Zinātnisku metodi shematiski var iedomāties kā trijstūri, kura vienā stūrī ir novērojumi, pēc tam mēs dodamies uz otru stūri, kurā izveidojam teoriju, un beigās, trešajā stūrī mēs eksperimentējam, lai teoriju pierādītu, tālāk atkal var doties pie novērojumiem un tā uz riņķi, kamēr teorija ir pilnīgi pierādīta. Starp citu, tieši tā rīkojas jebkurš cilvēks ikdienas dzīvē - pēc zinātniskas metodes. Piemēram, tu ej pa ielu un ieraugi spalvainu bumbu. Tu paskaties uz to un sāc domāt: laikam no kaut kurienes atripojis kokosrieksts. Lai to pārbaudītu, tu pieej klāt, bet "rieksts" ņem un ieskrien krūmos. Tev ir prātā jauna teorija - kāds dzīvnieks. Lai to pārbaudītu, tu ej uz krūmiem un ieraugi, patiešām - kaķēns.

Te nu redzam atšķirību starp zinātni un, piemēram, reliģiju. Lai kā arī necenstos, zinātnei nav izdevies noformulēt, kādā veidā eksperimentāli varētu pārbaudīt Dieva eksistenci. Reliģija nav zinātne, bet ticība, kas neizslēdz viena otru. Reāli domājoši zinātnieki saprot, ka tas nav viņu pētījumu lauciņš un ieņem attiecībā uz reliģiju agnosticisma pozīcijas, ja es to nevaru pārbaudīt, tad neņemos to darīt. Tas, starp citu, nekavē daudzus zinātniekus ticēt Dievam.

Taču, kā tas viss ir attiecībā uz astroloģiju. Vai tā ir vai nav zinātne?

Kāda ir astroloģijas jēga? Īsumā tās ideja ir šāda: Saules, Mēness un planētu konkrētais stāvoklis attiecībā pret konkrētiem, tā sauktajiem zodiaka zvaigznājiem, tas ir, zvaigznājiem, kurus savā gaitā šķērso Saule, ietekmē cilvēka likteni, ko nosaka brīdis, kad cilvēks nāk pasaulē piedzimstot. Kaut arī Saule šķērso 13 zvaigznājus, turklāt ejot dažāda garuma ceļu, astroloģija visu debess jumu iedala precīzi 12 daļās.

Protams, ka šeit vērojamas dažādas pretrunas, kuras mēģināsim apskatīt, uzdodot konkrētus jautājumus.

Pirmais jautājums. Vai iespējams, ka katru dienu vienai divpadsmitajai daļai no cilvēces iekrīt vienāds liktenis?

Protams, ka nē. Katru dienu vairāk nekā 1200 avīzēs ASV vien tiek iespiesti ikdienas horoskopi visiem cilvēkiem. Ja tie visi būtu pareizi, tad vienāda diena sanāktu cilvēkiem, gan ASV, gan Jaunzēlandē, gan Etiopijā. Vai “Titānika” katastrofā izglābās tikai konkrētu zodiaka zīmju pārstāvji? Pārējos gaidīja nenovēršama nāve? Cik zināms, nē.

Viennozīmīgi, avīžu horoskopi īstenībā ir pilnīgas muļķības.

Otrais jautājums. Kāpēc astroloģijā ir tik svarīgs dzimšanas brīdis?

Astroloģija sevi uzskata par ļoti precīzu zinātni. Tāpēc tā mīl sākt skaitļošanu gandrīz vai no īstās piedzimšanas sekundes. Ja horoskops nepiepildās, ir labs izskaidrojums – nav precīzi zināms dzimšanas laiks.

Jā, bet mūsdienās cilvēki par dzimšanu un embrija attīstību zina daudz vairāk, jaunas dzīvības rašanās sākas ar apaugļošanu. Kas attiecas uz pašu piedzimšanu, tad šis process var būt visai ilgs un – visai nejaušs. Atkarībā no ārējiem faktoriem. Dažādu cilvēku grūtniecības laiks var atšķirties pat nedēļas. Katrs mēs zinām par gēniem un to, kā vecāki vai pat senāki senči var nodot savas īpašības bērniem un mazbērniem, tas ir zinātniski pierādīts un var noteikt cilvēka tālāko likteni. Ne jau tas, ar kādu starpību cilvēks ir nācis pasaulē. Piedzimsi dienu agrāk, tev būs pavisam cits raksturs, nekā tad, ja piedzimsi dienu vēlāk...

Skaidrs, ka praksē pārbaudīt to nemaz nevar.

Turklāt, no loģikas viedokļa tiešām vajadzētu apskatīt ieņemšanas brīdi, nevis dzimšanu, kā nejaušu faktoru noteiktu laika posmu.

Trešais jautājums. Pieņemsim, ka planētu stāvoklis patiešām ietekmē cilvēka likteni. Rodas jautājums – kādā veidā?

Lieta tāda, ka planētas patiešām atrodas neiedomājami tālu no Zemes. Tātad nezināmais astroloģiskais spēks iedarbojas uz konkrēto cilvēku izlases veidā, jo uz katru cilvēku planētai ir jāiedarbojas savādāk, saskaņā ar katra konkrēta cilvēka horoskopu. Interesanti, kā no vairāk nekā miljarda kilometru attāluma, teiksim, planēta Saturns zina, kā tai jāiedarbojas uz katru no septiņiem miljardiem cilvēku, kas dzīvo uz Zemes. No tāda attāluma pašu Zemi tik tikko var teleskopā redzēt.

Taču pieņemsim, ka iedarbība ir. Tad kāds spēks to rada? Varbūt kāds no zināmajiem, par kuriem mācījāmies skolā? Pašlaik fizika pazīst četrus tādus spēkus. Pirmais ir gravitācija jeb smaguma spēks. Katrs skolnieks varētu tādu spēku izskaitļot. Arī to, cik svērtu cilvēks uz dažādām planētām. Tad lūk, izskaitļojot šo spēku varam iegūt, ka vecmātes gravitācijas iedarbība uz jaundzimušo ir sešas reizes spēcīgāka par Marsu, bet ja salīdzina paisuma iedarbību, tad – divus triljonus reizes iedarbīgāka, nekā Sarkanā planēta. Gravitācija ir atkarīga tikai no jūsu masas un attāluma līdz planētai, kas, starp citu, visu laiku mainās. Ja horoskopus noteiktu gravitācija, tad visiem vienā dienā dzimušajiem vajadzētu būt vienādiem horoskopiem. Tātad gravitācija šeit neder.

Otrais zināmais spēks ir elektromagnētiskā iedarbība. To apraksta skolēniem zināmais Kulona likums. Taču elektromagnētiskais spēks ar attālumu ātri kļūst mazāks, par to katrs var pārliecināties, padarbojoties ar kādu magnētu. Attālumam palielinoties divas reizes, spēka iedarbība samazinās četras reizes. Turklāt, elektriski uzlādēti ķermeņi mūsu Visumā ir liels retums. Turklāt, planētas kopumā ir elektriski neitrālas. Nekādi elektromagnētiskie spēki starp cilvēku un Marsu vienkārši nerodas. Astrologs var iebilst, ka arī gaisma ir elektromagnētisks starojums, un Marsu mēs redzam, Taču tā ir tikai niecīga Saules gaismas daļiņa, kas atstarota no Marsa un nonākusi līdz mums. Tālas automašīnas luktura gaisma ir tūkstošiem reižu spēcīgāka. Tad jau vajadzētu teikt, ka jebkurš priekšmets, kura gaismu mēs redzam, ietekmē mūsu horoskopu. Redzam, ka arī šis spēks astroloģijai neder.

Paliek vēl divi spēki. Stiprā un vājā kodolu mijiedarbība, bet – šie spēki darbojas tikai mikropasaulē... fantastiski niecīgos attālumos. Mums neder!

Var, protams, teikt, ka eksistē kaut kādi nezināmi spēki, astrologi tieši to arī saka, ka fiziķi tikai iedomājas, ka zina visu, toties astrologi pēta mijiedarbības, ko zinātne nepazīst.

Taču paliek atklāts jautājums, vai tādi spēki vispār eksistē. Nevar izskaidrot ko nezināmu, par pierādījumu izmantojot ko citu nezināmu. Atvainojiet, bet tā vairs nav zinātne!

Ceturtais jautājums. Kāpēc sastādot horoskopus, ņem vērā tikai planētu iedarbību?

Protams, senos laikos tieši planētas likās interesantas, jo tās kustējās uz nekustīgo zvaigžņu fona un pat meta cilpas. Tagad mēs zinām par Visumu daudz vairāk. Eksistē objekti, kas izdala triljoniem reižu lielāku enerģiju, nekā planētas. Ja tādas zvaigznes kā Antaresu un Betelgeizi noliktu mūsu Saules vietā, tad Zemes orbīta ietu šo zvaigžņu iekšienē.

Savukārt planētu pētījumi ir noskaidrojuši, ka principiālu atšķirību starp Zemi un tām nav. Daudzas ir veidotas līdzīgi. Kāpēc tad Marss ietekmē cilvēku, bet Zeme astroloģiju neinteresē.

Tagad, pēc Saules sistēmas revīzijas Plutons ir zaudējis planētas statusu un pievienots jaunai debess ķermeņu klasei – pundurplanētām, kuru vidū ietilpst arī lielākie, planētām līdzīgie asteroīdi. Kāpēc astroloģija neapskata to ietekmi uz cilvēkiem? Dažs labs lielo planētu pavadonis ir lielāks par Plutonu. No 1995. gada tiek atklātas planētas, kas riņķo ap citām zvaigznēm. Varbūt astrologiem vajadzētu ņemt vērā arī tās?

Piektais jautājums. No kurienes astrologi zina, kā uz mums iedarbojas jaunatklātie objekti?

Dažas planētas cilvēki pazina jau sen, bet Urānu, Neptūnu, Plutonu un asteroīdus, kā arī planētu pavadoņus atklāja visai nesen. Kādā veidā astrologi saprata, ka šo debess ķermeņu iedarbība uz cilvēkiem ir tieši tāda, kādu viņi to apraksta?

Padomju laikos vienu no jaunatklātajiem asteroīdiem nosauca par Ļeņingradu. Vienā no astroloģijas žurnāliem bija raksts, ka šim asteroīdam esot kaut kāda mistiska saikne ar minēto pilsētu. Gribētos zināt: vai tagad šī saikne ir zudusi? Pilsētu tagad sauc savādāk – Sanktpēterburga.

Sestais jautājums. Vai astroloģiskā iedarbība ir atkarīga no attāluma?

Tas ir svarīgs jautājums. Patiešām, ja astrologam jautā, kāpēc viņš, sastādot horoskopus, neņem vērā kvazāru un citu zvaigžņu ietekmi? Viņš atbildēs, ka tie ir ļoti tāli objekti un to ietekme ir pārāk maza. Taču tad rodas jautājums: kāpēc astrologi savos aprēķinos neņem vērā attālumus starp planētām un Zemi? Marss, var atrasties starp Zemi un Sauli, bet var arī aiziet aiz Saules. Viņa attālums līdz Zemei var palielināties pat piecas reizes! To pašu var teikt par citām planētām. Turklāt, var izrādīties, ka abos gadījumos Marss atrodas vienā un tajā pašā zodiaka zīmē!

Kāpēc tā tas notiek, ir skaidrs. Kad radās astroloģija, cilvēce par Saules sistēmu domāja, kā par sistēmu, kuras centrā atrodas Zeme, bet ap to riņķo Mēness, Saule, planētas, bet tālāk debess sfērās ir nekustīgās zvaigznes. Planētu attālums līdz Zemei šādā sistēmā ir nemainīgs.

Tagad, astroloģija saskaras ar neatrisināmu paradoksu.

Ja noslēpumainais astroloģiskais spēks ir atkarīgs no attāluma, tad visi horoskopi ir kļūdaini, jo neņem to vērā. Ja noslēpumainais astroloģiskais spēks nav atkarīgs no attāluma, tad visi horoskopi ir kļūdaini, jo neņem vērā lielāko daļu no debess ķermeņiem.

Piezīmēsim, ka mums dabā vēl nav pazīstams spēks, kas nebūtu atkarīgs no attāluma, kādā tas darbojas.

Tātad, varam secināt, ka loģikas principi, kas no pirmā acu uzmetiena astroloģijai piemīt, īstenībā šeit nedarbojas. Dīvaini, bet astroloģija pat necenšas šos principus kaut kā atrisināt. Astroloģijas grāmatās tie pat netiek pieminēti. Tas nozīmē, ka tiek pārkāpts godīguma princips: tu zini savas vājās vietas, bet tev par tiem ir godīgi arī jāpasaka. Jau tas liecina par to, ka astroloģija nevelk uz to, lai sauktos par zinātni. “Īstās” zinātnes tā nerīkojas.

Rakstā izmantoti fragmenti no grāmatām: Sergejs Jazevs. “Pagājušā gadsimta mīti” un Kits Harisons. “Jūsu ķermenis ir zivs, kas evolucionējusi”.