Kosmiskā mehānika.

Reiz, XVIII gadsimtā dzīvoja vācu matemātiķis un fiziķis Johans Daniels Ticiuss, kas patiesi ticēja, ka debesu mehānikai ir jāpakļaujas stingriem un loģiskiem matemātikas likumiem. Sešdesmitajos gados Ticiuss sāka tulkot zinātnieka un filozofa Šarla Bonē grāmatas, kurās viņš rakstīja, ka Saules sistēmas uzbūvei piemīt harmonija, kas liecina par tās dievišķo izcelsmi.

Teoloģiskos jautājumos Ticiuss neiedziļinājās, taču versiju par harmoniju nolēma pārbaudīt. Izrādījās, ka Bonē bija taisnība: planētu attālumi no Saules pieauga kā vienkāršā ģeometriskā progresijā, kuras pamatā bija skaitļu rinda: 3, 6, 12, 24... Izrādījās, ka attālums līdz katrai nākošai planētai, sākot no Merkūra, bija divas reizes lielāks, nekā iepriekšējais: Tas ir, Zeme ir divreiz tālāk no Merkūra, nekā Venēra, Marss – divreiz tālāk, nekā Zeme un tā tālāk. [Tagad, kad attālumi starp planētu orbītām ir izmērīti precīzāk, mēs zinām, ka šie skaitļi ir visai aptuveni, ar precizitāti līdz vairākām desmitdaļām – t.p.] Visas, līdz tam laikam zināmās planētas (Saturnu ieskaitot), paklausīgi atbilda šai likumsakarībai, mulsināja tikai pārāk liels “caurums” starp Marsu un Jupiteru.

Līdzīgi, “empīriski” atklājumi tajos laikos tika veikti bieži. Lai iegūtu atzinību, vajadzēja sagaidīt praktiskus apstiprinājumus. Ilgu laiku teorijai bija maz piekritēju. Pats konsekventākais no jaunās sistēmas piekritējiem (faktiski tās līdzautors) bija astronoms Johans Ēlerts Bode, Berlīnes Zinātņu akadēmijas loceklis un sava laika izcils zinātnieks.

Slava atnāca tikai 1781. gadā, kad anglis Viljams Heršels atklāja Urānu (starp citu, planētas vārdu ierosināja tieši Bode). [Oriģinālā gada skaitlī ir drukas kļūda – t.p.] Urāna orbīta gandrīz precīzi ievietojās Ticiusa formulā. Astronomi sarosijās. Meklēt planētu tālāk aiz Urāna orbītas bija bezcerīgi astronomisko instrumentu nepilnības dēļ, taču noskaidrot, kas tad atrodas “tukšajā” vietā, kur bija jābūt piektajai planētai, bija pilnīgi reāli.

Jau nākošajā desmitgadē tiek noorganizēta astronomu grupa, kas stādīja sev uzdevumu, atrast “pazaudēto” planētu. Presē tos sāka dēvēt par “debesu policijas vienību”. Jaunā, XIX gadsimta pirmajos gados daļēji tiek gūti panākumi: tiek atklāta Cerēra, Palāda, Junona un Vesta. Visi četri debess ķermeņi atradās tieši “paredzētajā” kosmiskās telpas vietā, taču neviena no tām nevarēja būt “pazudusī” planēta: nebija, ne attiecīgais izmērs, ne masa.

Vēlākos gados, kad tiek atklāts Neptūns, izrādās, ka šī planēta neseko Ticiusa-Bodes likumam.

Planēta, kuras nav.

Nākošie desmit gadi neatnesa nekādus rezultātus un medību drudzis noklusa. Taču pusgadsimtu pēc Cerēras atklāšanas ziņojumi par jauniem atklājumiem sāka nākt viens pēc otra. Divdesmit gadu laikā tika atklāti apmēram simts debess ķermeņu – un visi tajā pašā telpas daļā. Hipotēze par planētu, kas sasprāgusi gabalos, uzprasījās pati no sevis. Pirmais to izteica vācu astronoms Henrihs Olbergs, un pēc tam simts gadus zinātnē valdīja hipotēze par piekto planētu, ka sabruka, visdrīzāk Marsa un Jupitera gravitācijas lauku iespaidā.

XX gadsimta piecdesmitajos gados, kad parādījās masu iznīcināšanas ieroči un radās “kodolfobija”, kļuva skaidrs, ka planētas var tikt iznīcinātas, ne tikai kosmisko spēku iespaidā. Reizēm šo titānisko darbu ir spējīgi veikt arī paši cilvēki. Faetona bojā eja tika uztverta jau savādāk: kā apzināta vai neapzināta varenas, attīstītas civilizācijas pašnāvība.

Ak vai, šodien gandrīz uz visiem simts procentiem ir pierādīts, ka Faetons, ne tikai nebija, bet vispār nevarēja būt. Pirmkārt, visa asteroīdu summārā masa (bet to jau ir atklāts ap 400 000) nav pietiekama, lai saliktu no tās veselu planētu, un, otrkārt, giganta Jupitera gravitācijas lauks ir tāds, ka blakus tam vienkārši nevarēja rasties neviena planēta. Tieši ar to arī izskaidrojams “pārrāvums” Ticiusa-Bodes rindā.

Tā kā asteroīdu josla nav planētas atlūzas, bet celtniecības materiāls tā arī nenoformētai planētai, “aborta” pēdas, kuru kādreiz Saules sistēmai ir sarīkojis gāzes gigants.

Galvenais Piektās planētas sludinātājs.

Vēsturiski Faetona literāros iemiesojumus visloģiskāk sākt ar Aleksandru Petroviču Kazancevu, vienu no Padomju Savienības vadošajiem fantastiem, paleokontaktu un Tunguskas meteorīta mākslīgas izcelšanās piekritēju. No 1971. līdz 1974. gadam viņš sarakstīja romānu trīs grāmatās ar kopējo nosaukumu “Faeti”, kurā stāstīts par planētas Faenas bojā eju un nedaudzo dzīvi palikušo likteni. Bojā ejas iemesls bija karš: planēta uzsprāga, kad sastāvdaļās sadalījās viss okeānu ūdens, savukārt, tam par iemeslu bija daudzie kodoltermiskie sprādzieni.

Karu uz Faenas uzsāka viens no divu faetu valstu, precīzāk, kontinentu valdniekiem. Zinot Kazancevu, protams, ka kara iemesls bija škirisks, lai gan nākas atzīt, ka šodienas skatījumā Kazanceva šķiru cīņa un uzbāzīgais pretkara patoss izskatās diezgan līdzīgs karikatūrai.

Kazanceva faeti ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem. Viņiem bija tikai viena raksturīga iezīme: virsdegune dziļi iegriezās pierē, paceļoties augstāk par uzacīm. Tieši tādas “degunpierainas” maskas var atrast dažos inku apbedījumos.

Deviņas desmitdaļas no grāmatas apjoma pēc būtības ir veltītas paleokontaktam – tas ir, iespaidam, ko dzīvi palikušie faeti (kosmiskā ekspedīcija, kas paspējusi aizlidot no planētas pirms tās bojā ejas, un Fobosa u Deimosa – faetu kara bāzu apkalpes) atstāj uz Zemes civilizācijas attīstību.

Faetu pēcteči apmetas uz dzīvi uz Marsa, pazemes pilsētā.  Pakļaujoties aizliegumam uz zināma veida pētījumiem, kas viņiem palicis mantojumā no katastrofā izdzīvojušajiem, un humānisma principiem, viņi rada sabiedrību, kurā nav karu un noziegumu. Kad bijušais Faetona pavadonis iziet orbītā, kas draud Zemei ar sadursmi, viņi sarīko glābšanas ekspedīciju. Tieši viņi paskubina seno Zemes cilšu attīstību, jo tām vēl nav pilnvērtīga saprāta, bet vēlāk viņi padara Mēnesi par Zemes pavadoni un uzstājas kā indiešu, šumēru, acteku un inku dievi, uzdāvinot cilvēkiem kukurūzu, ķīļu rakstus, jogu un kalendāru, kļūst par Atlantīdas un Mo bojā ejas lieciniekiem... Vispār, ja ne viņi, tad Zemes cilvēki vēl līdz šim lēkātu pa kokiem, par spīti visām Darvina teorijām.

Faetona tēma Kazancevam uzrodas pastāvīgi. Piemēram, romānā “Ledi atgriežas” Faetona civilizācijas pēdas tiek atklātas uz Vestas. Kaut arī Kazancevs kļuva par vismērķtiecīgāko un pamanāmāko Piektās planētas “tēvu”, par vienīgo Faetona eksistēšanas apoloģētu viņu tomēr nevar uzskatīt.

Kosmiskā odiseja.

Par otro, vērienīgo epopeju, kas veltīta Faetonam, kļūst Georgija Martinova romāni “Zvaigžņu kuģotāji” (“220 dienas zvaigžņu kuģī”, “Zemes māsa”, “Faetoniešu mantojums”) un “Viesis no bezgalības” (arī - “Tikšanās pēc gadsimtiem”). Šeit par Faetona un viņa pavadoņa bojā ejas iemeslu kļūst Jupiters, kas pamazām “pievelk” planētu sev klāt. Par laimi faetonieši ir jau tik attīstīti, ka spēj atrast iespēju izglābties, praktiski visi planētas iemītnieki tiek evakuēti uz Vēgas planētu sistēmu. Saules sistēmā paliek visai daudz viņu darbības pēdu: dzīvnieki uz Marsa, civilizācijas pamati Venēras aborigēniem... Zemes cilvēki uzzina par bijušo kaimiņu eksistenci, kad atrod uz Venēras iekonservētu kosmisko kuģi.

Faetonieši izrādās ļoti līdzīgi Zemes cilvēkiem pēc ķermeņa formas, tikai vidējais augums tiem izrādās krietni vien mazāks – apmēram metrs ar ceturtdaļu, acis lielākas, nekā Zemes cilvēkiem, bet piere – masīvāka. Interesanti, ka faetoniešu enerģija (var teikt – vitalitāte) bija samērā zema. Pēc autora versijas to noteica atrašanās tālāk no Saules. Rezultātā viņi, protams, izveidoja augsti attīstītu civilizāciju; taču to, ko Zemes cilvēki kādreiz padarīja gadsimta laikā, viņi paveica tikai tūkstoš gados. Protams, paši faetonieši to uzskatīja par normu, toties, zemieši viņiem likās pārāk ātri, gaisīgi, vārdos un darbos asi, pat bezjēdzīgi nesavākti.

No pārcelšanās uz Vēgas laika ir pagājuši daudz tūkstoši gadu un faetonieši atkal dodas ceļojumā. Šoreiz kopā ar savu planētu. Zemieši bija jau pietiekoši vareni, lai palīdzētu viņiem “attīrīt” iepriekšējo orbītu un novietot Faetonu (pareizāk sakot, Faetonu-2) iepriekšējā vietā, tā beidzās faetoniešu odiseja.

Pretpadomju Faetons.

Faetona civilizāciju sīki apraksta ukraiņu fantasts Mikola Rudenko savā poētiskajā “kosmiskajā fejerijā” [no franču féerie – fantastisku elementu izmantošana darba sižetā – t.p.] Aukstums, Saules gaismas trūkums (no tā faetoniešiem, kas dzīvo pastāvīgā krēslā, ir lielas acis), bieza atmosfēra ar spēcīgiem vējiem – planētu nenosauksi par kurortu. Lielāko daļu no tās klāj okeāni, šur tur aizsaluši līdz dibenam. Labākos gados uz planētas dzīvoja labi, ja piecsimt tūkstoši cilvēku.

Zeme – karsta planēta ar retinātu gaisu – kalpo faetoniešiem kā izsūtīšanas vieta. Trimdinieku kolonija atrodas... Atlantīdā, kur rodas vesela valsts. Kamēr faetoniešu zinātnieki noskaidro, vai var elpot Zemes atmosfērā, viņi veic eksperimentus ar mērkaķiem. Vairāk dzīvotspējīgus eksemplārus viņi palaiž vaļā, tādā veidā dodot startu Zemes cilvēcei.

Dzīvības vēsturei uz Faetona ir apmēram septiņi miljardi gadu un tikai dažus desmitus tūkstošu gadu pirms aprakstītajiem notikumiem klimats uz planētas bija ievērojami maigāks, bet augu (ar violetām lapām) un dzīvnieku valsts pārsteidza ar savu daudzveidību. Taču planēta atgāja arvien tālāk no Saules. Pamazām sniegi sasniedza pat ekvatoru un vairums cilvēku dzīve, jau ne tā salda, kļuva pavisam neizturama. Miljoniem cilvēku pārcēlās uz pazemes labirintiem. Laika ģeneratori radīja spēcīgu siltuma aizsegu, taču tā pietika tikai pilsētām. Faetoniešu mājas bija veidotas no caurspīdīga materiāla: Saules gaisma bija pārāk vērtīga, lai atstarotos no to sienām. Ielas bija bruģētas no pulētām metāla sakausējuma plāksnēm.

Inženieri, kas bija izgudrojis un un uzbūvējis klimatiskās stacijas, faetonieši iecēla par savu valdnieku, bet pēc viņa nāves pārstādīja viņa smadzenes mākslīgā ķermenī. Pakāpeniski šis nemirstīgais zinātnieks pārvērtās diktatorā, bet viņa izcelšanās tika uzskatīta par dievišķu. Pēc viņa absolūtās varas vairākām tūkstošgadēm sākās revolūcija un, nobijies, ka pazaudēs varu, diktators uzspridzina planētu.

Viļņos, kas saceļas uz Zemes no nokritušajiem iznīcinātās planētas gabaliem, iet bojā arī Atlantīda. Faetona un Atlantīdas saikne vispār ir diezgan biežs motīvs: acīmredzot, rakstnieki asociē bojā gājušo planētu ar bojā gājušo kontinentu.

Starp citu, ja spriež pēc atsevišķiem vārdiem, ko min autors, tad faetoniešu valoda ir līdzīga Dienvidamerikas indiāņu valodām – kas atkal norāda mums uz Kazanceva “Faetiem”.

Interesanti, ka romāna autors ir varonis-frontinieks, Ukrainas RS biedrs, prēmētās poēmas par Staļinu “Vārdi par karavadoni” autors un varas pārstāvju pieprasīts rakstnieks – taču, jau septiņdesmitajos gados kļūst par tiesību aizstāvi, zaudē visas privilēģijas un pat nokļūst nometnēs, no kurām to atbrīvo tikai pārbūves laikā. Dabiski, ka viņam Faetons ir tikai iespēja parādīt sabiedrību diktatūras un vairākuma tiesību apspiešanas apstākļos. Protams, citas planētas fantastiem vienmēr ir bijušas tikai kā iespēja “atainot” Zemes cilvēces, sabiedrības reālās problēmas.

Sprādziens vienmēr iespējams.

Oļesja Berdņika “Katastrofa” sākas ar to, ka uz asteroīda, kas lido uz Zemes pusi, atklāj svešu kuģi.

Pēc autora versijas, Faetons bija nevis piektā, bet gan ceturtā planēta, bet Marss pirms katastrofas bija tās pavadonis. Berdņiks pretstatā nospiedošam kolēģu vairākumam necenšas konstruēt Zemei līdzīgu civilizāciju (tas arī būtu dīvaini planētai-gigantam, kas spēj noturēt tādu pavadoni kā Marss); viņa faetonieši dzīvo ūdeņraža-metāna atmosfērā, kas piesātināta ar elektrību, bet viņu vielmaiņa būvēta uz kodolenerģētikas principiem. Katra dzīva būtne tādā veidā ir savdabīgs, saprātīgs akumulators.

Bez tam, faetonieši ir spēcīgi psihokinētiķi. Uz psihokinētiku balstās arī viņu sabiedrības apspiešanas sistēma: varas pārstāvji – priesteri – savāc un izmanto vienkāršo iedzīvotāju psihisko enerģiju. Viņi arī kontrolē ēdamā krājumus. Tas noved pie faetoniešu pilnīgas degradācijas: tikai neliela zinātnieku kasta vēl lieto saprātu pilnā mērā.

No tiem pašiem zinātniekiem izdalās arī valdošā priesteru kasta.

[Ja padomju fantastikā principā kosmiskā opera nepastāv, tad ukraiņu rakstnieks Oļesjs Berdņiks savā laikā tās raksta un tās pat tiek publicētas, varbūt tāpēc, ka rakstnieks nepieder pie fantastu elites, nedzīvo valsts centrā un, kā saka, brīžiem izslīd no varas pārstāvju garās rokas – t.p.]

Par planētas floru un faunu Berdņiks gandrīz nerunā, piemin tikai violetas (atzīmējiet, tieši kā Rudenko) sūnas un milzīgus plēsoņas bez nosaukuma. Toties klimats tiek aprakstīts sīki: “Tas ir ļoti bargs – ilgajās naktīs ir stipri sali un biezā sniega sega draud ar bojā eju visam dzīvajam, bet pa dienu negaisi aizpūš augsni un izrauj no zemes augus... Plantācijas pārvēršas tuksnešos. Tās augsni aizpūš viesuļvētras un izžāvē karstie Mātes-Zvaigznes stari...”

Interesanti, ka gan Rudenko, gan Berdņikam tā nav bijis vienmēr. Berdņiks liecina, ka pirms pusotra desmita tūkstošu Zemes gadu sāka mainīties planētas ass slīpums, palika garāka diennakts, strauji samazinājās temperatūra, atmosfēra kļuva vētraina. Tad arī faetonieši uzsāka grandiozu projektu par savas planētas pārnešanu uz Saulei tuvāku orbītu un pat sagatavoja tam piemērotu tehniku, taču viņiem pamaisīja. Zinātnieku grupa sabotēja projektu un sagrāba varu – tieši tā parādījās nākošie priesteri. Kārtīgi apgādājot visus faetoniešus ar pārtiku, iekarotāji izsauca nepieredzētu zinātnes un mākslas pagrimumu, kas arī noveda pie daudzu tūkstošgadu stagnācijas.

Lai sarautu nepārvaramo atkarību no priesteriem, romāna varoņi atkal nolemj izmainīt planētas klimatu, padarīt to vairāk piemērotu dzīvei un tādā veidā atgriezt faetoniešiem iespēju pilnvērtīgi eksistēt, strādāt un attīstīties. Taču priesteri atkal veic sabotāžu. Sagatavojuši sev atkāpšanos uz pavadoni, - nākošo Marsu – viņi uzspridzina planētu, lai uz mūžiem nedaudzo dzīvi palikušo priekšā diskreditētu varas gāšanas ideju.

Aleksandra Šaļimova garstāsta “Nemirstības cena” darbība pilnībā notiek uz Marsa. Taču par Piekto planētu zina praktiski visi. Pirms daudziem gadiem tā tika Upurēta (tieši tā – ar lielo burtu) – tas ir, vienkārši uzspridzināta. Marsieši atklāja nemirstības noslēpumu, taču mūžīgās dzīves ģeneratoriem bija vajadzīga īpaša degviela. Vislabāk noderēja radioaktīvie meteorīti, un par to avotu marsiešiem kļūst nelaimīgais Faetons. Kāda bija saprātīgā dzīvība uz bojā gājušās planētas, paliek noslēpums. Nemirstība ir pārāk iekārots kumoss, tāpēc vispirms Faetona izpētes rezultāti tika falsificēti un tika paziņots, ka uz tā nav dzīvības. Bet pēc tam uz viena no meteorīta atrastās faetonieša atliekas padarīja par slepenu informāciju, lai marsiešiem nebūtu nekādu šaubu par to, ka viņi ir vienīgā saprātīgā suga, un nerastos vainas komplekss.

Dmitrijs Jevdokimovs garstāstā “Meklējiet mūs kosmosā” liek vienādības zīmi starp Faetonu un Plutonu: viņa versijā kosmiskās kataklizmas rezultātā faetons pamatīgi zaudējis svarā un pārvietojies uz Saules sistēmas nomali.

Dmitrija Mansurova ironiskajā romānā “Pasaules gals” dzīvība uz Faetona radās ne tikai pateicoties Saulei, bet arī kaimiņam Jupiteram: pēc autora versijas, gāzes gigants arī jūtami apsilda Piekto planētu. Rezultātā uz planētas ir aukstas, saulainas dienas un karstas Jupitera naktis. [Vispār, Jupiters patiešām izstaro visai daudz siltuma kosmosā, pēc būtības tā drīzāk ir neizveidojusies zvaigzne, nevis planēta – t.p.] Faetonieši evolūcijas gaitā ir ieguvuši pilnvilnas kažoku (riskēsim teikt, ka pati prestižākā profesija uz Faetona ir frizieris). Mamuti un spalvainie degunradži, starp citu, tika ievesti uz Zemes no Faetona. Stāstījuma sākumā uz Faetona jau izveidojusies ideāla sabiedrība, kurai palicis tikai viens uzdevums: neiekļūt stagnācijā, napalikt par statisku civilizāciju. Tāpēc tika nolemts sākt visas planētas mēroga, ilggadīgu kosmisko programmu.

Tas arī noveda pie planētas bojā ejas: sajūsmā par pirmo kontaktu ar citplanētiešiem, faetonieši neņēma vērā, ka tiem var būt ļauni nodomi un neapdomīgi lika lietā jauniegūtās zināšanas. Faetons uzsprāga. Patiesībā viss beidzās labi: visi planētas iemītnieki nonāca augstāko spēku aizgādībā (tie arī atgādināja zināma veida civilizāciju) un ieguva iespēju eksistēt citās pasaulēs.

Taču tam vairs nav nekāda sakara ar Faetona likteni.

Kā redzam, par Faetonu pārsvarā raksta tikai padomju vai pēcpadomju valstu rakstnieki-fantasti, aizrobežu fantastikā, vismaz tajā, kas tulkota krievu valodā, par Faetonu tiek rakstīts pārsteidzoši maz, toties asteroīdu joslai tiek pievērsta liela uzmanība, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Starp citu, 2007. gadā palaistā automātiskā starpplanētu stacija “Dawn” (“Ausma”) dodas izpētīt lielākos asteroīdu joslas objektus: Cerēru un Vestu. Ap pēdējo stacija izies orbītā jau nākošgad un nostrādās tur pusgadu. Cerēru “Ausma” sasniegs 2015. gadā un arī tur paredzēts pusgadu ilgs darbs. Tā ir pirmā ASS, kas speciāli domāta asteroīdu joslas pētīšanai.

Un nobeigumā jāatgādina, kas tad ir Faetons mitoloģijā. Viņš bija saules dieva Heliosa dēls, kas izlūdzās no tēva vienu dienu vadīt Saules ratus, taču nemākulīgais dēls nenovaldīja straujo pajūgu un rati pienāca pārāk tuvu Zemei, sākās milzīgi ugunsgrēki, lai glābtu Zemi, Zevs ar zibeni nogalināja Faetonu un Zemei uzsūtīja plūdus, lai nodzēstu liesmas.