Īsi nopūties Terao nometa zaru malā. Paskatījās uz rokām. Tās bija netīras. Viņš ciest nevarēja netīrību. Uzmanīgi ar divu pirkstu galiem viņš izvilka aiz jostas aizbāzto drāniņu, sapurināja to un izklāja pār savu plaukstu. Tad veikli sagrāba pie koka pieslieto naginatu tā, lai drāniņa būtu starp netīro plaukstu un ieroča kātu. Brīdi palūkojies apkārt viņš pamanīja no zemes iespraukušos sausas zāles kumšķi. Piegājis klāt viņš pret to notīrīja to naginatas galu, kas bija balstījies pret zemi.

Uzmanīgiem soļiem viņš nokāpa lejā pie ūdens. Izmeklēja vistīrāko vietu, kur novietot ieroci un nometa zemē drāniņu. Paraudzījies apkārt viņš novērtēja, kurā vietā visvieglāk tikt pie ūdens tā, lai nesamērcētu kājas. Ilgi un pamatīgi berza rokas. Tad izmazgāja drānu un atkal berza rokas.

Drānu rūpīgi izgrieza no liekā ūdens, izpurināja un aizbāza aiz jostas. Pēdējā mirklī Terao paspēja noķert naginatu, pirms tā noslīdēja uz netīrās zemes. Tagad varēja pievērsties nopietnākām lietām. Gribējās ēsti. Kaut kur te netālu vajadzēja būt ciemam. Vismaz pirms šīs vētras.

Terao pārlēca pāri akmenim, izvairījās no diviem dzelkšņainiem akāciju krūmiem abās takas malās un pagriezies ar naginatu nocirta paprāvu zaru. Visbeidzot pats sevi paslavēja par neatkārtojamo veiklību. Bet tūlīt aprāvās un domās norāja par iedomību. Skolotājam šāda niekošanās nebūtu patikusi!

Strauji viņš grāba ar roku pie azotes. Tad atviegloti nopūtās. Vēstule nebija pazudusi! Jāatrod klostera priekšnieka brāļameita un jāatdod viņai vēstījums!

Vienmērīgiem soļiem viņš devās tālāk ...

1. Gaiļa diena, Mērkaķa gadā. Lietains. Smalki lietus pilieniņi piepilda vēso apkārtni, padarot visu, kas jau tā slapjš, vēl mitrāku. Mākoņi, kas nedaudz pašķīrušies, šur tur laiž cauri vājus saules starus, kas kā mātes rokas maigi glāsta sapostīto apkārtni.

Šajos visnotaļ nepatīkamajos laika apstākļos pa meža ceļu soļo jauns mūks. Uz viņa pleciem nesteidzīgi sekojot viņa soļiem, kas bija labi dzirdami pēc vētras noklusušajā mežā, šūpojas lieliski darināta naginata. Šad un tad pamezdams acis uz netīro un slapjo ceļu mūks manāmi saviebās. Lai kur arī viņš ietu viņa kailās kājas juta tikai dubļus un netīrumus. Mūks. Terao, tā viņu sauca, skumīgi atcerējās getas, augstas koka kurpes, ko varētu šādos apstākļos lieliski izmantot, kājām neskarot zemi.

Viņš valkāja vieglas zemnieku bruņas, ko viņam iedeva Mori klana klosterī, lai uzlabotu viņa spējas iespējamos agresīvos konfliktos ar ieroču izmantošanu. Tomēr ne jau par viņa dzīvību kāds uztraucās. Galvenais bija klostera saimnieks, kas nu gulēja aprakts zem akmens kādu jūdzi iepakaļ.

Par savu klanu jaunais mūks zināja maz. Viņš zināja ka Mori klans nav liels, tomēr tā ietekme ir iespaidīga. Mori Kawanaga tur savās rokās gandrīz visus ziemeļu kalnos izvietos klosterus un tiem pieder liela bagātība, kas kā tiek stāstīts ir apslēpta Mori templī, aiz septiņiem zīmogiem. Politikas dzīvē Imperatora Hojo Ujitsuma galmā Mori klans netiek spilgti pārstāvēts. Vienīgais Mori pārstāvis ir Mori Aritomo, kas lielākoties nododoties meditācijai Lielajā Saukes Pviljonā. Tomēr klana necilo pārstāvniecību galmā atsver klana milzīgā Sohei un Mūku – karotāju armija, kas bāzēta Mori ziemeļu klanu neskaitāmajos klosteros. To izslavētā degsme un neiebiedējamais raksturs kaujaslaukā līdz šim licis kaimiņu Daimjo ne reizi vien sevī apspiest vēlmi uzbrukt Mūku Klanam. Vēl Terao zināja ka uz Ziemeļ-Rietumiem atrodas Shimaza, izslavētā garā zobena No Dači lietotāju zemes, kamēr uz Ziemeļiem Mori klana zemes robežojas ar Odas klana zemēm. Tā kādu brīdi nodarbinājis savu prātu mūs apstājās.

Tagad viņam principā bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Pie viņa bija vēstule, kas adresēta kādai personai Nezumi ciemā. Tik daudz Terao bija sapratis nedaudzajās sarunās ar meistaru. Tomēr, kas bija šī persona mūks nezināja.

No otras puses, varētu atgriezties klosterī. Tur gaida siltums, tīrība un miers.

Tēvs un māte bija lepni, kad Terao, vienkārša zīdtārpiņu audzētāja dēls, tika pieņemts Nefrīta Tauriņa klosterī par mācekli. Neviens neticēja, ka viņš dienās kļūs par šugeņju vai cienījamu mūku, taču pati atrašanās klosterī padarīja Terao par cienījamāku cilvēku nekā lielākā daļa ciemata iedzīvotāju.

Kad Terao kļuva par sohei, skolotāja personīgo miesassargu, māte raudāja prieka asaras un tēvs apmulsumā ņurcīja rokās cepures malu. Terao bija laimīgs. Viņu – heiminu vērtēja nevis pēc viņa izcelšanās, bet pēc viņa darbiem. Viņš vairs nebija zemnieks, viņš bija karotājmūks.

Terao bija veikls un stiprs. Viņš nebaidījās mesties cīņā un izjuta skaudru pārākuma sajūtu pēc katras uzvarētas cīņas. Taču viena lieta viņu vajāja visu mūžu. Ceļa putekļi, ēdiena atliekas, pretinieku asinis, tajā visā viņš saskatīja netīrību. Tādēļ par viņa mīļāko ieroci kļuva naginata, kas ļāva piekļūt pretiniekam no droša attāluma.

Tajā pašā laikā viņš izkopa spējas izvairīties no kontakta ar netīrumiem. Viņš izlocījās, izvairījās, lēca pāri un skrēja apkārt. Ar laiku šīs iemaņas pat izrādījās noderīgas tuvcīņā, kad vajadzēja pasargāties no ienaidnieku cirtieniem.

Vakaros Terao mēdza lasīt medicīnas traktātus. Tas reizē bija šausminoši un nomierinoši. Visādas slimības un veidi, kā tās iegūt, bet arī ārstēšanās iespējas.

Lūk vienu dienu skolotājs devās ceļā un Terao vajadzēja viņu pavadīt. Nebija nekādu noslēpumu. Skolotāju apdraud slepkavas. Viņš kā slavens bezieroču cīņu meistars būs galvenais mērķis, taču tiks arī Terao. Taču Terao bija lielākas cerības saglabāt dzīvību, jo viņš nebija tik svarīgs. Tādēļ vēstuli nesa Terao.

Un tagad viņš šeit uz ceļa bija viens.

Terao domas pārtrauca kluss plunkšķis, pas parasti dzirdams saskaroties cilvēka pēdai ar ūdeni. Terao nesteidzīgi pacēla acis un savā priekšā ieraudzīja nelielu zemnieku ar bambusa nūju rokās.

Ģērbies nelga bija sapluinītā kimono, bet ap galvu apsiets brūns apsējs. Viņa seju rotāja gara rēta, ko tik tikko varēja samanīt zem biezās netīrumu kārtas. Viņa rokas ciešāk satvēra netīro bambusa bīju, uz kuras redzami bija pāris brūngani sarkanu traipu.

„Nu ko? Paskat Jo, ko vētra mūsu pusē iesūtījusi!” netīrais skrandainis nodvesa aizsmakušā balsī un Terao tai pašā mirklī sadzirdēja aiz sevis nočabam krūmus no tiem izlienot vēl kādam stāvam.

Terao pielieca galvu un viņa tumšās acis mirklī nozibsnīja paveroties atpakaļ. Tur stāvēja tieši tāds pats netīrs un plušķains radījums, ko grūti būtu nosaukt par cilvēku. Viņa garajos un netīrajos matos, tik tikko bija saskatāmas sejas aprises. Tomēr acis spoži spīdēja aiz melnā matu ērkuļa droši vērojot jauno mūku.

„Njā ... tomēr šitais ķēms izskatās galīgi bez naudas. Galu galā mūki, jau parasti nenēsā apkārt naudas ...” iesāka runāt netīrais matu ērkulis, tomēr viņu drīz vien pārtrauca manāmi vecākais un drošākais netīrumiem aplipušais vīrs.

„Klusu! Jo, tu sāc man apnikt! To pašu tu teici par to pašu vazaņķi, ko pagājušo reiz,” runājot vīrietis pacēla roku un notrausa no sejas nelielu rūsganu lapiņu, kas bija pielipusi viņa vaigam. „Un viņam bija pilnas kimono kabatas ar sudrabu.”

„Bet ... mūki māk kauties, brāl ...”Sāka stostīties jauneklis.

„Bet šitā naginata mums noderētu gan ko?” atbildēja vecākais un saķēra ciešāk savu bambusa nūju.

Šajā situācijā, mūks stāv uz ceļa starp abiem brāļiem, kas atrodas desmit pēdas no Terao. Abi acīmredzams noskaņoti samērā agresīvi. Uz abām pusēm no ceļa redzami krūmi, augsti veci koki un pa kreisi tālumā starp biezajiem krūmiem, tik tikko saredzams saules apspīdēts klajumiņš, kas iespējams būtu daudz izdevīgāks kaujā, nekā ūdens un dubļiem piemirkusī taka.

Terao ilgi nevajadzēja šaubīties. Tas, kurš atgriezās klosterī neizpildījis pienākumu, reti kad vēlreiz saņēma nozīmīgu uzdevumu. Viņš nebija ievainots, tikai izsalcis. Ciemam katrā gadījumā vajadzēja atrasties netālu. Jādodas tālāk!

Tomēr pirms doties tālāk, jātiek galā ar šiem diviem.

Terao novērtēja slideno taku, vai varēs brīvi vicināt naginatu uz sāniem? Nē, tas būtu pārāk grūti. TERAO būs jāsamierinās ar vertikāliem, vai durošiem uzbrukumiem. TERAO acis tikai nedaudz paslīd sānis novērtējot attālumu līdz pļavai. Tā nav tālu. Tikai pāris soļi pa kreisi un viņš nokļūtu daudz izdevīgākos apstākļos iespējamās kaujas laikā.

TERAO gatavojas uzbrukumam un mēģina paturēt acīs abus uzbrucējus.

Terao rokla klusi noslīdēja uz naginatas kāta. Mūks ierunājās klusā balsī, uzrunādams to personu, kas liekas vadonis esam, acīm urbdamies laupītājā sev priekšā. „Baudas man tiešām nav, labie ļaudis ...” viņa acu skatiens paliek ass, kā dzelzs iesms „Protams jūs par to varētu pārliecināties tikai tad, ja aptaustītu manu apģērbu. Tkai padomājiet vēlreiz, vai tiešām vēlaties mēģināt? Tu, Jo, man aiz muguras liecies vairāk pieredzējis. Varbūt izdzīvosi, bet kas būs ar tavu brāli? Viņš nomirs! Vai mana naginata ir tā vērta?”

TERAO pamanīja, ka vīrs ar bambusa nūju viņa priekšā nedaudz saraucas un viņa sejā uz brīdi parādījās baiļu iezīmes. Tomēr aiz TERAO muguras atskan, skaņa, kas attāli atgādina smieklus. Mūks, lai gan neskatās atpakaļ, saprot, ka Jo nemaz nebaidās no jaunā mūka. Drīzāk uzjautrinās.

„Brāli, man patīk šī jaunā cilvēka drosme, tomēr ļaut iet viņam tālāk, būtu pilnīgs neprāts.” Pārvarējis savu stostīšanos un acīmredzot bailes no mūka kaujas prasmes, jaunākais un izspūrušākais bandīts turpināja smieties. „Galu galā, ja viņš ies tālāk, tad mēs pazaudēsim, gan naginatu, gan arī šīs lieliskas bruņas, ne?”

Šajā brīdī aiz muguras atskanēja kluss plunkšķis, ko radīja neuzmanīgs solis aiz mūka muguras. TERAO saspringtie nervi uzreiz nostrādāja, un viņš pirms meties pa kreisi caur krūmiem uz pļaviņas pusi, izdarīja sitienu ar naginatas neaso galu pa vecākā brāļa laupītāja krūšu kurvja apvidu. Tomēr vai nu aiz tā, ka TERAO vēlējās tikai naidnieku apgāzt, vai kāda cita nezināma iemesla dēļ, tomēr naginatas kāts nosvilpa gaisā neskardams pat tuvākos krūmus.

Noskrējis sešdesmit pēdas, jaunais mūks pameta acis atpakaļ, tikai lai ieraudzītu to, ka abi uzbrucēji mēģina iesist pa viņa muguru. Drīzāk reflekss atļauj TERAO ātri pagriezties un ar asu vēzienu, kas nocērt krūmam vairākus zarus, iegriezt dziļu brūci jaunākā pretinieka sānos pirms tas atvēzējies triec dūri pa TERAO seju.

Tomēr TERAO nav pat jāizvairās, jo acīmredzot sāpīgā brūce izspūrušā uzbrucēja sānos lika viņam sarauties un uzbrukums aizgāja secen. Tomēr TERAO smaids izpalika, jo gar brāli, niknā skrējienā atvēzējis savu bambusa nūju, Jo brālis triec savu sitamo pa mūka sāniem.

Mūka acis slīdēja līdz bambusa nūjai, kad tā veicot pusapli ietriecās viņasānos. Bruņas noklabēja. Un cauri sāniem izskrēja nepatīkama sāpju sajūta. Tomēr TERAO tik daudz nesāpēja no sitiena, kā no tā, ka viņam pieskārās šis netīrais ierocis.

Mūka acis iegailējās, un tieši tā kā treniņos klosterī TERAO aizķēris nūju ar naginatas otru galu veica spēcīgu kustību pa savu asi pasitot to nedaudz sānis un atbrīvojot ceļu sava ieroča asmenim, kas nosvilpa ne bairāk, kā centimetru no vecākā brāļa kakla.

TERAO vēl aizvien atradās neizdevīgā pozīcijā un nedaudz palecot atpakaļ pagriezās un turpināja skrējienu saules apspīdētās pļaviņas vidū.

Un atkal pagriezdamies TERAO ieraudzīja pret sevi vērstu uzbrukumu – vecākais bandīts mēģināja ar savu netīro nūju iebakstīt TERAO sejā. Tomēr viena veikla TERAO kustība atļāva mūkam izvairīties no nepatīkamās saskarsmes ar netīro nūjas galu.

TERAO pasmaidīja. Tagad viņš varēja izmantot visu savu potenciālu, lai izbaudītu šo cīņas kaislo valdzinājumu. Viņa acis iemirdzējās un izdarot apgriezienu ap savu galvu ar savu draudīgo ieroci TERAO izdarīja asu kustību liekot ierocim kā čūskai dzeļot tiekties pret uzbrucēja krūtīm.

Tomēr mūka pretinieks, acīm redzot nebija ar pliku roku ņemams un nedaudz pavirzījies pa kreisi izvairījās no niknā uzbrukums. Acīmredzot šim bandītam bija kas radniecisks ar mūku – viņiem abiem patika cīnīties.

Tajā mirklī no meža iznāca izspūrušais jauneklis, kas, aizspiedis savu brūci sānos, skaļā balsī jautāja: „Tiksi ar viņu galā? Vai palīdzēt?”

Tomēr atbildi brālis tik drīz nesaņēma. Pēc ne pārāk viltīga sitiena ar nūju, pa mūka rokām, Terao velkot atpakaļ savas rokas reizē arī ievainoja savu uzbrucēju. Grieziens izveidoja dziļu brūci uzbrucēja kreisajā ciskā. Tik vienkārši.

„Izspūrušais idiots-sama!” vecākais brālis nikni nobļāvās, „ko tu stāvi, kā vecu ūdeni mutē paņēmis?”

Jaunākais apzinoties savu kļūdu, sāka aši māt ar savām rokām, ko murminādams un velkot gaisā, jāpiemetina, ka TERAO par brīnumu, savādas strīpas. Pēc mirkļa no jauenkļa rokām izstiepās sarkana gaisma, kas pārbiedējot nabaga mūku, iesūcās TERAO miesā.

Panikā, TERAO tikai paspēja, kā ar kreiso aci pamanīt, kā nūja, ko pretinieks virzīja pret viņa sāniem, pati izmana virzienu un saduras ar jaunā mūka galvu, liekot gar viņa acīm nozibsnīt skrejošām zvaigznītēm. TERAO sajuta ko siltu tekam gar viņa vaigu. Tas nebija sāpīgi, laikam tas ir šoks ... mūks nokrīt uz ceļiem atspiežoties uz naginatas, tomēr vēl aiz vien pie pilnas saprašanas par to, kas notiek ar viņu.

Kaujas laukā iestājās klusums, kuru pārtrauc reti putnu čiepsti, kas atskan te no kreisās, te no labās puses.

TERAO noliec savu galvu un novērtē savus un bandītu ievainojumus. Izskatās, ka vecākais no abiem cieši satvēris savu cisku mēģina aizspiest tur atvērušos brūci. Tomēr jaunākais no abiem klusi stāv savā vietā, kur brīdi iepriekš bija veicis savādas darbības. Mūks nedomā, ka šādā stāvoklī varēs droši skriet. Pēc tam novērtē attālumu līdz pretiniekiem. Vai viņi ir naginatas cirtiena attālumā?

Jaunākais no sbiem acīmredzams nav īsti aizsniedzams. Ja nu vienīgi skrietu garām vecākajam. Tas savukārt nebūtu īsti gudri rēķinoties ar to, ka vecākais, kas tagad ar zobiem iekodies savā apkaklē mēģina ar kreiso roku noplēst stērbeli ar ko apsiet savu ievainojumu, nevilcinoties aplaimotu garāmskrejošā mūka skaustu ar nepatīkamu tikšanos ar cietu nūju.

Varbūt viņš būs aizņemts? Nodomā mūks, tomēr vērīgais ienaidnieka skatiens liek domāt par to, ka diez vai izdosies pārsteigt nūjas vicinātāju negaidot. Varbūt tomēr ...

Pa to laiku jaunākais brālis piespiedis roku pie sāniem sāk ko runāt. Vārdi skan pazīstami, tomēr nenonāk līdz mūka apziņai. Pēc brīža izspūrušais jauneklis atkārto un mūks beidzot saprot: „Padodies mūdzi! Tā kā tā ceļš uz priekšu ir aizprostots ...”

Liekas ka zvaigznītes TERAO acu priekšā sāk izklīst un migliņa pazūd. TERAO cenšas izlikties, ka viss ir bijis tikai mirkļa vājums un pēc iespējas stingrākā balsī sāk runāt: „Es jau sen meklēju sev veiklus biedrus ... Varbūt varu pievienoties jūsu bandai? Mans ierocid ir labs, bet vislabāk tas darbojas manās rokās. Ko teiksiet?”

Abi uzbrucēji uz brīdi apstulbst. Liekas jaunā mūka vārdi abus manāmi pārsteidz.

„Hmm ... nu mēs jau ...” iesāk jaunākais, tomēr nezin ko atbildēt.

„Hei brāl, varbūt mums ir iespēja, ko?” iesaucas vecākais.

Abi brāļi uz mirkli saskatās, bet tad paskatās atpakaļ uz mūku, viņu acis pilnas šaubu un savāda nīgruma. Vecākais uzņemas iniciatīvu, ātri aptinis lupatu ap kāju un iespiedis nūju starp elkoni un padusi, sasēja sev žņaugu virs griezuma.

Mūks TERAO sajutis izdevību atgūt iniciatīvu pieleca kājās, tomēr pēdējā mirklī atlika uzbrukumu, jo netīrā, bet ļoti cietā bambusa nūja jau atradās netīrā subjekta rokās. TERAO pasmaidīja un turpināja runāt novilcinot laiku: „Vai kāds no jums nevarētu mani nedaudz apmācīt maho? Tu izskaties pēc burvja. Vaisu cieņu. Vārgs un reizē spēcīgs, - labi proti apmuļķot pretinieku.”

Tomēr neizpratne abu brāļu sejās liek mūkam pārtraukt runas plūdus. „Maho” ir kāda aizvēsturiska sekta, kas aprakstīta klostera grāmatās. Tā esot kādreiz apņēmusi valsti, tomēr varonīgā mūka Sarazara vadībā, Imperators Šujudžins esot iznīcinājis šo sērgu saknē. Aprakstītās metodes parastiem cilvēkiem diez vai būtu patīkami lasīt, tomēr mūks šo informāciju bija izlasījis kā klostera obligāto literatūru.

TERAO saprata savu kļūdu. Šie prastie ļautiņi diez vai būs dzirdējuši par maho maģiju. Varbūt bērnībā baidīti pirms gulēt iešanas.

„Mahu brāl? Par ko viņš runā?” atskanēja viena no abām balsīm.

„Nezinu, laikam nav īsti pie prāta ...”

TERAO seja sadrūmsi, neizskatās, ka abi būtu cīnītāji, tomēr pats TERAO nejutās īsti pārliecināts par savām spējām. Tomēr arī sarunās ielaisties TERAO arī īpaši nevēlas. Jaunais mūks pacieta šo māžošanos tikai dēļ klostera uzdevuma, vēstules, un paša goda, skaistās un jaukās naginatas, dēļ.

Dilemma ...

Tomēr klostera uzdevums jaunajam mūkam liekas svarīgāks un viņš negribot ietriec naginatu pusmetru no sevis vertikāli zemē. „Labi, jūs esat uzvarējuši. Ņemiet naginatu, tomēr bruņas paliek man.”

Abi brāļi saskatās un pēc vecākā piekrītoša mājiena, jaunākais virzās uz priekšu ar scīmredzamu domu paņemt mūka ieroci. Izskatās, ka abi īsti pat nevēlas cīnīties un brūces viņu sānos no turpmākās sadursmes arī nesavilksies. Tāpat kā Terao deniņi, kas visu laiku turpina asiņot sasmērējot gan nabadzīgā mūka bruņas, gan apģērbu.

Mirklī, kad jauneklis satver naginatu, pašķiras krūmi un saules stariem apspīdēts parādās vecs suns. Piežmiedzis asti kājstarpē tas vēro trīs viīrus, kas pēkšņi visi paskatās uz nelūgtā viesa pusi.

Vējš, kas nemitīgi sāk pūst no Dienvid Austrumiem laiski papluina trīs „sarunu biedru” tērpus. Tas liek visiem trīs attapties no suņa vērošanas un pievērsties atpakaļ pasaulīgām lietām.

Pamanījis iespēju, TERAO turpina sarunu: „Jā, es gribētu pievienoties jums! Es paturu savu ieroci. Kurš no jums ir vadonis, tas lai arī paliek. Cīnos kopā ar jums un par to saņemu vienu ceturto da;ļu no laupījuma. Pārējo daliet, ka ziniet.”

Abi laupītāji atkal saskatās un lai gan viņu sejās parādās zināms apjumums, tomēr izskatās, ka abi ir gatavi uzklausīt ko mūks runās tālāk.

TERAO nedomā, ka var izmantot suni ir izdevība paturēt savu īpašumu. TERAO paskatās uz laupītāju, kas tikko sagrābis viņa naginatu, bet tad uz suni. TERAO  nolemj riskēt ar vēl kādu klostera gudrību: „Ā, mans draugs Soto! Hei, puiši, lemiet, bai ņemsiet mani bandā vai nē! Citādi mans draugs šeit kļūs ļoti kašķīgs. Viņš ziniet ir formas mainītājs. Staigā reizēm kā cilvēks, reizēm kā suns. Viņam ļoti nepatīk nūjas, tādēļ labāk neizdariet nekādas asas kustības.”

Un atkal izskatās, ka TERAO nav īsti pateicis vārdu vietā. Jaunākais no abiem sāk smieties un nenovēršot skatienu no mūka paņem naginatu un uzlicis to izteiksmīgi uz pleca pakāpjas pāris soļu atpakaļ.

„Klau! Brāl, šitais savādais mūks, nu gan kā no vecu sievu pasakām izlīdis ...” izbrīnā viņš pasmaida un zem viņa izspūrušajiem un acīs krītošajiem matiem izskatās, ka viņa uzacis satiekas ar pieres augšu. „Hmm ... bet ko tu īsti vari mums piedāvāt, bez saviem kaujas stiķiem? Acīmredzot, mans vrālis Mako prot ar nūju labāk apieties, kā tu ar savu naginatu.”

Laupītāji acīmredzot jautā kāds labums viņiem būs no TERAO. TERAO saausās.

„Ko jūs sakāt par iespēju nopelnīt? Ir tikai jāaiziet līdz ciematam un jāpaņem tur kāda vēstule, kas vēlāk jānogādā pēc adresāta.” TERAO pasmaida. „Droši vien samaksa būs atbilstoša.”

Abi zemnieki – laupītāji atkal saausās. Acīmredzot iespēja tikt līdz ciematam viņiem ir patīkama, tomēr kaut kas viņiem tomēr nav pa prātam. Vecākais noskurina netīrumus no matiem un atspiežas pret nūju grozot neticībā savu galvu. Jaunākais turpretim caur saviem matiem sāk pētīt jauno mūku arvien uzmanīgāk. Mūkam, gan nepatīk, šāda vienkāršo ļaužu izturēšanās, tomēr dotajā momentā nav īsti iespējas viņam, ko darīt.

„Vai tu kurls vai?” Jaunākais brālis pēc brīža nicīgi pajautā, „Es jau teicu ceļš prekšā aizsprostots! Tur sasēduši, kaut kādi melnie cilvēki, kas savādi izskatās un nogalina katru, kas tuvojas tam tur ciematam!”

„Uh ...” TERAO laikam pirmo reizi apjuka. Jaunajam mūkam nav ne jausmas, kas gan varētu būt, šie melnie cilvēki. Ronini? Kāpēc ciemats ir norobežots no pārējās pasaules? Kas gan varētu būt noticis? Tomēr no šiem abiem uzzināt ko jaunu TERAO liekas nespēs, jo abi paši netiek tālāk par tiem melnajiem cilvēkiem. Runāt turpmāk ar veco suni liekas muļķība, bet TERAO tomēr turpina: „Es kļūdijos!” Plats smaids parādās TERAO sejā. „Nu suns paskaidro lūdzu, kur gan ir mans draugs, kas izskatās tieši kā tu?”

Abi laupītāji saskatās, bet pēc plecu paraustīšanas pētoši skatās uz mūku, no kura tikko ieguva vērtīgo ieroci ...

  2. daļa

Rit jau trešās dienas vidus, kad savādais vientuļnieks Hitaši un samurajs Jogo Nobujoši satikās. Tad vēl ritēja spēcīgā un savādā vētra. Tas vakars, kad abi pirmo reizi satikās nebija patīkamākais no vakariem. Samurajs Jogo slēpjoties no negaidītās krusas meklēja kādu pajumti, kur paslēpties no krusas graudiem kulaku lielumā. Izdzirdot glautas skaņas, kas likās tik maigas un patīkamas šajā mežonīgajā vētrā, samurajs uzgāja nelielu pajumti, kādā vecā dobā kokā. Tomēr tur priekšā jau atradās savādais Hitaši, kas nolicis savus divus īsos zobenus sev blakus, atspiedies pret sienu spēlēja savu mūzikas instrumentu – flautu.

Likās abiem nebija ko teikt otram, un abi vienkārši pārlaida nakti kopā. No rīta izrādījās, ka abiem viens mērķis – ciemats Onizuka. Samurajam tur bija jāsaņem slepens ziņojums no kāda slavena tuvcīņu meistara – mūka, kamēr Hitaši vienkārši meklēja ko ēdamu, un ciemats bija visizdevīgākā vieta, kur bez liekiem jautājumiem nopelnīt pārtiku.

Jau trīs dienas abi gāja kopā, ieturēdami <st1:metric2 metric_value="10" metric_text="pēdu">10 pēdu</st1:metric2> distanci un uzmanīgi vērodami viens otra kustības, tomēr atklātā konfliktā abi neielaidās pētīdami viens otra spēkus. Samurajs visnotaļ nebija apmierināts ar to, ka kāds no zemākās kastas nēsā ieročus, kamēr Hitaši vienkārši vispār neuzticējās nevienam.

Turpinājums sekos