Karaļa Asmeņu sērijā ietilpst trīs cikli. Triloģija “Notikumi” ietver kopējus varoņus un sižetus, taču visai neparasti – daži gadi Šivialas karalistes dzīvē tiek rādīti no dažādiem redzes punktiem. Vēl vairāk nodalīti ir “Hroniku” trīs romāni, katrs no kuriem ir pilnīgi atsevišķs stāsts par Aironholas absolventiem. Triloģija “Karaļa Kinžali” ir domāta jauniešiem. Tās varoņi ir paši jaunākie Asmeņi, vēl pavisam bērni, kuriem nākas pieņemt pavisam pieaugušiem domātus lēmumus.
Labākajos romānos par Asmeņiem Dunkans sasniedz savas daiļrades virsotni. Šajās grāmatās ir loģiski izveidoti sižeti – ar daudzgājienu, rūpīgi izstrādātām intrigām. Krāšņi, dzīvi, psiholoģiski ticami tēli. Beidzot, literāra spēle ar lasītāju, kas spēj sameklēt vēsturiskas alūzijas. Protams, ne visi romāni ir vienādi labi, taču sēriju “Karaļa Asmeņi” uzskata par Dunkana daiļrades vitrīnu.
Zobeni, intrigas, lāsti.
Negribot ieslēgties kaut kāda viena žanra rāmjos, Deivs Dunkans ne reizi vien eksperimentējot ir virzījies uz dažādām pusēm.
“Sāgā par Longdirku” Dunkans pamēģināja sevi fantāzijas alternatīvajā vēsturē, no vienas puses, ļoti vērienīgu, veselas pasaules ietvaros, no otras puses – tā sākās viņa dzimtās Skotijas reālijās. Lai vēl spēcīgāk distancētos no savas ierastās daiļrades, “Sāgas” romānus Dunkans izdeva ar pseidonīmu Kens Huds (atkārtotos izdevumos tie iznāca ar rakstnieka īsto vārdu). Cikla centrālais varonis – skots Tobijs, bastards un padzītais, kas ieguvis palamu Lungdirks (Dilda), ir vienkāršs puisis, kas kļūst par galveno personu vēsturiskajā alternatīvā. Sākumā, neveiklais jauneklis Tobijs iziet ērkšķainu ceļu, kļūstot par visā Eiropā slavenu karotāju un skotu zemes lielāko varoni, kas “izmaina šo pasauli”. Dunkans bija iecerējis divas triloģijas, taču “Sāga” tā arī netika izstāstīta līdz galam – rakstniekam bija jāaprobežojas ar trīs romāniem, tāpēc cikls izskatās aprauts pusvārdā.
Triloģija “Maestro Nostradamuss”, kura darbība notiek XVI gadsimta Itālijā, ir tuva kriptovēsturei. Varonis, nabadzībā iekļuvis aristokrāts, breteris un ar asu mēli apveltītais Alfeo Dzeno kļūst par slavenā pareģa māsas/brāļa dēla, zinātnieka-alķīmiķa Filipo Nostradamusa mācekli un aizstāvi. Šajā ciklā Dunkans ir sakrustojis Dimā stila avantūru ar detektīvu, kam piešpricēta šķipsniņa maģijas. Bet diloģijā “Omārs, vēstures mainītājs” ir autora mēģinājums pastrādāt humoristiskās fantāzijas žanrā. Romāni “Laupītāju ceļš” un “Mednieka patvērums” ir saistīti tikai ar varoni un pasauli, bet visā citā tie ir tikai “nostāstu” sakopojums, kuros viltīgais avantūrists Omārs stāsta, apsēdies kaut kur lielceļa traktiera siltā kaktiņā. Patiesību sakot, līdz īstam humoram Dunkans nepavelk – sanākusi viņam labi pazīstamā avantūra ar kādu pašironijas devu.
Pēdējos gados rodas iespaids, ka uz Deivu Dunkanu spēcīgu iespaidu atstāj vecums – kā nekā rakstniekam drīz jau būs astoņdesmit. Vērienīgus ciklus viņš vairs nesacer, aprobežojoties ar diloģijām vai atsevišķiem romāniem.
Ne visai sekmīga ir diloģija “Dodeks”, ko Dunkans ir sacerējis sev raksturīgajā avantūras moralizējošā stilā. “Dodekam” trūkst šarma, kas piemīt autora labākajām grāmatām – stāstījums izskatās samocīts, īpaši nav izdevušies personāži. Visai smagnējs izskatās arī cikls “Brāļi Magnusi”, kas pārblīvēts ar Dunkanam tradicionālajām intrigām. V'el vien potenciāls cikls, ko iesāka romāns “Ļaunums Arēnā”, neieguva pat nosaukumu un starta sējums tā arī palika vienīgais.
Vispār, atsevišķu romānu Deivam Dunkanam ir maz. Debijas fantāzija “Sarkani-sārtā pilsēta” priecē ar izsmalcinātu iztēli, taču apbēdina vēl skolnieciskais izpildījums – Dunkans noteikti ir pārcenties ar eklektiku. Izturētāks izdomā un kompozīcijā ir romāns “Ēna”- zinātniskā fantastika fantāzijas dekorācijās, kas stāsta par planētu, uz kuras kolonisti no Zemes ir atgriezušies feodālismā. Šajā romānā Dunkans ieskicēja tās sarežģītās intrigas, kuras viņš tik žilbinoši būvēja savās labākajās grāmatās. Kas attiecas uz “Ēnu”, tad tas ir skarbs vēstījums, kas mierīgi varēja kalpot par cikla sākumu. Pats pazīstamākais autora “solo izstrādājums” ir romāns “Rietumos no dzintara”, par kuru 1990. gadā viņš ieguva savu vienīgo balvu, prēmiju “Aurora”. Starp citu, romāns nemaz nav pats labākais Dunkana radošajā bagāžā, drīzāk sarakstīts ZF klasiķu Džeka Vensa un Roberta Silverberga tradīcijās. Varbūt tieši ar to tas piesaistīja kanādiešu fendoma uzmanību. Uz “Auroru” pretendēja vēl viens Dunkana romāns “Lāsta iezīmētie”, kurā maģija tika rādīta, kā milzums nepatikšanu sološa slimība.
Interesanti, ka Dunkans savus ciklus raksta kā fantāziju, bet vairums atsevišķo romānu ir zinātniskā fantastika. Bez “Ēnas” šim žanram var pieskaitīt romānus: “Pirmās klases planēta”, “Varonis!”, “Poku pasaule”, “Vaildkaters”. Vispār, laurus šīs grāmatas rakstniekam neatnesa...
Deivs Dunkans tikai vienu reizi pameta fantastiku un paviesojās citā literatūras jomā – sarakstīja pseidovēsturisku romānu “Trojas meita”, turklāt to publicēdams ar sievietes pseidonīmu – Sāra Frenklina.
Deivs Dunkans nav žanra “čempions”. Taču, ja rūpīgāk ieskatās viņa sacerējumos, tad ir skaidrs, ka viņš raksta daudz labāk, kā, piemēram, daudzu pasaules bestselleru autori, tādi kā: Stefānija Meiere vai Seta Grema-Smita. Ak vai, nepietiek vienkārši sacerēt labu fantastiku, vajag vēl “saķert Dievu aiz bārdas”, parādoties vajadzīgajā laikā, vajadzīgajā vietā. Tāda ir bargā dzīves īstenība... Tomēr, Dunkana darbi ieņem visai cienījamu vietu fantastiskās prozas sējumu tūkstošu rindā. Skotu kanādietis ir īsts intrigas meistars, kas spēj pareizi uzbūvēt smalku un loģiski ieturētu sižetu, iedzīvināt savus romānus ar krāšņiem, atmiņā paliekošiem personāžiem. Turklāt, rakstnieka varoņi vairāk strādā ar galvu, nekā paļaujas uz rupju spēku, kas arī nevar nepriecēt prasīgu lasītāju. Bet – pats galvenais – labākās Dunkana grāmatas patiešam ir aizraujošas: atliek tikai tās atvērt un pats nesapratīsi, kā nokļūsi to maģijas varā. Ko gan citu vēl vajag priekš labas fantastikas?