Dzejnieks, komponists, dziedātājs, aktieris. Draugs. Nomira pēc smagas slimības, nesagaidot savu 34 gadu jubileju. Un krietni jo krietni par agru. Bet viņš sevi netaupīja, viņš sevi sadedzināja. Dzīvoja ātri. Tikai, kā izteicās slavenais rokeris Frīdis jeb Aivars Freimanis: „Vajag dzīvot skaisti un ātri…” Mārtiņš sevi nesaudzēja. Viņš viss bija darbos, dziesmās, dzejā. Viņš nepārtraukti strādāja, koncertēja, sacerēja dziesmas (Mārtiņam ir vismaz 2000 dziesmu), paralēli tam paspēja filmēties seriālos un filmās, nodarboties ar labdarību. Viņš visu laiku domāja tikai par citiem, bet ne par sevi. Pat jau smagi slims būdams, Mārtiņš slimnīcā vēl domāja par darbu. Satraucās par filmēšanos Ugunsgrēkā, par Eirovīziju, par topošo Tumsas albumu… Viņam drīz vajadzēja palikt tikai 34 gadiem, taču Mārtiņš Freimanis to nesagaidīja.

Ja kāds to vēl nezināja

Patiesībā tikai retais nojauta, ka Mārtiņam nav bijusi tā vieglākā dzīve. Ka viņš, pateicoties vien paša spēkiem, izlīda no tā purva, kāda viņam bija dzīve līdz 25 gadu vecumam. Mārtiņš nevienam nestāstīja – tikai saviem tuvākajiem draugiem. Līdz neilgi pirms savas 30. gadu jubilejas viņš to bija gatavs atklāt publiski, un šo dzīvesstāstu 2006. gadā publicēja žurnāls Patiesā Dzīve.

Viņa vecāki bija tālbraucējs jūrnieks un pasakaini daiļa mājsaimniece. Kamēr tēvs jūrā pelnīja naudu, māte aizgāja neceļos – aizrāvās ar vīriešiem, alkoholu, aizmirsa par dēlu… Kad Mārtiņa tēvs uzzināja par sievas izvirtušo dzīvesveidu, viņš atņēma tai mātes tiesības un arī pats atteicās no dēla. Mārtiņam tolaik bija četri gadi, un viņam jau bija noskatīts bērnunams, taču līdz tam gan nenokļuva, jo puišeli pie sevis pieņēma tēva mamma.

Vecmāmiņa izaudzināja Mārtiņu, bet tik un tā bērnība viņam bija nežēlīga. Māti ielika cietumā, bet tēvs dēlu apciemoja reti, līdz, nodibinājis jaunu ģimeni, puiku aizmirsa pavisam. Skolā Mārtiņš bija noslēgts, vientuļš zēns, kurš dzīvoja savā pasaulē, turklāt skolasbiedri viņu regulāri iekaustīja. Tāpat vien, sporta pēc. „Zināju, ka sāpēs, bet – ka nesitīs līdz asinīm. Ierāvos stūrī un gaidīju, ka pāridarītājiem šī „rotaļāšanās” apniks,” toreia intervijā žurnālam Patiesā Dzīve man stāstīja Mārtiņš.

Viņa dzīve izmainījās vidusskolā. No apaļīgā, klusā „boksa maisa” bija izaudzis slaids, simpātisks jauneklis, kurš iemācījās spēlēt ģitāru. Mārtiņš izveidoja skolas ģitāristu ansambli, ar ko veiksmīgi piedalījās dažādos konkursos, sāka sacerēt dziesmas.

18 gadu vecumā Mārtiņš pameta vecomāti, nolēma dzīvot paša spēkiem un devās uz Liepāju studēt. Atrada bēniņos astoņus kvadrātmetrus lielu istabiņu, dzīvoja zem iztikas minimuma – mēbeles sameklēja izgāztuvēs, nelegāli pieslēdzās elektrībai, zaga malku. Cieta badu, jo bija mēneši, kad pārtika tikai no kartupeļiem, savārītiem ar ķiplokiem. Ziemā sala un pamatīgi sabojāja veselību – pārcieta pleirītu.

Trūkumā viņš dzīvoja visus studiju gadus. Bet, kad kā angļu valodas skolotājs un Liepājas radiostacijas darbinieks nopelnīja pirmos 100 latus, aiz šoka nezināja, ko ar tiem iesākt. Jo vēl nebija redzējis tik daudz naudas. Mārtiņš sāka darboties grupā Tumsa, un viņa zvaigžņu stunda iestājās ar lielisko Kaupēna tēlojumu Liepājas teātra Rokoperā Kaupēn ,mans mīļais!. Diemžēl ar to viņš palika pilnībā bez iztikas līdzekļiem, jo, lai sagatavotos lomai, aizgāja no visiem darbiem, taču teātris Mārtiņu apšmauca, samaksājot vien grašus. No nervu sabrukuma un bada nāves Mārtiņu glāba kolēģi teātrī, atlicinot pāris latu no saviem ietaupījumiem, un darbība grupā Tumsa.

Starp citu, Mārtiņa tēvs, ar kuru mūziķis atjaunoja attiecības pēc vairākiem gadiem, mīklaini pazuda no kuģa jūrā. Viņa līķi atrada tad, kad trio F.L.Y. cieta neveiksmi Eirovīzijā. Savukārt māti Mārtiņš uzmeklēja pēc 24 neredzēšanās gadiem. Viņa atradās psihoneiroloģiskajā slimnīcā un noliedza, ka viņai jel kad bijis dēls. Kaut arī tas viņai joprojām bija ierakstīts pasē.

Bet tālāko jau zināt – slava, dziesmas, kino lomas, lielkoncerti, seriāli… Līdz pienāca 2011. gada 27. janvāris…

Pietrūka spēka

Kaut arī dzīve Mārtiņu nekad nav lutinājusi, viņš vienmēr spēja izķepuroties, saņemties. Kā toreiz, kad tika pāri nervu sabrukumam pēc Kaupēna lomas. Tad Mārtiņš cieši nolēma: „Sapratu, ka nevēlos būt, piemēram, Veidenbaums, kurš, kaut arī atzīts dzejnieks būdams, nomirst ar tuberkulozi. Sapratu – lai cik laba būtu „lielā māksla”, tomēr jārūpējas arī pašam par sevi.”

Bet, Mārtiņ, kāpēc Tu šoreiz nesaņēmies? Kāpēc Tev šajā pelēkajā ziemā pietrūka spēka? Kāpēc Tu vairs necīnījies? Kā savā bērnībā, kā studiju gados? Bet varbūt Tu to nemaz negribēji?

Jā, Mārtiņa dzeja ir pilna ar viņa sāpi un vēlmi nokļūt debesīs. Jā, Mārtiņš bieži vien izteicās, ka jādzīvo ātri un skaisti, ka viņam mūža atvēlēti 33 gadi. Taču līdz šim Mārtiņa muldēšana par aiziešanu Jēzus vecumā likās tikai kā viņa kārtējā bravūra. Tāpat kā tas, ko viņš man pateica pirms dažiem mēnešiem.

Atceries, Mārtiņ, Tu biji atkal apslimis, bet pie ārstiem negāji. Un toreiz Tev lūdzu saudzēt sevi, nededzināt sevi tik ļoti. Teicu, ka tik bieža smēķēšana un „iebalzamēšanās” ne pie kā laba nenovedīs. Tu atbildēji, ka citādi nevar, ka daudz darba, ka tas palīdz saņemties. Oponēju, ka tas ir tikai apmāns. Ierosināju pamest visu un uz kādu nedēļu aizbraukt kaut kur dziļi, dziļi laukos. Bez telefona, datora, cigaretēm un balzama. Tikai ar Pepi un kaķiem. Lai atpūstos no saspringtās dzīves, no sevis paša. Teicu, ka. Lai nebūtu vientuļi, esmu gatavs tev braukt līdzi. Tu jautāji, kāpēc viss šis cirks ir vajadzīgs? Atbildēju, ka citādi ilgi šai dzīvē nenovilksi. Bet Tu, tā starp citu, attrauci: „Bet kas tev teica, ka gribu nodzīvot līdz 34 gadiem?” Tad izrāvi glāzīti balzama un aizskrēji uzpīpēt.

Vēlāk vērsos pie citiem Mārtiņa draugiem, vaicāju, vai tiešām nevar kaut kā vest viņu pie prāta. Izrādās, ka nebiju vienīgais, kas to ir mēģinājis. Tādu bija daudz. Patiešām. Tikai Mārtiņš spītīgi turējās pie sava. Un, kad ko viņam iebilda, pamatīgi apvainojās, sakot, ka īsti draugi tā nedara. Un devās pie tiem, kas nebija tik uzstājīgi.

Varbūt viņam bija taisnība. Varbūt vajadzēja viņam ļaut dzīvot tādu dzīvi, kādu bija pats sev lēmis. Bet varbūt tomēr ne. Varbūt tomēr draugiem vajadzēja būt vēl spītīgākiem un panākt savu. Bet to, kā labāk, zina tikai tas tur, augšā, - visu mūsu likteņu lēmējs.

Vientulība bija viņa mīlestība

Jā, draugu Mārtiņam bija daudz. Taču patiesībā viņš bija ļoti vientuļš. Un viņam pietrūka mīlestības. Jā, Mārtiņam bija fanu tūkstoši, pielūdzēji viņu mīlēja, bet... Atceros, ka pēc kāda koncerta, kur tūkstoši viņa mūzikas cienītāju spiedza aiz laimes, dzirdot Tumsas mūziku, Mārtiņš mājās atgriezās viens – viņa grupas puiši devās uz Liepāju, bet viņš palika viens savā Rīgas dzīvoklī. Toreiz Mārtiņš atzina, ka jūtas ļoti vientuļš, visu pamests. Bet vēl pirms pāris stundām viņš saņēma mīlestību no tūkstošiem. Tikai šī mīlestība nebija īsta, vien uz to brīdi.

Tikmēr Mārtiņš deva savu mīlestību visiem. Nesavtīgi. Arī svešiniekiem. Viņš ne tikai rūpējās par dzīvniekiem, bet arī par dzīves pabērniem. Mārtiņš katru dienu dievnamā gatavoja pusdienas trūcīgajiem, ziedoja naudu kādam ubagam, kaut arī pašam tobrīd tie bija pēdējie santīmi.

Tomēr, manuprāt, visvairāk Mārtiņam pietrūka īstas ģimenes. Viņš to meklēja savā grupā, draugos. Taču tas nebija tas. Lai gan par to, kāpēc viņam nav sievietes un ģimenes, Mārtiņš pats atklāti teica: „Protams, man daudz prasa, kāpēc man nav bērnu? Tāpēc, ka pēc savas rūgtās pieredzes neesmu gatavs uzņemties tādu atbildību! Turklāt es taču neesmu derīgs ģimenes dzīvei, jo nezinu, kāda tā ir! Es neticu stabilai ģimenei... Protams, atrast meiteni seksam nav sarežģīti. Taču gribu apmierināt arī savas garīgās vēlmes. Bet diemžēl vairums meiteņu vēlas pēc iespējas ātrāk ar mani pārgulēt. Skumji. Tāpēc komfortabli jūtos, tikai esot vienam...”

Un, iespējams, šī vientulība darīja savu....

Stulbais stulbenis

Es Mārtiņu pazinu kopš bērnības – dzīvojām blakus mājās Aizputē. Viņš bija pāris gadu par mani jaunāks... Mūs ceļi krustojās vēlreiz Rīgā: Mārtiņš jau bija slavens mūziķis, bet es – slavenību dzīves aprakstnieks. Taču tikāmies, ne tikai profesionālu motīvu vadīti. Mēs vienkārši bijām draugi. Kopā braucām sēņot, svinējām Jāņus, Mārtiņus...

Tā nu sagadījās, ka pēc Jaungada nebijām tikušies. Un tad Mārtiņu redzēju sapnī. Viņš pārmeta, kāpēc neesmu viņam zvanījis, ka šī vispār ir pēdējā iespēja atvadīties... Pamodos un centos šo muļķīgo sapni aizmirst. Jo nav ko ņemt vērā tādas stulbības. Nav ko ticēt nelāgiem sapņiem.

Un tāpēc es nepiezvanīju. Taču izrādījās, ka tieši tovakar Mārtiņš nokļuva slimnīcā. Kad uzzināju, kas par lietu, man lūdza nezvanīt. Un mierināja, ka viss būs kārtībā. Ka Mārtiņam nepieciešama atpūta un labāk būtu viņu netraucēt. Es netraucēju, jo cerēju... Tā arī neatvadījos. Stulbais stulbenis....

Tas, starp citu, ir Tavs, Mārtiņ, teiciens. Un Tu labi zini, ka tas visiem ir tik ļoti pielipis. Un tagad, kad man ik reizi tas atkal nejauši pasprūk, ar skumju smaidu atceros Tevi. Atceros, cik Tu sulīgi un smieklīgi to mācēji pateikt.

Un zini, vecīt! Es tomēr atcerēšos, kā mēs šoruden braucām sēņot. Kad Tevi tomēr izrāvu no ikdienas, ka spēji atrast pāris brīvu stundiņu  starp darbu studijā un filmēšanos seriālā. Toreiz Tu biji tik noilgojies pēc sēņošanas, ka piespiedi mani apstādināt automašīnu mežmalā, kur sēņu patiešām nebija. Kaut arī teicu – braucam tālāk, es zinu sēņu vietas, Tu atbildēji: galvenais jau nav sēnes, bet gan tas meklēšanas prieks. Turklāt Tu atradi. Mazas, mazas alksnenītes, ko iemarinēji un pēc tam cienāji draugus. Jā, un paldies par to lielisko sēņu marinēšanas un sālīšanas recepti.

Jā, un zinu, ka Tu vēl nesen sava drauga Kristapa Streiča bērēs izteicies, lai Tavās bērēs nebūtu nekādas bubināšanas un skumju dziesmu. Piedod, bet pirmo es nespēju garantēt. Taču, iedomājoties vien, kādu ballīti Tu tur augšā sataisīsi, kāds rokenrols skanēs, mēs te, lejā, paliekam skaudīgi. Jo Tu biji tas, kas parasti ballītēs sagādāja svētkus, jautrību un dziesmas.

Tikai tagad visiem ir skumji. Bet patiesībā Tev visu šo dzīvi bija skumji, vien Tu to neizrādīji. Tu savās skumjās spēji radīt prieku mums. Jo biji vienmēr optimisma pilns. Tagad zinu – Tu esi laimīgs, bet mums visiem paliek vien skumjas... Un debesu ansamblis ir par vienu talantu bagātāks....

Tādu mēs viņu atceramies: