Mākslinieks – amatieris

Deilu Matisu dēvē par gigantu ar dzejnieka dvēseli, ar pulksteņmeistara prātu un liela skulptora iztēli. Uz iztēles nozīmi un spēku bieži norāda arī pats mākslinieks: „Mana mamma teica man, ka es mūžīgi fantazēju, līdzīgi bērnam, taču pie visa manas fantāzijas var ieraudzīt, sajust un aptaustīt.”

Jāsaka, ka bērnībā Deils ne jau nejauši pieradinājās dot vaļu šai īpašībai un neatlaidīgi celt gaisa pilis. Viņam bija no kā bēgt sapņu pasaulē: zēns auga nelabvēlīgos kriminālos apstākļos, rajonā, pārbagātā ar noziedzīgām bandām, un viņam bija iespēja iepazīties ar pašām nejaukākajām dzīves pusēm. Taču ģimene un radošums jau no pašas agras bērnības aizsargāja Deilu no tādas apkārtnes iedarbības un spēja virzīt viņu pa veiksmīgāku ceļu, nekā varēja sagaidīt.

Tomēr, Deils Matiss – viņš ir tieši tas, kuru var nosaukt par ne tikai klasisko self-made man, bet zināmā mērā arī par autodidaktu. Kaut arī bez tehniskās izglītības, protams, nav ne iztikts. Divu gadu laikā, kas pavadīti Serritosas (Kalifornija) pilsētas koledžā, Matiss ieguva noderīgas zināšanas augstas ražības datoru jomā un ražošanas automatizācijas jomā, kā arī tika skaidrībā ar savu radošo interešu galveno sfēru. Par to kļuva elektromehāniskais dizains.

Pārvācies no Kalifornijas uz Lasvegasu, Deils aktīvi strādāja celtniecības sfērā, specializējoties pārsvarā kazino fasāžu noformēšanā. Taču atradās laiks arī privātiem pasūtījumiem un tematiskiem darbiem. Tieši šajā periodā Deila Matisa darinājumi parādījās Ermitāžā un Gugenhaima muzejā, kā arī izrotāja atpazīstamas viesnīcas visā pasaulē. Kārtējais pavērsiens viņa dzīvē notika 2000.gadā. Tad, noguris no intensīvās pilsētas dzīves, Matiss nolēma pārskatīt savu pieeju daiļradei un pilnībā pārkvalificējās par brīvmākslinieku. Meklējot vietu, kurā varētu nomierināties un koncentrēties uz galveno, viņš pievērsa skatienu Filipīnām. Tā šajā zemē ar idillisku dabu, kultūru un ļaudīm, kuri tā patīk māksliniekam, radās studija DMSI (Dale Mathis Studio Inc.), kurā Deils Matiss pavada pusi gada strādājot; uz otru pusi viņš tomēr atgriežas Lasvegasā.

Salauztas sirds puksti

Deils Matiss nekautrējas stāstīt par savas iedvesmas avotiem, kaut arī daudzi no viņiem dziļi personisku raksturu. Tā, viens no darbiem, kurā iemiesojušies nelabvēlīgās bērnības iespaidi, nes ne pārāk optimistisko nosaukumu „Izejas nav” (No Way Out). Tā ir cilvēka skulptūra bez galvas un locekļiem, izstrādāta veidota dzīvojamās mājas veidā. Tā arī ir māja no Matisa bērnības atmiņām. Tā ir apsista ar sasitām metāla plāksnēm, taču no priekšpuses dažas no tām ir „nokritušas”, atsedzot skatītājam sarkano ķieģeļu mūrējumu, kas arī cietis no laika un apstākļu ietekmes, un savukārt, atsedz dziļāku saturu. Lejā noveidotas metāla durvis ar mājas numuru, kas atbilst Matisa reālajai adresei bērnībā, un ložu pēdām. Pats korpuss arī caursists vairākās vietās neskatoties uz metāla bruņām. Tā augšējā daļā ir lodziņš – tajā dzīvo dvēsele, varbūt, pat brīnišķīgāka, nekā var sagaidīt no šāda ķermeņa. Vēl vienai bērnības atmiņai veltīta skulptūra „Brīvības atslēga” (Key to Freedom). Tas ir stāsts par mātes vīrišķību, protot atbrīvot sevi un savus bērnus no apkaunojošas situācijas pirms daudziem gadiem.

Ņemot vērā, ka par vienu no galvenajiem motīviem, kas ir pamatā visiem Deila Matisa darbiem, ir zobratu kustēšanās, pilnīgi likumsakarīga ir viņa interese pret pulksteņu tēmu. Viņa radošajā bagāžā var atrast daudzus visdažādāko veidu sienas pulksteņus. Ļoti sarežģītais „Astroloģiskais pulkstenis” attēlo precīzu Saules sistēmas karti. No patiesi gigantiskā (122 cm diametrā) pulksteņa „Bez ceturtdaļas” (Quarter Till) ciparnīcas, it kā „izkritusi” ceturtdaļa, asprātīgi apspēlējoša nosaukumu. „Laika nosišana” – tā ir ar naglām sista ciparnīca, izstiepta un deformēta Salvadora Dalī stilistikā.

Deila Matisa daiļradē vispār jūtama liela dižā sirreālista ietekme. Viņā vija viens no tiem, no kura darbiem Matiss ietekmējās vēl agrā bērnībā, kad māksla bijā tā bēgšanas līdzeklis uz citu realitāti.

Forma un saturs

Šodien pazīstamu autoru dīvainās instalācijas bieži vien nesatur nekādu konkrētu apdomātu saturu. Mūsdienu mākslinieki, konstruktori un dizaineri viegli abstrahējas no saviem darinājumiem, uzdot skatītājam meklēt slēptās jēgas un iešifrētās idejas. Taisnības labad jāatzīmē, ka panākumiem pilnīgi pietiek ar skaistu koncepciju un tās efektīvu izpildījumu, kas nav apdalīta ar zināmu daļu WOW-efekta.

Taču Deils Matiss pieiet savai daiļradei pavisam savādāk. Katrs viņa darbs nes sevī kādu nebūt vēstījumu. Kā viss, uz kā uzgūlies sirreālisma zīmogs, tas ne vienmēr var būt formulēts ietilpīgi un secīgi, taču tas tikai pastiprina sajūtu, ka Matiss pieiet savai daiļradei ar vienmēr atvērtu sirdi. Pats Deils Matiss par savu daiļradi saka tā: „Es gribu, lai skatītājs, sieviete vai vīrietis, sajustu kaisli, smagu darbu un spēku, kurus es ielieku kādā privātā tēlā. Es gribu, lai tas būtu kaut kas, ko viņš nekad neaizmirsīs.”