Dēvids Džons Dunkans piedzima 1933. gada 30. jūnijā mazā Skotijas miestiņā Ņuportā-on-Tejā (Faifas grāfistē), kas atrodas netālu no Dandijas pilsētas. Dēvida ģimene pēc vietējās mērauklas bija pārtikusi. Tēvs Normans Dunkans bija linu fabrikas īpašnieks, tāpēc viņa sieva, dzimusi Vinnifreda Andersone, pēc izglītības skolotāja, varēja atļauties kļūt par mājsaimnieci. Bet nākošā rakstnieka vecākais brālis Maikls strādāja pats savā fermā. Vispār, nauda Dunkaniem bija, tāpēc jaunākajam no Dunkaniem tika lemts iegūt iegūt pieklājīgu izglītību. Viņš pabeidza visai prestižo Dandijas Augstāko skolu, pēc tam iestājās Sentandrusā – vecākajā Skotijas universitātē, kuras absolventu vidū ir viss vietējās aristokrātijas zieds. Pēc Dēvida atmiņām, viņš tur vairāk spēlēja golfu, nekā mācījās. Tomēr, tas netraucēja Dunkanam pietiekamas zināšanas dabaszinātnēs, vispirms ģeoloģijā, kas ļoti palīdzēja nākošās profesijas izvēlē.
Dēvids jau no jaunatnes gribēja būt patstāvīgs. Tāpēc 1955. gadā, tūlīt pēc diploma saņemšanas, viņš izspurdza no vecāku spārna un devās strādāt uz Kanādu. Sākumā Deivs apmetās Kalgari (Albertas provincē), sākot strādāt naftas ieguves kompānijā, kur nodarbojās ar ģeoloģiskiem pētījumiem. Jau 1959. gadā Devids apprecas ar mīļu meiteni Dženetu – viņu laulība izrādās stipra un laimīga: cēls, divas meitas, bet pēc tam četri mazbērni. Bizness arī veidojās labs – Deivs kļūst par neatkarīgu konsultantu naftas ģeoloģiskajā meklēšanā, galīgi izmetot enkuru Viktorijā (Britu Kolumbijas provincē).
Kas attiecas uz literatūru, tad sākumā Dēvids pat nesapņoja par rakstnieka darbu. Jā, no agras bērnības viņš mīlēja lasīt: māte-skolotāja piegādāja tās viņam vienu pēc otras – vispirms klasiku un vēsturi. Neizpalika arī aizraušanās ar Dimā. Deivs pat pats mēģināja rakstīt detektīv- un fantastikas stāstiņus – lai gan tikai un vienīgi kā vaļasprieku. Lietišķu cilvēku vidū tas nav retums: vieni krāj komiksus, citi izkrāso alvas zaldātiņus, trešie sacer fantastiku... Ne visu laiku taču pelnīt tikai naudu? Lai uzlabotu rakstīšanas kvalitāti, Dunkans pat 1970. gados pabeidza īpašus kursus – taču tas bija tikai tā – joka pēc.
Lūzums notika 1980. gadu vidū, Kad kanādas naftas biznesā sākās smaga krīze. Dunkana labklājībai pienāca gals, darbs specialitātē vairs nebija. Un tad Dēvids nolēma nopietni izmēģināt sevi fantastikā. Viņš pierakstīja kaut ko klāt saviem amatiera darbiem un nosūtīja tos izdevniecībām. Pirmo romānu atgrieza atpakaļ, bet jau otro - “Sarkani-sārto pilsētu” - pieņēma un nopublicēja izdevniecība Del Ray un tas parādījās uz grāmatnīcu plauktiem 1987. gadā. Dunkanam jau bija 53 gadi un viņa vēlā debija izrādījās veiksmīga. Grāmatu labi pirka un arī kritiķi to slavēja. Romāns pat iekļuva žurnāla “Locus” balvas nomināciju sarakstā! Drīz Deivs Dunkans pilnībā pārslēdzās uz literatūru, ar ko nodarbojas arī pašreiz. Protams, viņš nekad nav pretendējis uz žanra čempiona lauriem – ar Rolingu, Kingu, Pračetu vai Mārtinu Dunkanam nav vērts sacensties. Taču viņa romāni ir izdoti 12 valstīs un tikai angļu valodā vien kopējā tirāža sasniedz vairāk kā miljons eksemplāru. Dzīvot var...
Netipiskie nokļuvēji.
Deiva Dunkana pats pirmais cikls “Septītais zobens”, kas sava autora vārdu padarīja populāru fantastikas pielūdzēju vidū, ir veltīts nokļuvēja piedzīvojumiem. Tieši “Septītais zobens” bija Dunkana debijas romāns, ko atraidīja izdevēji, izdarot virkni būtisku piezīmju. Pati ideja bija laba, tāpēc Dunkans jūtami pārveidoja materiālu – tā viens romāns pārvērtās triloģijā. Pēc rakstnieka vārdiem, cikls ir stāsts par “labo puisi”, kas nokļuvis apstākļos, kuros nepietiek vienkārši rīkoties “pareizi”, vajag vēl arī strādāt ar “pelēkajām šūniņām” un pilnveidot sevi.
Varonis – inženieris-ķīmiķis Vollijs Smits – mirst no encefalīta un – atmostas varena citas pasaules karotāja, lorda Šonsu ķermenī. Atdzimušajam supervaronim vietējie dievi dod leģendāro Septīto zobenu, pie viena uzticot svarīgu misiju – tikt galā ar zinātniekiem-”burvjiem” un glābt Impēriju. Notikumi, kas risinās ap Volliju-Šonsu ir visai samudžināti, tāpēc nokļuvēju tipiskie gājieni un uzvedība “zilonis trauku veikalā” te neiet cauri. Varonim vajag, ne tik daudz vicināt zobenu, cik strādāt ar galvu. Un Dunkans ļoti nopūlas, lai intelektuālie un morālie uzdevumi, ko ir jāatrisina Vollijam, būtu ne mazāk saistoši, kā zobus drupinošs ekšens. Šogad, starp citu, rakstnieks atgriezās Septītā zobena pasaulē un izdeva cikla ceturto grāmatu “Niandži nāve”, kas kalpo kā savdabīgs epilogs visai sērijai.
Deviņdesmito gadu vidū Dunkans atkal atgriežas pie nokļuvējiem fantāzijas pasaulēs triloģijā “Lielā spēle”. Un atkal kanādiešu rakstnieks izmanto tipiskus sižeta gājienus, lai sacerētu netriviālu stāstu. Ja Vollijs Smits bija vienkārši “labais puisis”, tad “Lielās spēles” varonis, jaunais anglis Edvards Ekzeters pēc savām morālajām un intelektuālajām īpašībām ir tuvs ideālam. Īsts džentlmenis no 1914. gada, vispārējs piemēra un sajūsmas avots, Edvards, nokļuvis citā pasaulē, izrādās iekļuvis situācijās, kur viņa principiem jāiztur smagas pārbaudes. Taču Edvards nelokas un nelūzt – lai ko viņam arī nenākas pārciest. Rezultātā, viņš nonāk situācijā, kurā viņu kārdina ar visvarenību, kļūšanu par dzīvu dievu, taču varonis izvēlas mocekļa dzīvi, burtiski atkārtojot Kristus ceļu... Diemžēl cikls izrādās pārāk sarežģīts daudziem kanādiešu fantasta cienītājiem. Tāpēc lielu popularitāti sērija neiegūst, kas tomēr nemaina domas par Edvardu Ekzeteru kā par vienu no pašiem oriģinālākajiem nokļuvējiem. [Kas atrod labāku, latvisku terminu krievu vārdam “popadanci”, var pietekties! - t.p.]
Cenas jautājums.
Atzīmējies Deivs Dunkans ir arī episkajā fantāzijā, radot vērienīgu ciklu “Pandēmijas hronikas”.
Sākumā rakstnieks gribēja tikai parādīt politikas lomu fantāzijas pasaulē. Bet pēc tam Dunkanam radās diezgan oriģinālas burvestību sistēmas ideja, kurā spēcīgākais burvis pakļauj sev vājāko, “pārņemot” tā maģiju un palielinot paša spējas. Pati burvestība Pandēmijas pasaulē realizējas ar īpašu Vārdu, kura spēks ir atkarīgs no maga spējām.
Es dabūju palauzīt galvu, veidojot loģisku un secīgu Pandēmijas maģisko sistēmu, īpaši izdomājot “spēka vārda” mehānismu. Citādi pat varena burvja vienkāršs joks varētu novest pie fatālām sekām. Maģijas pasaulē loģikai ir liels svars, citādi “buršanās bez ierobežojumiem” vienkārši iznīcinās grāmatas sižetu. (Deivs Dunkans.)
“Pandēmijas hronikas” sastāv no divām savstarpēji saistītām tetraloģijām. Pirmā no tām, “Cilvēks un viņa Vārds” vairāk ir avantūras garā ieturēta. Tās galvenie varoņi ir mazās Krasnegaras karalistes princese vārdā Inosa un zirgu puisis-fauns Reps, kuram piemīt milzīgs maģisks potenciāls. Abi noiet briesmām pilnu ceļu, cīnoties pret neprātīgo burvi-dvarfu Zinikso. Nākošā tetraloģija “Izredzētie” jau ir īsta episkā fantāzija. Zinikso gāž Pandēmijas imperatoru un izraisa karu, kas var iznīcināt visu pasauli. Krasnegaras karalim Repamun viņa sievai Inosai atkal nākas stāties pretī no iegūtā Spēka aptrakušajam burvim-dvarfam. Kā rakstīja Dunkans, “Pandēmijas” virsideja ir tāda, ka jebkurai maģijai (kā arī spēkam un varai) ir sava cena – un tam, kas to lieto, ir jāmaksā. Tādā vai citādā veidā.