Tevi var uzskatīt par ļoti ražīgu rakstnieci. Katru gadu Tev iznāk jauns romāns. Kur smelies idejas saviem romāniem?

Idejas ir mums visapkārt, vajag tikai mācēt tās saskatīt. Atslēga uz nākamo romānu var slēpties tajā vienā saules starā, kas ir izlauzies cauri ozola lapotnei, tūkstošiem cilvēku lielā pūlī, kas dejo līdzi savas iemīļotājās grupas koncertā, lietus pilienā, kas rit lejup pa autobusa loga rūti... jebkur. Tomēr esmu ievērojusi, ka visbiežāk idejas mani apmeklē sapņos. Tā bija gan ar "Nepabeigto skūpstu", gan "Laimes monitoringu", gan "Grāmatu tārpu", kas pašlaik vēl tikai gaida pārrakstīšanu. Tāpat ļoti liela nozīme ir mūzikai – katram romānam ir savs skaņu celiņš, kas palīdz uztaustīt pareizo noskaņu un attīstīt idejas. Un vēl man patīk vērot cilvēkus un klausīties viņu sarunās. Ne viens vien autobusā nejauši dzirdēts dialoga fragments ir atradis mājas manās grāmatās.

Kā intensīvais rakstnieces darbs iespaido Tavu dzīves ritmu? Un – kā izdevās apvienot rakstīšanu ar studijām LU? Tu taču šogad absolvēji LU un ieguvi bakalaura grādu....

Tā kā idejas ir visvieglāk noķeramas tieši pēc tumsas iestāšanās, tad man ir paradums mēģināt pārskaņoties uz naktsdzīvi. Mierīgi varu rakstīt līdz trijiem, četriem rītā un nejust nogurumu. Sarežģījumi sākas tad, ja nākamajā rītā jau astoņos jābūt universitātē, taču mācību laikā esmu atklājusi, ka garlaicīgās lekcijās arī var ļoti daudz uzrakstīt. Turklāt tas ir diezgan droši, jo rakstu ar roku un pasniedzējs pēc skata vien uzreiz nevar saprast, ka kladē drudžaini skribelēju ne jau viņa nodarbības vielu. Tiesa gan, reizēm gribas palūgt mācībspēkiem, lai viņi brītiņu paklusē, jo rakstu ļoti saspringtu ainu un viņu runāšana traucē koncentrēties...

Tu ļoti aktīvi darbojies forumā Karneola. Kā atradi sev šo forumu?

Karneolu atradu jau krietni sen, tālajā 2005. gadā. Ellenas R. Landaras parakstā Kurbijkurnē pamanīju aicinājumu reģistrēties jaunā rakstniecībai veltītā forumā un nekavējoties pieteicos. Aktīvāk darboties sāku vien pāris gadus vēlāk, kad arī beidzot sadūšojos apmeklēt Karneolas biedru rīkotos pasākumus un sapratu, ka tas viss mani trakoti interesē. Kopš tā laika esmu kļuvusi par foruma moderatoru, palīdzējusi rīkot vairākus brīvdabas seminārus jaunajiem rakstniekiem un tur sastapusi gan domubiedrus, gan cilvēkus, kuri laika gaitā ir kļuvuši par maniem labākajiem draugiem.

Jau gadus trīs man ir prieks Tevi redzēt LatCon laikā. Diemžēl Tev ar to laiku vienmēr ir kā ir. Tu ierodies praktiski tikai uz to mazo laika brīsniņu, kas ir Tavējais pasākuma laikā. Vai ir cerība, ka pienāks tāds LatCon, kuru izbaudīsi no sākta gala līdz beigu punktam?

Līdz šim LatCon vienmēr ir sakritis ar studiju noslēguma darbiem – pirmos divus gadus tajā pašā laikā rakstīju kursa darbu, savukārt šogad biju līdz ausīm ierakusies bakalaura darbā un brīvais laiks bija deficīts. Redzēsim, kā būs nākamgad.