Ja pareizi atceros, tad pirmā saskarsme ar zinātnisko fantastiku man radās, sākot lasīt dažu gadu vecus žurnāla “Zvaigzne” komplektus, ko mani vecāki bija pasūtījuši, tur bija arī sākums Jefremova romānam “Andromēdas miglājs” - un jāsaka, visai iespaidīgs sākums, tikai diemžēl romāns turpinājās nākošā gada žurnālos, ko mani vecāki nebija pasūtījuši... taču ar to āķis bija lūpā, tagad gāju meklēju jebkuru iespēju, lai kaut ko palasītu fantastikas jomā. Iemācījos krievu un jau studējot, kaut kā ielauzījos poļu un vācu valodās, ko gan tagad būšu jau sekmīgi aizmirsis. Īpašu iespaidu uz mani atstāja arī Žila Verna romāni, Mihailova “Sevišķā Nepieciešamība”, Šaļimova krājums “Dārdu aizas noslēpums”, un kāds stāsts (nosaukumu un autoru neatceros) par amerikāņu kodolizmēģinājumu sekām Klusajā okeānā – radušies mutanti no okeāna iekļūst ASV iekšējos ūdeņos, kanalizācijas sistēmās un – aprij cilvēkus, kas, atvainojos, sēž uz poda. Kādu gadu baidījos iet uz tualeti... Papildus iedvesmu fantastikai smēlos no televīzijas, uz Tokijas olimpiskajām spēlēm ģimene bija iegādājusies televizoru. Krievu, padomju klasiskās pasaku filmas, “Divu okeānu noslēpums”, Žils Verns, “Vētru planēta”, ko esmu skatījies vismaz kādas sešas reizes, kad to vienreiz gadā rādīja pa TV. Uzzināju, ka uz Zemes dzīvojuši dinozauri. Fanoju par pūķiem un bija žēl, ka pasakās tos vienmēr nogalina. Tāpēc patika Jozefa Ladas otrādās pasakas. Vispār, nav brīnums, ka bērnībā mans neredzamais draugs bija gan kāds atdzimis pūķis, gan – robots no “Vētru planētas”, bet pazemes rūpnīcā zem mājas, kas sākumā bija veidota kā atompatvertne manējiem, kad amerikāņi sāks mest uz mums atombumbas (tolaik par to tik daudz runāja, ka es patiesi no tā baidījos), mēs būvējām jaunu zvaigžņu kuģi “Tantra – 2”, ar ko vēlāk es devos tālajā kosmosā, vispirms atklājot Zemes noslēpumus, piemēram, noķerot Nesiju. Dabiski, ka pieaugot, visas šīs fantāzijas un iedomu draugi kaut kur pazuda. Tā vietā uzradās sapņi par meitenēm, taču tās man, kā jau jefiņam, vai kā tagad saka “botanam”, īpaši uzmanību nepiegrieza un aizgāja pie smukākiem un izveicīgākiem puišiem, kas labāk zināja, kas jādara. Toties man palika mīlestība uz fantastiku. Tā kā fantāzijas PSRS nebija (izņemot bērnu literatūru), tad pirmā iepazīšanās ar to man saistās ar Reja Bredberija darbiem - “Pieneņu vīns”, vienu sējumu, veltītu pasaku fantastikai, no savā laikā slavenās pasaules fantastikas sērijas krievu valodā un Tolkina “Gredzenu pavēlnieka” poļu valodā, ko veselu mēnesi lasīju ar – poļu-krievu vārdnīcas palīdzību, visu laiku piedomājot klāt, kas tur īsti notiek... tas patiesi bija pasakaini, turklāt, tas bija pilns izdevums ar visām kartēm, pielikumiem un ģenealoģiskām tabulām, ne tie krievu vai latviešu (labāk neizteikšos) izdevumi, ko nācās lasīt vēlāk. Tajā pašā laikā sākās arī mana iepazīšanās ar šausmu literatūru un maģisko reālismu. Pēdējais gan mani neuzrunāja un neuzrunā vēl tagad, laikam neesmu līdz tam izaudzis. Nav iespējams mīlēt visu, katram savs. Laikam, ja bērnībā pirmā fantastikas grāmata, ko būtu lasījis, būtu “Mitago mežs”, droši vien tā paliktu arī pēdējā. Nu, lūk, tāds man tas ceļš bija... Ja kādam rodas jautājums: vai neesi mēģinājis arī pats kaut ko uzrakstīt? Jā, esmu mēģinājis, pat īsāku garstāstu: tikai esmu sapratis, ka diez vai to kāds drukātu, talanta par maz. Kaut kādam, fendomam... bet tā, nekā... man jau pat neizdodas daiļliteratūru pārtulkot, vienīgi tādu, ko tulkoju LFFB.

Es Jūs iepazinu tālajā 2008.gadā, kad www.kurbijkurne.lv daudz rakstījāt par fantastiku, Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieku. 2009.gadā „pārceļojāt” pamatā uz LFFB mājaslapu. Kādi bija iemesli šim ceļojumam?

Jā, es laikam piederu pie tiem pieaugušajiem, kas labprāt palasa arī vecākiem bērniem un pusaudžiem domātas grāmatas, protams, ja tās ir pietiekam nopietni uzrakstītas un interesantas man. 1990. gados biju iesācis akciju: izlasīt tās populārās bērnu grāmatas, ko nebija izdevies izlasīt paša bērnībā. Kaut kā tas tik organiski sakrita ar sākušos potermāniju, ka nolēmu, jāizlasa arī tā. Izlasīju pirmo romānu un – iekritu. Arī kļuvu Potera fans. Zinu cilvēkus, kas iesākuši lasīt un nav spējuši pabeigt. Mēs taču visi esam tik dažādi. Tā internetā sapazinos ar citiem faniem un iekļuvu Kurbijkurnē, kur aktīvi darbojos, man pat bija kādu laiku iespēja pašam dota iespēja savus tekstus ievietot ziņās, bet... vietnes vadītājs tur bija perfekcionists. Viņam visu vajadzēja tā, kā viņš to grib un ne par matu savādāk. Piemēram, es nespēju uzrakstīt bez drukas kļūdām. Tad man būtu vēlreiz jāpārlūko viss vairākas reizes un tik un tā, kaut ko palaistu garām, manas gramatikas zināšanas arī nav ideālas. Vienkārši, laika arī nebija tik daudz, lai visu labotu un koriģētu. Tolaik arī angliski tik labi nemācēju (tagad arī ne visai māku, bet ir vismaz tulkošanas programmas), pārtulkoju ne to. Vispār, regulāri saņēmu pārmetumus par to, ka kaut ko esmu izdarījis nepareizi. Pat tādus, ko nesapratu. Piemēram, pat to, kāpēc ziņās pirmajā lapā nedrīkst ievietot informāciju par “Gredzenu pavēlnieku”, kaut gan lapa arī tam veltīta. Man pārmeta pat to, ka raksta virsraksta galā esmu ielicis punktu. Kad tu saņem niknas vēstules ar desmit punktiem, ko esi darījis ne tā, no cilvēka, kas vairāk nekā divreiz jaunāks par tevi, tad kaut kā vairs negribas tur piedalīties. Gribēju, jau aiziet no Kurbijkurnes daudz ātrāk, cilvēki atrunāja, turpmāk vairs ziņas neveidoju, bet liku visu ko citās sadaļās, kaut arī dabūju reizēm pa mizu, ka kaut ko ne tur esmu ielicis. Bet tad arī pamazām Potera drudzis pārgāja, viss stāsts bija izstāstīts. Mājas lapa tā kā apstājās... un man jau interese neaprobežojas tikai ar Poteru, vienu brīdi biju Zvaigžņu karu lapā ar niku Zvaigžņugrāvējs, tā gan, liekas, apsīka. Kurbijkurnieši katru gadu rīkoja saiešanas, kurās tradicionāli nepiedalījās lapas galvenā persona, bet es gāju, tikai pēdējos gadus nesekojot Kurbijkurnes notikumiem, esmu palaidis to garām un neviena jau arī īpaši neaicināja vairs. Toties, kad saņēmu uzaicinājumu sākt darboties fantastikas biedrības lapā, ar prieku piekritu, vismaz te nepārtraukti nesaņemu pārmetumus, par to, ka kaut kas nav tā un neviens neatraida, padarīto, kas liktos, nav par tēmu, bet man liekas aktuāls, jo domāju, ka nevar aprobežoties tikai ar ko vienu, īpaši, ja tieši šis viens – fantastika izriet no visa pārējā. Esmu pārliecināts, ka visvairāk cilvēkiem vajadzīga literatūra (arī fantastika), kas runā par aktuālo. Tai ir jābūt vadugunij, nevis maldugunij. Vienkāršu stāstu par kaut ko izlasa un aizmirst, stāstu, kas “paķer”, atceras visu mūžu. Turklāt, katrai paaudzei šādi stāsti ir jāraksta no jauna.

Kas attiecas uz Kurbijkurni, tad visu, ko atradu paša rakstītu, esmu iekopējis un vēlāk aizsūtījis LFFB mājas lapai. Tagad te par kādiem 90% vajadzētu visam būt no Kurbijkurnes laikiem, kur iepazinu arī daudzus jaukus cilvēkus. Tā kā briesmīgi nožēlot nav ko. Man liekas, ka pat oficiāli es no turienes nemaz neesmu izstājies?

Vai līdz 2008.gadam ko zinājāt par tādu „zvēru” kā LFFB?

Ļoti īsi un konkrēti – nezināju absolūti neko.

Ka vērtējat mūsu aktivitātes žanra popularizēšanai?

Labi, kaut vienmēr var vairāk. Diemžēl, rocība, kāda nu ir tāda ir. Piemēram, pēdējā un iepriekšējos Latkonos manuprāt trūka telpām kāda noformējuma fantastikas stilā. Tas liktu rasties zināmai noskaņai. Kaut vai kādi izprintēti plakāti, ja ne īsti. Tās pašas fotogrāfijas, kas glabājas lapas mapēs, varbūt kādam ir arī kas cits. Dabiski, tas viss maksā, bet pasaulē jau nekas nav par velti. Tādēļ, jau cilvēkiem šad tad lūdz samest naudiņu, viss taču priekš pašiem. Ir, kur augt.

Radusies jauna, gribētu pat teikt, pirmā, īstā latviešu rakstnieku-fantastu paaudze, LFFB būtu viņi joprojām jālolo, jāaicina, lai viņiem būtu prieks piedalīties arī LFFB aktivitātēs.

Kādas perspektīvas redzat LFFB turpmākai darbībai?

Fantastikas biedrības eksistē daudzās pasaules valstīs un nav ziņu, ka tās kaut kur arī pazūd. Fantastikas žanri ir stabila vērtība. Ja kādam no tiem rodas krīze, tā tiek pārvarēta, vai uzrodas kas jauns. Visas lietas notiek, tāpēc, kad mums jau ir savi rakstnieki fantastikas žanrā, LFFB turpmākai darbībai ir plaši lauki. Un iespējams tos paplašināt, piemēram, sadarbība ar kospleju, komiksu, anime cienītājiem. Ar galda un āra spēļu cienītājiem sadarbība jau ir, nevar atslābt. Jācenšas padarīt labākus konventus, lai perspektīvā tajos varētu uzaicināt arī kādu rakstnieku no ārzemēm. Ārzemēs ir populāri dažādi stāstu krājumi, ko izdevēji veido, pasūtot rakstniekiem uzrakstīt kādu stāstu par konkrētu tēmu. Varbūt, LFFB var ko tādu pasūtīt mūsu rakstniekiem un tad sarunāt ar izdevniecību, grāmatas vai pat grāmatu sērijas izdošanai.

Man ir sapnis... kāds jau to ir teicis, bet, man patiešām ir sapnis, ka kādreiz latviešu valodā varētu tikt izdotas visas tās fantastikas grāmatas, kuras tiešām ir vērtas, lai tās izdotu latviski. Sākot ar klasiķiem: Berouzu, Žulavski... tad Fārmeru, Mūrkoku, Herbertu, Nivenu, Leiberu utt., jau izdoto lielisko fantastu Azimova, Silverberga, Hainlaina, Le Gvinas, Saimaka, Harisona, Klārka citus, tikpat lieliskus darbus. Strugackus, Biļenkinu, Sņegovu, Buličevu un citus, no austrumu puses.

Savulaik krievu valodā tika izdoti daudzi absolūti lieliski krājumi sērijā “Zarubežnaja fantastika” ar dažādu autoru darbiem. Kā sacīja, ja visu nedrīkstēja izdot, tad tolaik izdeva visu labāko no tā, ko drīkstēja.

LFFB ir jāpopularizē šī ideja kur vien var. Valstis ar maz attīstītu fantastiskās literatūras klāstu nezin kāpēc bieži ir arī mazāk attīstītas.

Un vēl, ko varētu darīt LFFB, kas jau atbilst tās nosaukumam, būtu jāapzina visi latviski vai Latvijā sacerētie fantastikas darbi jebkurā žanrā, tāpat arī tulkojumi. Kā jau kādreiz teicu, mums vēl ir daudz “baltu plankumu” šajā ziņā. Un tad var izrādīties, ka latvieši nemaz nav tāda tauta bez savas fantastiskās literatūras. Domāju, ka vielas humoristiskai fantastikai pietiktu pat biezai grāmatai. Turklāt, ne sliktākai kā Šeklijam.