Daži piemēri

Atcerēsimies ka. Desmitiem klinšu zīmējumu vecumā no 5 līdz 12 tūkstošiem gadu, kuri atrasti visā pasaulē, ataino figūras, kuras līdzīgas cilvēku figūrām un tērptas apģērbos, visai atgādinošus skafandrus vai ūdenslīdēju kostīmus. Bez tam, gadās zīmējumi ar kādu priekšmetu atainojumu, kuri visai līdzīgi lidojošiem šķīvīšiem vai lidojošiem aparātiem Āfrikā, Indijā, Ziemeļu un Dienvidu Amerikā, Itālijā, pie mums Altajā un Oņegas ezera rajonā… Pārskaitīt var ilgi, un uz šodienu mēs nevaram viennozīmīgi dot “nefantastisko” izskaidrojumu šiem attēliem, par cik vienkārši mums nav informācijas. Mums tās nav dēļ tā iemesla, ka nav tik pat senu seno rakstisko avotu, kuri izskaidrotu, kas tieši atainots uz klintīm.

Tas pats attiecas uz visiem noslēpumainajiem senajiem atainojumiem, ieskaitot Senēģiptiešu, Dienvidamerikas tempļu bareljefiem vai slavenajām japāņu figūriņām dogu. Ir rakstiskais avots – viss skaidrs. Nav – sāk strādāt iztēle, un dzimst neticamas hipotēzes.

Klosteris un students

Līdzīgs notikums atgadījās ar tā saucamajām “dečanas freskām”. Ir Serbijā vīriešu klosteris Augstās Dečanas – galvenā pareizticīgo svētvieta Kosovas teritorijā, kā arī viduslaiku arhitektūras piemineklis, kuru aizsargā JUNESCO. Pa ceļam pieminēsim, ka tas tiešām ir viduslaiku arhitektūras šedevrs: runā, tādu harmonisku romāņu un bizantiešu stilu, kā arī gotikas savienotību vienā vietā nav vairs nekur. Klosteri dibināja Dečanas Stefans nu jau gandrīz pirms 700 gadiem – 1327.gadā. tad arī, pirmajā XIV gadsimta pusē, tika uzcelta galvenā klostera katderāle – Spasa Visvaldītāja (Pankratora) templis. Uzcelts un izrotāts freskām, par kurām tālāk būs runa. Fantastika ir jau tas, ka visas šīs skaistumā brīnišķīgās freskas, kā arī pats klosteris, ir saglabājušās daudzo nevieglo serbu vēstures gadsimtu laikā. Tomēr saglabājušies. 1964.gada sākumā klosterī ar mērķi izpētīt freskas parādījās Dienvidslāvijas mākslas akadēmijas students Aleksandrs Paunovičs.

Protams, viņš izmantoja fotoaparātu. Jo vairāk tādēļ, ka dažas no freskām izvietotas 15 metru augstumā un apskatīt tās tuvumā nebija iespējams.

Mājās Paunovičs attīstīja filmiņu, izgatavoja uzņēmumus un naturāli apstulba. Uz viena no tiem bija skaidri redzami… gaisā lidojoši kosmosa aparāti. Divi kosmosa aparāti. Pa kreisi un pa labi no krustā sistā Kristus figūras.

Atgādināsim, ka aiz loga bija 1964.gads. Mazāk kā pirms 3 gadiem kosmosā aizlidoja Jurijs Gagarins, PSRS un ASV uzsāka kosmisko sacensību, bet visas pasaules avīzes, žurnāli un televīzija nesaudzīgi ekspluatēja kosmisko lidojumu tēmu. Tā bija moderna, lasītājs un skatītājs vienkārši alka jaunas un jaunas publikācijas par kosmosa iekarošanu.

Aleksandrs Paunovičs uzreiz saprata, ka tur rokās pašu īstāko sensāciju. Viņš uzreiz aiznesa uzņēmumus uz dienvidslāvu žurnāla “Svet”, kurš tajā laikā bija populārs, redakciju. Tie tika publicēti tuvākajā numurā.

Pirms tam tos parādīja profesionāliem lidotājiem un palūdza nokomentēt to, ko viņi redz. Visi teica apmēram vienu un to pašu: “Ir skaidra, ka tie ir divi piezemes lidojošie aparāti. Iespējams, viens dzenas otram pakaļ ar nesaprotamu mērķi. Vai arī tie ir gājuši pārī. Vedamais nedaudz atpalika un tagad cenšas panākt vadītāju, forsē dzinēju”.

Sensācija un detaļas

Uzradās sensācija. Žurnālisti, zinātnieki un vienkārši ziņkārīgie no visas pasaules viens pakaļ otram pievilkās pie Augstajiem Dečaniem, lai ieraudzītu neparasto fresku savām acīm. Tad nu apskatīsim to sīkāk.

Freska saucas “Kristus krustā sišana”. Viss, kā Evanģēlijos – centrā krustā sistais Kristus, pa labi – centurions Longins, tas pats, kurš caurdūra Glābēja sānu ar pīķi, pa kreisi – Dievmāte ar apustuli Jāni, kā arī trīs karavīri, kuri dala Kristus apģērbu. Jeruzālemes sienas aizmugures plānā. Eņģeļi augšā. Ir arī citi personāži, taču visus aprakstīt nesāksim tāpēc, ka ne jau šis, simtiem un tūkstošiem reižu visos laikos atainotais pareizticīgo tempļos, piesaista uzmanību, skatieties augstāk, debesīs. Lūk viņi – divi balonveidīgi lidojošie aparāti, skaidro izmantojoši raķešu principa dzinēju (redzamas izplūdes gāzu pēdas) kreisajā un labajā freskas stūros.

Ar pilotiem iekšpusē!

Tas, kurš pa labi, pagriezies un skatās uz to, kurš viņam dzenas pakaļ. Pilotu rokas it kā guļ un aparātu vadīšanas orgāniem, paši piloti – tas ir svarīgi! – bez nimbiem un, spriežot pēc pozām, visai aizrāvušies ar lidojumu.

Pirmkārt pētnieki paņēma krāsas un apmetuma paraugus analīzei. Tā uzrādīja, ka nav nekādas mānīšanās – freskām patiešām ir vairāk kā 600 gadu. Tas nozīmē…

Okkamas žilete atgriež lieko

Nedaudz agrāk, nekā tika uzgleznotas Dečanas klostera freskas, Anglijā dzīvoja mūks-franciskānis vārdā Viljams. Viņš izdomāja pazīstamo noteikumu, kuru joprojām pielieto zinātnieki un vienkārši skaidri domājošie cilvēki. Skan tas apmēram tā. Ja jūsu priekšā ir mīkla, izvēlieties pašu vienkāršāko izskaidrojumu. Sarežģīto, mazticamo un fantastisko atgriežat, gluži kā ar žileti, un atmetiet. Šo noteikumu nosauca par “Okkamas žileti” (mūks bija dzimis pilsētiņā Okkama), un tas absolūtā vairumā gadījumu nepieviļ.

Protams, brīnumaino atainojumu freskās sakarībā vērsās pie mūkiem. Tie tikai smaidīja un teica, ka nekā īpaša tur nav. “Kādi vēl lidojošie aparāti, Dievs pasarg’? tie tikai ir Saule un Mēness simboliskā formā, skaidrs. Atcerieties Evaņģēliju. Tur tiešā veidā ir teikts par tumsu, kura krita pār visu pasauli Glābēja krustā sišanas laikā. Jūs taču esat mācīti vīri un jums vajag saprast, no kā mēdz būt tāda tumsa. No Saules aptumsuma. Lūk jums saule un mēness. Uz baznīcas freskām, kā arī ikonām nekas nav atainots tāpat vien, tās jums nav pasaulīgās gleznas. Nomierinieties un ejiet jau ar Dievu”.

“Vienu minūti,” – atbildēja paši uzstājīgākie. – “Mēs zinām, ka Kristus krustā sišana notika tieši pirms ebreju Lieldienām. Kuras, kā atkal visiem zināms, tiek svinētas no14-tā uz 15-to gada pirmajā mēnesī – nisanā. Pēc mūsu kalendāra – martā-aprīlī, pirmajā pavasara pilnmēnesī. Vienmēr! Savādāk vienkārši būt nevar. Tai pat laikā saules aptumsumi, un atkal vienmēr, notiek tikai un tikai pilnmēness laikā. Tas ir dabas likums. Tas nozīmē, ka nevarēja būt aptumsums Kristus krustā sišanas laikā”.

“Nu tad, - atbildēja mūki. – tas nozīmē, ka tā bija zīme. Vai arī jūs uzskatāt, ka Dievs nav spējīgs aptumšot sauli tad un kad Dievam tā gribas?”.

Uz šo zinātniekiem nebija ko iebilst.

Taču jautājumi palikuši. Varbūt, mēs redzam komētu atainojumu? Bet kas, komētām arī līdzīgi… Gāja gadi. Paši skaidrāk domājošie pievērsa uzmanību tam, ka uz ikonām un baznīcu apzīmējumos Krustā sišanas ainās patiešām bieži atainots mēness un saule. Vēl vairāk, simbolisms šajos debesu ķermeņu atainojumos aiziet tālu pagāniskajā pagātnē, kad sauli un mēnesi identificēja kā dievus. No šejienes arī cilvēki bez nimbiem “aparātu” iekšienē – seno ticējumu atbalsis, kuri apvienoti ar viduslaiku mākslinieks iztēli. Atkal Okkamas žilete nepieviļ. Reaktīvās izpūtes gāzes? Drīzā, gaismas stari. Nosēšanās uguņu atainojums “aparātam” labajā pusē? Tikai vienīgi astoņstūru zvaigzne – Dievmātes simbols, kurš klātir jebkurā ikonā ar viņu. Tā ka, kā saka, jautājums izsmelts, ejam pa mājām. Bet nē – kurš vēlas un var. Obligāti aizbrauciet uz Augstajiem Dečaniem un apmeklējiet klosteri. Tas ir to vērts.