Tā bija 1. Gaiļa diena, Mērkaķa gadā. Lietains. Smalki lietus pilieniņi piepilda vēso apkārtni, padarot visu, kas jau tā slapjš, vēl mitrāku. Mākoņi, kas nedaudz pašķīrušies, šur tur laiž cauri vājus saules starus, kas kā mātes rokas maigi glāsta sapostīto apkārtni.

Abi soļoja pa dubļaino taku, un Nobujoši saviebās jau kuro reizi, kad viņa getas iestiga dubļainajā zemē, apslacīdamas ar dubļiem viņa platās sarkanās bikses – hakamu. Hitaši pilnīgi ignorējot dubļus aizspraudis abus zobenus aiz jostas klusi soļoja nopakaļ samurajam. Likās viņš uzjautrinās par skaistā jaunekļa degsmi un nepatiku pret dabiskajiem laika apstākļiem.

Dienas vidū samurajs pēkšņi aprāvās, viņš vairs nedzirdēja klusos soļus aiz sevis. Tas nebija labi! Jogo strauji apgriezās un viņa roka apzināti pieķērās dzimtas zobenam. Gatavs cīņai!

Tomēr samuraju pārsteidza ieraudzītais. Hitaši stāvēja nekustīgi pagriezis galvu pa kreisi un pilnīgi ignorēdams samuraju raudzījās starp krūmiem. Jogo arī pagriezās un ieraudzīja dīvainu skatu.

Kādas sešdesmit pēdas nostāk pļaviņā stāvēja trīs nabadzīgie ļaudis. Un, kas pārsteidza samuraju nesagatavotu – divi no tiem bija bruņoti, bet trešais valkāja senlaicīgas zemnieku bruņas, kādas sen jau vairs neviens nelieto. Izskatās, ka visi trīs ir pilnīgi aizņemti ar sarunām. Hitaši liekas, ka kreisajā pusē stāvošais joko., bet abi pārējie nesaprot par ko iet runa.

Skats savdabīgs. Labajā pusē vecāks netīrā kimono tērpies vīrs atspiedies uz netīras nūjas piespiedis ar labo roku ievainojumu kājā noskatās abos pārējos, kamēr acīmredzot jaunākais izspūrušais jauneklis, kas atspiedis pret plecu garu skaistu naginatu, bet kreiso roku piespiedis pret sāniem, kur redzamas asinis, vēro trešo – vecajās zemnieku bruņās tērptais jauneklis acīmredzot ir daudz koptāks par abiem pārējiem un no viņa deniņiem straumītē plūst tumši sarkanas asinis.

Kādu gabalu no trīs vīriem abi ceļotāji ievēro vecu noplukušu suni, kas laiski vēro šos trīs stāvus ...

TERAO, kas ģērbies vecajās zemnieku tipa bruņās, turpina sarunu: „Izskatās, ka jums bez manis netikt galā! Trīs cīnītāji ir labāk nekā divi. Stāstiet kas tie par melnajiem ļaudīm un kur ir viņu vājā vieta! Varbūt pa visiem mēs varam izlauzties līdz ciemam?! Es taču nevaru laist garām tādu izdevību nopelnīt!”

Abi klusie ceļotāji, samurajs YOGO un vientuļnieks HITAČI izdzirdot šos vārdus sakustas. Kas tie par melnajiem ļaudīm un kāda vēl vājā vieta? Kas tā par iespēju nopelnīt?

Mirkli vēlāk pie krūmiem pa labi atskan droša balss. HITACHI, kas ģērbies tumši zaļā kimono ar melniem kvadrātiem un aiz diviem vakizaši aizspraustiem aiz jostas, nepamanīts iznāca saules apspīdētā pļaviņā. Zaļā kimono tērptais vīrietis pasper dažus soļus tuvāk un apgalvojuma izteiksmē apgalvo: „Jums vajadzīga palīdzība!”

Abu zemnieku sejas nobāl, bet TERAO tūlīt pārņem iniciatīvu ar vārdiem: „nu, redziet, tagad mēs esam vēl vairāk un droši varam izlauzt ceļu līdz ciemam! Tātad vienojušies!”

Un izskatās, ka vismaz šoreiz TERAOSir vairāk vai mazāk taisnība, abi zemnieki nokrīt pie zemes paslēpuši galvas rokās un pat neskatīdamies uz augšu klusu palika pie zemes. Ieroči nokrituši turpat blakus viņu kājām. Abi piespieduši pieres pie zemes izrāda pazemību. Izskatās, ka abi ir aizmirsuši par mūku un pievērsušies kam citam – daudz svarīgākam.

HITAČI pagroza galvu neizpratnē, bet tūlīt tā arī pazūd, kad HITAČI paiet garām, tikai pāris soļu attālumā, YOGO Nobujoši – Mori klana samuraju drēbēs tērpies un ar visiem ieročiem laistoties krītošās saules staros.

„Tā, kas te vispār notiek?” atskan samuraja cietā un aukstā balss, kas pieder personai, kura nebūt nav pieradusi, ja kāds iebilst, vai citādi ignorē. YOGO jau tā likās savādi, ka persona, kas viņu pavadīja jau trīs dienas nēsā ieročus, bet šeit prastie ļaudis atļaujas šādu noziegumu. Un tas manāmi bija lasāms viņa sejā. Paraudzījies uz bruņās tērpto personu sarkanā, kurš vēl aizvien stāvēja muti atvēris, lai ko teiktu.

Tajā brīdī TERAO attapās un paklanījās samurajam, kas tuvojās līdz šim visnotaļ neadekvātajam zemāko ļaužu pārstāvim. TERAO vārdi paši izlauzās no mutes. „Šie abi, laupītāji, uzbruka man, pieklājīgam un likumus cienošam Mori klana mūkam TERAO! Lai Budas līdzcietība seko tavos soļos.”

Mori klana samurajs pamāja ar galvu un vēlreiz pametis skatu uz zemnieku bruņām, kas bija mūka TERAO mugurā, tad pagriezās pret abiem zemē nokritušajiem mūkiem stingra balsī prasīja: „Tā, jūs abi!” Balss skanēja stingri un salti, „Kāpēc jūs laupāt Mori klana zemēs? Ja nesaņemšu nopietnu atbildi, jūsu dzīvībām vairs nav vērtības.”

Šāds notikumu pavērsiens abiem zemniekiem – laupītājiem nemaz nebija pa prātam. Viņi bez liekas stomīšanās un klusēšanas, sāka skaļi žēloties sitot galvas pie zemes.

„Bet kā mēs lai iztiekam?” Prasīja vecākais, jaunākam piebalsojot, „Mēs divi mūki – svētnīcas sargi, kas izdzīti no mūsu svētnīcas lai ejam? Neviens mums ēst nedod ... Un tie melnie vīri, kas mūs izdzina nelaiž pat atpakaļ ciemā. Tur jau vairāki gāja, bet viņus vienkārši nogalināja! Palīdziet mums ak augstsirdīgais samuraj!”

Kamēr samurajs klausās zemniekus, kas apgalvo, ka ir izdzīti mūki no vietējās svētnīcas. HITAČI pieiet klāt vecajam sunim un pietupies jautā, „Jebkurā gadījumā, kāpēc tu nepalīdzi tiem trim? Galu galā tu esi cilvēka draugs!” ... „Vai ēdiens,” vēl nodomāja HITAČI un turpināja vērot suni, kas nu jau apgūlies klusu vēroja notiekošo.

TERAO atviegloti nopūšas. Mori klana samuraju viņš nebija cerējis šeit sastapt. Izskatās, kaut kur redzēts, tomēr vārdu Terao īsti neatceras. Lai nu, kā Terao pievērsa skatienu otram cilvēkam ar diviem īsajiem zobeniem.

„Kas tad tā apkārt skraidīja? Dižciltīgs?” Terao norūc zem deguna, tomēr nevarot īsti izlemt par savādā tipa piederību nolemj jautājumus uzdot vēlāk. Ja radīsies iespēja.

TERAO uzmanīgi dodas pēc naginatas. Ja laupītāji naginatu negribēs atdot, tad TERAO vērsīsies pie samuraja ar lūgumu izšķirt ieroča piederību ... tomēr abi svētnīcas sargi pametuši visu likteņa varā, piespieduši galvas pie zemes žēlojas samurajam. Pavisam aizmirstot par visu ap sevi. Terao šķībi paskatījās uz abiem un pieliecās, lai paceltu garo ieroci ar asmeni vienā galā.

Tomēr TERAO pusceļā pamana, ka mori klana samuraja vērīgās acis pievērstas viņam.

YOGO sapratis, ka abi zemnieki ir viņa varā un netaisās bēgt, vai kur no vēl pretoties. Nolēma pievērsties trešajai konfliktā iesaistītajai personai, tieši brīdī, kad mūks taisās pacelt savu ieroci.

„Es esmu samurajs Yogo Nobujoši no Mori klana!” atskanēja stingrā jaunekļa balss. „Un kas esi tu, pie tam vēl bruņās tērpies un ar ieroci rokās!?”

Tā kā samurajs izrāda manāmu neapmierinātību, ka TERAO ņem naginatu, TERAO sāk ļoti uzmanīgi un pieklājīgi runāt: „Nefrīta Tauriņa klosteris būs ļoti pateicīgs cienījamajam samurajam Yogo Nobujoši no Mori klana, par to. Ka viņš palīdzēja atgūt klostera īpašumu.” Terao satvēra ieroci un izstiepās visā augumā. „Es – Mori klana mūks TERAO – noteikti pastāstīšu klostera priekšniekam, ka samuraja labie darbu ir jāpiemin Budas priekšā. Un lai samurajam nebūtu jānodarbojas ar tādiem niekiem un pašam jānogādā naginata uz klosteri, tad par to parūpēsies mūks TERAO.”

Platais smaids, kas parādījās Terao zemnieciskajā sejā, likās padarām saules apspīdēto pļaviņu vēl gaišāku un mīlīgāku. Vismaz priekš Terao.

Samurajs paraustīja plecus un lai gan neapmierināts par notikumu pavērsienu. Visvairāk par to, ka parādījis vēl viens svešinieks ar ieroci, saka neuzticīgi skatīties uz Terao viņu iztaujājot: „No kurienes tu nāc? Ko tu te dari? Kāpēc bruņojies? Kas Nefrīta tauriņa klostera mūkam meklējams ceļā uz Oizukas ciemu?”

TERAO atbild samurajam: „Es TERAO, Mori klana mūks pavadīju cienījamo Nefrīta Tauriņa skolotāju mūku Točiazumu-sensei viņa uzdevumā kā miesassargs. Bruņas un ieroči man ir klostera doti kā palīdzība ceļā. Mans skolotājs, cienījamais Točiazuma-sensei cieta vētras laikā ...”

NOBUJOŠI piemiedzis acis izslējās un pārtrauca mūku pusvārdā: „Točiazuma-sensei? Pazīstamais mūks, kas uzvarēja Vaska Kraukļa turnīrā?”

Terao nesamulsa, bet droši turpināja atbildot uz samuraja jautājumu: „Jā, cienījamais Točiazuma-sensei ir uzvarējis arī šajā turnīrā. Tomēr esmu vainīgs, jo nevarēju viņu glābt ...”

Un atkal mūku pārtrauca samuraja asā balss: „Nevarējāt glābt? Es šaubos, ka Točiazuma-sensei būtu nepieciešama palīdzība!”

TERAO steigšus atbildēja: „Viņam uzkrita vētrā nolūzis koks ...”

„Jā, neviens nav spēcīgāks par dabu. Ja nu vienīgi Buda tā žēlsirdībā.” NOBUJOŠI pielieca galvu domās.

Terao uz brīdi apklusa, bet tad turpināja: „ ... taču ispildīju viņa pēdējo lūgumu un apglabāju viņu šeit netālu. Cienījamais Točiazuma-sensei devās uz ciemu kādu satikt. Uzskatu par savu pienākumu atrast meklēto cilvēku viņa vietā.”

HITAČI izbrīnīts izvelk flautu no sava zaļā kimono krokām. Pielicis to pie mutes jauneklis izdveš diezgan ciešamu melodiju. Tomēr visiem, pat sunim un pašam Hitači, šīs skaņas nedaudz par maz rafinētas un dažas nedaudz griež ausīs. Iespējams vairāk treniņu un jauneklis kļūs par labu šī instrumenta spēlētāju. Protams, cerība ir muļķu mierinājums.

Tai brīdī līņāšana beidzas un debesis beidzot atvērās visā savā zilganajā skaistumā. Vēl aizvien visi pieci, nē seši, ja ieskaita veco un noplukušo suni, stāv saules apspīdētās pļaviņas vidū. Hitači klusi pūš savā stabulē, tomēr Hitači ne visai izdodas savaldīt liegās skaņas, kas plūst no stabules un meldiņš, kas samērā grūti nosakāms rada savādu nospiedošu sajūtu sarunu biedros.

Kamēr samurajs pievērsies savādajam ceļiniekam ar naginatu un pie tam vēl bruņās, HITAČI uzmanīgi pavirzīja roku tuvāk vecajam sunim. Suns nekustējās. Pēc īsas pauzes HITAČI uzmanīgi pakasīja suņa galvu, uz ko suns svētsvinīgi piemiedza acis. Apmierināts ar savu veikumu jaunais vīrietis veikli piecēlās.

Pametis acis uz aizņemto samuraju, kas dotajā momentā prašņāja mūkiem par viņu nodarbošanos un iemesliem atrasties šajā apvidū. Jauneklis nolēma parunāt ar abiem, uz ceļiem esošajiem nabadzīga izskata cilvēkiem.

HITAČI jautā jaunākajam no abiem, „Es esmu HITAČI. Ceļojošais vientuļnieks. Kā jūs sauc? Kas esat, no kurienes nākat? Kas šeit īsti notiek?”

„Ak žēlojiet mūs, mēs šeit tik ļoti ciešam! Un kā mēs varējām zināt, ka viņš ir no Mori klana? Viņš vēl runāja par Maho, to drausmīgo sērgu!” Izskatās, ka abi ir galīgi satriekti, „Un tie melnie! Ak dievs! Ko lai mēs darām ...”

Tomēr atradis izdevīgu brīdi, ierunājas TERAO. „Šie necienīgie laupītāji nav mācīti runāt ar cienījamu samuraju. Mūks TERAO atgādinās samurajam to, ko viņš neapšaubāmi jau zin. Šeit netālu ir ciemats. Šie laupītāji ziņas ceļu uz to. Ciemu ir aplenkuši melnās drēbēs ģērbti vīri, kuri nogalina tos, kas mēģina ciemā iekļūt. Mūks TERAO centās pierunāt šos laupītājus, lai viņi izdara labu darbu un palīdz atbrīvot Mori zemes no uzbrucējiem. Taču tagad TERAO sirds ir priecīga, jo viņš redz, ka Budas cēlsirdība ir devusi cienījamajam samurajam iespēju pacelt savu vārdu līdz nedzirdētiem augstumiem izpildot šo godpilno uzdevumu un atbrīvojot zemniekus no uzbrucējiem.”

Tomēr Hitači nemaz neuztraucas, bet sakrustojis kājas sildās saulītē viņa matiem liegi kustoties patīkami siltajā vējiņā. Cik ilgi jau, kopš nevarēja tā saulē pasildīties. Šad tad izvelkot dažas skaņas no flautas viņš uzmanīgi vēro notikumus un klausās sarunās, kas norisinās pļaviņas vidusdaļā.

Suns gan neatbalsta šādu pasākumu un aizvelkas prom krūmos.

Samurajs paskatījās uz jauno mūku un pēc brīža neko neteicis piegrieza savu uzmanību diviem vīriem, kas uzdevās par kādas svētnīcas sargiem.

TERAO tomēr neapstādamies turpina runāt: „Kas attiecas uz šiem laupītājiem ,tad es uzskatu, ka viņiem jāsaņem pelnītais sods, par uzbrukumiem mierīgiem ceļotājiem Mori klana zemēs. Viņi uzbruka man un viņu vienīgais attaisnojums ir, ka viņi neesot zinājuši, ka pakļaujos Mori klanam. Dzirdēju, ka viņi ir nogalinājuši vismaz vienu ceļotāju, kuram nolaupījuši lielu daudzumu sudraba. Manā sirdī viņi nesameklēs žēlastību, taču lēmumu par viņu sodīšanu, protams, pieņems YOGO-sama. Tikai, ja drīkstu dot padomu, tad daļa no soda lai viņiem ir tavs lūgums izstāstīt visu patiesību par sevi un notikumiem šeit.”

Samurajs, pagaidīja, kamēr jaunais un dedzīgais mūks beidz runāt, atkal pievērsās abiem uz ceļiem nokritušajiem.

„Tātad! Pastāstiet man, no kurienes jūs esat! Lai runā vecākais!”

Vecākais no abiem brāļiem pēc īsa klusuma brīža arī sāk stāstīt par to kā viņi abi cīnījušies ar vētru, lai pasargātu Onizukas svētnīcu no stiprā vēja. Stāsts izklausījās nedaudz spokaini saules apspīdētajā pļaviņā, šad un tad atskanot kādai notij, ko Hitači izdvesa no savas flautas padarot šo stāstu vēl noslēpumaināku. Savādā zemnieka valodā vecākais brālis turpināja stāstīt par to, ka svētnīca atrodoties netālu aiz Onizukas ciemata. Tā viņi esot cīnījušies ar stipro vēju, ar dēļiem aizsituši logus, lai vējš tos nesadragā, naktīs mirkuši zem caurā jumta.

„Jā, es gribētu gan redzēt viņu svētnīcu.” Neticīgi noteica TERAO klausīdamies runātājā, „Viņi ir tīrākie laupītāji.”

„Ļaujiet man pašam izlemt vai viņi runā taisnību, vai nē.” Samurajs atbildēja mūkam un pagriezās apklusušajam zemniekam pamāja liekot tam turpināt. Vecākais brālis neuzticīgi paskatījās uz Terao un turpināja.

Viņu saucot par Mako, bet jaunāko brāli par Jo. Viņu un viņu skolotāja Hondas cīņa ar stihiju ilga līdz nedēļu atpakaļ brīdī, kad vētra uz brīdi pieklusa ieradās kāds baltā tērpts vīrietis, ar smaidīga bērna masku sejas vietā. Kas noticis tālāk, viņš nevarot par īsti aprakstīt. Baltais vīrs tikai pacēlis savu roku un svētnīcas galvenais apsargs Honda, kas devās pretim ciemiņam, nokritis kā nespēkā uz ceļiem. Abi brāļi, kas tai laikā labojuši jumtu bailēs muka prom un pārlecot jumta korei paspējuši tikai atskatīties, lai redzētu ...

„Tas tārps taču melo!” Terao neticīgi noteica unisonā ar kādu neizdevušos Hitači no flautas izpūsto skaņu, tomēr samurajs Nobujoši tikai pamāja, lai vecākais brālis Mako turpina savu stāstu.

Un viņš turpināja. Baltais esot pienācis klāt skolotājam Hondai un uzlicis tam labsirdīgi roku uz pleca. Abi apstājušies cerībās, ka tomēr viss, kas noticis, ir tikai joks. Tomēr izskatījās, ka skolotājs mēģinājis kā riebumā ar abām rokām nogrūst šo baltā cilvēka roku. Skolotājs esot bijis spēcīgs vīrs, bet Baltais izskatījies diezgan vārgs, tomēr Honda neesot bijis pat spējīgs pat izkustināt roku no sava pleca.

Pēc brīža skolotājs esot palicis zils un nokritis uz sejas balti tērptā vīra priekšā. Tas iztaisnojies un mierīgi pārkāpjot nekustīgajam Hondai devies uz svētnīcu.

Abi brāļi esot nobijušies ne pa jokam un skrējuši uz ciemu pēc palīdzības. Ieskrējuši ciemā tie sākuši saukt pēc palīdzības. Tomēr palīdzības vieta viņi ieraudzījuši divus citus baltā tērptus stāvus aiz kuriem stāvēja vairāki melnā tērpti vīri, kas valkāja savādas drēbes un sejām priekšā bija izkrāsotas bērnišķīgas maskas, bet rokā tiem bijuši savādi liekti zobeni. Ciematnieki bijuši savākti bariņā un abi sapratuši, ka atšķiro bērnus un vecākus cilvēkus no kopējā pulka.

Abi nedomājot muka tālāk, bet aiz sevis pie meža malas izdzirdējuši kliedzienus un vaidus ... Tas esot bijis tik briesmīgi!

Tā viņi negantā vētrā mukuši no Onizukas pa taciņu uz tuvākās pilsētas pusi. Tomēr ceļš aizņem nedēļu, un šajā laikā, labi, ja mēnesi. Un tad esot sākusies krusa, kas kritusi lejā no debess ledus klučiem.

Samurajs piekrītoši pamāj, ledus klučus viņš bija piedzīvojis pats. Kad satikās ar savādo Hitači.

Bēdīgi vecākais brālis tikai piemetina, ka ēdiena viņiem neesot bijis, tādēļ satiekot, kādu gaiši tērptu vīru, kas devies uz ciemata pusi, palūguši ēdienu. Tomēr, nepazīstamais sācis runāt rupjības un uzbrucis viņa brālim Jo ar nazi. Tādēļ arī viņš netīšām iesitis stiprāk vīram pa galvu. „Pieliecos, iesitu, nokrita vīrs.” Viņš komentē. „Tāpat kā ar šito smurguli.” Tomēr pēdējie vārdi neizskan tik pārliecinoši, kā „pieliecos, iesitu, nokrita vīrs.”

„Tikai šitais,” viņš norāda uz mūku, „Šitais sāka stāstīt par Maho un dzīvnieku-cilvēkiem. Varbūt viņš ir viens no viņiem!” vecākais pabeidz savu stāstījumu.

„Viss, ko teicu šiem laupītājiem, bija ar vienu mērķi – gaidīju mirkli, kad viņi apjums un atslābinās aizsardzību, lai varētu viņus nodot taisnīgai tiesai. Par laimi es nerīkojos pietiekoši prasmīgi un neizjaucu cienījamajam samurajam iespēju pašam ieviest šeit kārtību.” Nekavējoties piemetināja jaunais mūks.

NOBUJOŠI pagroza galvu, bet neko īsti arī nesaka.

Pa to laiku TERAO mēģina vēl samuraju pierunāt doties uz ciemu. Viņa runas plūdi ir neatkārtojami izmanīgi un strauji. Jaunajam samurajam sāk sāpēt galva no tik daudz faktiem un beidzot viņš piekrīt, ka Terao jādodas viņam līdzi uz ciematu. Bet abi svētnīcas sargi rādīs ceļu.

„Esmu trenēts sohei, karotājs – mūks. TOGO-sama sapratīs, ka varu būt ļoti noderīgs cīņā. Varu aizsargāt viņa muguru no nodevīgiem uzbrukumiem. Varu tikt galā ar pretiniekiem, kurus viņš uzskatīs par sevis necienīgiem. Kopā ar mani YOGO-sama viegli nokļūs ciemā.” Aši piemetināja sarkanā tērptais mūks sākot tīrīt savas drēbes, „Tomēr es neuzticos šiem abiem. Manuprāt, YOGO-sama, viņi ir vienkārši laupītāji.”

NOBUJOŠI saprotoši pamāj ar galvu, tomēr paliek pie sava un jautā zemniekiem cik tālu līdz ciematam.

„Dienas gājiens samuraj-sama!” ātri atbild jaunākais un izklausās, ka viņa balss skan ļoti priecīgi. „Ja tūlīt arī dosimies ceļā, būsim tur ap vakaru!”

Yogo NOBUJOŠI piekrītoši pamāj un liek abiem piecelties, lai rādītu ceļu. Abi arī ātri un priecīgi pieslienas kājās, tomēr sāk mīņāties un slīpi skatās uz saviem ieročiem – nazi un nūju.

„Terao, lūdzu paņemiet nazi glabāšanā.” Noskalda samurajs un pagriežas lai dotos pacelt savu mugursomu. Aizejot, gan samurajs nemana, kā mūks nikni skatoties uz abiem, vēl tik tikko laupītājiem, izvelk nedaudz apasiņojošu drānu, kas noslēpta aiz kimono apsien to ap ievainojumu uz galvas. Pēc tam nikni piedraudot abiem brāļiem ar naginatu, lai tikai pamēģina izaicināt jauno mūku vēlreiz Hitači par brīnumu sarkanā tērptais mūks izvilka vēl vienu lakatiņu, kas paslēpts aiz tā bruņām un saviebis seju, caur lakatiņu satvēris, pacēla no zemes netīro nazi. Tālāk Terao pat īsti nezināja ko darīt. Brīdi pamīņājies uz pakasījis ar brīvo roku aiz pakauša, saviebās un ietina netīro lietu tīrajā lakatiņā, bet pēc tam pabāza to aiz jostas.

Terao nepatīkami noskurinājās un pievērsās vienīgajam, kas vēl nebija bijis viņa uzmanības lokā: savādais vīrs ar diviem īsajiem zobeniem – vakizaši.

Terao uzrunāja HITAČI: „Vai drīkstu runāt ar HITAČI-sama? Esmu apjucis, jo nezinu kā viņu uzrunāt un kāds ir viņa uzdevums viņa klanā. Vai HITAČI-sama nepalīdzēs neizglītotam mūkam un nepaskaidros kas viņš ir, kas viņam mācījis mīlestību uz dzīvniekiem un kur viņš iepraties spēlēt flautu? Protams, tikai tad ja tas viņu neapgrūtinās, varbūt HITAČI-sama man paskaidros divu (!) īso zobenu jēgu pie viņa jostas?”

Hitači paskatījās jautājoši uz sarkano mūku un atbildēja: „Es esmu Hitači. Vientuļais klejotājs. Man nav klana. Uzdevuma man arī nav. Kā jau teicu esmu klejojošs vientuļnieks. Nāku no kalniem, kur biju ilgu laiku iegrimis meditācijā. Mīlestība uz dzīvniekiem? Vai Buda nemācīja mūs mīlēt visus vienlīdz stipri? Jūsu uzmanība tika pievērsta nabaga zemniekiem, es savējo pievērsu tam kurš tika atstāts nepamanīts.” Hitači pasmaida. „Flautu es spēlēju no bērnības. Nomierina – protams ja izdodas.” Hitači pamaida atkal, „šie divi īsie zobeni bieži vien ir mani vienīgie sabiedrotie. Kas tur ko skaidrot? Ja notiek cīņa sevi mācos izmantot pilnīgi.”

TERAO pieņem jebkādu HITAČI atbildi. Ja HITAČI izvairās, tad tā ir zīme TERAO tālāk nejautāt. Tomēr tā kā Hitači izrādās labs sarunu biedrs mūks prievcīga pastāsta par sevi un par to cik viņš tagad cienījams savā klosterī. Kā nekā viņš ir pats Skolotāja miesassargs. Protams, to ka skolotājs gājis bojā mežā, vētras laikā, Terao lieki neatkārto.

 3. daļa

Paiet vairākas stundas un diena iet uz vakara pusi. Terao vēl aizvien līkumo starp lielajiem kokiem un veido tā kā nebeidzamu smilšu upīti garajā zālē. Putni sāk dziedāt vakara dziesmas, it kā nekad nekādas vētras nebūtu bijis. Daba dzīvo tālāk, neskatoties uz dīvainībām cilvēku pasaulē.

Šajā harmonikā uz smilšu celiņa, kas paliek arvien piemērotāks ceļošanai, soļo pieci vīri un viens suns. Divi vīrieši, kas iet pa priekšu, savā starpā kaut ko runājot, ašā solī dodas uz priekšu. Tiem labu gabaliņu iepakaļ iet cēls un izskatīgs samurajs, kas vērīgi noskatās uz abiem zemniekiem, bet aiz viņa iet savāds vīrs zaļā kimono ar diviem wakizaši aiz jostas. Savādo gājienu noslēdz sarkanā tērpts mūks ģērbies sarkanās mūka drēbēs un vecmodīgās, bet kārtīgi nospodrinātās zemnieku bruņās.

Pēdējais pārmetis naginatu pār plecu meklē kaut ko. Pēc brīža izskatās viņš arī šo „kaut ko” atrod. Tas izskatās pēc maza avotiņa, kas tek no nedaudz apstrādāta akmens ceļmalā. Mūks aizmirsis par visu pārējo apstājas un sāk sirdīgi berzt nost netīrumus no rokām, sejas, bruņām, drēbēm un ar vislielāko rūpību arī no savas, vienīgās un neatkārtojamās, naginatas.

NOBUJOŠI un HITAČI apstājas izbrīnīti atskatoties uz mūku, kas cītīgi skaloja netīrumus prom zaļajā zālē. Abi zemnieki – svētnīcas sargi – turpretim tikai pasmējās par jaunekļa dedzību un sāka par viņu ņirgāties. Tomēr tie bija pēdējie zemnieku apvainojumi, jo pēkšņi no skaidrām debesīm aiz takas pagrieziena atskanēja pērkons un abi brāļi, kas tikko bija priecīgi un bezbēdīgi rādījuši ar pirkstiem uz jocīgo mūku, kā pēkšņi spēku zaudējuši saļima zemē. Vecākais brālis nekustīgs ar seju dubļod, bet jaunākais kā ko prasot debesīs raugoties pacēlis roku.

Hitači un Terao nesapratnē sastinga.

„Musketes!” ar labo roku saķēris sava garā zobena spalu nedaudz pietupies gatavībā izvairīties no neredzamā ienaidnieka nosauca Nobujoši.

Terao un Hitači saskatījās. Viņi bija dzirdējuši, ka no svešām zemēm tiek ievesti jauni ieroči – musketes. Tās taisot lielu troksni, un sviežot mazas metāla bumbiņas tik spēcīgi, ka tās pāršķeļot cilvēka miesu, kā irbulīši sviestu.

Neviens nekustējās, kamēr beidzot Hitači klusi, kājām tik tikko aizskardams zemi, aizslīdēja gar samuraju līdz pašam pļaviņas pagriezienam. Paskatījies starp krūmu lapām, Hitači sarāvās. Kas tāds viņam pirmo reizi tika stādīts priekšā.

Turpinājums sekos