Tai brīdī, kad misis Reičela viņu sauca, Alīsija ar mīlestību uzlūkoja savu istabu. Kad viņa nonāca lejā, misis Reičela skarbi jautāja: „Vai neesi ko piemirsusi?”

Alīsija pakratīja savas rudās cirtas, un viņi iekāpa taksometrā. Alīsija pavadīja māju ar skatienu līdz brīdim, kad viņi nogriezās pirmajā pagriezienā pa labi.

Lidojums

„Vai, cik te viss ir liels!” iesaucās Alīsija, iegājusi lidostā.

„Phe, par daudz cilvēku,” noskaldīja Stens.

„Tev taisnība, mīļumiņ,” nodūdoja misis Reičela. „Ko gan tu, Alīsij, gribi teikt ar vārdu „liels”?”

Avotu ģimene nodeva bagāžu un nostājās pie izejas A45..

„Gluži tik pat, cik man gadu,” novilka misters Fils.

Drīz vien visi jau sēdēja lidmašīnā. Kad lidmašīna pacēlās, Alīsijai likās, ka viņa daļu sevis būtu atstājusi tur lejā. Tad lidmašīnu apņēma viegla, pūkaina, un mīksta krēsla. Lidmašīna tajā bija tikai mirkli. Kad viņi izlidoja no tās, viss kļuva tik spilgts un spožs, ka Alīsijai apžilba acis. Viņa paskatījās ārā pa logu un tikai tad saprata, kas tas ir bijis mākonis.

Saule spīdēja daudz spožāk un siltāk nekā citur. Bija tāda sajūta, it kā šeit būtu viņas mājas. Visapkārt pletās nebeidzami mākoņu vāli, kuru malas mirdzēja kā zeltā. Taču skaistumam nebija lemts būt ilgi. Drīz vien viss satumsa un kļuva auksts.

Avārija

Visi sastinga itin kā kaut ko gaidītu. Un tad tas notika. Izslēdzās gaisma. Visi sajuta grūdienu. Pašķīda dzirksteles, un Alīsija juta, ka krīt. Cilvēki visapkārt kliedza, bet viņu balsis Alīsijas ausīm skanēja kā caur vati. Viņa juta, ka nokrīt uz kaut kā mīksta un paģība.

Pūce un Saulande

Kad Alīsija pamodās, viņai likās, ka ir nogulējusi veselu mūžību. Viņa paskatījās apkārt un atskārta, ka atrodas starp greznu mākoņu gubām. Tikai tad viņa atcerējās avāriju. Tad Alīsija pamanīja, ka ir iegrimusi itin kā sniegā. Tikai pēc brītiņa viņa saprata, ka tas ir mākonis, un tikai vēl pēc brītiņa – ka tās ir mākoņu puķes.

Te pēkšņi – „Ū-ū-ū! Ko tu ū-ū te dari? Ū-ū-ū.”

Alīsija salēcās un paskatījās šķietami kokā. Jā, un tur viņa to ieraudzīja – baltu mākoņu pūci!

„L-l-labdien, mani sauc Alīsija,” viņa stostījās.

„Nestostieties, Alīsijas jaunkundz, ū-ū, un atbildiet, ko jūs šeit darāt. Ū-ū.”

Alīsija sadūšojās un atbildēja: „Mūsu lidmašīna avarēja, un es nokļuvu šeit.”

„Kā tieši tas notika, ū-ū?”

Tā nu Alīsija visu izstāstīja.

Kad viņa beidza, pūce, kuru sauca Ūce, teica: „Tev ir bijis liels piedzīvojums. Ū-ū. Taču tagad tu droši vien gribi tikt mājās?”

Alīsija apstiprinoši pamāja.

„Taču tad tev ir jāiet pie Saules,” turpināja Ūce.

„Saules!?” iesaucās Alīsija. „Man jau likās, ka šeit viņa mīt!”

„Ū-ū. Bet tur nokļūt nav tik viegli, ū-ū.”

„Ak, vai tu vari nākt man līdzi?” lūdzās Alīsija.

„Labi, ū-ū. Tik vienuviet man no tevis būs jāšķiras, ū-ū,” sacīja pūce Ūce.

Tā nu Alīsija ar pūci uzsāka ceļojumu pie Saules. Kādu laiku viņas ceļoja klusēdamas. Tad Alīsija pamanīja, ka puķes, kad uz tām uzkāpj, izšķīst sīkās zvaigznītēs, lai pēc brīža zvaigznītes savāktos kopā vienuviet un atkal izveidotu puķi. Lai gan šeit pārsvarā viss bija no mākoņiem, tomēr šeit viss bija nesalīdzināmi krāšņāks nekā uz zemes. Alīsija vairs nespēja klusēt.

„Kas šī ir par vietu?”

„Ū-ū, šo vietu sauc par Saulandi – Debesu zemi.”

Drīz vien Alīsija pamanīja baltu zaķi.

„Labdien,” sacīja zaķis un prom bija.

„Kādas krāsas te pastāv?” gribēja zināt Alīsija.

„Visas, izņemot melnu un brūnu, ū-ū,” atbildēja Ūce. „Arī sudraba un zelta, ū-ū. Melna un brūna pastāv tikai starp ļaunajiem. Brūna starp labajiem pastāv matos un kentauriem.”

Tā nu viņa turpināja ceļu pa pļavām. Vakarā uz nakti viņas apmetās zem mākoņu koka, kuram garām slīdēja upe. Upe bija no dzidri ziliem lietus mākoņiem. Kad Alīsija tajā iegremdējās, viņa jutās kā siltā vannā. Protams, ka drēbēm vajadzētu palikt slapjām, taču tā nenotika. Kad Alīsija jau laidās miegā, kokā kaut kas ievizējās. Viņa ieskatījās uzmanīgāk un ieraudzīja ābolu. Turklāt vairākus un ne jau parastus – tie katrs bija vairākās krāsās. „Gluži kā varavīksnes,” nodomāja Alīsija.

Viņa jautāja pūcei Ūcei: „Pūcīt, kas tie par āboliem?”

„Šis ir varavīksnes koks, ū-ū, un tie ir varavīksnes āboli.”

Alīsija vienu nogaršoja. Tas garšoja krāsaini.

Nākamajā dienā Alīsija redzēja arī zelta un sudraba kokus, un arī to augļu garša, tā teikt, saskanēja ar to krāsu.

Pēcpusdienā viņas sasniedza mežu, un pūce teica: „Te nu man tevi jāpamet. U-ū.” Viņa apmeta virs meitenes galvas loku un aizlidoja.

Kad pūci Ūci vairs neredzēja, Alīsija saņēmās un iegāja mežā.

Mežā

Mežs bija skaists, ar savādiem kokiem un augiem.

Nakti, baidoties no meža zvēriem, Alīsija pārlaida kokā. Pēc pāris stundu miega viņu uzmodināja savāds troksnis – kā rēciens. Tā bija himera. Himerai ir pūķa, lauvas un āža galvas un lauvas ķermenis. Kā Alīsija nobijās! Himera bija viņu pamanījusi, tā rūca, pūta un blēja, skrāpēja nagus gar koka stumbru un mēģināja tikt meitenei klāt. Par laimi Alīsija bija uzrāpusies augstā, stāvā kokā, un himera tur netika klāt. Viņa vēl pēdējo reizi norūcās un aizjoņoja meklēt citu laupījumu.

Turpmākā nakts daļa pagāja mierīgi.

Nākamajā dienā Alīsija pamodās agri. Viņa atcerējās himeru un nosolījās mežā vienmēr nakšņot kokā. Viņa ar grūtībām tika lejā no koka un turpināja ceļu cauri mežam.

Kādu laiku soļojusi, viņa nonāca pie alas. Ala bija milzīgā kalnā. No tās nāca laukā gari tvaika un dūmu mutuļi. Ik pa laikam atskanēja tādi kā rūcieni, kas lika zemei nodrebēt.

Atskanot pirmajam rūcienam, Alīsija nokrita. Atskanot otrajam, Alīsija pieķērās pie koka. Tad, nesagaidījusi trešo, viņa skrēja garām alai, pat nesaraudamās, kad viņai gar pašu papēdi pašāvās garām uguns liesma. Tā trāpīja kokam, kas pārvērtās tūkstoš zvaigznītēs, bet pēc brīža atkal stāvēja, kur stāvējis.

Turpmāko dienas daļu nekas sevišķs nenotika.

Pa nakti Alīsija atkal pārgulēja kokā.

Nākamajā rītā Alīsija atsāka ceļu. Nekur tālu gan viņa netika, jo gandrīz uzreiz viņas kleitas mala tika ar bultu pienaglota pie koka. Tad no koku aizsega iznāca divdesmit kentauti. Kentauriem ir zirga viduklis, kājas un aste, tikai tai vietā, kur vajadzētu būt zirga kaklam un galvai, kentauriem ir cilvēka viduklis, rokas, kakls un galva. Alīsijai sametās bail. Kentauriem spalva bija brūna, balta un zeltaina. Tas Alīsiju nomierināja. Galu galā pūce teica, ka melnas krāsas labajiem nav, un kentauriem tās nebija.

Kentauri pacēla lokus ar bultām. Zeltainais kentaurs, šķietami vadonis teica: „Kā tevi sauc un ko tu šeit dari?”

Tā nu Alīsija izstāstīja viņiem visu un beigās piebilda: „Un tā nu es te esmu.”

Visi kādu brīdi klusēja. Tad kentauru vadonis ierunājās: „Mani sauc Morčelzs. Fenrir, atbrīvo jaunkundzi.”

Kentaurs, kuru sauca par Fenriru, bija gaiši brūns. Viņš panācās uz priekšu un atbrīvoja Alīsiju. Alīsija viņam pateicās.

Tad Morčelzs teica: „Mēs tevi pavadīsim līdz mežmalai.” Alīsija vēlreiz pateicās, un visi sāka soļot tālāk. Pa ceļam gadījās dažādi zvēru un nezvēri, bet visi viņiem meta līkumu.

Tomēr pēcpusdienā kaut kas notika. Visi soļoja, un pēkšņi atskanēja rēciens, pūtiens un blējiens vienlaikus. Alīsija sastinga un nobālēja. Šo nezvēru viņa gribēja redzēt vismazāk. Tad himera metās virsū vienam no kentauriem, taču tas veikli izvairījās. Tomēr himera netaisījās padoties. Viņa metās virsū Alīsijai. Morčelzs raidīja bultu himeras virzienā, un tā beigta uzgāzās virsū Alīsijai.

Tikuši vaļā no himeras, viņi turpināja ceļu. Drīz vien viņi nonāca mežmalā. Uz atvadām Morčelzs uzdāvināja Alīsijai loku ar bultu maku un teica: „Briesmas var gadīties kuru katru brīdi, tāpēc ņem šo. Lai cik bultu no šā maka ņemtu, tik un tā paliks tik pat, cik sākumā.”

Visi atvadījās. Kentauri aizgāja savu, un Alīsija – savu ceļu.

Pār laukiem

Tagad Alīsija gāja pāri laukiem un tīrumiem, kuros strādāja cilvēki. Viņi laipni smaidīja un aicināja Alīsiju pie sevis. Tā kā katrs Alīsijai ko iedeva, tad promejot viņai jau bija trīs vārītas bietes, četri kāļi, pieci burkāni un desmit redīsi. Visu to viņa iesēja sarkanā lakatā ar baltiem punktiņiem, ko viņai iedeva kāds zemnieks.

Nakti Alīsija pārlaida mākoņu ābeles pavēnī. Blakus ābeļu dārzam bija kartupeļu lauks. Vakariņās Alīsija apēda bieti, redīsu un ābolu.

Naktī viņu uzmodināja mežonīgs kvieciens. Ilkņu cūka! Ilkņu cūkai ir milzīgi ilkņi, bet pati viņa ir kā kārpu cūka – tikai lielāka un ir liela plēsoņa. Ilkņu cūka kašājās kartupeļu laukā. Alīsija apslāpēti iekliedzās. Cūka saslēja ausis. Viņa melnajās acīs iegailējās nerātna uguntiņa. Viņa paspēra soli uz priekšu un iekviecās. Alīsija atcerējās loku un izšāva. Garām! Cūka skrēja riksītī. Alīsija mēģināja vēlreiz. Nu jau bulta nošvīkstēja gar pašu ausi. Cūka nikni noskurināja galvu un leca. Beidzot Alīsija trāpīja – pēdējā brīdī. Kāds atvieglojums!

Cieti mākoņi

Nākamajā rītā Alīsija piecēlās agri. Ap pusdienas laiku viņa nonāca tādos kā mākoņu akmeņu laukos. Savāda sajūta – cieti mākoņi! Tajos nevar iegremdēties. Nekur nemanīja ne mākoņa auga. Nekur nebija nevienas radības.

Tā Alīsija ceļoja četras dienas, līdz pietrūka ēdiena. Slāpes meiteni mocīja jau trešo dienu. Kaut ātrāk tiktu prom no šejienes! Asie vēji graizīja viņai seju un rokas. Drēbes drīz vien noplīsa, un kurpītes sašķiebās.

Pār jūru

Sestajā dienā viņa sasniedza jūras malu. Tajā ietecēja strauts. Alīsija tam metās klāt ar tādu sparu, ka iekrita ar seju ūdenī. Cik laba sajūta! Alīsijai no noguruma sāka sāpēt visas maliņas. Viņai tā sāka gribēties uz mājām!

Alīsija staigāja garas malu un dziedāja: „Jūra, ļauj jel nomazgāt sāpes/ Viļņos šajos./ Jūra, teic, kur Saule mīt,/ Jūra, teic, kur Saule mīt?”

Kad viņa šo pantu bija nodziedājusi divas reizes, Alīsija apsēdās un sāka raudāt. „Ak, neraudi,” sacīja jūra, „es tev došu palīgu.” Tad jūra Alīsijas priekšā pāršķēlās uz pusēm, tā izveidojot taku. Taču taka likās nebeidzama.

„Kas tad tas!?” iesaucās Alīsija. Līdz ar taku tās sākumā uzradās vienradzis – baltāks par sniegu!

„Nu ko, sēdies mugurā!” tas teica. Drīz viņi jau jāja.

„Kā gan tu vari izturēt zem ūdens?” gribēja zināt Alīsija.

„Zem ūdens esmu ūdenszirgs – tāds esmu vienīgais. Kad esmu ūdenszirgs, manas krēpes kļūst zaļas, bet manas pakaļkājas kļūst kā zuša aste – tik lunkana, ka var pat savīties gredzenā, bet astes galā parādās zaļš pušķītis, pārsiets ar zelta lentu.”

„Tu droši vien izskaties ļoti skaisti!” Alīsija sajūsmināti iesaucās. „Cik ilgi mums jājāj?” viņa pieklājīgi vaicāja.

„Ja tu ietu ar kājām, tad galā nonāktu tikai pēc nedēļas, bet ar mani tu galā nokļūsi jau šovakar.” Un tā arī notika.

Rīta zvaigzne

Vakarpusē viņi nonāca pie zelta pils. Pils logi bija no sudraba, to rūtis – no kristāla, bet logus ieskāva dārgakmeņu aplodas. Arī pils vārti bija no zelta – no zelta kalumiem un rotāti ar dārgakmeņiem. Pie vārtiem stāvēja sargs – ietērpts purpura drānās un ar sudraba krūšu bruņām.

„Te nu mums jāatvadās,” bēdīgi sacīja vienradzis ūdenszirgs. Viņam Alīsija bija iepatikusies. „Ja gribēsi mani satikt, tikai pieej pie jūras un pasauc Vilni.

Alīsija atvadījās. Arī viņai Vilnis bija iepaticies.

Jūra sakļāvās, un vienradzis tajā ielēca. Alīsija paspēja ieraudzīt zaļu pušķīti astes galā, un prom viņš bija.

Sargs Alīsiju tūlīt ielaida, un viņa gāja iekšā. Pils iekšienē bija tik spožs, ka Alīsijai aizmiglojās acis.

Pēc dažām minūtēm acis aprada ar pārdabisko spožumu, un viņa pavērās apkārt. Telpas sienas un griesti bija no zelta, grīda – no sudraba un kāpnes – no kristāla. Gar sienām bija izkārtas gleznas dimanta rāmjos. Zālei pa vidu bija brokāta paklājs, kas veda uz dārgakmeņiem rotātu troni, kurā sēdēja... Saule! Skaistākā sieviete pasaulē! Zelta krāsas cirtas krita pār viņas sārtajiem vaigiem. Viņas acis bija tirkizzilas. Viņas lūpas bija sārtākas par asinīm. Viņas āda bija kā marmors. Saule bija tērpusies garā sudraba kleitā ar zelta puķēm. Kleitai bija augsta, zeltaina apkakle. Kājās viņai bija smalkas kristāla kurpītes. Galvā Saulei bija viegls zelta kronis.

No viņas nāca šis spožums! Bet kas tad tur uz viņas pleca? Pūce Ūce! Tikai ar mākoņu kronīti galvā.

„Nāc šurp, Alīsij,” mīļā balsī aicināja Saule. „Vēlos tevi apskatīt.”

Alīsija piegāja pie Saules un iesāka: „Labdien, Jūsu Majestāte...”

Tālāk viņa netika, jo Saule viņu apskāva un teica: „Esi sveicināta, Rīta zvaigzne!”

„Rīta zvaigzne? Bet es taču...” un viņa atkal nepabeidza sakāmo.

„Meitiņ, es jau domāju, ka esmu tevi zaudējusi,” Saule caur asarām teica.

„Meita?”

„Es tev visu pastāstīšu. Kad tu maza gulēji šūpulī, tevi man nozaga Ziemeļvējš un aiznesa pie cilvēkiem, kuri pret tevi slikti izturējās. Jūsu lidmašīna avarēja, un tu nokļuvi šeit – savās mājās.”

„Vai pēc avārijas visi ir veseli?”

„Jā, itin visi.”

„Jūsu Majestāte, vai es tiešām esmu jūsu meita?”

„Jā, esi. Lūdzu, sauc mani par māti.”

„Jā... māt.”

„U-ū vai tad mani esi piemirsusi?” jautāja pūce.

„Ak, Pūcīt! Tu esi karaliene?” jautāja Alīsija.

„Jā – putnu,” pūce atbildēja.

„Šie būs tavi rotaļu biedri,” mīļi sacīja Saule.

Tad no visām spraudziņām un aliņām grīdā un griestos pie Alīsijas nāca stariņi. Stariņi bija lieli un mazi. Tie vija ģērbušies zeltaini mirdzošās drēbēs: dzeltenās cepurēs, baltās zeķītēs un bēšīgās pastaliņās. Viņi visi bija jautri.

Tā Alīsija ar viņiem rotaļājās līdz Saule ierunājās: „Tagad tevi vajadzētu ietērpt.”

Alīsiju apņēma sudrabainas zvaigznītes, un viņa aizvēra acis. Kad Alīsija tās atvēra, viņai aiz pārsteiguma aizsitās elpa – viņai mugurā bija gara, pieguļoša, sudrabaina kleita. Kleitas stāvapkakle bija augsta, balta un viļņaina. Viņai kājās bija kristāla kurpītes, bet galvā – kristāla kurpītes. Taču vissavādākais bija tas, ka viņa izstaroja sudrabainu mirdzumu.

„Tu esi Rīta Zvaigzne, un šeit ir tavas padotās zvaigznes.”

Visapkārt Alīsijai sastājās piecas meitenes tērptas sudrabainos baleta tērpos.

„Viņu ir par daudz, lai visas varētu šeit ietilpināties, tādēļ atnāca tikai dažas. Tu spēj lidot, tāpēc dodies pie darba – lūkot, lai no rīta pēc tevis debesīs nepaliek neviena zvaigzne, jo tu esi spožākā un tāpēc arī pēdējā no tām.”

Nākamajā dienā tika rīkoti svētki par godu Alīsijai jeb Rīta Zvaigznei. Bet vakarā – un tā tas notika katru vakaru – pirms došanās pie darba viņa nostājās jūras krastā un sauca Vilni.