgajam Jo. Tomēr jauneklis tikai pavirzas sāņus un nezaodējot koncentrāciju murmina tālāk. Acīmredzot Nobujoši ir pārguris pēc kaujas un viņa ievainojumi liek par sevi manīt.

Klusu murminādams ar pirkstu galiem sāka pieskarties guļošā mūka brūcēm. No sakuma Hitači un Nobujoši likās, ka nekas nenotiek, un likās jaunais cilvēks drīzāk pielaidīs nabaga mūkam kādu infekciju. Tomēr notika, kas neparedzēts. Brūces pašas sāka vērties ciet. No sākuma lēnām, it kā nevēloties, bet tad arvien ātrāk un ātrāk. Terao seja no bālas palika sārta un viņa acis atvērās izbrīnā skatoties uz netīrajām rokām, kas pieskārās viņa ķermenim. Tā kā terao nejūtas savā labākajā formā, tad viņam liekas, ka viņš nokritis kaujas laikā, no pārpūles, bet tagad šis Jo viņam nez kādēļ pieskaras ar savām visnotaļ netīrajām rokām.

Kad atvēris acis TERAO ierauga Jo, kas pār viņu pārliecies, kaut ko murmina, mūks nošņāc: „Savāc savas netīrās pleznas, tu, utubunga!” Tad pieceļas un nikni nopurinās. Tomēr nākamajā mirklī saraujas. Vēl vairākas brūces liek par sevi manīt. Uzmanīgi pieskāries deniņiem, Terao saprata, ka šo brūci tik viegli sadziedēt nevarēs.

Nobujoši un Hitači aizrāvās elpa. Viņi nekad par ko tādu nebija pat dzirdējuši. Abiem pirms brīža likās, ka nekas vairs šim mūkam nepalīdzēs, un ka gudrākais būtu no sākuma aiz cieņas pret dzīvu būtni, apsiet brūces bet pēc tam...

Tomēr tagad bija noticis brīnums. Maģija! Mūks dzīvelīgs stāv kājās un sašutis runā par kaut kādiem netīrumiem. Savādi.

Aplūkosim tos zemniekus nopietnāk ... Te vispār kaut kas ne tā kā parasti notiek – te dīvaini radījumi, kas nekrīt no zobena, te zemnieki, kas miruši ceļas stāvus...” samurajs balss atskan pār kritušo ķermeņiem, tik tikko piesaistos pārējo uzmanību. Tik daudz savāda ir noticis vienā dienā.

Viņa zobens vēl jo projām ir pagriezts Jo virzienā un likt makstī Yogo to vēl nav nekādas vēlēšanās. Tomēr arī viņš uzbruka zemniekam, domādams, ka tas Terao pārvērtīs par briesmoni, tagad, kad mori mūks stāvēja kājās un lādējās par zemnieka netīrību, Yogo neko vairs nesaprata. Par Maģiju viņš bija dzirdējis tikai stāstos par senatni. Bet tagad... tagad viņa priekšā tika izdziedināts smagi ievainots cilvēks.

Nobeigums sekos