Likteņa līdumnieki

Caur vienas dzimtas gājumu simt gadu garumā Kaijaks savā tetraloģijā Enijas bize, Zem Marsa debesīm, Nārbuļu dēli un Mantinieki ir izstāstījis visas latviešu tautas likteni, Latvijas valsts izveidošanu un tās pārbaudījumus traģiskos vēstures pagriezienos. Uz šo romānu pamata tapusī lielākā Latvijas Televīzijas videofilma Likteņa līdumnieki, kuru 56 sērijās uzņēma režisore Virdžīnija Lejiņa, saviļnoja skatītājus, piecu gadu garumā sekojot līdzi Nārbuļu dzimtai vairāku paaudžu dzīves ritējumā. Tās atgriešanās ir pa laikam televīzijas programmā vēl arvien ir gaidīta un joprojām skatīta.

“Likteņa līdumnieki ir ļoti godīgi, tur nekas nav sadomāts. Pirmo reizi skatoties, vietām pat apraudājos, lai gan tekstus, ko aktieri runāja, pati biju rakstījusi!” saka rakstniece Māra Svīre – Vladimira Kaijaka dzīvesbiedre un daudzsēriju filmas Likteņa līdumnieki scenāriste. Viņa atceras, kā toreiz šis lieldarbs tapa. “Kad Televīzija cerot uz finansēšanu, ierosināja Lauku avīzei (tā toreiz to sauca), ka derētu uzņemt seriālu, avīzes vadītājs Viesturs Serdāns piedāvāja filmēt Vladimira Kaijaka romānu Enijas bize. Tā arī notika. Es rakstīju scenāriju, Vladimirs – otro grāmatu Zem Marsa debesīm. Scenāriju viņš nelasīja. Virdžīnija sāka strādāt pie filmas, Vladimirs rakstīja romānus Nārbuļu dēli un Mantinieki, kas kļuva par nākamajām Likteņa līdumnieku daļām, un likteņsāga turpinājās.

Viņš nesēdēja bibliotēkā un arhīvā, lasīdams vecas avīzes vai pētīdams to laiku dokumentus, bet rakstīja no paša pieredzētā, no savām un savas dzimtas atmiņām. Laiku griežos Vladimirs daudz ko pats pieredzēja, un bija arī klausījies tēva sarunās ar kaimiņu vīriem, kad viņi, kopā sanākuši un kādu glāzīti iedzerdami, atcerējušies agrākos laikus. Vladimiram tie stāsti palikuši atmiņā.

Es neticu cilvēkiem, kuri saka, ka viņu vecāki neko nerunāja par Ulmaņlaikiem, nestāstīja par izvešanām, nepieminēja mežabrāļus, jo baidījās. Manā ģimenē visu runāja. Mamma par Ulmaņlaikiem teica: “Tie bija labi laiki!”. Es ļoti labi atceros izvešanas dienu. Mācījos sestajā klasē. No manas klases aizveda divas meitenes. Mēs, pārējās, visu dienu raudājām. Vladimirs notikumus atcerējās vēl labāk, jo bija sešus gadus vecāks par mani.”

Kapu māja

Savu bērnību un agro jaunību Vladimirs Kaijaks aprakstījis grāmatā Koka kāja, Kapu māja, kurai pievienojis piebildi – Stāsts par to, kā es septiņreiz no nāves izglābos. “Tajā ir viņa dzīve bērnībā un agrā jaunībā. Arī no nāves viņš patiešām septiņas reizes ir izglābies, un ne vienmēr apdraudētājs bija nežēlīgs liktenis. Viņš pats tās situācijas esot meklējis. Vladimirs man teica, ka viņam patīk izaicināt likteni, un reizēm viņš patiešām šausmīgas lietas darījis,” teic Māra Svīre. “Saderējis ar brāli, cik reizes pārlēks pāri dzelzceļa sliedēm, kad tuvojas vilciens. Visādas citas riskantas situācijas izraisījis. Melnajā jūrā (tas gan krietni vēlākos gados) peldējis kilometru gar krastu, kur dziļums un stāvā krasta dēļ nav iespējams izkāpt malā. Liktenis kādā reizē viņu tiešām paglābis no nāves. Vladimirs gājis palīdzēt tēvam darbos, zāģējuši lielu, vecu liepu. Tā pēkšņi gāzusies uz nepareizo pusi…”

“Sadzirdēju lapotnes šalkoņu, kas tuvojās. Sajutu liepas zarotni virs galvas, lapas jau skāra plecus, sīkākie zari slīdēja gar muguru, pieaugošs smagums, no kura vairs nevarēju izbēgt, lieca pie zemes, tad spēcīgs trieciens mani noguldīja uz vēdera. Zari lūza sprakšķēdami un brakšķēdami. Virs galvas, gar sāniem, gar kaklu, rokām un kājām slīdēja zari, urbās zemē un lūza, arvien vairāk mani pieplacinot sūnām. Elpu aizturējis, gaidīju, ka tikšu piesprausts pie zemes.

Saklausīju, ka tēvs aizsmakušā balsī sauc mani un prasa, vai dzīvs… Biju iesprūdis. Tēvs atcirta zarus, tad izlīdu, pilnīgi neskarts. Notikušo nepārrunājām ne tobrīd, ne arī vēlāk. Nevienam nestāstījam.” (No grāmatas Koka kāja, Kapu māja)

Kapu mājā pagāja Vladimira bērnība. Pēc daudzām dzīvesvietu maiņām par nonākšanu tajā viņam ir stāsts. “Lai gan amatnieks, tēvs nespēja pretoties asinsbalsij, kas brēca pēc zemes. Tēvs dabūja dažus hektārus pie Liepas kapiem, meža nostūri un pļavu ap Mazo Ellīti, no kuras iztek neliels strauts, saukts par Viesturgrāvi. Par to, ka mums piešķīra dzīvošanai Kapu māju, tēvam bija jāapņemas apzvanīt mirušos, ierādīt kapa vietu un vest Mirušo grāmatu.

Man bieži nācās kāpt tornī un apzvanīt aizgājējus. Bet mirušā vārdu melnajā grāmatā drīkstēja ierakstīt tikai tēvs pēc tam, kad aizgājējs guldīts zemes klēpī. Šo grāmatu tēvs glabāja lielā galda atvilktnē kopā ar saviem skrodera šūšanas piederumiem kā sava jaunā amata svarīgāko atribūtu.

Lielā vecāku istaba bija gan darbistaba, gan kapu kantoris. Sākotnēji mājas ziemeļu gals, kas tuvāk kapsētai, izmantots par līķu kambari. Kad uzcelta kapliča, līķu kambaris pārdalīts ar sienu. Mazāko daļu visas iepriekšējās kapu sargu ģimenes izmantojušas par pieliekamo. Lielākā daļa ar logu tikusi par istabu. Tagad tā bija mūsu, puiku, istaba ar atsevišķu ieeju, pa kuru agrāk nesti iekšā un ārā nelaiķi, bet nu skraidījām mēs.”

Kaijaks un Svīre

“Es neesmu jaunu vecāku bērns. Kad Cēsu slimnīcā, nevis mājās, pašaurajā vecāku laulības gultā, ieraudzīju pasauli, Elzai bijuši pilni trīsdesmit gadi, laimīgajam tēvam Kārlim – četrdesmit trīs,” raksta Kaijaks. 1930.gada 2.septembrī dzimušais Lazdovsku puika Cēsu baznīcā kristīts par Kārli Laimoni un dzīves pirmajā posmā saukts tikai par Laimoni.

Par Vladimiru Kaijaku viņš kļuva 1949.gada rudenī, kad, sadūšojies nest savu pirmo dzejoli uz laikrakstu Padomju Jaunatne, nav vēlējis to publicēt ar savu vārdu. “Negribējis, lai vecāki uzzina, ka viņš dzejo, jo lauku cilvēkiem tas neliktos nopietni. Jautrā kompānijā sprieduši, kādu vārdu izvēlēties pseidonīmam, un nolēmuši, ka būs Vladimirs Kaijaks. Vladimirs tāpēc, lai jauktu cilvēkiem galvu neziņā, kādam viņam tautība – latvietis vai krievs. Starp citu, tēvatēvs bijis polis. Kaijaks ir putns, savukārt kajaks – indiāņu laiva, arī vienvietīga smailīte. Pseidonīma izvēle bija viņā vēlēšanās dēkoties, kas viņam ļoti patika,” stāsta Māra. “Manu pseidonīmu Svīre arī izdomāja Vladimirs. Teica: “Svīre ir Latvijas ātrākais putns. Tu vēlu sāki rakstīt, tev ātri jāraksta, tāpēc būsi Svīre.” Man tolaik bija nedaudz pāri trīsdesmit.

Oficiālos dokumentos abi kļuvām Kaijaki, kad apprecējāmies. Kad mums sākās attiecības, norunājām, ka pagātni atstāsim mierā, tā ir pagājusī ēra, tagad sākas mūsu ēra.”

Jaunais Kārlis Laimonis Lazdovskis pēckara Rīgā, kur modē ir dzejnieki un rakstnieki, iepazīstas ar dzejnieci Mirdzu Bendrupi. Viņa ir divdesmit gadus vecāka. Saistoša sarunu biedre un joprojām pievilcīga sieviete. “Mirdzai šķiet, ka no jaunā cilvēka varētu iznākt dzejnieks, un viņa pieliek visas pūles, lai paplašinātu Laimoņa redzesloku un attīstītu poētisko talantu,” apcerē par Vladimira Kaijaka personību un daiļradi raksta literatūrzinātniece Astrīda Skrube. Bendrupe un Kaijaks apprecas, 1966.gadā nopērk māju Koktebelē, pārceļas dzīvot uz Krimu, kas abiem iepatikusies ceļojumos un uzturoties PSRS Literatūras fonda jaunrades namā.

Koktebelē 1967.gada rudenī satiekas Vladimirs Kaijaks un Māra Svīre.

Satikšanās

“Uz Koktebeli maini aizveda māsa – Lija Brīdaka,” atceras Māra. “1966.gada novembrī bija nomiris mūsu tēvs. Nākamajā gadā Lijai izdeva grāmatu. Par saņemto honorāru viņa gribēja pēc sāpīgā zaudējuma iepriecināt mammu un mani, arī sevi, un mūs visus, arī manu dēlu, kuram brauciena laikā palika pieci gadi, aizveda uz Koktebeli. Apmetāmies Rakstnieku jaunrades namā.

Pirms brauciena dzejnieks Harijs Skuja iedeva Lijai pāris grāmatas, ko aizvest viņa draugam Kaijakam. Teica, lai aizejam kādu vakaru pie viņa ciemā, Vladimirs izvazāšot mūs pa kalniem. Tā arī notika.

Mēs staigājām pa Krimas kalniem, piegājām pie aizas. Lija pastiepa degunu pāri tās malai un teica: “Ir gan dziļa.” Man ir bail no augstums. Vladimirs iedeva man roku, es drebēdama tai pieķēros. Vladimirs mani turēja, un es arī drusku paskatījos pāri aizas malai. Viņam bija liela, silta un stingra roka. Ne rakstnieka, bet darba cilvēka roka.

Tā mēs pie rokas nostaigājām 46 gadus. Man patika pieķerties viņa rokai, ejot pa ielu. Es negribu, ka vīrietis paņem mani zem rokas, jo tad ir sajūta, it kā būtu arestēta. Iekārties elkonī arī nepatīk. Tad sajūtos kā piedeva, kas jāvelk līdzi. Man patīk saņemt roku. Patīk turēt roku. Vladimiram bija plata roka, un reizēm saķēru tikai viņa mazo pirkstiņu. Tad viņš teica: “Neizlauz taču man pirkstu!”

Tad, kad es braucu prom no Koktebeles, mēs nebijām vairs viens otram vienaldzīgi. Visu to ziemu Vladimirs rakstīja man vēstules, vienā brīdī uz neilgu laiku atbrauca uz Rīgu. Aizbrauca atpakaļ un nākamajā vasarā atbrauca, lai paliktu. Atstāja visu un ieradās Rīgā ar vienu somu, apmetās Rakstnieku savienības viesnīciņā. Pie manis dzīvoja mamma. Viņai bija ļoti augsti tikumības principi, un bija neiedomājami, ka mēs neprecējušies varētu gulēt kopā mammas un mana dēla acu priekšā.

Kad satikāmies, vairs nebijām visai jauni. Vladimiram 37 gadi, man – 31. viņš šķīrās, un mēs 1970.gada 13.augustā, piektdienā, apprecējāmies. Vladimirs adoptēja manu tolaik jau astoņgadīgo dēlu, kuram bija mazliet vairāk par gadu, kad izšķīros ar viņa tēvu. Vladimiram savu bērnu nebija, viņš izaudzināja manu dēlu un kļuva viņam vislabākais tēvs, kādu var vēlēties. Abiem visu mūžu bija ļoti labas tēva un dēla attiecības.”

Dēkošanās

“Lai būtu interesanti dzīvot, diezgan daudz dēkojāmies, kā viņam patika sacīt,” stāsta Māra un atceras: “Reiz gājām no Vecāķiem gar jūru. Rāpāmies lielajos akmeņos. Ieraudzījām jūras malā skulptūru – sievietes tēlu, ap kuru apvijusies čīska. Vladimirs teica: “Tā tas ir! Sieviete ir kā čūska!” Vēlāk uzzinājām, ka tā bija Induļa Rankas skulptūra Māra. Vakarā no jūras krasta nogriezāmies kādā pļavā, kur bija sakrauti siena zārdi, ielīdām vienā pārnakšņot. Tā nebija vienīgā reize, kad siena zārdā gulējām. No rīta dzirdam – ap zārdu kāds smagām kājām staigā un šņāc. Domāju – alnis vai briedis. Vladimirs līda laukā skatīties. Ap zārdu staigāja un ošņājās govs.

Mums bija skaistas dienas Krimā. Pēc mūsu pirmās satikšanās vairākas reizes bijām tur kopā. Aizlidoju uz Krimu, kad Vladimirs vēl tur bija. Atbrauca man pretī uz lidostu Simferopolē, un mēs devāmies dēkā. Citā gadā lidojām jau kopā, līdzi bija telts, mugursomā sarullēts porolons, ko saucām par lielgabalu, vēl kaut kas naktsguļai vajadzīgais. Jaltā autoostas mantu glabātuvē nodevām telti un mugursomas. Pa dienu klīdām gar jūru, sauļojāmies, ar autobusu izbraukājām visu piekrasti. Vakarā paņēmām savu bagāžu, uzkāpām kalnā, atradām klusu vietiņu, uzcēlām telti. No rīta es rasā mazgājos. Tās bija burvīgas naktis un brīnišķīgi rīti.

Kad klīdām pa Krimu, Vladimirs – kā jau zinātājs – stāstīja par skolopendrām. Tie esot tārpi, līdzīgi kā elektriskais vilciens, - viņš teica. Sastāvot no vairākām daļām un veikli kustoties. Dažreiz arī kožot. Man bija bail. Vladimirs uzlocīja telts maliņas un nomierināja mani, ka skolopendras uz augšu nerāpjoties. Un tad nākamajā dienā kādā sarunā nejauši pateica, ka skolopendras viņu mājā veikli līdušas uz augšu pa loga rāmi. “Kā?! Un tu mani apmuļķoji?!” es iekliedzos. “Nuja, lai tu neuztrauktos un mierīgi gulētu,” viņš atbildēja. Vienu nakti pavadījām uz kalnu pārejas, un tur blakus vecupē dziedāja varžu koris. Ak, cik skaisti tās vardes dziedāja! Nekurca kā Latvijas vardes. Dienvidu vardes bija muzikālas.

Par Krimu, kāda tā ir tagad, es cenšos nedomāt. Tā Krima, kas bija man un Vladimiram, peld mākoņos. Mūsu Krima dzīvo manās atmiņās tāda, kāda tā bija mums. Par Krimu un visu, kas notiek Ukrainā, bez sāpēm un sašutuma nevaru domāt. Nespēju saprast, kā krievi var rīkoties tik drausmīgi cietsirdīgi! Viņu cietsirdība ir prātam neaptverama, tas ir šausmīgi…”

Runājot par šausmīgo, Vladimirs Kaijaks ir vienīgais latviešu autors, kurš patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis darbus, ko var nosaukt par šausmu stāstiem. Viņa prozai piemīt paradoksāla šausmu poētika, stāsta sižetā ir kāds it kā reāls notikums, kurš kļūst baismīgs vai pārdabisks, reizēm tās ir cilvēka bailes, pat no savas ēnas. Tie ir nospiedumi, ko viņa sajūtās, iespējams, atstājis kapu uzrauga namā – Kapu mājā – aizvadītais laiks, kad pa tuvējo Liepas kapsētu vētrainās naktīs pastaigājusies Koka kāja, atstādama smiltīs noslēpumainus nospiedumus.

“Tas viss Vladimira darbos ir fantāzija un izdoma, bet es neteiktu, ka viņš bija mistiķis. Viņu interesēja neiespējamais un nezināmais: varbūt tā ir, bet varbūt citādi. Pie nezināmā pētīšanas piederēja horoskopi. Viņš daudz ko par tiem zināja, bet ne pārāk ticēja, lai gan kādam astrologam jau sen bija pasūtījis savu individuālo horoskopu,” saka Māra Svīre.

“Dzīvības un Nāves punkts manā horoskopā stāv cieši līdzās. Kad to uzzināju, sāku saprast, kāpēc ar šo mistēriju – noslēpumaino brīdi, kad nāve un dzīvība mainās vietām, - man tik bieži gadījies sastapties. Baisā un vilinošā pārvērtība piesaista manu prātu un iztēli jau no mazām dienām, lika minēt mīklu, ko līdz šim neviens vēl nav atminējis,” tā pats Vladimirs Kaijaks.

Dullie stāsti

Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz mūža galam rakstītie stāsti, kurus Vladimirs pats dēvējis par dullajiem, vienkopus nonāca krājumā Dullie stāsti, kad autors jau bija aizsaulē. Tajos ir drusciņ šermuļu un mistikas, satraucoši notikumu un fantāzija. Meistarīgas psiholoģiskas etīdes, kuras lasot gribas iesaukties: “Nu, patiešām dulli!”

“Tā nebija, ka Vladimirs būtu nolēmis: tagad es rakstīšu kaut ko dullu,” teic Svīre. “Viņš rakstīja, kad viņam kaut kas ienāca prātā. Un ko nozīmē dullie stāsti? Kad uzrakstīja, deva man izlasīt, un es tiešām klusībā nodomāju, vai tikai nav jucis. Lasītājas ir sacījušas, ka, piemēram, pēc stāsta Zirneklis izlasīšanas naktī nav varējušas gulēt. Stāstā kailai sievietei pirtī uzbrūk liels, briesmīgs zirneklis. Glābt ierodas viņas vīrs, grib zirnekli nosist, bet tas saraujas maziņš un ieveļas grīdas šķirbā. Šo stāstu Vladimirs astoņdesmitajos gados iesniedza gadskārtējam stāstu kopkrājumam, bet to noraidīja. Redaktore atzinās: bijis bail, ka cenzūra ar zirnekli varētu saprast padomju varu un ar sievieti – Latviju, kurai uzbrukusi Padomju Savienība. Kaijaks par to smējās. Viņš rakstīja to, ko izdomāja, nevis pēc iepriekš izstrādātas programmas apcerot, kādu zemtekstu ielikt, un prātojot, kā to kāds sapratīs vai pārpratīs. Viņa domāšana bija ārkārtīgi oriģināla, tā viņa stāstos radās neiespējamas situācijas. Ja runājam par postmodernismu latviešu literatūrā, tad, es domāju, Kaijaks ar saviem dullajiem stāstiem bija pirmais postmodernists. Kādā recenzijā bija rakstīts, ka viņš ietekmējies no Kafkas, un Vladimirs atkal smējās, jo Kafku nebija lasījis. Savus dullos stāstus viņš nesāka rakstīt tāpēc, ka gribētu kādam līdzināties. Dīvainas iedomas viņam radušās jau kopš bērnības.”

Kaijaka stāsts Zirneklis ir ekranizēts. Tā ir pirmā latviešu šausmu filma, kuru 1992.gadā uzņēma režisors Vasilijs Mass, un tajā savu pirmo kino lomu nospēlēja jaunā, skaistā Aurēlija Anužīte.

Šausmīgi beidzas Kaijaka stāsts Pirtī. Vīrietis, lai tiktu laukā no pirts, kurā ir uz nakti nejauši ieslēgts, izkāpj pa logu un iekrīt spraugā starp pirts sienu un malkas grēdu. Ir barga ziema, cieši sakrautās malkas pagales grēdā apledojušas… Stāsts ar to beidzas, bet katram skaidrs, ka vīrietis tur paliek un nosalst. “Kad Vladimirs to stāstu pabeidza, iesaucās – viņš ir beigts un pagalam!” atceras Māra. Un teica: “Ievēro! Rakstnieks ir visvarens! Rakstnieks var cilvēku radīt, rakstnieks var cilvēku nogalināt, rakstnieks var uzsūtīt dabas katastrofas, padarīt cilvēku gan laimīgu, gan nelaimīgu, pat impotentu.”

“Kad Vladimirs rakstīja, nekad neteica, ko viņš raksta, bet es gan viņam visu izstāstīju. Vēl nebiju sākusi rakstīt, kad biju jau viņam atklājusi, ko rakstīšu. Viņš akceptēja visas manas ieceres, bet par viņa darbu es nezināju neko. Kaut kur aizejot, iesāktais darbs palika uz viņa rakstāmgalda, bet es nekad neskatījos. Zināju, ka tad, kad būs beidzis, dos man lasīt.”

Liktenīga sakritība

“Vladimirs līdz pēdējai dienai rakstīja tikai ar roku. Mēs nopirkām rakstāmmašīnu, bet ar to nerakstījām ne viens. Ne otrs. Tagad tā ir Aizkraukles muzejā – Kalna Ziedos. Savus darbus abi devām mašīnrakstītājai, vēlāk – pārrakstīt datorā, bet tas bija dārgi – 50 santīmi par lappusi. Ja darbam 200 lappušu, sanāca laba summa. Teicu Vladimiram, ka iemācīšos rakstīt datorā, un tad viņš man maksās 50 santīmus par lappusi, nauda vismaz paliks ģimenes budžetā. Es apguvu datoru un pārrakstīju daudzus viņa darbus, protams, bez samaksas. Par naudu mums nebija domstarpību. Bija katram sava nauda, bet tērējām kopā. Rubļu laikā viņš teica: “Ja man nav simt rubļu kabatā, tad es labi nejūtos.” Vēlāk liela nauda bija desmit lati…

Vladimira darbus pārrakstīju labprāt un pie reizes arī drusku rediģēju, saliku komatus divdabja teicienos un izlaidu kādu vietniekvārdu, kurš pārāk bieži atkārtojās. Viņam bija labs rokraksts. Savā pēdējā vasarā Staburagā Vladimirs rakstīja romānu un teica, ka nākamajā ziemā apgūšot datoru un beigšot rakstīt ar roku. Diemžēl nebija lemts…

“Vēl kāda liktenīga sakritība, ko nevaru nepieminēt,” savā bērnības atmiņu krājumā raksts Kaijaks. “No skolas bibliotēkas nesu mājās grāmatas un lasīju priekšā visai ģimenei garajos ziemas vakaros petrolejas lampas gaismā. Reiz biju paņēmis Valda stāstu Staburaga bērni. Tēvs pārstāja šūt, uzmanīgi ieklausījās un tad pastāstīja, ka puikas gados virs Staburaga ganījis govis. Un sāka stāstīt par sevi. Agrāk viņš to nebija darījis, un mums, puikām, nebija ienācis prātā pajautāt.

Tēvs stāstīja par Stukmaņu muižu, kur piedzimis 1887.gada 13.oktobrī. Bijis trešais bērns ģimenē, ja neskaita agri mirušos brāļus un māsas. Kad viņam bijuši seši gadi, nomirusi māte. Tēvs nokļuvis Seces pagastā, apprecējies otrreiz, bērni ieguvuši ļauno pamāt. Vecākais brālis un māsa drīz vien aizgājuši no mājām un pazuduši plašajā pasaulē. Kārlis vēl kādu laiku cietis pamātes ļaunprātības. Kādā reizē, kad tā atkal grasījusies iekaustīt, trīspadsmitgadīgais puika sitis pretī un aizbēdzis, lai nekaf tur vairs neatgrieztos.

Tēva stāstu atcerējos, kad nokļuvu viņa bērnības vietā pie Staburaga. Mēs ar Māru Svīri meklējām vietu zem saules, kuru varētu saukt par savu. 1975.gadā, atgriezies mājās no Atlantijas okeāna, kur uzņēmām režisora Ērika Lāča filmu Zem apgāztā mēness pēc mūsu abu kopīgā scenārija, vēlējos māju pie liela ūdens. Reiz, braukdami uz kādu citu adresi, piestājām pie Staburaga vietas. Izrādījās, ka māja, kas tieši virs klints, ir pārdodama.

Tā ieguvām māju, kuru sauc Staburags. Gluži nejauši biju nonācis tēva bērnības zemē.”

Vladimirs tur kopā ar Māru nodzīvoja 37 skaistus gadus. “Vladimirs gāja peldēties Daugavā no ledus līdz ledum. Es tikai vasarā. Tieši tāpat kā no augstuma, man ir bail no dziļuma. Vladimirs mani drošināja, un kopā ar viņu man nebija bail, lai gan turpat malā jau uzreiz ir dziļums.

Kopš Vladimira nav, ir pagājuši desmit gadi, un es šos gadus Staburagā biju viena. Man kļuva par grūtu ne tikai padarīt visu, kas tur jādara, lai uzturētu māju un sakoptu dārzu, bet arī dabūt darbiem palīdzību. Kārtīgiem cilvēkiem ir pašiem savi darbi, un ar šādiem tādiem, kas sola un pazūd, labāk nesaistīties. Vladimirs mājas bija novēlējis dēlam, un šajā pavasarī es teicu, lai dara ar Staburagu tā, kā viņš to izlemj…

Esmu aizgājusi no Staburaga… To māju man vairs nav. Neko no turienes nepaņēmu, vienīgi savas personiskās lietas. Atstāju pat Staburaga attēlus, kuru bija vairāk nekā divdesmit, nepaturēju pat vienu, lai nesāpētu sirds, katru dienu uz to skatoties. Dēls paņēma Daiļa Rožlapas darbu.

Sapņos Staburagu neredzu. Tas zaudējums ir tik sāpīgs, ka negribu par to pat runāt…”

Mēs viens otru mīlējām

“Desmit gadi bez Vladimira… Būtu jau skaisti, ka viņš joprojām dzīvotu (tagad būtu 93 gadi), bet man tomēr jādomā, kādi būtu šie viņa gadi. Tādā vecumā var būt lielas veselības problēmas, un tas ir pārāk smagi visiem,” aizdomājas Māra. “Vladimirs nekad nežēlojās, ka slikti jūtas. Viņš nežēlojās par savu neveselību. Mēs par visu ko jokojāmies, neko it kā neuzņēmām traģiski. Arī par savu sirds mirdzaritmiju Vladimirs smējās, ka tur ejot kā pa buļļa vēderu. Bez tās viņam bija vēl sirds mazspēja, paaugstināts asinsspiediens.

Vladimirs iegāja slimnīcā pats savām kājām, pie labas atmiņas un saprāta, bet liktenis bija lēmis tā, ka no slimnīcas vairs neiznāca… Es nebiju tam gatava. Es domāju, ka ārsti, iespējams, viņam tomēr varēja palīdzēt, varbūt arī, ka nevarēja… Negribu nevienam neko pārmest… 2013.gada 13.septembra rītā man no slimnīcas piezvanīja, ka mans vīrs piecpadsmit minūtes pēc pusnakts aizmidzis mūža miegā. Viņa urnu apglabājām Meža kapos līdzās manu vecāku kapavietai, tur būs arī manu pelnu vieta. Vladimira vecāki guļ Liepas kapos, pie kuriem piederēja Kapu māja un kur apglabāts Eduards Veidenbaums. Mēs abi ar Vladimiru esam Veidenbauma literārās prēmijas laureāti.

Vladimiram ļoti patika Staburags, taču teica, ka Liepu joprojām uzskata par savu pagastu. Gauja un Daugava bija viņa likteņupes, un mīlēdams vienu, nejutās nodarījis gauži otrai.

Vasarās mēs parasti nerakstījām, dzīvojām Staburagā, kopām māju un dārzu, arī dēkojāmies, vienkārši pievakarē iesēdāmies mašīnā un braucām pa maziem lauku ceļiem, kur acis rāda. Īpaši pirmajos gados, lai iepazītu tālāko apkārtni. Bet savā pēdējā vasarā Vladimirs, kā nojauzdams, cītīgi rakstīja, tomēr nepaguva pabeigt romānu. Nezināju, kā viņš būtu turpinājis, nekādus plānus vai piezīmes neatstāja, viņam viss bija galvā. Darbam pat virsraksta vēl nebija. Noliku tādu atvilktnē būtu tikpat kā iznīcināt. Nolēmu pabeigt, centos iedomāties, kā viņš būtu tālāk veidojis savu varoņu likteni. Galu galā pierakstīju gandrīz pusi klāt un devu nosaukumu Vēstule, jo konflikts romānā rodas vēstules dēļ, un romāns arī ir tāda kā viņa pēdējā vēstule lasītājiem. Tas ir turpinājums romānam Meitene no nekurienes.

Man ir mierinājums, ka Vladimirs nodzīvoja labu un, iedrošinos teikt, laimīgu mūžu. Viņš bija labvēlīgs pret visiem, lūkoja atrast izskaidrojumu notikumiem, attaisnojumu pat nelāgai rīcībai. Nekad neskauda citu panākumus, nerunāja par cilvēkiem sliktu un man aizrādīja, lai nekritizēju neiepatikušos draudzenes kleitu.

Katru vakaru pateicos liktenim par manu mūžu kopā ar Vladimiru, jo mēs patiešām bijām laimīgi. Varbūt izklausās iedomīgi, bet es nešaubīgi jūtu, ka viņš mani ļoti mīlēja. Un es viņu arī. Mēs nepazaudējām mīlestību līdz pašām pēdējām mūsu kopā būšanas dienām. Nepazaudējām mīlestības izjūtu. Kad jau gulējām katrs savā istabā, no rīta satiekoties un sakot labrīt, apskāvāmies. Man patika viņam pieglausties, un viņam patika, ka pieglaužos. Ārkārtīgi svarīgi, ja cilvēki arī vecumdienās nepazaudē fizisku patiku vienam pret otru. Mums tā nebija zudusi. Mūsu mīlestība dzīvoja.”